Šogad latviešu kinorežisoram Aloizam Brenčam (1929–1998) apritēja 90 gadu jubileja. Viņa paša jau vairāk nekā 20 gadus vairs nav starp mums, taču jūnija sākumā režisora jubileja tika atzīmēta ar vairākiem pasākumiem: filmu seansiem, diskusiju un miniizstādes atklāšanu LKA Rīgas Kino muzejā, ko man bija tas gods veidot. Tā kā Brenča filmas ir ļoti dažādas – tās variē no skarbiem detektīviem līdz melodrāmām –, izstādes pētniecības nolūkiem gribēju izvēlēties kādu sev tuvu tēmu, tāpēc pievērsos bāriem un naktslokāliem Brenča filmās. Viņa filmas raksturo īpašais pilsētu atspoguļošanas veids un ģeogrāfiskais vēriens – varoņi mēdz dzert kafiju un vīnu ne tikai Rīgā un citās Latvijas vietās, bet arī Baku, Tbilisi un pat pa ceļam uz Austrumberlīni.
Gatavojot nelielo izstādi (mēs nejokojam, kad sakām, ka Kino muzejā ir miniizstādes, – šīs mainīgās izstādes aizņem tikai vienu muzeja sienu), noskatījos lielu skaitu Brenča filmu, lai varētu spriest par to, kādi tad izskatās bāri Padomju Latvijas kino un ko tas liecina par mums pašiem. Izstādes veidošanas laikā uzzinātais un noformulētais šķiet gana svarīgs, lai par to parunātu, jo, galu galā, dzīve imitē mākslu vai, kā citiem liekas, māksla imitē dzīvi, un tas, cik bieži mūsdienās bāri parādās uz dažāda izmēra ekrāniem, ietekmē arī to, kā cilvēki satiekas ikdienā. Protams, nevajag lieki dramatizēt – krogi, tavernas un bāri ir bijušas svarīgas tikšanās vietas gadsimtiem ilgi, galvenā atšķirība ir apstāklī, kam ir tiesības uz bāriem iet, un šīs tiesības šobrīd ir vairāk saistītas ar cilvēka vecumu, nevis ar piederību konkrētam dzimumam, sociālajai kārtai, ādas krāsai vai kādai citai kategorijai.
Ko par bāriem kino var noskaidrot no Brenča filmām? Pirmkārt, veselās divās viņa filmās ("Dāvanas pa telefonu" un "Rallijs") ir redzamas puskailas dejotājas, kas uzstājas naktslokālā; vismaz man tas bija interesants pārsteigums. Brenčam bāri un naktslokāli ir neaizvietojams sižeta elements: tas ir viens no galvenajiem pieturas punktiem jebkurā pilsētā, kā arī ļauj dzīvi attēlot reālistiskāk. Bet vai tā ir tikai Brenča filmās vai arī kino vispār, vai, ļoti iespējams, arī dzīvē kā tādā?
Iemesli, kas liek cilvēkiem doties uz bāriem, ir dažādi, bet vienojoša ir vēlme un vajadzība nebūt vienam, socializēties. Starp nevainīgākajiem motīviem var minēt vēlmi izklaidēties, kā tas notiek, piemēram, jau minētajos naktslokālos ar puskailajām dejotājām. Nereti cilvēki Brenča un citās filmās uz bāriem dodas satikties nebūt ne tikai nevainīgos nolūkos – bārs ir brīnišķīga vieta arī konspiratīvām tikšanās reizēm, jo, lai gan tā ir publiska vieta, tur iespējams viegli paslēpties, maskēties par kādu citu un, ja ir nepieciešamās prasmes, melot ne tikai ar vārdiem. Vēl citkārt uz bāriem dodas risināt savstarpējus konfliktus, un tad šīs naktsdzīves vietas kļūst par platformu vardarbībai visa veida izpausmēs. Vai tiek runāts par postu, ko nodara alkohola patēriņš, – tas jau ir atkarīgs no režisora izvēles. Starp citu, meklējot informāciju par bāriem un kino, daudz vieglāk bija atrast teorētiskus rakstus par to, kā alkohola patēriņš uz ekrāna ietekmē skatītājus, bet tā, godīgi sakot, ir tik nomācoša tēma, ka par to labāk citu reizi.
Gribu pievērsties pāris konkrētām filmu ainām, lai vērtētu, kādi tad bāri izskatās kino un seriālos. Šī ainu izlase noteikti nav reprezentatīva, un kādam noteikti liksies, ka vissvarīgākais bārs ir atstāts aiz kadra, bet tas ir neizbēgami. Starp citu, šāda fatālistiska pieeja ir raksturīga arī dažiem no šeit apskatītajiem krogiem: ir ļoti slikti, un būs tikai vēl sliktāk.
Sākšu tātad ar Brenču. "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967) ir spiegu filma, kas vēsta par mežabrāļu cīņu pret komunistisko režīmu Latvijā 20. gadsimta 40. gadu beigās. Starp filmas pamatmotīviem ir maskēšanās, izlikšanās un slēpšanās, un šīs darbības redzamas arī abās ainās, kas notiek naktsdzīves vietās. Pirmais ir cerību, dzīvesprieka un pat elegances pilns restorāns, kur Leinasars satiekas ar Karnīša vīru. Telpā, kurā abi pagrīdnieki tiekas, gar sienām izvietoti spoguļi, kas vizuālā veidā liecina par daudzslāņainību, mānīšanos un to, ka acīmredzamais tomēr nav pašsaprotamais – nevar ticēt visam, ko redz. Spiegu filmām un detektīviem raksturīga maniere. Filmas izskaņā Leinasara plāni cieš sakāvi un viņš saprot, ka nu stāsts var beigties tikai traģiski, – savā ziņā greizs spoguļattēls filmas pirmajai ainai: Leinasars nu ir viens, elegances un spozmes vietā ir noskretuši veči, pats krogs ir prasts un, ļoti iespējams, viens no skumjākajiem latviešu kinovēsturē; tā ir vieta, kas jau vizuāli signalizē – no šejienes tālākais ceļš ir tikai uz leju. Un, kaut arī varonis tur nav viens, bet gan bēdubrāļu un pudeles brāļu ielenkumā, vientulība pie katra no galdiņiem ir jūtama arī cauri ekrānam.
Kas notiek, kad novērojumus no Brenča filmām mēģinām attiecināt uz citām filmām un seriāliem? Kas ir raksturīgs bāram kā kinematogrāfiskai vietai, un cik liela ir žanra ietekme, it sevišķi brīžos, kad jāuztur trauksme? Interesants piemērs ir filma "Gredzenu pavēlnieks: Gredzena brālība". Atgādināšu, kas tur notiek: hobiti ir tikko pametuši savas mājas un pierasto vidi, lai dotos nolemt, kas notiks ar gredzenu, kura spēks un ietekme tobrīd vēl nav skaidri zināma. Gendalfs viņiem saka, lai gaida krogā "The Prancing Pony", kur hobiti pakļauti riskam, jo pievērš sev pārāk daudz uzmanības. Šī publiskā vieta, kur hobitiem būtu jājūtas drošībā, jo viņi ir kopā ar citiem, nevis vieni ārā un tumsā, diezgan ātri kļūst par nedrošu telpu galvenokārt tāpēc, ka viņiem, atšķirībā no spiegiem Brenča filmās, trūkst dzīves pieredzes un spējas maskēties atklātā vidē – galu galā, bāros un naktslokālos neviens taču nav patiess. Hobitus izglābj Aragorns, tā ir pirmā iepazīšanās ar šo tēlu, kurš vienīgais, liekas, ir skaidrā un seko līdzi tam, kas vispār notiek. Šāds novērotājs ir tēls, kas kino iemūžinātajos bāros redzams bieži. Reizēm tas ir bārmenis, reizēm – kāds apmeklētājs ar slēptiem nolūkiem.
Ar līdzīgu nodomu krogs attēlots arī Harija Potera grāmatu sērijā. Pirmo reizi lasītājs un attiecīgi skatītājs ar Cūkmiestiņu un tā krogiem iepazīstas stāsta 3. daļā. Krogs Cūkmiestiņā, ārpus Cūkkārpas noteikumu pilnajām sienām, ir vieta, kur visi mazliet "atlaiž", bet, ņemot vērā to, ka stāsta galvenie varoņi ir bērni, tā pa īstam atlaiž tikai skolas personāls un skolotāji, kuri pie burvju alus glāzes mēdz klačoties par skolēniem, tostarp par pašu Poteru, kurš, nevienam nezinot, slēpjas zem sava neredzamā apmetņa. (Kad šo visu tā uzraksta, izklausās diezgan… savādi.) Arī šajā grāmatu sērijā miesta krodziņi ir vieta, kur satikties intīmākā gaisotnē, un tā piedāvā drošības sajūtu, taču tā reizēm izrādās mānīga. Parādās nerakstīts likums – šādās vietās ir jāmāk uzvesties, lai nepateiktu par daudz, jo burvju pasaulē nekad nevar būt drošs par to, kurš kuru noklausās. Šķiet interesanti, ka skolēni, kuriem nepieciešama neitrāla vieta, lai satiktos, izvēlas doties uz visapšaubāmāko krogu visā Cūkmiestiņā, jo tā ir vieta, kur viņiem nepievērsīs uzmanību. Šis sižeta neloģiskais pavērsiens mani kaitina vairāk nekā pārējais šajā filmā, bet varbūt tas tāpēc, ka pati esmu bijusi, piemēram, "Četrās promilēs" un zinu, ka tādās vietās nav iespējams nepievērst sev uzmanību, ja vien neesi rūdīts regulārais apmeklētājs.
Šie piemēri nostiprina domu par bāru kā īpaši svarīgu tikšanās vietu kinovēsturē. To pašu apliecina arī vairāki seriāli, viens no spilgtākajiem piemēriem ir CBS kanāla situāciju komēdija "How I met your mother". Šajā seriālā, kas seko piecu draugu dzīvei Ņujorkā, ļoti svarīga nozīme ierādīta vietai, kur viņi regulāri satiekas, – tas ir MacLaren bārs, kas atrodas tieši zem dzīvokļa, kurā kādā brīdī dzīvo visi seriāla varoņi. Šis bārs, starp citu, ir veidots, par paraugu ņemot reāli eksistējošu iestādi. Vietai seriālā ir būtiska nozīme: tā ir miera osta nemitīgi mainīgajā pilsētā, kas, atkarībā no sezonas, ir gan ļauna un auksta, gan pretimnākoša un citādos veidos reaģējoša uz seriāla varoņu likteņa pavērsieniem. Bārs ir vieta, kur vienmēr var satikties, kur vienmēr kāds tevi gaidīs un nodrošinās atelpas, drošības un atpazīstamības mirkli miljonu lielpilsētā, kurā visi ir anonīmi. Šādi bāri un kafejnīcas nereti ir sastopami dažādos seriālos, kas vēstī par dzīvi lielpilsētā, – galu galā, ilgas pēc kaut kā zināma un droša ir ļoti normālas un saprotamas jūtas. Ticu – katram ir kādreiz bijušas ilgas pēc vietas, kur var ieiet un pateikt: man, lūdzu, to pašu, ko parasti.
Uz līdzīgas nots ir iekārtots arī bārs seriālā "Lucifers", kura premisa ir pavisam savāda: Lucifers nogurst no elles pārvaldīšanas un dodas uz Losandželosu atvaļinājumā. Tur viņš atver naktsklubu, kas ļauj tuvāk iepazīt cilvēkus, katru vakaru pīties ar sievietēm un dažādos citos veidos nodrošināt Lucifera cienīgu sociālo dzīvi. Protams, doma par to, ka Lucifers varētu atvērt bāru metropolē, ir labs sākums tālākiem notikumiem, taču arī pats bārs ir pietiekami iespaidīgs: vienīgais no šeit apskatītajiem naktslokāliem, kur cilvēki neiet slēpties vai slepus satikties, bet dodas, lai tiktu redzēti. Es viegli sapludinu dažādus jēdzienus – bārs "Lux" vienlaikus ir arī naktsklubs, vieta ar citiem noteikumiem. Un tomēr – šī panoptikumam līdzīgā iestāde atgādina, ka dažkārt bāri var būt ne tikai kopienas centrs, bet arī varas izrādīšanas platforma.
Bārs var kalpot arī par telpu vardarbībai. Viens no tādiem ir leģendārais "Korova Milk Bar" – viena no "Mehāniskā apelsīna" norises vietām un svarīgs elements gan grāmatā, gan filmā. Šajā bārā alkohola vietā tiek servēts "uzlabots" piens, proti, narkotikas ar pienu, un tā ir vieta, kurā galvenais varonis Alekss kopā ar draugiem sagatavojas pirms saviem ultravardarbīgajiem klejojumiem pa pilsētu. Filmā šo vietu raksturo ārkārtīgi auksts, distancēts un pārlieku stilīgs interjers ar elementiem, kas norāda varas hierarhiju, – par piemēru var kalpot kailas sievietes skulptūra, no kuras krūts plūst uzlabotais piens.
Atgriežoties pie latviešu kino – zīmīgi ir arī tie krogi, kuros tiek pieņemtas sliktas izvēles, kaut arī sākums ir daudzsološs. Rolanda Kalniņa filmā "Ceplis" (1972) ir aina, kurā Margarita Vilcāne uzstājas krietni lepnākā iestādījumā nekā tie, kurus esmu uzskaitījusi līdz šim.
Šajā ainā ļoti koncentrētā veidā tiek stāstīts par nodevību, sāncensību un to, kā Ceplis gatavojas nākotnei, liekot pamatus vainas novelšanai uz cita pleciem, – tas viss tiek pateikts tikai ar skatieniem – spogulī un acīs. Ceplis skatās uz Austru Zīli, Zīles jaunkundze vēro Sauso, bet Sausais nenovērš acis no Cepļa, jo vēlas atstāt labu iespaidu, un visam pāri ir Vilcāne, kura to visu redz no skatuves paaugstinājuma. Arī te ir neitrālais novērotājs, kas gan neizvēlas iesaistīties, bet sniedz kontekstu un piedāvā interpretāciju, – dziesmas vārdi "Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem" neliecina par īpaši jautru atmosfēru.
Līdzīgi ir arī Brenča filmā "Liekam būt" (1975). Filmas sākumā Voldemārs Viters ir tikko iznācis no cietuma, viņam ir 46 gadi, un visa dzīve, draugi un līdzšinējā pieredze ir saistīta ar kriminālām aktivitātēm. Filmā vispār parādās daudz alkohola – kadra fonā nemitīgi ir šņabja un šampanieša pudeles. Tās atgādina, ka pietiek ar vienu neapdomīgu soli, lai ieslīdētu vecajos paradumos. Un tieši tā arī notiek – salīdzinoši nevainīgās svinības, kurās draugi atzīmē Voldemāra iznākšanu no cietuma, turpinās naktslokālā, kur kompānija ne tikai uzvedas diezgan šausmīgi, bet liek pamatus pēdējai vislielākajai un vissvarīgākajai zādzībai, no kuras atpakaļceļa vairs nav.
Neviens kroga ainu apskats nebūtu pilnīgs, ja tajā neiekļautu sirdi plosošo ainu no Leonīda Leimaņa filmas "Purva bridējs" (1966), kurā Edgars pakļaujas apkārtējo spiedienam un, būsim godīgi, – alkoholismam un nokļūst vietējā krogā, kur viņa "draugi", kā izrādās, viņam neko labu nevēl. Jau pašā sākumā top skaidrs, ka Edgars nudien uz krogu nav nācis savu miegu izgulēt. Notikumi eskalējas brīdī, kad Edgaru izmet no muižas par to, ka viņš krogā kāršu spēlē ir paspēlējis barona zirgu (muižas draugu gādībā, protams). Un vēl trakāk – to visu redz Kristīne, viņa mūža mīla. Arī nākamā sastapšanās ar Edgaru ir jautrā prātā – zaļumballē, kurā viņš dejo ar Matildi, lai padarītu greizsirdīgu Kristīni, kas savukārt jau kļuvusi par Akmentiņa iecerēto. Abās ainās krogs un uzdzīve ir fons, uz kura tiek veikta pārsteidzīga izvēle, ko varoņi nožēlo jau pavisam drīz. Ņemot vērā to, ka Edgars, iespējams, ir leģendārākais dzērāja tēls latviešu kino un literatūrā.
Šo tēmu var turpināt, apskatot vēl daudzus vienu par otru svarīgākus kinematogrāfiskus un seriālu bārus. Piemēram, "Mos Eisley cantina" no "Zvaigžņu kariem" (1977), kurā tiekas visu pasauļu un visumu klejotāji, dzērāji un paklīdeņi, tāpat bāri, krogi un tavernas, kas ieņem īpašu vietu vesternos (es neticu, ka tikai man, kad iedomājos vārdu salikumu "krogs + vesterns", prātā ir ļoti konkrēts attēls ar īpašajām kroga durvīm, noplukušu bāra leti un vīriešiem ar cepurēm un ieročiem), kā arī dažādi bāri, kuros, piemēram, ir dzēris Džeimss Bonds savos vairāku desmitgažu ilgajos piedzīvojumos. Un ir vēl tik daudzas leģendāras bāru kautiņu ainas, piemēram, no "Trainspotting", "Kill Bill vol. 1" un citām filmām.
Tomēr ir maz piemēru, kuri bārus, krogus, tavernas un naktslokālus rāda kā kaut ko citu, ne dinamisku tikšanās vietu. Un gan realitātē, gan kino un televīzijas seriālos bārus raksturo anonimitāte, ko iespējams lauzt, ja ej tur gana bieži. Galu galā, iespējams, viens no lielākajiem bāru pievilcības punktiem ir tas, ka šī ir vieta, ko kino nevar atspoguļot neprecīzi, – šie kino bāri ja ne kaut kur patiešām eksistē, tad vismaz varētu iztēloties, ka tādas vietas realitātē varētu arī būt. Es tikai ceru, ka nekad nenokļūšu tādā vietā kā "Korova Milk Bar".
Es savulaik gadu nostrādāju bārā, tiesa, parasti gan tikai vienu maiņu nedēļā. Ja ar bāriem ir jāsastopas nepastarpināti, bez montāžas vietām, tā tomēr mēdz būt visnotaļ garlaicīga, reizumis pat skumja pasaule, kurā četros no rīta tev kāds stāsta par to, kāpēc nevar iet mājās pie sievas, kāpēc viņam ir bail no nāves un kāpēc politiķi neko nesaprot. Reizumis, protams, ir arī pozitīvi pārsteigumi un tas negaidītais zibsnis, kad apjaut – esi saticis kādu, kas patiešām tevi saprot. Tas nekas, ka jūs patiesībā viens otru jau sen kā vairs objektīvi nesaprotat un saruna vienkārši iet uz riņķi, – tam nav nozīmes, jo ir sajūta, ka esat patiešām kopā. "Šonakt esmu šeit, jo tu arī esi šeit," kā dzied vienā no populārākajām dziesmām šogad. Tomēr joprojām atceros, kā mūsu praktikants man reiz atzinās, ka viņam savos 25 gados ir ļoti grūti iegūt jaunus draugus, jo viņš bārus neapmeklē – savā ļoti jaunajā mūžā jau paspējis alkoholu lietot pārāk daudz. Bet ir pierasts, ka jaunus draugus ej iegūt uz krogiem. Jo kur gan citur lai rodas revolūcijas, dzimst dzeja, tiek risinātas apzinātas un neapzinātas problēmas, satikti mīļākie, kas reizēm kļūst par ko nopietnu, notiek ideju apmaiņa un, tā teikt, dzīve mutuļo? Nu, vispār jau daudz kur. Bet tās citas vietas mēdz būt mazāk kinematogrāfiskas un nepadodas viegli saprotamai dramaturģiskai struktūrai, tāpēc, ļoti ticams, bāri, krogi, tavernas, naktslokāli un citas uzdzīves vietas turpinās būt svarīgs sižeta elements uz ekrāniem, lai filmu varoņiem būtu vieta, kur satikties, izkauties un izklaidēties nepiespiestākā gaisotnē.
4