Pārmetumi valdībai par pienācīgu nesagatavošanos otrajam vilnim ir gan pamatoti, gan aplami.
Piekrītu viedoklim, ka atbildīgās amatpersonas vasaras mēnešos nepamatoti atslāba un nenovērtēja ar Covid-19 saistītos riskus. Tieši tāpat kā amatpersonas vismaz divās trešdaļās pasaules valstu. Tostarp dažu daudz slavētajā Zviedrijā – 9. decembrī BBC vēstīja, ka intensīvās terapijas nodaļās Stokholmā ar Covid-19 sasirgušie aizpildījuši 99% vietu – tas neliecina par labu plānošanu. Atsevišķa tēma ir šāda neracionāla optimisma cēloņi, tomēr, labi, paliksim pie tā, ka politiķi un amatpersonas kārtējo reizi apliecinājušas savu kognitīvo spēju vājumu.
Bet kā tad tā sanācis, ka mēs, "normālie cilvēki", "tauta", kas taču tik labprāt sevi uzskatām ne tikai par daudzkārt godīgākiem, bet arī saprātīgākiem par "viņiem, tur augšā", tāpat esam izrādījušies pārāk optimistiski savos pieļāvumos? Kā tad sanācis, ka mums, izrādās, jādod stingri norādījumi jautājumos, kur vajadzētu pietikt ar veselo saprātu? Un, ja šādu norādījumu kaut kādu iemeslu dēļ nav, mēs vieglu sirdi uzvedamies tikpat nejēdzīgi kā daudz lamātā "elite"? Citiem vārdiem sakot, mēs, protams, varam šobrīd no sirds pārmest valdībai slikto epidemioloģisko situāciju, tomēr tad mums arī jāatzīst, ka mēs paši esam, atvainojiet, aitu bars, kas nespēj pieņemt no varas neatkarīgus, labus lēmumus. Te vērts atgādināt, ka ASV miljoniem cilvēku pandēmiju uztvēra atšķirīgi no valsts vadītāju apgalvojumiem, nepaļāvās uz Trampu un rīkojās tā, kā uzskatīja par racionālu (līdzīgi Baltkrievijā). Respektīvi, ir piemēri, kad sabiedrība uzvedas gudrāk nekā politiskā vara. Savukārt daļa no kritiķiem Latvijā, kuriem pēdējā laikā tā patīk pārmest izpildvarai novēlotu rīcību, man personīgi visas vasaras garumā veltīja izsmējīgas piezīmes žanrā "tev tiešām no tā kovida bail?". Starp citu, man ir bail tikai no neirodeģeneratīvajām slimībām (alcheimers utt.), jo dodu priekšroku nomirt, kā saka, pie skaidras apziņas, bet ne par to ir runa.
Formulēšu citādi: piekrītot kritikai, kas vērsta pret varu, esmu apbēdināts par to, ka pandēmija ir atklājusi, cik patiesībā ļoti mēs – arī liberālajās demokrātijās dzīvojošie – uz šo varu paļaujamies. Mēs nemaz tik ļoti nealkstam būt atbildīgi paši par sevi un saviem līdzcilvēkiem, būt autonomi no varas. Nevaru sev liegt prieciņu kā piemēru atkal lietot Zviedriju, kuras iedzīvotāji – vismaz tā vēl nesen deklarēja t.s. Zviedrijas epidemioloģiskās politikas modeļa fani – var iztikt bez valsts noteiktiem ierobežojumiem, jo paši ir saprātīgi un atbildīgi savā rīcībā. BBC nupat ziņoja par gadījumu, kad Vekšes (Vaxjo) pilsētas centrālās slimnīcas kardioloģijas nodaļā no Covid-19 nomira četri pacienti. Izrādījās, ka pie vainas ir nodaļas darbinieku iepriekš sarīkotā Helovīna ballīte, pēc kuras pozitīvu testa rezultātu uzrādīja 11 nodaļas darbinieki ar visām no tā izrietošajām sekām arī pacientiem. Savstarpēja solidaritāte kā skandināvu tradīcija – kā tad.
Aizvadītajā nedēļā Lielbritānijā sākās vakcinēšana pret Covid-19, un, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā tā sāksies arī Kanādā un ASV. Ja man prasītu viedokli par šīm vakcīnām, es atbildei lietotu melno humoru, kas dzirdēts radiologu aprindās saistībā ar ļaundabīgo audzēju ārstēšanu: ja māja deg, jālej ūdens, pat ja, ļoti iespējams, dzīvoklī cietīs mēbeles… Citiem vārdiem sakot, es neesmu sajūsmā. Tomēr šī teksta kontekstā svarīgi ir tas, ka vairāk nekā 40% no aptaujātajiem Francijā, Polijā, Ungārijā apgalvo, ka viņi pret Covid-19 nevakcinēsies. Labi, tāda ir situācija, par kuras iemesliem atkal var ilgi debatēt. Sāls savukārt ir tā, ka, ja epidemioloģiskā situācija 2021. gadā šajās valstīs neuzlabosies, tad daļa no šiem 40+ procentiem – esmu pārliecināts – vienā brīdī sāks aurot, kāpēc noziedzīgā vara nav padarījusi vakcinēšanos par obligātu vai vismaz nodrošinājusi iespēju vakcinēties visiem. Jo, protams, mēs visu zinām labāk nekā "elite" – to, ka vakcīnas ir viena liela afēra, čipošana utt. – tomēr, ja mūsu domas mainīsies, tad vainīgi būsim nevis mēs paši, bet vara, kas vienā brīdī grib piespiedu kārtā vakcinēt visus, bet citā brīdī izrādās nepietiekami uzstājīga vakcinēšanas programmu īstenošanā. Mēs jūtamies pelnījuši maksimālu neatkarību no varas ļoti daudzos jautājumos – sākot ar seksu, beidzot ar nomaksāto nodokļu apmēru. "Es no šīs valsts neko neprasu, lai tikai netraucē." Var arī tā, neredzu problēmu. Tomēr man šķiet, ka vismaz sākotnēji liberālisms kā vērtību sistēma nozīmēja arī indivīda apzināšanos, ka, tēlaini izsakoties, nevajag celt privātmāju kāpas virsotnē, pat ja valsts savā trulumā vai ļaunprātībā nav brīdinājusi par krastu joslas izskalošanas iespēju. Noprotams, ka mēs vēlamies attiecības ar valsti kā ar tētuku, kurš mūsu dzīvē nejaucas, bet naudu dod un no nepatikšanām izpestī regulāri, vēlams klusējot, jo mēs taču esam lieli un pieauguši. Skaidrs, ka pie "sliktajiem cipariem" ir vainīga Kariņa valdība, kas, piemēram, "neaiztaisīja robežas", bet ne jau mēs, kuri, vadoties pēc principa "ja nav aizliegts, tātad ir atļauts", izmantojām "neaiztaisīto robežu" iespējas. Vai mūs kāds brīdināja, ka šāda veida pandēmijas pašas no sevis dažu mēnešu laikā neuzsūcas? Nebrīdināja. Tātad mēs neesam vainīgi pie nepieciešamības aizvadītajā nedēļā veselības aprūpes sistēmā izsludināt ārkārtas situāciju. Tāpat skaidrs, ka Levita neveiklā izrunāšanās televīzijā ir pelnījusi, lai par to šausminātos vai ironizētu vismaz mēneša garumā, tomēr skaidrs arī tas, ka nedrīkst no mums prasīt izteikšanos (piemēram, par Levitu) pareizā latviešu valodā, jo latviešu valodas nākotnei izšķiroši ir tas, kā runā amatpersonas – mēs paši par to neesam atbildīgi.
Atvainojiet, tas nav liberālisms, tādēļ, manuprāt, šis visnotaļ murgainais 2020. un, domāju, arī 2021. gads, ir laiks Rietumu sabiedrību smagai pašrefleksijai. Iemesls: nav jau runa par kovidu – šī nav nedz pirmā, nedz pēdējā pandēmija. Ja liberālisms ir kļuvis par deklaratīvu čaulu, tad mēs netiksim galā nedz ar klimata pārmaiņām, nedz tehnoloģiju attīstības raisītiem riskiem, nedz cilvēktiesību pārkāpumiem ("ar to lai nodarbojas Eiropas Komisija, ASV Kongress, ANO utt.")… Manuprāt, liberālis nebāž pirkstus rozetē, neliek nemazgātas rokas pie mutes pandēmijas laikā, nemaina viedtālruni ik gadu, nepavada ilgas stundas sociālajos tīklos arī tad, ja orveliskā Valdība nav pieņēmusi lēmumu, ka tā darīt nevajag.
1