Attēlā - Eižens ar brāli
 
Ar bērniem
19.05.2017

Neviennozīmīgi

Komentē
0

Priekšpēdējais laidiens. Mēs ar Eiženu sākām lasīt "Bikibukus", kad viņam bija pusotrs gads, un esam kopā gājuši cauri skaņu, zīmju, noskaņu, krāsu, tempa un visvisādu iespējamo nozīmju kopīgai atpazīšanai – katru reizi jaunā lasītprasmes un sapratnes līmenī. Es esmu palīdzējusi viņam saprast jaunus vārdus un kontekstus, viņš palīdzējis man atklāt bērnības dzejoļos nepamanītas lietas, bet vienmēr jau tāpat kaut kas atrodas vēl – kāds jauns slānis vai leņķis. 

Eižens šobrīd ir aizrāvies ar savu grāmatu zīmēšanu un rakstīšanu, viņš tajās raksta visu, kā ir: patiesās lietas. Piemēram, uzzīmē zebru un paraksta apakšā "zebra ir strīpaina" vai uzzīmē tumšu "lietuvelnu" un paraksta – "mēs visi nomirsim". Viņu jau kādu laiku fascinē aizliegumi, jo tie ir tik konkrēti un pretendē uz absolūtu patiesību. Katru reizi ienākot kāpņu telpā, viņš skaļi lasa pie sienas pielikto zīmi "Kāpņu telpā nesmēķēt" un pārjautā man, kāpēc tā zīme tur ir. Liekas, viņam sagādā prieku doma par iespējamajiem "sliktajiem" likumpārkāpējiem, kas dzīvo mums kaimiņos un neklausa. Viņš grib sašust un nosodīt, jo ir apguvis dažas morāles normas. Eižens mēdz būt īsts policists, kas pēkšņi sapratis, ka pieaugušie paši mēdz darīt lietas, kuras sauc par nepareizām. Viņam ir grūti pieņemt situācijas, kurās patiesība nav tikai melna vai balta, lai gan lielākā daļa ikdienas ir tieši tāda. Šis "Bikibuku" laidiens mums abiem ļāva padomāt plašāk par pelēkajām zonām un lietām, kas notiek ārpus gribas, normām un kontroles.

Piemēram, Jura Kronberga dzejolī "Sveicini!" (Nr. 96) ir nejēdzīgi daudz sveicināšanās, kas pati par sevi it kā ir laba un pieklājīga, taču, kā dzejnieks novēro, tā var kļūt manierīga un liekvārdīga. Ko nozīmē likt pasveicināt, sūtīt un nest kaut kur nemateriālu sveicienu? Kronbergs vēl vairāk hiperbolizē sveicināšanos līdz absurdam, sūtot sveicienus starp diviem blakus esošajiem ("[sveicini] desu no maizēm"), sveicinot lietas, kas atrodas viena otrā (dūmi pīpē vai melnbaltums klavierēs), un pasveicinot "mani no manis un sevi no sevis". Tomēr Kronbergs šo bezjēdzīgo sveicināšanos nekritizē. Viņš skatās no kāda tālāk redzoša skatpunkta, kur šī sveicienu čivināšana nav tikai liekvārdības troksnis, tā liecina par vēlmi atgādināt citiem par savu eksistenci. Varbūt par vēlmi nepazust un netikt aizmirstam, kad būšana kopā ir kļuvusi neiespējama. Kronberga dzeja nepasaka visu priekšā, viņš neuzspiež vārdiem atbildes, tie paši par sevi dzīvo visumā un reizēm pieraksta arī viņa domas.

Urbānais bohēmists, Čaka Rīgas grafiķis un melnbaltuma apoloģēts Vilipsōns ietērpis dzejoli grafītu smogā. Pasaule ir pieputējusi un piedūmota, taču tās netīrajā gaisā un troksnī ir jūtama vārdos nenosaucama, bet ieelpojama cilvēku klātbūtne. Ar mazu knēveli Čaku-Vilipsōnu uz vāka un vairākiem pašportretiem grāmatiņas lappusēs mākslinieks kārtējo reizi pauž savu atzīšanos pilsētai, kuru mīl ar visiem tās kvēpiem, izkaisītajiem izdedžiem, pelēko sniegu un gaisā stāvošajām dūmu puķēm. Iedvesmojoties no pilsētas, viņš zīmē tās putekļos, kas paši it kā sastājas un ieņem veidolus. Starp haotiski izkaisītajiem krikumiem un putekšņiem ir jūtama spriedze, tāpat kā ilgu iekšējais magnētisms jūtams pie trimdas latviešu dzejniekiem.

Nākamā pīpe ar dūmiem parādās Laimoņa Kamaras dzejolī par "Palaidņa puiku" (Nr. 93). Dzejas rindas "Sen dusēt laiks visiem maziņiem, bet mēnesim debesu ligzdā sēž mākoņu puika uz radziņiem UN PĪPĒ..." ir ļoti piemērots aicinājums doties uz čuču jau palielam gulētgājējam. Tas ir pietiekami stilīgs, smieklīgs, bet arī mīlīgs un sapņu iztēli rosinošs – ļauj aizdomāties par dažādām interpretācijām, kurās reizēm naktī pazūd mēness. Par miglu, par smogu, par nakšņošanu teltīs un bezmiega naktīm, kas ir tik neveselīgas un nepareizas.

Pīpe kā neatkarības, brīvas domas un gara simbols parādās arī bērnu dzejoļos. Mūsdienu bērni varbūt nezina: kādreiz sabiedrībā (patiesībā vēl pavisam nesen, bet daudzviet pasaulē – joprojām) pīpēšana netika ļoti kritizēta, tā vienkārši bija tāda ikdienišķa nepareizība. Reizēm kā vienīgā pastāvēšanas forma, kad skaļas domas un patiesi vārdi bija aizliegti. Tad tie nepasacīti karājās gaisā virtuves dūmos, jo kaut kur tiem bija jāpaliek.

Māksliniecei Līvai Kandevicai izdevies radīt diezgan nelāga izskata uzpūtīgu, pašpietiekamu pelēko dūmu mākoni un mēnesi ar ne sevišķi glītu snīpi. Arī zvaigznītes nav cukursaldas un neaizsniedzamas, bet gan apņēmīgas vingrotājas, kas noskalo melno kvēpu un stutē cita citu atpakaļ plejādē. Māksliniece iepazīstina lasītāju ar "neglītā estētiku", kam arī ir visas tiesības un pamats kļūt par mākslu un kas reizēm ir vispiemērotākā, piemēram, stāstot par tumšiem laikiem, cilvēka dzīvību necienošiem un brīvību ierobežojošiem režīmiem. Bet pašā pirmajā grāmatiņas atvērumā ir optimistisks atgādinājums, ka nejaukais augļu tārps ir tikai cita tauriņa forma.

Ilustrējot Friča Bārdas dzejoli "Sapņu burvis" (Nr. 91) mākslinieks Svens Neilands brīvi ļaujas savām asociācijām un zīmē burvi nevis "saulainām rokām", bet spalvainām rokām, ar kurām tas atver (atlauž) debesu durvis un izlaiž laukā sapņus. Tādējādi dzejolis iegūst gluži citu noskaņu nekā dzejnieka Bārdas romantiski liriskajā oriģinālā. Neilanda versijā par sapņu nokļūšanu uz zemes ir atbildīgs pats cilvēks – nevis padebešu dievs – un visas neparastās pārmaiņas pilsētā sākas nevis ar pavasarīgo laiku, bet gan pateicoties drosmīgiem celmlaužiem no cilvēku vidus. Tehnokrātiskā revolūcija iet savu naksnīgo uzvaras gājienu, kamēr mēness (skūts, muskuļots pusmūža biznesmenis) paliek Tenerifē uz soliņa, skumji bolot acis, bet Dievs, rokas lauzīdams, domā, kā "sapņus uz debesīm atpakaļ vilkt".

Neilands ilustrācijās izmanto astoņdesmito gadu retro datorgrafikas estētiku, divdimensionālus personāžus un raksturīgās līniju perspektīvas – minimālistiskāko veidu, kā radīt telpas dziļuma iespaidu. Mākslinieks šķietami atsaucas uz mediju digitalizācijas un nebeidzamu pavairošanas iespēju izrāvienu, kas, lai arī ne vienmēr pozitīvi vērtēts iepriekšējo paaudžu acīs, neapturami pārņēmis pasauli, nodrošinot ikvienu ar viegli sasniedzamas "zvaigžņu laimes" pārprodukciju. Nebiju iedomājusies, ka jebkad agrāk vēsturē cilvēki ir saskārušies ar informācijas pārbagātības problēmu līdzīgi kā mūsdienās, taču acīmredzot Fricis Bārda arī pirms simts gadiem bažījies par pārmērībām. Es neteiktu, ka Neilands vai Bārda nosoda šo parādību, taču viņiem izdodas nodot to uztraucošo sajūtu, kad gar acīm "metas raibs" no dažādo, stilu, krāsu, balsu un tēmu entropijas, ko pavada bailes pazaudēt savu skaidrību un teikšanu.

Savukārt "Bikibuka" "Cibrica Cabrica nedēļa" (Nr. 94) autori Leons Briedis un Artis Briedis piedāvā otru galējību – absolūti strukturētu, skaidru un vizuāli saskanīgu nedēļas grafiku tiem, kas mācās organizēt savu dzīvi pa dienām. Daudziem bērniem, vismaz noteiktā vecuma posmā, rutīna ir ārkārtīgi svarīga, jo sniedz drošības sajūtu un ļauj koncentrēties uz jauno prasmju apgūšanu un nostiprināšanu. Katrā ziņā Arta Brieža nedēļas dizains patiks visiem kārtības mīļiem – gan tiem, kas jau zina dienu nosaukumus, gan tiem, kas mācās. Gaumīgie grafiskie skaita attēlojumi palīdz saprast numerāciju arī tiem, kas vēl neskaita ar vārdiem un nepazīst ciparus. Maigās krāsas, vienkāršās, bet daudzveidīgās formas un, protams, arī mīlīgais zaķīša personāžs padara šo grāmatiņu suģestējošu arī viengadīgajam brālim. Klasisko Leona Brieža dzejolīti turklāt ir ļoti ērti lasīt kopā ar mazuli, jo tas daudzas reizes uzdod vienkāršu jautājumu un bērns var meklēt grāmatā atbildi.

Tikmēr "lielo" brāli aizrauj zinātnes lappuses ar rūtiņām, kvadrātsakni un uguns iekuršanu caur palielināmo stiklu. "Lielais" gan vienmēr ir bijis mazliet apsēsts ar sakārtotu un loģisku laika plānojumu, pat tad, kad vēl laika skaitīšanas vienības viņam nebija pazīstamas. Es redzu, ka dienu, mēnešu un pulksteņa apgūšana ir atvieglojusi viņa dzīvi, jo kārtībai beidzot ir vārdi un viņš var pieprasīt savlaicīgu solījumu pildīšanu no saviem mazliet haotiskajiem vecākiem. Labi, ka vismaz svētdienās Cibrics Cabrics "kā parasts zaķis pa lauku cilpo", tad arī mēs varam Eiženam ieteikt drusku atslābt no precīzas noteikumu pildīšanas, pieprasīšanas un skaitīšanas līdz miljonam.

Arī Imanta Ziedoņa dzejolis "Trīs akmentiņi" (Nr. 95) lakoniski atgādina par lietu vienkāršo dabu. Par to, ka spēlēšanās un jaunrades galvenā sastāvdaļa ir izdoma, nevis materiālā vērtība un mantu skaits. Trīs akmentiņi ir pietiekami daudz, lai, tos kombinējot, iegūtu jaunas formas. Māksliniece Anete Bajāre-Babčuka trīs akmentiņu vietā ņem saburzītu papīriņu, dzēšgumiju un saspraudi, un, vērojot rokas tuvplānā, mēs redzam, kā top lērums dažādu ķiņķēziņu un dabas reljefu. Kad esam aizrāvušies ar tiekšanos pēc "vairāk", "lielāku" un "ar rezervi", šis ir labs atgādinājums, ka var taču izaicināt sevi pretējā virzienā un gūt jaunu pieredzi no tā, cik maz mums pieder un cik daudz spējam ar to izdarīt.

Leona Paegles dzejolis "Vilnītis rūķītis" (Nr. 92) it kā saliek pa vietām pārējās laidiena grāmatiņās pieteiktās haosa un sakārtota kosmosa tēmas. Vilnītim ir divas dabas – viņš spēj būt mīļš rūķītis, gan briesmīgi dusmīgs pūķītis, atkarībā no tā, kā pret viņu attiecas. Arī lietas, kas viņam pieder, mēdz pavērsties pret viņu – ratiem plīst riteņi, kaķītis reizēm spēlējas, reizēm skrāpē. Vilnītis spēj būt draudzīgs un pakļāvīgs, taču viņš ir arī brīvības gars, kas aulekšo pāri jumtiem. Māksliniece Anita Rupeika Vilnīti rūķīti tēlo kā vienpati, kas dzīvo atkritumu izgāztuvē un piesārņotā pilsētā, kurā kūp visi dūmeņi. Viņam piederošo papīra pūķīti māksliniece ataino kā dabas spēku, kurš ļauj sevi savaldīt, ja to dara atbildīgi, taču var kļūt briesmīgi nikns un atriebīgs. Rupeikai ir jau pieredze pūķu un dažādu negantnieku portretēšanā, tāpēc viņa tos aplūko ļoti cieši – katru spalviņu, līdz sīkām tekstūrām – un atklāj visu sinonīmu spektru šai grūti notveramajai parādībai: no "gaistošs", "izvairīgs", "kaprīzs" līdz "viltīgs", "izveicīgs", "drosmīgs".

"Bikibuki" kārtējo reizi nav audzinoši un pamācoši tradicionālā veidā, bet jau kopumā deviņdesmit sešās dažādās versijās tajos var atrast visu, kā ir.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!