Teātris
14.09.2021

Netīšām nogriežoties ap pareizo stūri

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu tehniskais koordinators Jevgenijs Sisojevs par skaņu mākslinieks Andra Indāna un dzejnieka Sergeja Timofejeva performanci no cikla "Liecinieku tribīne".

Mēs sēžam uz nelielas tribīnes zaļa laukuma vidū, mums aiz muguras — 20. gadsimta otrajā pusē celta daudzstāvu māja: no dzeltena ķieģeļa, ar lodžijām, kas apaugušas ar dažāda veida iestiklojumiem, kā arī veciem un ne tik veciem antenu šķīvjiem. Pa labi no mums — radiotornis, kura funkcija lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju ir nezināma. Laukums atgādina būvgružu pakalnu, kas izveidojies tik sen, ka, gadiem ejot, apaudzis ar zemi, zāli, krūmiem un takām un kļuvis par vietu, kur apkārtējo māju iedzīvotāji iet pastaigā ar suņiem, satiekas, iespējams, arī iedzer un dažreiz, ja laiks atļauj, cep šašlikus. Rīgas centrs, kvartāls starp Brīvības un Barona ielām. Bet šeit nav dzirdami tramvaju trokšņi, tikai vakara sastrēgumā neskaidri šņāc pagrieziens uz Pērnavas ielu. Ja pie horizonta nebūtu milzīgas pareizticīgo baznīcas, liktos, ka esam aizbraukuši kaut kur pavisam tālu, nevis ieskrējuši šeit pa ceļam no darba uz mājām.

Tajā visā slēpjas šādu vietu būtība: ir svarīgi vienkārši pagriezties ap pareizo stūri vai ieiet īstajā arkā. Atceros, kā brīnījos, kad osta sāka pamazām pārcelties no pilsētas centra un Andrejsala tika atvērta visiem. Bērnībā dzīvoju dažus kvartālus no šī žoga un biju pārliecināts, ka aiz tā nekā nav. Bet izrādās, ka tur ir vesels rajons. Mēs staigājam pa ielām, pagriežamies krustojumos un uztveram pilsētu kā  rūtainu lapiņu. Visa kustība notiek gar līnijām: te ir tramvaja līnija un te — trolejbusa līnija. Bet te kvartāla vidū, paslēpusies no citu acīm, desmitiem gadu eksistēja spēcīga stacija, kuras mērķis bija radīt radio ētera traucējumus, lai parastais padomju pilsonis, nedod dievs, nesadzirdētu ko lieku. Cik daudz ir šādu vietu? 

No skaļruņiem kaut kas šņāc, nāk signāli un tālu balsu fragmenti. Caur slāpētājiem mēģina izlauzties Sergeja Timofejeva balss ar aizkustinošu stāstu par kuģi, kas dreifē pēc vētras. Radiostacijas jaudas pietiek tikai, lai aptvertu 30 kilometru rādiusu, tāpēc glābšanas izredzes ir nelielas, bet cerība paliek un tiešraide turpinās. Stāsta detaļas nokļūst līdz mums daļēji, jo strādā slāpētāji un puse no vārdiem slīkst traucējumos, bet tādēļ stāsts kļūst tikai noslēpumaināks. 

Paralēli uzzinām par stacijas darbību. Izrādās, ka to darbināja speciāls operators (un kā gan citādi), kuram jebkurā brīdī varēja piezvanīt no "augšas" un pateikt, ka steidzami jāslāpē kāda konkrēta frekvence. Uzreiz iztēlojos ļoti nogurušu cilvēku, kurš garlaikojas, sēžot pie telefona un gaidot zvanu. Viņa puspagrabā nevar dzirdēt ārējās skaņas, dūc tikai lampa pie griestiem, un liekas, ka skan radioraidītājs no augšējā stāva. Bet, iespējams, aiz sienas ir pārvietojamais dīzeļģenerators, ko vienmēr liek atstatus, bet kuru tik un tā var dzirdēt. Tur, ārpusē, pa ielām brauc mašīnas un klikšķ apaļā trolejbusa magnētiskie palaidēji. Pasažieri ar acīm pavada furgonu ar lielu uzrakstu "Maize", kas brauc uz maiznīcu Miera ielas krustojumā vai pie Stūra mājas Stabu ielā. Darbinieks sēž. Viņš pat nevar iedzert, jo darbs ir atbildīgs. Es saprotu, ka diez vai viņš bija darbā viens, bet man gribas iztēloties, ka viņš ir tāds kā bākas uzraugs, par kuru neviens neatceras, kamēr vien visas ienaidnieku balsis ir apslāpētas. Sistēmu administrators. Apsargs. Bet jebkurā nakts vai dienas stundā kāds var piezvanīt, un viņam nāksies kaut kur skriet, spiest kaut kādas pogas un raustīt svirslēdžus… Bet pagaidām telefons klusē, viņš caurām dienām sēž tam blakus un pamazām paliek traks, jo pat televizoru nav iespējams skatīties: pārāk spēcīgs elektromagnētiskais lauks. Starp citu, interesanti, kā ar televizora skatīšanos gāja apkārtējo māju iedzīvotājiem?

Ar krūmiem apaugušais pakalns ir līdzīgs apbedījumam: kas ir tā pazemē? Iespējams kādreiz te nolems uzcelt māju vai iekārtot atpūtas zonu un atraks slepenu pagrabu ar sveicienu no sen neeksistējošas valsts. 

Interesanti, kāds te ir radiācijas fons?

Jevgenijs Sisojevs

Jevgenijs Sisojevs kopš 2014. gada ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu tehniskais koordinators. Pirms tam ilgstoši sadarbojies ar tekstgrupu "Orbīta" kā tehniskais speciālists. Strādājis arī pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!