2019. gada decembrī "Dirty Deal Teatro" pirmizrādi piedzīvoja režisores Kristas Burānes dokumentālā dzejas izrāde "Netikumīgie" par 21. gadsimta jauniešiem, viņu pieaugšanu, attiecībām ar skolu, audzināšanu un brīvību. Izrāde ir veidota kā divu reālu astoto klašu skolēnu portretu galerija dzejas formā. Dzejoļus izrādei rakstījuši jaunie dzejnieki Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, kā arī Agnese Krivade un Kārlis Vērdiņš. Šajā publikācijā piedāvājam četrus tekstus, kuru autori ir Ēcis un Ķirķis.
"Izrādei rakstītie dzejoļi ir smelti no dzīves, tajos attēloti kādas Latvijas skolas 8. klases skolēni. Mēs trīs pie viņiem ilgstoši viesojāmies vairākus mēnešus, lai vērotu, vai tikumības grozījumi izglītības likumā ir mainījuši jauniešu ikdienu, viņu sapņus vērtuši murgā, un atklātu, par ko domā un kas rūp valsts nākotnes nesējiem," stāsta Ķirķis.
"Netikumīgie" godalgota kā 2019./2020. gada teātru sezonas labākā izrāde pusaudžiem.
***
paņemt šo dzīvi ručkā
lai nosmird sadegušais tosols
lai gaiss pašķir aleju karstajai pierei
kā miesa pašķiras nazim
ja nevar nosisties
nebūs ko atcerēties
ja nebūs ko atcerēties
nebūs ko gaidīt no nākotnes
toreiz ugunsdzēsības tornis līgojās
kā sērkociņa liesma
mēs bijām šī masta karogs
spļāvām izkārušies pa logu
skatījāmies kā vējš satver siekalas
un ienes mūžīgi zaļajos kokos
brīnumsvecītes ātri vīst
dadži ir salijuši un nelīp drēbei klāt
jau nākamajā mirklī mēs meklējām
vēl augstāku un nedrošāku celtni
kurai uzticēt savas trauslās miesas
mūžīgie mēs nemiera bērni
kas neprot paturēt noslēpumus
kuriem visi laiki nelaiki
visas vietas nevietas
kuriem zajebal
ka tā saule tik ātri riet
ka salūtam vienmēr kaut kādi debili koki priekšā
ka ar katru reizi vajag vairāk apļu
lai tauriņi uzņemtu pirmatnējos apgriezienus
tāpat kā vecākiem vajag jaunus melus
lai saglabātu uzticību mūsu nevainīgajām gaitām
jo ja godīgi mumus nav ne jausmas
ko iesākt ar šīm divām rokām
un visiem pārējiem locekļiem
kuri mums iedoti lietošanai uz noteiktu laiku
ko iesākt ar to dīvaino gaismekli
kas iekārts virs mūsu galvām
ar šiem dīvainajiem naktstauriņiem
kas sitās un sitās un sitās un sitās
tāpēc
mēs pagriežam skaļāk
vienmēr pagriežam vēl skaļāk
cerībā pamodināt tos mazbērnus
kas ar atvērtām mutēm
klausītos mūsu neticamo stāstu
***
lieldienās atbrauks brālis
es viņam dāvināšu sīpolu mizām krāsotu olu
un naktī es klausīšos kā viņš krāc blakus istabā
brāli nevajag modināt brālis nostrādājies rīgā
mašīnai nav tehniskā izieta īre pacēlusies
tu taču neesi kredītu paņēmis?
nē viņš atbild nepaceļot acis no zupas šķīvja
pēc pusdienām mēs līmēsim tapetes viesistabā
kad viņš teiks lai es padodu špakteļlāpstiņu
es viņam padošu špakteļlāpstiņu
jo viņš tā teica
kad viņš izies ārā uzsmēķēt
es klusām izliekšos pa logu
un elpošu viņa izpūstos dūmus
īsts vīrietis smaržo pēc cīgām sviedriem un smagām lietām
katru rītu es divdesmit reizes cilāju lielo pasaules atlantu
un pēc tam minūti skatos uz sevi spogulī
to es brālim neteikšu
no visām lietām kuras es viņam neteikšu
to es neteikšu pirmo
naktī brālis ar tēvu dzers šņabi un uzēdīs sālītas sēnes
un ko tu tagad domā darīt?
prasīs tēvs
un viņš klusēs ar dakšiņu muļļājot pēdējo poķīti pa burku
vēlāk es uz sienas zīmēšu atslēgas caurumu
kamēr viņš blakus istabā jau krāks
Kirils Ēcis
Taurētājs
uz konsoles melnajiem vadiem
laiks pelēkus putekļus klāj
caur tumšiem miglas vāliem
kontra teroristi slāj
dus mamma savā gultā
pēc ilga un sūra darba
guļ tētis mazliet iereibis
no kaut kā brūna un skarba
tik dziļākā dīvāna bedrē
varonis nomodā
tas lūko pēc ienaidnieka
tuvu un tālumā
miegs atņem reakciju
viņš jūt kā zogas tas klāt
bet ir pie vienas vietas –
šaudās viņš iksboksā
gan GTA gan Half Life 2
gan CS un Call of Duty –
tik ilgi viņš jau kapā
ka aizmirsies pat pļūtīt
"Eu, fiksi ka gulēt ej!
Paskaties, cik vēls jau ir!
Tu galīgi dīvains esi?
Uz skolu rīt jāiet ir!’"
"Mans zelts ir mans klans,
mans gods ir viņa gods!
Kas postīdams viņu šausta,
uz pekli lai rauj to jods!"
un varonis turpina šaut
bet biedru arvien mazāk
viņš stingri saķēris pulti
it visus bargi lamā
jau beigusies ir munīcija
no visām pusēm ielenkums
viņš granātu redz krītam
un atskan varens BUMS
drīz jaunu spēli jāuzsāk
bet istabā kāds tumsu šķeļ
nāk mamma ļoti nikna
un kājās pagastu ceļ
tā straujām kustībām
no elektrības izrauj vadu
un dēlu uz istabu
pavada ar rūgtu skatu
no rīta gaužām noguris
viņš skolas solā sēž
un kontroldarbā atbildes
ar dzēšgumiju dzēš
vairs nezina kas karoja
viņš pirmā pasaul's karā
uz dullo fiksi uzšņāpj
krīt Rīga nacistu varā
un kamēr raitais pulkstens
pagalam negrib stāt
viņš skumji atminas
bāc šodien tas taurētājs
Bezdelīga
Cik lielai ir jābūt garlaicībai, lai izdomātu nosist putnu? Vai vismaz izplūkātu to tiktāl, lai skaistums vēdītu vien no aizlauzta spārna? Citādi cilvēki nemaz nedzimst – bez iedomības. Tāpat es viņus ienīstu vienādi.
Visas anekdotes par sievietēm es spēju atspēkot ar vienu vienīgu žestu. Bet tai pašā laikā es neuzskatu, ka meitenei vajadzētu vērt durvis kādam čalim.
Varbūt varētu palūgt mammai, lai nopērk to zilonīti dzīvīgajā koraļļkrāsā, nu tajā, ko tie speciālisti atzina par šī gada krāsu. Varbūt tiešām sanāks nedaudz piebremzēt dzīves ritmu. Es patiešām gribu beidzot izveidot saikni ar kaut ko īstu.
Turklāt, iespējams, karjeru nemaz nevarēšu apvienot ar ģimeni. Bērni taču ir vajadzīgi. Zinu, zinu, patlaban mans pienākums ir mācīties. Kad izmācīšos, tad atkal mācīšos, kad beigšu mācīties, tad strādāšu. Varbūt arī kādā brīdī mīlēšu.
Zini, par to un daudz ko citu nudien var aizdomāties, žūstot sarkanai krāsai no naga, kas nedaudz tomēr nosmērējusi spilvena pārvalku. Iespējams, es vienkārši pārāk daudz domāju. Beigu galā: par ko nevar runāt, par to jāpačato.
Raimonds Ķirķis
0