"Aculiecinieku video" nav objektīvāki par t.s. tradicionālo mediju veidoto atspoguļojumu.
Ik gadu augusta sākumā informatīvajā telpā parādās teksti, kas veltīti Hirosimas un Nagasaki bombardēšanai 1945. gada 6. un 9. augustā. Lietojot vēlamības izteiksmi, rodas kārdinājums teikt: cik žēl, ka nav šo traģisko notikumu aculiecinieku uzfilmētu video! Nožēla nav saistīta ar mūsdienu cilvēka uztverei raksturīgo perverso kāri redzēt kaut ko šausminošu, ērti sēžot klubkrēslā. Lieta tāda – nav pamata apšaubīt apgalvojumu, ka amerikāņi politisku iemeslu dēļ līdz pat piecdesmito gadu sākumam slēpa atombumbu reālo ietekmi uz konkrēto Japānas reģionu ekoloģiju, savukārt vēlāk šo ietekmi objektīvu iemeslu dēļ nofiksēt kļuva daudz grūtāk.
Savukārt pēdējās desmitgades laikā, lielā mērā pateicoties viedtālruņu izplatībai, vizuāli tiek iemūžināts viss iespējamais. Rezultātā, kad 4. augustā ziņu lentēs parādījās informācija par postošajiem sprādzieniem Libānas galvaspilsētā, vizuālai ilustrācijai plaši tika lietoti aculiecinieku veidoti video. Šāda situācija nu jau ir pierasta, un tai ir loģiski iemesli – neviena telekompānija nevar sagatavoties uzfilmēt to, ko neviens nevar prognozēt – sprādzienu, ielas kautiņu, muļķīgā situācijā nonākušu politiķi, lavīnu utt. Aculiecinieku video ir kļuvuši par neaizstājamu informatīvās plūsmas sastāvdaļu, un no šī viedokļa vērtējami kā neapšaubāms ieguvums.
Tomēr es pret tiem izturos piesardzīgi, un arī tam ir savi iemesli.
No vienas puses, varētu teikt, ka vizuālā liecība pašsaprotami vienmēr bijusi uzticamāka nekā, piemēram, mutvārdu vai teksta ziņas. Cietokšņa aplencēji notikušo atstāstīs atšķirīgi no aplenktajiem, kaujas uzvarētāju un zaudētāju atmiņas būs subjektīvas. Cita lieta – vizuālais iemūžinājums, kur neko taču nevar sagrozīt. Vai tiešām?
Ja lasītāji vēlas nelielu pauzi un puslīdz labi saprot krievu valodu, varu piedāvāt kādu testu, kurā, lasot 17.–19. gadsimta ceļotāju piezīmes, jāuzmin, kāds Austrālijas dzīvnieks tiek aprakstīts. Amizantais šajā testā ir tas, ka ik pēc atbildes parādās arī konkrētā radījuma vizuālais atveidojums ceļotāju piezīmēs, un es neteiktu, ka aculiecinieka vizuālās liecības, salīdzinot ar rakstītajām, būtu nevainojamas. Respektīvi, lai gan atšķirībā no Viduslaikiem, kad dažādus dabas brīnumus zīmēja atbilstoši saklausītajam vai izlasītajam, 17.–19. gadsimta ceļotāji centās pašu redzēto uzzīmēt precīzi, tomēr, atvainojiet, ja tāds izskatās ķengurs, tad… Savukārt 21. gadsimtā mēs dzīvojam situācijā, kad rediģēt un pārveidot vizuālo tēlu ir ierasta prakse. Sākot no, manuprāt, muļķīgām, bet kopumā nekaitīgām lietotnēm paša vai drauga ģīmja pārvēršanai [4], beidzot ar glezniecības klasiķu darbu pārveidi, pret ko man ir pretrunīgas jūtas, jo tā šķiet tāda parazitēšana uz slavenības rēķina, to, protams, pasludinot, par klasiķa darba interpretāciju un tālāku attīstīšanu.
Atgriežoties pie sprādzieniem Beirūtā, pavisam drīz pēc notikuma aculiecinieku video sociālajās platformās tika likti kopā ar – tas mūsu kontekstā ir būtiski – aculiecinieku video no 11. septembra, lai izteiktu stulbas versijas par sprādzieniem Beirūtā, ko šie video it kā apstiprinot. Nervu taupīšanas nolūkā es pat negribu aizsākt tēmu par aculiecinieku video, kuros fiksētas "dīvainas parādības debesīs". Ja es kā informācijas lietotājs nezinu – un vairumā gadījumā tā ir – konkrētā reģionā dzīvojošo valodas un kopējo kontekstu, tad man ir ļoti viegli iesmērēt aculiecinieka video, kurā redzami, teiksim, kaujinieki no grupējuma X pirms gada, uzdodot to par aculiecinieka video, kurā redzami kaujinieki no grupējuma Y aizvakar, video autoriem to pat nezinot. Īsi sakot, aculiecinieka video manā skatījumā nav objektīvāks notikušā atspoguļojums nekā stāstītais vai uzgleznotais.
Iepriekš teiktais tomēr nenozīmē, ka sociālos tīklus pārpludinošie video ir pilnīgi bezjēdzīgi vai kaitīgi. Konkrētās situācijās tiem ir svarīga funkcija. Piemēram, autoritārās iekārtās aculiecinieki pilda ļoti praktisku cilvēktiesību pārkāpumu fiksēšanas funkciju, palīdzot saprast aizturēto skaitu un personības. Tāpat objektīvi ir daudz reģionu, kur profesionālie mediji strādā nelabprāt, jo pastāv apdraudējumi žurnālistu dzīvībai un veselībai, rezultātā aculiecinieku video, lai cik subjektīvi, faktiski ir vienīgie, kuri sniedz vismaz kaut kādu informāciju par reģionā notiekošo.
Tātad jautājums ir: kā izmantot informācijas iegūšanai aculiecinieku vizuālās liecības un nekļūt par manipulāciju objektu, kad, spekulējot ar apgalvojumu "tie ir aculiecinieki, nevis pērkamie žurnālisti!", kāds pilina mums blēņas? Pašsaprotamākā metode ir investēt laiku, lai ar interneta plašumu starpniecību iegūtu plašāku kontekstu – piemēram, vai aculiecinieka video redzamā pilsēta N patiešām ir pilsēta N? Tikpat pašsaprotami, ka mums šādiem pētījumiem patiesībā nav laika. Mēs varam paļauties uz grupām, kas regulāri un salīdzinoši profesionālā līmenī nodarbojas ar t.s. fact-checking, lai atmaskotu iespējamās viltus ziņas. Šīs kopumā visoptimālākās metodes vājā puse ir tā, ka jebkura šāda grupa nodarbojas tikai ar ierobežotu tēmu loku, turklāt arī viltus ziņu atmaskotāji ir tikai cilvēki ar savām politiskajām simpātijām, ko ilustrē, piemēram, nesenā salamāšanās starp šādām grupām Ukrainā.
Tomēr, iespējams, svarīgākais ir apzināties, ka vizuālā pretenzijas uz salīdzinošu objektivitāti nav pamatotas a priori – arī tad, ja runa nav par mēģinājumiem manipulēt un jaukt kādam galvu. Vizuālā liecība arī ir interpretācija, un te labs piemērs ir ikdienā informatīvajā telpā redzamās dažādu zvaigznāju vai citu astrofizisku objektu "fotogrāfijas". Tiem, kuri ir pārliecināti, ka attēlos redzamās krāsas ir "tādas, kādas ir dabā", rekomendēju astronoma Ilgoņa Vilka publisko priekšlasījumu pērn. Arī tad, ja notikums ir viens, aculieciniekiem kopīgs, akcenti būs dažādi, un tas ir normāli. Manuprāt, pēdējās desmitgadēs cilvēki sākuši apkārtējo vairāk uztvert ar vizuālu tēlu starpniecību un mazāk lasa, jo īpaši garākus tekstus. Lai gan lasīšanas kā zināšanu ieguves procesa atbalstītājus (mani ieskaitot) šī tendence mazliet skumdina, to nevajadzētu arī dramatizēt. Ar nosacījumu, ka mēs automātiski neticam visam, ko "redzam".
1