(ne)stāsti (ne)vienam

Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā Andra Ogriņa otro dzejoļu krājumu “zem pulksteņa pulkstenis”. Grāmatas atvēršana plānota 2011. gada 16. februārī plkst. 18.00 ¼ Satori grāmatnīcā.


Andris Ogriņš. Foto: Baiba Ogriņa.

***

man nav tik daudz roku, lai ēstu no kopējā katla. iepuvušās, tomēr vēl baudāmās debesis. kā tās – veikala skatlogu atstarotās. man paslīd garām svētku atlaides, bet aizķeras un uz pārdomām paklupina atlaides no darba. skaitļojošie pārdevēji tagad kaulēsies par saviem smaidiem. ar mani vai kādu citu jau pietiekami izpētītās grēcinieku ielas kartogrāfu.

peļķu stiklos es saplūcu ledus rozes. tās nav banālas, jo ir tumstoši sarkanas kā nākamā nezin kam nodzīvotā diena. es vēlos apdāvināt šajos ziemas jurģos no iztikas izraidītos. viņu nelaimes pārvērst lēni kūstošos ērkšķos un tādējādi rast iemeslu tālākiem pilsētas pētījumiem. par labāko instrumentu atzīstot mizantropijas atvilktnē iegrūstās sabiedrības nosodījumu.

bijušie pārdevēji izsmēķē pēdējo kopīgo cigareti. mūs vieno nodzēstie smiekli jeb tie kaulainie smaidi, pie kuriem līp miesa un āda, un galu galā acis aklas padarījušās plaukstas, uz nakti izslēgtie luksofori un neieslēgtās laternas, kad tikai vāri jānojauš, kurš krustojums un kura nagla kļūs pietura uz amnēzijas skarto lasītu grāmatu. kā ikrīta, ikdienas un iknakts skaitītu lūgšanu. sev, visiem, nevienam.

mājas atdarina cita citu. mazliet greznības, šaurajiem gariem veltītas ērtības, jumtu margas un logu slēģi nodrošina, lai arī beidzamais solis nebūtu nejaušs, bet apzināts kaut īsu mirkli projektēta akta uzmetums, tik tikko aizsāktas akmens zīmuļa līnijas vai atvērta prāta rasetne, jo mājām ir stingri pamatota, uz vietas stāvoša sabrukšana. gribi negribi, kādas durvis tev agri vai vēlu būs jāatdara.

skatiens neaprod, bet samierinās ar tumsu. no debesīm palikusi pāri vienīgi serde, un sēklas, uzvilkušas sniegpārslu kristāla maskas, krīt zemē, apslēpjot manus iedomātos pēdu nospiedumus. vējš saplēš kārtējo pabeigto karti. rīts vitrīnās klusi nomainīs manekenus.


***

es tagad būšu arhaisks. man jau sāk piestāvēt, un teikšu, ka mūsu vecā ordeņa brālība gandrīz ir izmirusi. iela citu atstājusi bez darba, citam laupījusi jebkādu cerību uz nākotnes dimanta ratiem, cita gars ir tik mīksto sniegpārslu sacaurumots, ka vairs nekad necelsies un neņems savu miesu, lai staigātu.

es šorīt pamanīju kādu vecu vīru, kurš patiesībā ir tikpat vecs, cik es, tikai es vēl jaudāju noskalot muti, kā lielu guvumu no atkritumu tvertnes izceļam zivi. pēc skata sapuvušu skumbriju. man sagribējās kļūt par īstu kristieti, izraut šo simbolu no viņa rokām un aiznest uz tuvāko templi, vienalga – luterāņu, katoļu vai pareizi ticīgo, un pārdot kā relikviju, bet naudu atdot šim nabagam, lai viņš tuvākajā punktā varētu iegādāties viltotu šņabi un manis pēc kaut nosprāgt, jo es savu misiju būtu pildījis godam.

(vai arī pašam ar zvīņām un asakām redzokļiem apēst un raisīt ne tikvien kā vārdisku caureju.)

man pretim, aiz muguras un no abiem sāniem tuvojās vieglu ķermeņu sievietes. melošu, ja teikšu, ka neglītas, un mūsu piecos līmeņos starojošās sejas izveidoja tādu kā krustā sitamu krustu. vienai no mutes izkrita melna lūpu pomāde. es pieliecos, pacēlu, pasniedzu, un mūsu krusts pazuda asfalta lūpu krāsas kosmiskajā caurumā, it kā kristus nekad nebūtu savām asinīm slacījis nepateicīgo dieva uzrakto smilšukasti.

pa apstādījumiem brauca pļaujmašīnas. cirpa jau nomirušo zālāju. to, kas neveikli paslēpies zem sniega kā bailīgi biroja darbinieki savos ar zemāk stāvošo ādām apvilktajos krēslos, jo vienmēr ir augstāki spēki par stundas skaitošo spuldzītes ciparnīcu. un beidzot man pieleca, ka es esmu galdautu audējs. labprāt tajos ieaužu nesaprotamus rakstus un ar laimīgu ģīmi noskatos, kā ciemiņi vai nejauši ieklīdēji tos notraipa ar vīnu un to, kas pēc pārmērīgas vīna baudīšanas seko. tomēr nezinu kas un kāpēc, un kurp tā noskumis aužos.

es neesmu tā traktora izkapti trinošā simtlatniece, es neesmu ērglis pie ziedotā sniegavīra spaiņa, es neesmu tas, kurš nekad nebūs bijis. es neesmu liepa pie veikala stutētās baznīcas.


***

esmu pamanījis, ka rakstās labāk, ja kājas ir aukstas, un siltāka pirkstos turamā mēle vai janvāra putnam izrautā spalva. kailām pēdām gar operu, vērojot pret žogu atslietās dekorācijas. no mirušajām izrādēm, kuras vairs nekad un neviens neiestudēs, un nedziedās, un žāvas nečukstēs priekšā reibstošus vārdus. pārveidotus notīs un notis kā no kāda cita (mana iedomātā drauga) ledainajām kājām noplēstas programmiņas. esmu pamanījis,

pie izgreznojumiem piestrādāts ļoti rūpīgi. naglu precīzā kalnu, upju un ieleju skeletā saturēti saplākšņi, pat paredzētā audekla apklāti, ir nopulēti līdz apstulbinošam spīdumam. man nemanāmo zvaigžņu, kuras, iespējams, šeit uzstāsies vai ir to darījušas, un putekļos vairs tikai izkliegto ēnu nospiedumi, jau atkal no tām, no tām drebošajām, kas netausta katru nākamo soli, lai sāpīgi pakristu...

skaidas gara un maisa miesas izbāzeņi, atainodami paši savus raksturus un nezinot par spoguļu eksistenci, tagad laiku nesaudzējošā vējā, kas publikai parāda, ka arī mirušie un nekad nedzīvojušie mēdz izskatīties kā dzīvi, ja tikai kāds iekustina. un tam kādam par katru cenu nav jābūt mana bijušā drauga pareizi piegrieztajam dievam, un viņa kroga gāzelīgajai ticībai, no rītiem šļūcot pēc alus. kaut vienas pudeles vai svešām lūpām nosmelta malka. 

un zini, šie priekšmeti paši ir dievi, jo ne jau prasmīgās rokas, kas viņus pagatavojušas, ne tās, ko es esmu pamanījis, ne smilšu sviedri, kas izlieti kurlajā, aklajā, garšu un neko citu nejūtošajā pilsētas jūrā, ne kādas laicīgas varas, ne līdzīgi kapakmens tonim izbalējusī kultūras ēka ar izsmejot raudošo atspulgiem trauslajos logos, vienīgajos, uz kuriem šeit nespēlē, jo viņi taču saplīsīs, viņi šeit vienīgie īsti... un zini, viņi jo vairāk ir dievi.

esmu pamanījis savu tikpat akurāti kopā saturēto, smalkām un tīkamām detaļām papildināto smaidu, kad satieku nu vairs patiešām ne savu draugu, kad uzklausu viņa klusos, tomēr operdziedātāja cienīgos čukstus, viņa stāstus par zemēm, kur kailās allaž no siltām līdz verdošām, kur nesnieg un melnas kā naksnīgās debesis izplešas kapenes, kur vīns ir skābāks, kur noris bez viņa caur saulstariem līstošās izrādes. mans smaids tur ir neglīts, viņš ilgojas neglītā smaida.