Diskusija par grāmatu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna. Diena, kad Rūta bija Rihards" bija tik nejēdzīga, ka par pašu diskusiju ir maz, ko piebilst, izņemot to, ko daudzi jau ir paspējuši aizmirst – cik muļķīgi 70. gados izskatījās tie, kuri Solžeņicinu lasījuši nebija, bet skaidri zināja, ka viņš ir nelietis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī grāmatiņa ir brīvi pieejama internetā un izlasāma dažās minūtēs.
Viss pārējais atgādina divu grupu ienaidu, kura cēlonis sen jau aizmirsts un nevienam nav pat īsti nepieciešams. Pāris neveiklu frāžu par Pepijprinčiem, un maisam gals vaļā.
Mani tomēr interesē saprast konflikta būtību. Par liberāļiem ir apmēram skaidrs, kas viņi tādi ir, pēc kā tiecas un kur meklējamas saknes viņu pārliecībai. Par konservatīvajiem šādas skaidrības vis nav. Tā ir raiba un sašķelta kompānija, kas spēj rast kopēju valodu brīdī, kad nepieciešams vienoties cīņā pret liberāļiem, pret pārmaiņām. Konservatīvisms parādās kontekstā – kad kaut kas ir pazaudēts un kļūst iespējams pēc tā ilgoties.
Konservatīvo jaunākā paaudze ir tie, kuri ilgojas pēc 90. gadu atgriešanās. Tad valsts bija vāja, viss bija pašu rokās, varēja tikt pie ātras un vieglas peļņas. Dominēja vienkāršas spēka attiecības – ja esi viļņa virsotnē, tad esi varens. Policija ir uzpērkama, likumi ir sarunājami, darbinieki atlaižami bez ceremonijām, un manta nav stingri piesieta. Tādu konservatīvo nav daudz, bet domāju, ka Lembergs, Šķēle un citi veiksmīgi 90. gadu uzņēmēji skumji nopūšas, atceroties savu to gadu varenību.
Tad nāk tie, kuriem ir nostalģija pēc padomju laika. Viss ir lēts, vienkāršs, stabils. Nekādu noviržu pa labi vai kreisi, garantēts darbs, dzīvesvieta. Viegla, silta eksistence cilvēkam bez īpašām pretenzijām – vismaz līdz brīdim, kad beztiesīgums sāpīgi skar pašu. Padzīvojušu cilvēku grupā tāda nostalģija ir visai bieži sastopama, it sevišķi padomju strādnieku šķiras un tālaika imigrantu vidē. Nereti nostalģiju ir mantojuši arī viņu bērni, pat ja šodien viņi braukā ar BMW, regulāri apmeklē baznīcu vai atpūšas Turcijā.
Nākamie ir tie, kas skumst pēc Ulmaņlaikiem. Jāsaka, te jau sākas cita tipa attiecības, jo šos laikus piedzīvojušie pašlaik ir jau ļoti nopietnā vecumā un viņu ir atlicis maz. Tāpēc dominē romantizēta pieeja. Bekona un sviesta eksports, it kā turīgums un stabila sabiedrība. Latvieši pāri visam. Interesanti, ka, attālinoties padomju gadiem, kopsaucēju starp Ulmaņlaiku konservatīvajiem un padomju laiku konservatīvajiem kļūst arvien vairāk – vēl pirms dažiem gadiem bija grūti pat iedomāties, ka nacionālisti varētu noteiktos jautājumos būt vienās pozīcijās ar "Saskaņas centru", bet tagad tādi gadījumi jau ir bijuši vairāki.
Šajā pašā kompānijā ir arī viktoriānisma konservatīvisms. Lietoju tādu jēdzienu, lai apzīmētu sabiedrību Eiropā un Ziemeļamerikā pirms 1. pasaules kara. Stabila lietu kārtība. Dominē pareizie priekšstati – patriarhālisms un stipra ģimene, strādīgums, reliģiskās institūcijas kā morāles kompass. Uz atšķirīgajiem skatās ar lielām aizdomām un neiecietību. Tiesa, parasti tiek aizmirsta viktoriānisma otra puse – sabiedrības lielākās daļas nabadzība, izglītības trūkums un beztiesiskums, augošā sociālisma ietekme, kari un atentāti.
Vēl īstāki konservatīvie ir tie, kuri skumst pēc viduslaikiem vai monarhijas. Skaidra, iepriekš zināma cilvēka vieta sabiedrībā, kura dzīves laikā nav maināma. Kalpošana savam saimniekam un Dievam. Vienlaikus brīvākas attiecības starp cilvēkiem un ar grēku. Galu galā, indulgences bija fenomens, kas veidojās tieši attīstītajos viduslaikos. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē monarhisms bija tīri dzīvelīga, lai arī konservatīva politiskā pārliecība.
Ejot vēl tālāk, nonākam līdz tiem, kas idealizē pagānisma laikmetu. Diemžēl šis laikmets ir jau tik ļoti miglā tīts, ka parasti ir drīzāk fantāzijas objekts un reālajā dzīvē bieži saplūst ar kādām citām pieejām – tām pašām kristīgajām vērtībām, hipiju subkultūru vai zaļajiem.
Tomēr tas vēl nav viss. Visīstākie, inteliģentākie konservatori, bez šaubām, skumst pēc akmens laikmeta, pēc mednieku un vācēju sabiedrības. Tieši šis cilvēces eksistences periods ir bijis visilglaicīgākais un atsevišķos reģionos spējis pastāvēt līdz pat mūsdienām. Diemžēl domāju, ka vairākumu Latvijas konservatoru pārņemtu neērtības izjūta, kad viņi ieraudzītu, ka akmens laikmetā ir daudz vairāk mūsdienu modernāko civilizācijas iezīmju nekā visos pārējos, vēlākajos laikmetos – proti, elastīgums (spēja pielāgoties apkārtējiem apstākļiem un indivīdam), atšķirīgi un dažādās kopienās pat pretrunīgi priekšstati par pareizo lietu kārtību utt.
Konservatīvie tomēr aizmirst vienu – kas ir tie iemesli, kādēļ mūsu sabiedrība no viņiem tik mīļā un tuvā laikmeta ir atteikusies. Tikai specifiskos gadījumos laikmets ir izgaisis tāpēc, ka piedzīvojis iejaukšanos no ārpuses – var sabrukt valsts, bet, ja sabiedriskā iekārta ir spēcīga un dzīvelīga, tā tomēr ir spējīgāka saglabāties. Visbiežāk sabiedrībai pamatā esošā ideju sistēma, kādā brīdī attīstoties līdz izkoptai formai, izrādījās nepilnīga un nespējīga piepildīt indivīdu intereses. Citiem vārdiem – tās bankrotē. Jaunā cilvēku paaudze, uzaugot "attīstītajā sociālismā", "attīstītajā viktoriānismā" vai "attīstītajos viduslaikos" un redzot apkārto notiekošo, arvien vairāk viļas, saskatot, ka pareizie priekšstati neved pie solītā mērķa. Arī pati nesenākā lietussargu revolūcija Latvijā notika tieši saskaņā ar šādu scenāriju.
Ja secinām, ka laikmets saēd pats sevi, vai tas vienlaikus nozīmē, ka konservatīvisms nav nekas vairāk par parastu, bezjēdzīgu atpakaļrāpulību? Tomēr nē. Nav nekādas garantijas, ka jaunā forma un jaunās idejas obligāti būs labākas par vecajām. Tās var vest arī nepareizā, sabiedrības degradācijas virzienā. Tādēļ konservatīvajiem sabiedrībā, bez šaubām, ir ļoti nozīmīga loma. Viņu mērķis ir kritizēt, meklēt vājās vietas jaunajās idejās, norādot, pie kādām nepatīkamām sekām tās varētu novest.
Tas liek domāt, ka konservatīvo virsmērķis ir saglābt, saglabāt civilizāciju. Nodrošināt, lai sabiedrība jaunu ideju un pieeju meklējumos nepazaudē izdzīvotspēju. Lai tie būtu atomkari, vides noplicināšana un piesārņošana (ironiski, bet parasti dominējošie viktoriānisma vai padomju konservatori ir tieši agresīvākie cīnītāji pret vides aizsardzību!), ģenētiska pārtikas modificēšana vai idiotizācija (intereses zudums par kultūru), konservatīvie varētu aicināt nepārsteigties un septiņreiz pārmērīt, pirms pieņemt kādu riskantu ideju. Konservatoriem vajadzētu cīnīties par daudzveidību, jo tieši vienveidība ir tā, kas palielina civilizācijas izmiršanas risku kāda viena nepareiza lēmuma dēļ (piemēram, absolūtā inku impērijas atkarība no sava valdnieka; valdniekam nonākot gūstā, pazuda dzīves jēga).
Vai tas ir savienojams ar Latvijas konservatīvo pasaules skatījumu – nevis cīnīties par zaudētā, atmestā atgriešanos, bet skatīties nākotnē? Diez vai. Bet vajadzētu. Kamēr tā nav, arī konservatīvo ideoloģiskais pamatojums ir nestabils.
0