Recenzija
21.01.2009

Neskaidrie nolūki

Komentē
0
Saglabā

Astoņdesmit deviņus gadus vecajam vācu literatūras kritiķim Marselam Raiham-Ranickim reiz kāds žurnālists vaicāja, kad, pēc viņa domām, beigsies vācu literatūras krīze. Cerams, ka nekad, atbildēja Ranickis un piebilda, ka visa vācu literatūras vēsture ir viena vienīga krīze. To pašu varētu attiecināt arī uz jebkurā citā valodā rakstītu literatūru un uz literatūru kopumā. Drudzim līdzīgs stāvoklis, šaubas par izdošanos un lietderību, nepamatotas cerības un nepatīkami pārsteigumi ― tas viss literatūrai var nākt par labu. Ar vienu vienīgu noteikumu ― ja vien šādas konstantas krīzes rezultāts ir jauni un aizraujoši literāri piedzīvojumi.

Diemžēl šķiet, ka krīze šajā jomā ― tāpat kā visās citās ― Latviju skārusi īpaši smagā formā. Lai par to pārliecinātos, atliek vien mēģināt žigli atsaukt atmiņā spilgtāko pagājušajā gadā iznākušo latviešu romānu (kaut vai tikai vienu), izcilāko stāstu krājumu vai labāko dokumentālās prozas darbu (par dzeju te nav runas, to liksim mierā). Tāda taisnošanās kā „es jau latviešu literatūru tikpat kā nelasu” nav vērā ņemama ― ja vien puslīdz regulāri taptu kaut kas lasīšanas un apspriešanas vērts, gan jau lasītu un gan jau gada beigās būtu arī kaut kas, ko atcerēties. Šāds stāvoklis ir pagalam mulsinošs, jo gadu desmitiem latviešu autoru proza tepat vien ir bijusi, tās bijis daudz, un šis tas no tās pat tika uzskatīts par tīri labu lasāmvielu. Bija pirmskara autoru darbi, bija padomju rakstnieku grāmatu kalni, tad nāca jaunāko laiku literatūra ― par spēcīgu uzskatītais latviešu rakstnieču korpuss un pat kaut kāds lokalizēts postmodernisma diskurss, bet te pēkšņi ― pat ne normāla krīze, bet tukšums un strupceļš.

Nelaime nav uzkritusi pēkšņi un negaidīti. Drīzāk tas ir likumsakarīgs līdzšinējās latviešu literatūras vēstures iznākums. Kopš pašiem pirmsākumiem latviešu prozas autorus lielā mērā ir nodarbinājis viens vienīgs jautājums ― ko iesākt ar reālismu. Tas nav nekāds Flobēra un Balzaka liriskais reālisms, ar kuru auglīgi vēl arvien turpina sirguļot liela daļa pasaules literatūras; latviešu reālisms sakņojas brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos”, un visa turpmākā vēsture ir izvērtusies par smagnēju mīcīšanos viņu pēdās. Iespējams, šis „Kaudzīšu reālisms” būtu izčākstējis pats savā dabīgā nāvē krietni vien agrāk, taču tā mūžu mākslīgi krietni vien paildzināja pāraugšana sociālistiskajā reālismā. Tikai 20. gadsimta 80. gadu nogalē, 90. gadu sākumā parādījās mēģinājumi no šīs pašu rakstnieku jau sen noplicinātās tradīcijas nokratīties un atrast jaunas takas un celiņus, pa kuriem virzoties būtu iespējams noticēt kaut jel kādam turpinājumam. Nelaimīgā kārtā pat sākotnēji šķietami diezgan veiksmīgie mēģinājumi izrādījās dzīvot nespējīgi. Aivara Ozoliņa, Gunta Bereļa un daudzu citu (arī šo rindu autora) it kā postmodernisma tradīcijai pierakstītie teksti jau pēc gadiem desmit devdesmit ir pārvērtušies par pārsvarā nebaudāmu vēsturisku liecību, kas varbūt varētu būt interesanta tikai pavisam šauram lasītāju lokam. Savukārt no „jauno un dusmīgo” rakstnieču ― Gundegas Repšes, Rudītes Kalpiņas, jau vēlāk arī Noras Ikstenas un Laimas Muktupāvelas ― prozas gadu gaitā pāri paliek vien dusmas un liels daudzums metaforu. 21. gadsimta pirmā desmitgade latviešu literatūrā noslēdzas ar nepatīkamu atskārtu, ka vairs nav nedz nopietni ņemamu (runa, protams, nav par pašnovērtējumu) latviešu prozas autoru, nedz kaut aptuvena priekšstata vai priekšstatu, kādai tai latviešu prozai vajadzētu būt.

Šo ainu es pavisam konspektīvi ieskicēju tikai tālab, lai būtu saprotams, uz kāda fona lemts darboties ikvienam jaunam autoram, kas sadūšojies kaut kā nebūt aizpildīt latviešu prozā strauji augošo nejēdzību un tukšumu. Šāds rakstnieks riskē kļūt par lasītāju nepiepildīto vēlmju un pats savu ambīciju nesatikšanās ķīlnieku. Nilam Saksam (dzimis 1983. gadā, īstajā uzvārdā Konstantinovs) pērn iznākušas jau divas grāmatas, un, ņemot vērā gan viņa čaklumu, gan izteikumus publikācijās periodikā, var noprast, ka viņš ir apņēmības pilns. Turklāt ― un tas ir vēl būtiskāk ― šķiet, ka bez plikas apņemšanās Saksam piemīt kāda zināšana vai vismaz nojausma par to, kādai latviešu prozai vajadzētu būt, lai to ne vien lasītu, bet būtu arī vērts saukt par literatūru. Viņa debijas stāstu krājums „Nopietnie nolūki” šādā ziņā gan sagādāja vilšanos. To lasot, nepameta sajūta, ka autors, lai kā arī censtos radīt „jauno literatūru”, tomēr jau ir paguvis ielipt tajā pašā vecajā smagnēji uzrakstītajā reālisma izteiksmē. Viss jaunais, ko viņš spēja piedāvāt, bija tikai saturiskas provokācijas. Tāpēc gribējās cerēt, ka pagājušā gada nogalē atsevišķā grāmatā izdotajā garstāstā „Paradīze atnāks ārieša izskatā” beidzot varētu piepildīties nosaukumā ietvertajam apsolījumam līdzīgs pravietojums ― protams, ne jau par ārieti un paradīzi, bet par Nilu Saksu un latviešu literatūru.

„Paradīze atnāks ārieša izskatā” ir neliels 120 lappušu biezs kabatas formāta izdevums. Iedomāti provokatīvajam grāmatas vāka noformējumam izmantots vācu gaisa karaspēka kapteiņa, bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavaliera portrets uz Āfrikas ainavas fona, kā arī ar pseidonīmu @ikis parakstītas melnbaltas ilustrācijas. Vēl pirms grāmatas iznākšanas rakstnieks bija braši paziņojis, ka viņa tēmas būšot „pedofilija un holokausts”. Šādu izvēli Sakss pamatoja, paskaidrodams, ka „ir pastāvīgie tabu, kas vijas cauri visai Rietumu civilizācijas attīstībai. Piemēram, incests, kas bijis tabu senajā Romā, viduslaiku Francijā un arī mūsdienās. Katrā paaudzē ir savi tabu, kas aiziet pagājībā līdz ar paaudzes izzušanu. Viens no manas paaudzes spēcīgākajiem tabu ir antisemītisms, viss, kas saistās ar holokaustu un ebrejiem. Otrs ir pedofilija. Nepaies ne simts gadi, un maniem bērnu bērniem šīs lietas liksies tikpat smieklīgi, kā mums kritizēt katoļu baznīcu vai kādu vietu svētajos rakstos, bet man šobrīd ir interesanti šos savas paaudzes tabu pētīt no visām pusēm.”[1]

Neatklājot grāmatas saturu (tā ir pietiekami plāna, rakstīta vienkāršā valodā, ikviens to var izlasīt pats), ar vilšanos tomēr jāsecina, ka ne viens, ne otrs no minētajiem „tabu” grāmatā nav pētīts, kur nu vēl pētīts no visām vai kaut dažām pusēm. Ļoti šaubos, vai no šīs grāmatas par „pedofilijas tabu” būtu uzzināms kas vairāk nekā, piemēram, no latviešu vecākās paaudzes trash žanra klasiķa Miermīļa Steigas romāna „Baismās rotaļas” (Rīga: Alberts XII, 2001), savukārt par antisemītismu, ebrejiem un ar šīm tēmām saistītajiem latviešu tabu daudz vairāk interesanta, turklāt saistošākā valodā var uzzināt kaut vai Viļa Daudziņa izrādē „Vectēvs” ― īpašu vērību veltot tam, kuros brīžos skatītāji uzskata par vajadzīgu smieties (visskaļākos smieklus izpelnās Daudziņa varonis-trimdas antisemīts, kas citstarp pašsaprotami paziņo, ka „Diena” ir žīdu-boļševiku avīze).

Vārdu sakot, pēc grāmatas izlasīšanas uzmācas aizdomas, ka „tabu pētīšana” nebūt nav bijuši autora patiesais nolūks un šaurajā telpā starp mīkstajiem vāciņiem vajadzētu slēpties vēl kaut kam. Uz to it kā norāda arī grāmatas iekārtojums ― melnbaltās ilustrācijas, vinjetes un pat burtu veids atgādina „Latvijas Avīzes” „Lata romāna” sērijā iznākošo grāmatu tizli diletantisko noformējumu. Tomēr jāšaubās, vai Saksa mērķis būtu bijis papildināt šo, latviešu grāmatniecībā jau pilno plauktu. Viens no iespējamajiem grāmatas lasījumiem varētu būt bijis mēģinājums to uztvert kā komentāru varbūt ne gluži par visu līdzšinējo latviešu literatūru kopumā, bet vismaz par kādu noteiktu šīs literatūras nišu ― kaut vai to pašu visai apdzīvoto latviešu trash lauciņu, kurā darbojušies tādi žanra klasiķi kā jau minētais Steiga, Jānis Ivars Stradiņš, Andris Puriņš, nelaiķis Egils Lukjanskis un pat kāda persona ar ārkārtīgi asprātīgu pseidonīmu A. Kristi[2]. Tomēr par nožēlošanu arī kaut jelkādas norādes uz piederību metaliteratūrai Saksa tekstā nav samanāmas, un šķiet, ka nekādu slēptu nolūku nav bijis vispār. Vai varbūt šie nolūki bijuši tieši tik neskaidri, cik neskaidra ir latviešu literatūras nākotne ― protams, ja vien grāmatu „Paradīze atnāks ārieša izskatā” var uzskatīt par vismaz viena iespējamā latviešu literatūras nākotnes virziena rādītāju. Es gan ļoti ceru, ka šis virziens nebūs vienīgais un varbūt kāda no šogad jau iznākušajām jauno autoru grāmatām ― Gundara Ignata „Bez jakas”, Lauras Tabūnas „Sapņu grāmata” vai kāda cita ― sāks iezīmēt vēl kādu citu un krietni vien aizraujošāku maršrutu.


 

[1] Kristīne Melne. Nils Sakss: Manas tēmas ir pedofilija un holokausts. http://www.mango.lv/zinas/intervijas/citi/article.php?id=22492301.

[2] Ar minēto autoru fragmentāru un īsu daiļrades pārskatu var iepazīties rakstā: Viestarts Gailītis. Sambo vairs nav efektīvs. Diena, 2001. gada 27. novembris.
http://www.diena.lv/lat/arhiivs/no_otras_puses/sambo_nav_vairs_efektiivs.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!