Gar namu, kurā dzīvojam, visā tā garumā otrā stāva līmenī stiepjas terase. Noklāta ar jumta segumu, tā lieliski uzsūc siltumu, un uz tās ir vasarīgi pat šādās vairs nebūt ne karstās rudens dienās. Lieliska vieta, kur nolikt krēslu vai vairākus, sēdēt, pīpēt un dzert kaut ko no bieza stikla glāzēm, – tā mēs nospriedām, šeit ievācoties. Bet, saprotams, nekādas pasēdēšanas uz terases neesam rīkojuši. Tā vienkārši ir vēl viena lieta, ko varētu izdarīt un kam laika vēl vienmēr pietiks. Līdz brīdim, kad būs par vēlu un varēs par to vairs nedomāt. Tas pats, kas ar baseina abonementu, bērnu radīšanu vai braukšanu retro tramvajā līdz Mežaparkam rudenī.
"Varbūt uzrakstīsi kaut ko par rudeni?" man jautāja redaktors, kad nesen biju iegriezies redakcijā parakstīt papīrus. Viņš sēdēja, kārtīgi saķemmēts, pie galda. Es iedomājos, ka viņam vajadzētu cigareti zobos un vispār – sēdēt pie galda lietusmētelī, ar viskija pudeli atvilktnē. "Sarunāts," atbildēju. Es vispār pārāk bieži visam piekrītu.
Labi vēl, ka nav pavasaris, es domāju, kāpjot lejā pa kāpnēm. Pavasaris vispār nav nekāds gadalaiks. Rudenī vismaz kaut kas notiek. Cilvēki šķiras, gājputnu trauksmes raustīti, metas izmisīgās galējībās, reizēm pat brauc ar retro tramvaju uz Mežaparku. Pavasarī tikai deguns tek saulē un visu laiku mētelis jāstiepj rokās – par to neko daudz neuzrakstīsi. Ja pavasaris man vienmēr asociējies ar ieilgušām paģirām, tad rudens saistās ar ceļojošo atrakciju parku, kurš nupat jau grasās doties prom. Vakarā vēl mirdz visas gaismas, griežas karuseļi, cukurvates un zāles smarža jaucas kopā, apdullinoši skan mūzika, bet no rīta palicis tikai tukšs, izbradāts laukums. Un līksmas skumjas, kuras burtiski karājas gaisā. "Kur visi palika?" tu domā.
Pagājušā gadsimta beigās, kad vēl gāju kaut kādās skolās vai, pareizāk sakot, skaitījos, ka eju, rudens bija mans mīļākais gadalaiks. Pienākot septembrim, manas bankrotējušās kūrortpilsētas ielas kļuva tukšas un es varēju, neviena netraucēts, pa tām klaiņot cerīgās pārdomās par to, cik skaisti viss reiz beigsies. Visas tās postapokaliptiskās noskaņas, "lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās" iedvesmoja mani uz skumju dziesmiņu sacerēšanu, iemīlēšanos nepareizajās meitenēs un tamlīdzīgu skaistu pašdestrukciju. Ar nepacietību gaidīju to mirkli, kad kādu vakaru, nākot mājās, piepeši nosals rokas.
Mēs ievācāmies šajā namā vasaras beigās pirms gada. Mašīnai te īsti nav, kur apstāties, tāpēc mums nācās saaicināt draugus un rokām stiept mēbeles pa centra ielām. Atceroties to tagad, man liekas, ka tas bija jautrs un vienojošs pasākums, tomēr otrreiz es tam nepiekristu. Vēl pirms pārvākšanās mēs uzzinājām, ka šajā namā reiz dzīvojis Latvijas aviācijas pionieris, kara noziedznieks un visādi citādi jaukais cilvēks Herberts Cukurs, un ironiski sākām to savā starpā dēvēt par Cukura namu, atsaucoties arī uz Laura Gundara romānu un seriālu, kurš laikam nemaz nebija slikts, kaut gan noskatīties to vēlreiz, lai pārbaudītu, es arī nepiekristu.
Kad kļuvu vecāks un vairs pat necentos "skaitīties" kaut kādās skolās, septembra rītos es bieži modos svešos dzīvokļos pēc koncertiem. Acis man maigi ārprātīgi spīdēja, un katrs otrais ceļā sastaptais, rudens saasinājuma skartais psihopāts mani uzskatīja par Visuma sūtīto radniecīgo dvēseli. Tolaik mani vēl tas nenomāca, kopā bija pat līksmāk domāt par to, cik skaisti viss drīz beigsies. Mēs sēdējām virtuvēs, no rīta dzerot balzamu ar kafiju, rādījām viens otram savas skices, cigarešu apdegumus uz rokām un viltotās zāļu receptes. Aiz loga nepārtraukti lija, steigties nevienam nekur nevajadzēja, un mēs varējām bezgala ilgi iemīlēties un vilties viens otrā.
Savādi, bet es vēl paspēju uzvilkt skolnieku formu. Tas bija 90. gads, kad uzsāku skolas gaitas, un neviens īsti nezināja – vajag vēl tās formas vai ne. Daļa no jauniesaukto vecākiem, manējos ieskaitot, tās drošības pēc nopirka. Pirmajā septembrī es tiku tajā ietērpts un aizvests uz skolu. Tā bija vienīgā reize, vēlāk forma kaut kur mētājās pa mājām, līdz pazuda bez pēdām. Bet kaut kur no tās dienas ir palikusi bilde – es ar visu savu pirmo klasi, vēl neko nenojauzdams un tāpēc pagalam smaidīgs, priekšējā rindā idiotiskajā formā, spīdošām acīm. Diena pirms atrakciju parka aizceļošanas. Kas īsti notika?
Aizvakar, sēžot bārā "Sniedziņš", aptaujāju nejaušus līdzcilvēkus par pirmajām asociācijām, ko viņiem izraisa rudens pieminēšana. Man gribējās, lai viņi sagādā man materiālu slejai. Tagad zinu, ka nejaušiem cilvēkiem rudens visbiežāk nozīmē to, ka atkal jātur ieslēgts modinātājs, un to, ka atsāksies maksājumi par apkuri. Kāda Bjorkai līdzīga meitene aizvērtām acīm pieminēja Siguldu un Bin Ladenu. Laikam nav jābrīnās par to trešo augstāko pašnāvību līmeni Eiropā. Mans bērnības draugs, kurš mūsu pirmajā kopīgajā skolas dienā arī ieradās, tērpies formā, pirms daudziem gadiem kādreiz pakārās tieši septembrī. Es viņu satiku iepriekšējā vakarā, mēs palielā barā sēdējām parkā un uzvedāmies, kā pusjukušiem jauniešiem tajās senajās dienās bija pieņemts. Kad nolēmu doties prom ar pēdējo vilcienu, viņš vēl nāca mani pavadīt un gribēja par kaut ko runāt, bet es nevarēju palikt, jo atkal biju iemīlējies – visās nepareizajās meitenēs vienlaicīgi, pasaulē, kuru alku nosvilināt, un septembra nakts gaisā. Tādu gaisu varētu pārdot pudelēs līdz ar Siguldas spieķīšiem un citu ārprāta atribūtiku.
Šodien es sēžu ar cementu noputējušā kombinezonā starp miskastēm aiz būvmateriālu noliktavas, plaukstā slēpju cigareti no lietus un domāju par to, ka rudens vairs nav mans mīļākais gadalaiks. Tāpat kā pavasaris, vasara vai ziema. Es esmu pateicīgs par to, ka rudens atnācis, bet tikai tādēļ, ka pēdējā vasara bija kļuvusi mentāli neizturama. Un es būšu tikpat pateicīgs tad, kad tas aizies. Lieku desmitnieku uz to, ka tobrīd arī tas man būs kļuvis nepanesams. Pirms mentāli nepanesamās ziemas un vispār nekādi nepārdzīvojamā pavasara. Skumjākais, ka pēc tā visa nāks vēl viena kārtējā vasara. Un rudens.
Rudens. Tāds bija uzvārds mūsu darbmācības skolotājam pamatskolā. Stalts, ruds vīrietis ar ūsām. "Man nevajag nekādus psihometrus!" viņš klaigāja, kad uz skolu bija atbraukusi kaut kāda oficiāla psihologu komisija, pie kuras pedagogiem vajadzēja doties uz sarunām. Nākamajā dienā viņš ar tabureti iemeta skolniekam pa muguru, bet aiznākamajā citam ar kaltu pārdauzīja pieri. Piedzēries viņš taranēja ar savu "Volvo" Mellužu kinoteātra ēkas stūri, tika manīts, bučojoties ar citu ūsainu vīrieti kāpās, un vispār dzīvoja pilnasinīgu dzīvi. Visu pirmo pusgadu pie viņa stundās mēs klases stūrī būvējām tādu kā buduāru, kurā viņš beigās slēdzās iekšā ar jauniņām un ne tik jauniņām skolotājām un dažāda tilpuma pudelēm. Toties mēs mierīgi varējām paskatīties filmas – Rudens bija sagādājis televizoru un videomagnetofonu. Vēlāk viņa kabinetā šī iemesla dēļ tika atvērts videoklubs, kurš strādāja visu vasaru. Es gandrīz katru dienu turp gāju, līdz viņš neatbrauca un nesavāca visu skolai piederošo aparatūru. Domāju, tur vēl bija iesaistīts Ernests, skolas saimniecības daļas pārzinis, – viņam arī bija ūsas un arī viņš reizēm aizdomīgi vazājās pa tām kāpām.
Un tad – es jau biju krietni vecāks – mēs ar tēvu rudenī sēžam uz soliņa pie Gūtmaņa alas. Apkārt skraida visādi cilvēki – tūristi, gidi, psihi, jaunieši, saldējuma pārdevēji un policisti civilajā. Mans tēvs, kurš tobrīd vēl bija dzīvs, tur senlejā strādāja, cērpot visādus krūmus, – tāds kā dārznieks. Viņš domīgi pīpē un skatās apkārt spīdošām, gandrīz melnām acīm. Manas jau ir padzisušas, es atkal paceļu pie lūpām pudeli, iedzeru un saku viņam, ka vairs nevaru izturēt visu šo varzu. "Tu tikai izskaties pēc Mandelštama," viņš atbild, "bet, pirms uzvedies kā dzejnieks, vismaz uzraksti ko pienācīgu!" Un tajā mirklī no apkārt gruzdošā pūļa atdalās smalka figūra – viņa nāk pie mums, un es atpazīstu meiteni, ar kuru esam pazīstami jau pasen: visas mūsu kompānijas ir vienotas federācijā. Viņa pienāk, skaista un mulsa, pakniksē tēvam un sniedz man kaut kur noplūktu lauku puķi. Es klusēdams to pieņemu, viņa tāpat klusē un ātri aiziet. "Labi, ņemu savus vārdus atpakaļ!" smejoties saka tēvs, un viņa acis mirdz kā sasodītās halogēnās lampas. Viņš ir laimīgs. Es mēmi iedzeru atkal. Ap mums, domīgi virpuļodamas, krīt dzeltenas kļavas lapas.
Man liekas, par rudeni labāk lai raksta "Prāta vētra". Tas nav mans lauciņš. Tā arī pateikšu – es nerakstu pasūtījuma gabalus. Es krāmēju cementa maisus par 2,5 stundā. Viņi neticēs, domās, ka pārspīlēju. "Man vienalga, ko jūs domājat," tā arī pateikšu.
Es iekāpšu retro tramvajā rītausmā un braukšu uz Mežaparku, domājot par Herbertu Cukuru. Nesen man bija jāfilmējas Andra Gaujas jaunās filmas tīzerī – jātēlo viens no ebrejiem Rumbulā. Es pat kājām līdz turienei aizgāju, lai viss būtu pēc iespējas autentiskāk, bet beigās nespēju atrast norunāto adresi. Ko Cukurs tur toreiz darīja, arī nav skaidrs. Varbūt vispār nekā nebija. Dzeltenas lapas tikai krita un krita, un krita. Herberts, ar nožēlu uzvilcis darbā izsniegto bataljona komandiera formu, no rīta stāvēja pie loga šajā vai kādā blakus dzīvoklī, skatījās uz Hitlerštrāsi un klusi teica sievai: "Nevaru es vairs tā, sieva. Nevaru. Мне бы в небо, мне бы неба."
Bet varbūt vispār pilnīgi citādi. Tā arī pateikšu.
1