Foto no festivāla "NoMadI" arhīva
 
Recenzija
20.08.2014

Nepieradinātais festivāls

Komentē
0

Pārdomas par Valmiermuižā notikušo teātra festivālu jauniem cilvēkiem "NoMadI"

Mamma ir mamma. Koks ir koks. Un teātris ir teātris. Tas notiek uz skatuves iepretim tumsā slīgstošai skatītāju zālei. Jau kopš bērnības mēs iemācāmies noteiktus fenomenus apzīmēt ar noteiktiem vārdiem un nereti pēc to apgūšanas vairs necenšamies salīdzināt savus priekšstatus ar reālajām parādībām, ko tie apzīmē. Tāpēc man šķiet, ka ar bērnu auditoriju strādāt ir divtik grūti – jauno cilvēku galvās šo priekšstatu vēl ir maz, viņi esošajam ir gatavi pieiet daudz nepastarpinātāk. Toties tiem, kas šo auditoriju uzrunā, kāja var itin viegli paslīdēt. Ne vien ikdienas dzīvē, bet arī mākslā teju katram ir viedoklis par bērniem un, kas vēl būtiskāk, ar tiem nesaraujami saistīto audzināšanas konceptu. Neatkarīgi no tā, vai paša pieredzē pamatots vai ne. Tāpēc jo lielāks ir prieks par Latvijā vienīgo teātra festivālu, kas primāri paredzēts tieši šai tik sarežģītajai – visjaunāko cilvēku – auditorijai. Trīs dienu garā festivāla izrāžu programma didaktikas vietā piedāvāja izvēli un striktus noteikumus aizstāja ar iztēles plašumiem.

Ir vairāki iemesli, kāpēc, manuprāt, iespējams apgalvot, ka festivāla programmas viena no lielākajām kvalitātēm ir domas un noteikti arī rīcības brīvība. Pirmkārt, neparasta un tāpēc aktieriem sarežģītāka, bet skatītājiem interesantāka ir jau pati izrāžu norises telpa vai, precīzāk sakot, telpas. Par ceturtā festivāla norises vietu izvēlēta Valmierai līdzās esošā Valmiermuiža, kas pēdējā laikā uzplaukusi arī par savdabīgu kultūras pasākumu norises platformu. Un, lai gan no kādreizējā spožuma palikuši vien greznie vārti un neliela daļa vēsturiskās muižas ēkas un klēts, Valmiermuižā joprojām jūtama vietas senā vēsture. Festivāla rīkotāji muižas teritorijā bija iekārtojuši trīs spēles telpas – izrādes notika parka estrādē, muižas klētī, kā arī speciāli festivāla vajadzībām uzslietajā teltī.

Atvērtākā un, manuprāt, aktieriem arī grūtākā no tām bija parkā ierīkotā nelielā skatuve, uz kuras festivāla pirmajā dienā norisinājās izrāde "Heavy metal". Galvenokārt jau tāpēc, ka "Ģertrūdes ielas teātra" veidotais iestudējums no lielākās daļas pārējo festivāla programmā iekļauto izrāžu atšķīrās ne tikai ar norises vietu. Tas bija viens no nedaudzajiem uzvedumiem, uz kuriem bija noteikts arī skatītāju vecuma cenzs, taču šis, atšķirībā no abiem pārējiem nedaudz vecākai auditorijai domātajiem iestudējumiem, notika dienas laikā un tik brīvi pieejamā vietā – ap skatuvi visu izrādes laiku spietoja arī vairāki pavisam jauni skatītāji, kuri ar lielu aizrautību centās atdarināt visu, ko darīja aktieri. Šķiet, ka vislielāko interesi mazajos spēlmaņos raisīja tās ainas, kurās tika attēlota šaušana. Šī izrāde vēsta par notikumiem 2009. gada 1. maijā Bari Alai novērošanas postenī Afganistānā, kad tur norisinājās kauja, kurā dzīvību zaudēja arī divi latviešu karavīri. Uz skatuves (šajā gadījumā laukumā skatītāju priekšā) nav nekā lieka – tikai pingponga galds, pie kura jau pirms izrādes sākuma trenējas Aigara Apiņa tēlotais seržants. Pēc brīža viņam pievienojas arī Kārļa Krūmiņa iemiesotais kareivis, un izrāde šķietami var sākties. Tomēr skatītāju rindās joprojām valda neliels apjukums, ko daži nebaidās ar verbalizēt, blakus sēdošajam tā arī pajautājot: "Ir tad tā izrāde sākusies vai nav?" Patiesi, gan telpas, gan formas robežas iestudējumā ir gana nenoteiktas. Tāpēc vēl jo vairāk var tikai apbrīnot aktieru prasmi ar tik nosacītiem līdzekļiem spēt iemiesot tik traģiskus notikumus – lai gan ar reālajiem tikai analoģiski saistītus, tomēr pēc būtības patiesībā sakņotus.

Tieši skatītāju izteiktā klātesamība, pat ja tā ir sākotnējā izrādes konceptā neparedzēta, kā iepriekš aprakstītajā situācijā, ir otrs iemesls, kāpēc festivālu "NoMadI" gribas saukt par brīvu un ar priekšstatiem un priekšrakstiem nepiesārņotu. Iespējams, es jau pārāk maz atceros no tā laika, kad mani uz izrādēm veda vecāki, bet vienu zinu droši – galvenais uzdevums bija sēdēt klusi un mierīgi, pat ja reizēm tas šķita tik neizpildāmi, ka vienīgā iespēja, kā nodrošināt klusumu, bija aizmigt. Pēc bērnu un jauniešu teātra festivāla apmeklējuma varu secināt, ka šajā ziņā daudz kas tomēr ir mainījies. Nenoliedzami liela daļa bērniem domātu izrāžu vēl vairāk nekā pieaugušajiem paredzēto ir kļuvušas daudz interaktīvākas. No vērotāja skatītājs ir kļuvis par dalībnieku. Kas noteikti ir saistošāk zālē sēdošajiem, kuriem vairs nav jākaujas ar miegu, tomēr grūtāk aktieriem. Pašiem mazākajiem skatītājiem paredzētās izrādes notika gan festivāla teltī, gan vecajā muižas klētī, un nelielajās telpās jo īpaši labi varēja izjust ne vien izrāžu varoņu, bet arī skatītāju emocijas. Tā objektu teātra estētikā ieturētajā izrādē "Vasaras sala", kurā visu uz skatuves notiekošo iedzīvināja aktrise Juta Vanaga viena pati, zālē atbalsoja daudzas jo daudzas mazas balstiņas, kas aizelsās spraigākajos brīžos un izjusti nopūtās mīļākajās situācijās. Bet par īstu pārbaudījumu izrādes "Ziemas māja" aktieru Mārtiņa Eihes, pēc kura bērnības atmiņām veidots šis iestudējums, un Ģirta Rāviņa sejas muskuļu noturībai tapa kāds neliels Mārtiņa un zālē sēdošo bērnu dialogs par izrādē notiekošo. Galvenais varonis stāsta bērniem par savu vectēvu, kuram bija gotiņa, ko viņš nēsāja pa pasauli tik ilgi, kamēr saprata, ka ir nepieciešams vēl kaut kas. "Bet tieši kas?" viņš jautā skatītājiem. "Zāle," izskan atbilde. "Un kāpēc ir vajadzīga zāle?" viņš neatlaižas. "Lai būtu piens," loģiska ir atbilde. "Un kas nepieciešams, lai to pienu dabūtu?" prasa Mārtiņš. "Vajag slaucītāju!" atskan sīka balstiņa no zāles. Tā, lūk, vectētiņš pie sievas tika. Vajadzēja slaucītāju.

Šajā festivālā lietas varēja saukt tajos vārdos, kādi pašam šķita visatbilstošākie. To ievēroja gan mazie un nedaudz jau arī lielākie skatītāji, gan paši aktieri. Piemēram, koncertizrādes "Āda" dalībnieka Ivara Krasta godīgā atzīšanās, ka uzvedums ievērojami aizkavējies tāpēc, ka viņš gluži vienkārši, braucot no Rīgas, iekāpis nepareizajā autobusā, piešķīra pirmā vakara noslēgumam papildu prieka noti, kas kulminēja sekojošajā pēc Ingas Gailes dzejas tāda paša nosaukuma izrādes veidotajā koncertprogrammā, kas piedāvāja ne vien muzikālu, bet arī tekstuālu baudījumu. Un man gribētos apgalvot, ka gan pirmo divu festivāla dienu noslēgumā notikušie koncerti (otrajā vakarā Valmiermuižā uzstājās ansamblis "Manta"), gan kopējā brīvības atmosfēra ļauj šo teātra festivālu salīdzināt ar jebkuru citu no vasaras labākajiem festivāliem – tā ir tāda tikai uz dažām dienām eksistējoša pasaule, kurā cilvēkiem sāk likties, ka lietas var notikt arī vienkāršāk un pasaule var būt labāka. Tāpat kā citos festivālos, arī šajā bija arī pavisam īpašās iespējas, pie kurām šo rindu autore gan diemžēl netika. Pēc Ojāra Vācieša dzejas motīviem veidoto izrādi "Balsij bez pavadījuma" Ģirts Rāviņš spēlēja tikai trim skatītājiem. Ne jau tāpēc, ka vairāk neatnāca, bet tāpēc, ka tāds bija festivālam pielāgotās, ikdienā Valmieras Drāmas teātra repertuārā esošās izrādes koncepts.

Protams, jāatzīst, raugoties no pieaugušā perspektīvas, festivāla programma brīžiem šķita ne pārāk blīva. Tiem apmeklētājiem, kuriem iespēja pavadīt laiku Cēsu Jaunās sākumskolas skolotāju vadītajās darbnīcās vai dauzoties gudrajā rotaļu laukumā, ko drīzāk gribējās dēvēt par maģisko autobusu, tomēr nebija īpaši piemērotas nodarbes, pat vairākas stundas garās pauzes varēja būt arī nedaudz nogurdinošas. Taču zināmā mērā šis fakts tikai vēlreiz pasvītroja to, ka 4. teātra festivāls bērniem un jauniešiem "NoMadI" iepriecināja, bet neapkalpoja savu skatītāju. Jo brīvība taču galu galā nozīmē arī atbildības uzņemšanos, pat ja izvēle jāizdara tik vienkāršā jautājumā kā sava brīvā laika pavadīšana. Piemēram, pauze starp "Heavy metal" un koncertuzvedumu "Āda" man tapa par šīsvasaras, iespējams, pēdējā patiesi siltajā dienā notikušu peldi Gaujā.

Marija Leščinska

Marija Leščinska studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, šobrīd mācās maģistrantūrā Liepājas universitātes rakstniecības programmā. Un mēģina klausīties vairāk nekā runāt.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!