¼ Literatūra
14.02.2007

Nepiepildītā mīlestības mēģene XXX

Komentē
0
Saglabā

Pirms kāda laika ar Nilu Saksu sazinājās žurnāla „Karogs” radakcija un lūdza viņam uzrakstīt savas pārdomas „par erotiku latviešu literatūrā”, piebilstot, lai autors „ļauj vaļu fantāzijai”. Diemžēl pēc iepazīšanās ar pārdomu saturu redakcija tās atzina par „pārāk pikantām” žurnāla formātam. Šī iemesla dēļ tās lasāmas portālā ¼ Satori.

¼ Satori

___

Veltījums visiem latviešu lasītājiem Valentīndienā

 

Un tā, uzliekot uz pieres sarkanu papīra lentu ar spoguļrakstā uzrakstītiem atslēgas vārdiem - sekss, erotika un latviešu literatūra, astrālajā plānā izdevās noskatīt šādu vīziju.

*

Cauri tumšajam, pilsētas smogā ietītajam pamesto rūpnīcu kvartālam ātrā, zaglīgā solī virzījās neliela cilvēku grupiņa. Tur bija aptuveni desmit vīriešu, no kuriem daži izskatījās vēl zem 16, bet vecākajam nevarētu dot vairāk par 30. Tiesa gan, vērotājam no malas vīriešu vecums paliktu nezināms, jo viņu galvas sedza melni lakati ar izgrieztiem caurumiem acu un mutes vietā, bet uz katra no lakatiem tumsā spīdēja oranžā, fluorescējošā krāsā iezīmēta numura zīme. Grupiņas vecākais, vīrs ar numuru X-P0L-BnkWzky, klusi iesvilpās un norādīja ar roku virzienā, kur starp dažādu metāla ierīču vrakiem un pussagruvušo ēku graustiem tālumā varēja samanīt vārgu, mirgojošu gaismiņu. Pārējie vīri, satraukumā elsdami, uzņēma kursu norādītajā virzienā. Visātrākais izrādījās numurs X-RnlDz-Br1EdiZ, kuram tieši pa pēdām sekoja X-Mrc-pUJaX. Tomēr arī citi daudz neatpalika, izņemot numuru X-R1H-BargA1Z, kuram vai nu uztraukuma, vai arī neierastās fiziskās piepūles dēļ piemetās smaga astmas lēkme. Elsdams un sēkdams, viņš noslīga pie vienas no metāla konstrukcijām. Vīrieša gārdzieni kļuva aizvien skaļāki un seklāki. Ar izmisuma pilnu skatienu viņš noraudzījās, kā zilganpelēkajā dūmakā nozūd viņa grupas biedri. Atskanēja pēdējais gārdziens, ķermenis pāris reizes konvulsīvi noraustījās un beigts bija. Tā numuram X-R1H-BargA1Z beidzās šīszemes gaitas. Tomēr pārējie nelāgo starpgadījumu pat neievēroja un turpināja uzņemto kursu uz X.

 

*

Aizelsies un nosvīdis, numurs X-P0L-BnkWzky sasniedza mirgojošo gaismiņu, kas izrādījās rozā neona izkārtne burta X veidā. Vīrietis steidzīgi devās iekšā pa durvīm, un tūlīt pat viņam sekoja arī pārējie grupas biedri. Durvis veda uz nelielu, tumšu koridoru, kurā drēgnais, smagnējais gaiss jaucās ar spēcīgu, sastāvējušos sviedru smārdu. Koridora galā spīdēja metāla turnikets, bet tam blakus, atspiedies pret saplaisājuša betona sienu, stāvēja sargs, uz kura formas cepures spīdēja tāds pats burts X, kā uz neona izkārtnes. Lai arī zem cepures redzamā sarga seja bija pielabota ar krāšņām acu ēnām, kā arī biezu tušas un lūpu spīduma slāni, tomēr platie vaigu kauli nodeva viņa vīrišķo izcelsmi.

«Kur nesies, izdzimteni?» sargs-transvestīts vārdā Rim1z uzkliedza numuram X-RnlDz-Br1EdiZ, kurš tobrīd lielā ātrumā tuvojās pa gaiteni uz ieejas pusi.

«Atvainojiet, kundze,» izdvesa uzrunātais numurs. Viņš nometās zemē un atlikušo distanci, kas šķīra viņu no ieejas turniketa, paveica rāpus. Arī pārējie vīrieši sekoja viņa piemēram - ātrā skrējiena nogurdināti un smagi elsodami, viņi satupa rindā cits aiz cita. No melno, numurēto lakatu apakšas varēja dzirdēt uzbudinātu ņurdoņu. Rāpojošie augumi trinās viens gar otru un pret koridora sienām, nepacietīgi gaidot savu kārtu, lai tiktu cauri turniketam.

Kad grupas līderis bija aizrāpojis līdz ieejai, transvestīts uzlika savu melno, garo šņorzābaku uz vīrieša muguras un nospieda to guļus uz vēdera. Nospiestais vīrietis neizrādīja ne mazāko pretestību, paklausīgi gaidot, kamēr transvestīts ievadīja viņa numuru nelielā, pie sienas piestiprinātā ierīcē, kas pēc brīža iedegās zaļā gaismā, apstiprinot, ka šim numuram ieeja ir atļauta. Rim1z ar savu spīdīgo zābaku iespēra uz zemes guļošajam vīrietim pa sāniem, un tas, mājienu sapratis, steigšus izrāpoja cauri turniketam, bet viņa vietu pie sarga kājām ieņēma nākamais dalībnieks. Procedūra turpinājās, līdz visi klienti bija tikuši cauri kontrolpunktam. Starp viņiem gadījās arī tāds numurs X-R3AL-XXX, un nejaušs novērotājs no malas nemaz neiedomātos, ka šis numurs uz programmu bija ieradies par spīti tam, ka viņam tas bija uz stingrāko noliegts. Ne vaibsts nenotrīsēja viņa sejā, kad nelietis šķērsoja turniketu un pretēji norādījumiem no augšas pievienojās seansa apmeklētāju pulciņam.

Tomēr jau pavisam drīz viņš saņems pelnīto sodu. Pat ļoti drīz.

 

*

Kristāla lustras atmirdzēja pār zeltā izkalto apspriežu galdu, un sanāksme varēja sākties.

«Kungi, lūdzu, ieņemiet savas vietas,» sacīja kāda balss. Novērotājs no malas gan būtu nedaudz izbrīnīts, jo telpā neviena kunga nemanīja - no vairākiem desmitiem klātesošo visas bija sievietes. Tiesa gan, novērotājs no malas varētu arī nebūt informēts, ka pirms vairākiem gadiem notikušajā apvērsumā varu savā kontrolē pārņēma grupējums ar nosaukumu Virdžīnijas Vulfas sieviešu spēks jeb saīsinājumā - Wulfen SS. Kopš tā brīža dažas lietas bija mainījušās līdz nepazīšanai.

«Kungi, es jūs šodien aicināju uz apspriedi, lai izvērtētu tā saucamo donoru atslābināšanas programmu,» paziņoja tā pati balss, kura pirmīt aicināja visas klātesošās ieņemt savas vietas. Balss piederēja ap četrdesmit gadus vecai sievietei, tērptai baltā, cieši pieguļošā formastērpā. Uz spīdīgi lakotās cepures kristāla lustru gaismā laistījās sarkana Wulfen SS emblēma. Tieši tādi paši formastērpi ar sarkanām zīmotnēm bija arī visām pārējām klātesošajām sievietēm. Viņu sejas, uz kurām nemanīja ne mazāko kosmētikas pēdu, stingrā nopietnībā raudzījās runātājā. Dažām sievietēm bija piespraustas medaļas tajā vietā, kur kādreiz atradās viņu krūtis.

«Kā mēs visi zinām, šī programma tika ieviesta pirms vairākiem gadiem ar mērķi atslābināt donorus, lai tie vieglāk pakļautos kontrolei, justos apmierinātāki ar savu stāvokli, kā arī nejustu noziedzīgo tieksmi uz izbēgšanu un savu pienākumu nepildīšanu,» turpināja sieviete, kuru, starp citu, sauca par pulkvedi Ingu Noru Gundegu. «Tomēr es vēlos vērst jūsu uzmanību uz apstākli, ka šī programma ir konservatīva un novecojusi metode, kura tika ieviesta mūsu kustības pirmsākumos, varbūt pat vēl vadones Aspazijas režīma laikā, kad vēl nebija izveidoti efektīvi kontroles mehānismi. Šobrīd, kad darbojas numurētā uzskaites sistēma, mūsu donori atrodas stingrā uzraudzībā, tādēļ nav nekādas vajadzības turpināt tērēt līdzekļus, apmierinot viņu zemiskās, perversās vajadzības.»

Pēc šiem vārdiem atskanēja atzinīgi izsaucieni un aplausi.

«Vēl jo vairāk,» turpināja pulkvede I.N.Gundega, kad aplausi bija pierimuši. «Pētījumi rāda, ka pēc atslābināšanas programmas apmeklējuma, katastrofāli krītas donoru sēklas kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji. Neskatoties uz to, ka šo programmu donori drīkst apmeklēt tikai reizi mēnesī, mums diemžēl joprojām ir vajadzīgs katrs viņu sēklas piliens. Jo tikai tā, veidojot un papildinot mūsu varenās Wulfen SS rindas, audzinot aizvien jaunas un jaunas zinātnieču paaudzes, mēs pietuvināsim to brīdi, kad beidzot varēsim sintezēt sēklu laboratorijās. Kad beidzot varēsim radīt tikai un vienīgi sievietes, bet visus donorus - nekavējoties utilizēt. Kad beidzot varēsim būt brīvas no pazemojošās nepieciešamības pēc donoriem!»

Zāli atkal piepildīja kaislīgi, piekrītoši kliedzieni. Dažas sievietes (ierindniece M.Anda un apakšleitnante B.Kristīne, piemēram) norāva savas formastērpu cepures un histēriski plēsa matus, kliedzot: «Jā, beidzot! Beidzot!» Drīz vien viņām pievienojās arī pārējās sapulces dalībnieces, kopīgā korī skandinot Bei-dzot! Bei-dzot! (Visskaļākos panākumus šajā jomā izrādījās seržante T.Īfentāle)

Pulkvede gaidīja, kad viņas aprimsies, bet, redzot, ka šoreiz sajūsmai nebūs gala, cauri daudzajām balsīm mēģināja pārkliegt aurojošo pūli. «Es savam donoram jau šodien aizliedzu apmeklēt vēl kaut vienu programmas seansu!» viņa kliedza, «jūs zināt, kas jādara!»

Bet redzēdama, ka pūlis ir pārāk iekarsis, lai viņu sadzirdētu, arī pulkvede I.N.Gundega, dziļdomīgi smaidot, pievienojās kopīgajai Bei-dzot! skandēšanai. Kāda no sapulces dalībniecēm, saukta par dižkareivi Daci, pieskrēja pie viņas un uzspieda kaislīgu skūpstu uz pulkvedes lūpām.

«Beidzot!» Dace iečukstēja pulkvedes ausī.

«Brīvas!» Gundega tāpat čukstus viņai atbildēja.

 

*

Pulkvede Inga Nora Gundega skūpstīja jaunās sievietes lūpas un ar roku lēnām pogāja vaļā viņas formastērpa žaketi. Dižkareive Dace atbildēja kaislīgi elsodama un cieši piekļaudamās pulkvedes ķermenim. Viņa iespieda savu ceļgalu pulkvedes kājstarpē un pulkvede uzbudinājumā cieši satvēra sievietes dibena apaļumus.

«Ejam uz manu kabinetu,­» I.N.Gundega no uzbudinājuma piesmakušā balsī sacīja jaunajai sievietei un tā piekrītoši pamāja ar galvu.

Viņas nozuda pa vienām no durtiņām lielās sapulču zāles sānos, atstājot aiz sevis kaislē kliedzošās sapulces dalībnieces. Dažas no viņām jau bija izģērbušās kailas un glāstīja sevi, vienu roku ieslidinot kājstarpē, bet ar otru braukot ķermeni tajā vietā, kur kādreiz bija atradušās viņu krūtis (it īpaši izcēlās speciāliste Dr.Agūna). Pārējās sievietes to vēroja un atbalstīja ar uzmundrinošiem saucieniem. Dažas arī nodalījās nelielās grupiņās, pa trim vai četrām sievietēm katrā un uzsāka gatavoties dzimumaktam.

Tiklīdz pulkvede ar savu jauniegūto draudzeni bija nokļuvušas kabinetā, viņas steigšus izģērba viena otru un atsāka kaislīgi skūpstīties. Gundega ļāva, lai viņas mutē iespraucas jaunās sievietes valgā mēle. Viņa juta, ka uzbudinājums kļūst nevaldāms. Pulkvede ieslidināja pirkstus dziļi savas partneres vagīnā. Ar gandarījumu viņa secināja, ka vagīnas sieniņas ir siltas un miklas. Viņa prasmīgi vadīja savus pirkstus uz klitoru, kas no uzbudinājuma bija piebriedis un pulsējošs. Dižkareive Dace iekliedzās no kaisles, kad pulkvede Gundega saspieda viņas klitoru ar saviem pirkstgaliem. Viņa noslīga ceļos pulkvedes priekšā un ieslidināja savu mēli Gundegas kājstarpē. Sagaršojusi maigi sāļo aromātu, Dace uzbudinājās vēl vairāk un sāka neprātīgā kaislē laizīt vagīnas ārējās kaunuma lūpas. Pulkvede juta, kā uzbudinājums viņas ķermenī briest līdzīgi karsta gaisa balonam, kuram steidzīgi nepieciešams nolaist tvaiku. Viņa satvēra jauno sievieti aiz padusēm un piecēla kājās. Aptvērusi viņas tvirto dibenu, pulkvede izdarīja pāris grūdienu ar saviem gurniem.

«Nolādēts!» viņa iekliedzās, aptverdama, ka nespēj sievietē ieiet. Karstais balons viņas vēderā turpināja plesties plašumā, un Ingai Norai Gundegai šķita, ka viņa tūlīt pārsprāgs no uzbudinājuma.

Dace steigšus noliecās pār savu zemē nomesto formastērpu un izvilka no biksēm jostu, pie kuras melnā ādas makstī bija ievietots salokāms strep-ons. Plastmasas palīgierīci varēja izvilkt kā teleskopu un noregulēt vajadzīgajā lielumā. Jaunā sieviete noregulēja to uz vislielāko un jau grasījās likt jostu ap pulkvedes pilnīgajiem gurniem, kad Gundega pēkšņi satvēra sievietes galvu savās rokās un atgrūda to nost no sevis.

«Vai kas noticis?» dižkareive Dace izbrīnā jautāja. «Jūs negribat manī ieiet? Tad es ieiešu jūsos!»

«Nē, ne jau tas,» sapīkusi atbildēja pulkvede. «Vienkārši es ieraudzīju to,­­» viņa norādīja ar roku uz zemē nokritušo strep-onu. ­«Un atcerējos par savu donoru. Es viņam šodien aizliedzu iet uz programmu, bet, ejot prom no mājas, kā jau atslābināšanas dienās ierasts, atstāju durvis vaļā un aizmirsu viņu ieslēgt. Man jāiet mājās un jānokontrolē situācija.»

«Es saprotu, pulkved!» mierinoši sacīja jaunā sieviete un palīdzēja pulkvedei saģērbties.

Pēc neilga brīža I.N.Gundega steidzīgā solī izsoļoja pa kabineta durvīm. Karstais balons viņu neatstāja. Tieši otrādi - neatradis iespēju iztukšoties, tas sāpīgi pulsēja, draudot kuru katru brīdi uziet gaisā.

 

*

Kad pulkvede Inga Nora Gundega pārradās mājās, viņa uzreiz saprata, ka ļaunākās priekšnojautas ir piepildījušās - viņas donors bez atļaujas bija atstājis dzīvokli. Steigšus pulkvede devās uz bērnistabu. Šī istaba bija nodalīta ar stikla starpsienu divās daļās, un katrā no tām tika uzturēta optimāla temperatūra abām pulkvedes meitām - vecākajai nedaudz vēsāka un mitrāka, bet jaunākai - siltāka un sausāka. Abas meitenes, kuras neskatoties uz vecuma atšķirībām izskatījās satriecoši līdzīgas, šobrīd bija nodarbinātas ar atpūtas programmu. Vecākā meitene, kuru sauca Agnese, skatījās televizoru pa kuru demonstrēja dokumentālo filmu par Virdžīnijas Vulfas dzīvi un sasniegumiem, bet jaunākā, vārdā Kārlis, lasīja krāsainu žurnālu Wulfen Jugend, kura vāku rotāja vairākas jaunas, smaidīgas meitenes baltos formastērpos. Žurnāla meitenēm, tāpat kā abām pulkvedes meitām, bija spilgti balti mati, apgriezti zēngalviņā, un neticami līdzīgas sejas.

Pulkvede I.N.Gundega šausmās iekliedzās, ieraugot bērnistabas ēdiena grafika indikatoru, kurš mirdzēja sarkanā krāsā, vēstot, ka pēdējā ēdienreize ir izlaista. Viņa steidzās uz virtuvi, un no speciāla metāla konteinera izņēma divas folijā ievīstītas paplātes, uz kurām bija norādīti arī abu meiteņu vārdi - Agnese un Kārlis, kā arī ēdienreizes numurs, kurai katra konkrētā paplāte bija paredzēta. Ievietojusi paplātes krāsnī, pulkvede sajuta sevī neapvaldītu niknumu. Viņa nevarēja saprast, vai niknumā vainojams viņas noziedzīgais donors, vai arī uzbudinājuma balons, kurš joprojām sāpīgi kūsāja Ingas Noras Gundegas ķermeņa lejasdaļā.

Tā stāvot un kūsājot, pulkvede nemaz nepamanīja, ka pie viņas kājām pierāpo kāds mazs, trausls zēniņš. Zēns bija gulējis uz sava paklāja aiz krāsns, kad viņu pārsteidza karstuma vilnis, kurš spēji iestrāvoja viņa sejā, pulkvedei ieslēdzot krāsni. Nejaušam novērotājam no malas zēns varētu šķist ne vairāk kā piecus gadus vecs un nācis no ilgstošas demokratizācijas postītiem rajoniem: zēna seja bija bāla un izkāmējusi, zem acīm iezīmējās briesmīgi tumši zili loki. Vienīgais viņa apģērba gabals bija divas melnas ādas jostas, kuras burta X veidā cieši apžmiedza viņa trauslo vidukli. Uz bērna ķermeņa izspiedās katra viņa riba, bet kājas un rokas bija tik sīkas, ka šķita, tās tūlīt salūzīs, zēnam ciešāk atspiežoties pret tām, lai pierāpotu tuvāk pulkvedei, kas, cita starpā, bija šī septiņus gadus vecā zēna māte.

«Kundze,» gandrīz nedzirdami čukstēja zēns, kuru sauca par Edmundu. «Vai, lūdzu, nevarētu mazliet ēdiena? Man ļoti gribas ēst!»

Puika lūdzoši pieķērās savas mātes bikšu staram. Viņa seja, lai arī izbadējusies un kalsna, tomēr izstaroja neviltotu sirsnību. Tumšo, garo matu šķipsnas, kas nevērīgi krita pār zēna pieri un vaigiem, darīja viņa seju vēl jo pievilcīgāku par spīti nevērīgas un cietsirdīgas audzināšanas atstātajām rētām.

Sajutusi pieskārienu savam apakšstilbam, pulkvede pavērās uz leju, ieraudzīja savu dēlu un neslēptā riebumā aizspēra to prom no sevis kā tarakānu.

«Tu, sīkais mērgli, ko tu uzdrošinies!» viņa kliedza satraukumā, kurš robežojās ar histēriju. «Prasi savam donoram, SAVAM TĒVAM! Viņš vazājās apkārt bez atļaujas, nodarbojas ar savām pretīgajām lietām, bet tu prasi man, lai es tevi barotu. Tu zini, ka tas ir TAVA TĒVA pienākums, šmurguli!»

Tā nebija pirmā reize, kad mazais zēns sastapās ar šādu attieksmi. Patiesībā Edmunds ar to jau bija rēķinājies un neko citu nemaz negaidīja, tomēr rūgtums vienalga neatstāja, un pār izkāmējušo sejiņu noritēja divas lielas asaras.

«Tu, ņuņņa, ko tu raudi kā tāda lupata? Tu esi tieši tāds pats kā TAVS TĒVS! Jūs visi…,» taču pulkvede I.N.Gundega nepaspēja pabeigt savu sakāmo, jo iešķindējās krāsns zvaniņš, vēstot, ka ēdiens gatavs. Viņa steigšu izņēma paplātes, norāva no tām folija pārvalkus un gandrīz skriešus metās uz bērnistabu.

Atvērusi nelielu spraugu stikla starpsienā, Gundega iebīdīja pa tām katrai meitenei paredzēto bagātīgo maltīti.

«Lūdzu, piedodiet, ka šodien aizkavējās ēdienreize. Tā ir mūsu kroplīgā donora vaina, viņš bez atļaujas devies klaiņojumos,» pulkvede maigā balsī dūdoja savām meitām, raidot viņām nedaudz vainīgu, bet atbruņojošu smaidu. Tomēr meitenes tikai vienaldzīgi paraudzījās pulkvedes virzienā, un, novietojušas ēdienu sev priekšā, Agnese turpināja vērot televizoru, bet Kārlis - lasīt žurnālu.

«Brīnums, ne bērni,» pulkvede pie sevis čukstēja, apbrīnas pilnām acīm raugoties savās meitās. «Ne par ko nesūdzas, nečīkst. Tik gudras un skaistas. Cik gan es varu būt lepna māte! Bet kā es varēju pieļaut, ka tā kropļa dēļ viņas paliek neēdinātas.» Un pulkvede atkal iesvilās niknumā. Viņa devās uz gaiteni, kur atradās dzīvokļa ieejas durvis. Izvilkusi ādas pātagu, kas bija aizbāzta aiz bikšu siksnas, un, domīgi plīkšķinot ar to pa savu stulmzābaku, viņa uzsāka gaidīšanu. Uzbudinājuma balons I.N.Gundegas vēderā zvēroja baltkvēlē, gaidot atbrīvošanos.

Bet mazais Edmunds virtuvē paņēma vienu no zemē nokritušajiem folija pārvalkiem, kuru māte steigā bija norāvusi no zēna māsām paredzētā ēdiena paplātēm - viņš vispirms pielika to pie sejas un dziļi nāsīs ievilka ēdiena aromātu. Pēc tam zēns piekļāva silto, čaukstošo foliju pie savas kailās miesas, un viņa izvārgušajā sejā parādījās tik tikko samanāms, sapņains smaids.

 

*

Nelielajā un patumšajā donoru programmas seansa telpā bija novietoti vairāki desmiti krēslu uz kuriem sēdēja sanākušie vīrieši. Šajā vietā vīriešiem bija atļauts noņemt lakatus, tādēļ nejaušs novērotājs no malas uzreiz pamanītu, ka visu klātesošo acis, kvēlojot apbrīnā un iekārē, bija pievērstas ekrānam uz sienas. Dažs bija nepiedienīgi aizbāzis aiz biksēm savu roku, bet cits atbrīvojies ne tikai no lakata, bet arī virsjakas un apakškrekla.

Filmas kadros vīdēja ainas no kāda zaļojošu koku ieskauta laukuma, kurā bija sapulcējušies jauni vīrieši, kā arī kāds bariņš zēnu. Visi zēni bija ietērpti baltos kreklos ar uzlocītām apkaklītēm un tumšas krāsas šortos ar platām sānkabatām. Vīriešiem vienīgais apģērba gabals bija īsi, balti šorti. Visi izskatījās līksmi un laimīgi. Pēc tā kā gaismā laistījās vīriešu muskuļotie torsi varēja spriest, ka viņi tikko atgriezušies no ūdens peldes. Vīri uzsāka cīkstēties grieķu-romiešu cīņas stilā, bet mazie zēni aizrautīgi atbalstīja viņus, aplaudējot un klaigājot.

Skatītāju zālē iekāre pārvērtās neapvaldītā kaislē. Tie, kuri bija aizbāzuši rokas aiz biksēm, sāka tās kustināt aizvien ātrāk. Tie, kuri bija sākuši izģērbties, steigšus nometa pēdējos apģērba gabalus, un, nepacietīgi ņurdot, trinās uz zāles krēsliem. Reizi pa reizei noskanēja kāds aizelsies kliedziens.

Cīņas ainas beidzās, un zēni, kuri bija tās vērojuši, tagad stāvēja glītā ierindā; katram kaklā iekārtas spožas bungas, bet rokās tie turēja bungu vālītes. Ap viņiem, zālītē sasēduši, draudzīgi viens pie otra piespiedušies, sēdēja vīrieši, kuri savus šortus bija nomainījuši pret baltiem parādes formastērpiem. Viens no zēniem, laikam rotas komandieris Aleksandrs, izstiepa roku sveicienam un sēdošie vīri veikli piecēlās kājās, lai atbildētu viņam ar to pašu. Tad komandējošais puika sasita savas vālītes, uzdodot ritmu, un zēni sāka bungot. Uz ekrāna vīdēja formās tērpto vīru sejas - tur varēja redzēt gan kaprāli Rūdolfu, gan virsniekus Ēriku un Eduardu, un vienā brīdī pat pavīdēja ģenerāļa Jāņa dziļu domu aizmiglotās acis. Visi šie vīri aizgrābtībā klausījās viņiem sniegtajā priekšnesumā. Tās bija lepnas un laimīgas sejas, un no tām burtiski staroja spēks, vara un vīrišķīga mīlestība.

Zālē sēdošie vīrieši, sadzirdējuši bungu ritmus, vairs nespēja novaldīties. Tie, kuri vēl nebija paspējuši izģērbties, steigšus to izdarīja. Citi uzbudinājumā kliedza un dauzīja ar basajām pēdām pa zāles grīdu. Visi sāka glāstīt savus piebriedušos locekļus.

Attēls uz ekrāna izdzisa, un zāle iegrima tumsā, ko skatītāji uzņēma ar iekāres pilniem izsaucieniem. Bet zēnu spēlēto bungu ritmam pievienojās arī taures un citi instrumenti, tā ka pēc neilga brīža nelielā seansa telpa drebēja no varenā marša orķestra dārdiem.

No kaisles un uzbudinājuma drebēja arī zālē sapulcējušos vīriešu ķermeņi. Daži skaļi ūjināja, lai citi necaurredzamajā tumsā varētu viņus atrast. Vairāki vīri nometās uz zemes un rāpoja kliedzienu virzienā. Daudzi no viņiem sadūrās savā starpā un, cieši apkampušies, sāka berzēties viens gar otra ķermeņiem. Bet ūjinātāji, nespēdami sagaidīt savus partnerus, paši metās uz zemes, ar rokām taustīdamies uz visām pusēm, un pieķērās pirmajam ķermenim, kas gadījās ceļā.

Marša ritms aizvien paātrinājās. Tas kļuva arī skaļāks. Nejaušam novērotājam no malas mūzika varētu pat likties nedaudz par skaļu, tomēr vīri bija pārāk aizņemti, lai to ievērotu.

Atraduši kādu ķermeni, viņi ar muti meklēja pēc tā dzimumorgāniem. Drīz vien gandrīz visi bija atraduši vairāk vai mazāk apmierinošas pozīcijas, tostarp arī numurs X-R3EAL-XXX.

 

*

Viņi bija jau labu laiciņu nodarbojušies ar mīlestību, kad kāds vīrietis, pēkšņi palicis bez piepildījuma, steigšus meklēja jaunu locekli un, atradis visus jau aizņemtus, tīrās nejaušības pēc mēģināja piekļūt numura X-R3EAL-XXX penim. Tomēr vīrs, kurš atradās pie kārotā falla, nevēlējās savas pozīcijas tik viegli zaudēt. Turklāt viņš apzinājās, ka ir jau ieguldījis zināmu darbu un būtu lielākajā mērā nepatīkami atdot sava darba augļus, kuriem teju, teju vajadzēja parādīties, kādam konkurentam no malas. Varbūt tādēļ viņš pieķērās numura X-R3EAL-XXX penim nedaudz par stipru. Vai varbūt nelietīgais konkurents pagrūda pārāk spēcīgi. Lai kā arī nebūtu, vīrs, kuram tobrīd mutē bija X-R3EAL-XXX loceklis, nogāzās uz zemes, vēl nepaspējis atlaist cieši iekampto ķermeņa daļu, kā rezultātā X-R3EAL-XXX sajuta pēkšņas un stipras sāpes. Rāviens, protams, nebija tik spēcīgs, lai norautu locekli pavisam, tomēr zināma daļa tika ievainota, pateicoties uzticīgā partnera stingrajam sakodienam.

Savainotais numurs iebļāvās nelabā balsī. Tā kā telpā bija pilnīga tumsa, viņš nevarēja saskatīt, cik liels ir nodarītais bojājums. Spriežot pēc sāpēm, viņam šķita, ka orgāns ir prom un pagalam.

«Tu vairs neesi derīgs donors,» bija pirmā doma, kas iešāvās nelaimīgā numura galvā. Tevi utilizēs bez kavēšanās.

«NĒ!» viņš skaļā balsī kliedza. «Kāpēc? KĀPĒC?»

Uz viņa kliedzieniem neviens, saprotams, neatbildēja. Visticamāk, viņu pat nesadzirdēja skaļās mūzikas dēļ. Un vīri bija pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību tādām lietām. X-R3EAL-XXX noslīga telpas stūrī, paslēpa galvu savās plaukstās un sāka izmisumā šņukstēt. Viņš sajuta siltu asiņu tērcīti pilam gar kailo augšstilbu. Kāpēc? Viņš atkārtoja atkal un atkal, un viņa ķermenis raustījās aizvien nevaldāmākās elsās.

Pat tad, kad telpā tika iedegta gaisma, un transvestīts-sargs Rim1z ar elektrisko steku sāka atdalīt kopā salipušos ķermeņus, numurs X-R3EAL-XXX turpināja raudāt un neuzdrošinājās paskatīties uz savu kājstarpi, baidīdamies no tā, ko tur varētu ieraudzīt. Citi vīrieši, kautrīgi vairīdamies viens no otra acu skatieniem, steigšus uzmeklēja katrs savas drēbes, un tad, transvestīta raidīto elektrisko dzirksteļu un lamuvārdu mudināti, ātrā solī devās uz izejas pusi. Visbeidzot X-R3EAL-XXX bija palicis telpā viens un transvestīts pievērsās viņam.

«Tu, kuce, ko tu šeit gaudo? Ņem savas lupatas un tinies no šejienes, kamēr tev aknas neesmu pa muti ārā izdauzījis,» viņš sacīja un pāris reizes iespēra kunkstošajam numuram ar savu stulmzābaku.

Spērieni lika strauji atgūties. Numurs atvēra acis, izslaucīja no tām asaras un ieraudzīja, ka viss vēl nav zaudēts - penis, lai arī asiņains, tomēr pa lielākai daļa joprojām atradās savā vietā. No tā gan atkarājās pāris ādas strēmeles, bet varbūt, ka to vēl varēja sadziedēt vai sašūt atpakaļ kopā.

­«Lūdzu, piedodiet, kundze,» pazemīgi atvainojās numurs, mezdamies pēc savām drēbēm. Steigšus apvilcis bikses un kreklu, viņš ievīstījās lakatā un gandrīz skriešus metās uz izejas pusi. Kājstarpē gan dedzināja kā ar uguni, tomēr transvestīta elektriskais steks uz muguras svilināja vēl sāpīgāk.

Ticis ārpusē, X-R3EAL-XXX kāri tvēra pēc spirdzinošā svaigā gaisa. Tas palīdzēja viņam kaut nedaudz atžirgt. Lai arī kājstarpē sāpēja tā, it kā kāds tur būtu ielicis žiletes asmeni, viņš saglabāja optimismu. «Viss vēl nav zaudēts,» viņš domāja. «Varbūt es vēl spēšu pildīt savus donora pienākumus. Un varbūt, kad būšu sadziedējis savu locekli, man atkal piešķirs atļauju apmeklēt programmu. Ja vien es spēšu būt centīgs, un vienmēr varēšu apmierināt savu kundzi. Un es to spēšu, es zinu!»

Ar šādām domām sevi mierinādams, vīrietis devās mājup.

 

*

Pulkvede I.N.Gundega uzbruka savam donoram X-R3EAL-XXX ar tādu niknumu, kas nejaušam novērotājam no malas būtu licies nedaudz pārspīlēts. Tiesa gan, nejaušais novērotājs varētu arī nezināt, ka niknuma lēkmi pa lielai daļai izraisīja pulkvedes vēderā uzbriedušais iekāres balons. Neradis iespēju izlaist tvaiku nekādā citādā veidā, balons, pulkvedei par lielu atvieglojumu, sprāga līdz ar pirmo pātagas cirtienu pa mājās tikko pārradušā donora muguru.

«Kur tu biji? Atbildi, kad es tev prasu, tu, nolādētais kuņas izdzimums!» pulkvede kliedza balsī, kas nejaušam novērotājam atgādinātu par kraukļu ķērcieniem virs tuksneša vidū sprāgušas maitas pūstošā ķermeņa.

«Tiešām, kundze, es biju tikai aizgājis līdz veikalam. Nekur citur!» nelaimīgais donors pazemīgi skaidroja, vienlaicīgi mēģinādams izvairītais no trāpīgi cērtošās pātagas. Tobrīd viņš vairs nevarēja izšķirt, kas sāp vairāk - traumētie dzimumorgāni, kurus graizīja neredzami asmeņi, vai mugura, kurā katrs sitiens atstāja pamatīgu, svilinošu rētu.

«Tu man nemelo, kropli! Tu mani par muļķi turi?» pulkvede Inga Nora Gundega turpināja kliegt, vienlaicīgi sajūtot patīkamu kņudoņu pavēderē, kas radās uzbudinājuma balonam lēnām noplokot . «Domā, es nezinu, kur tu biji, nelaimes putns tāds! Uz savu perverso programmu tu biji!» viņa paziņoja un ieturēja triumfa pilnu pauzi, ļaujot donoram pašam atzīties. Tomēr vīrietim pātagas cirtieni sūrstēja tik spēcīgi, ka aizsitās elpa, un viņš, izmisīgi gārgdams, kampa pēc gaisa, atgādinot krastā izsviestu ūdens dzīvnieku. «Nožēlojami!» pulkvede teica, atbildi nesagaidījusi, un ikvienam nejaušam novērotājam tobrīd būtu bijis grūti viņai nepiekrist.

Saplokot uzbudinājuma balonam, Gundegas niknums pamazām izplēnēja. Tā vietā nāca pretīgums, kuru viņa spēji izjuta pret savā priekšā guļošo bezpalīdzīgo radījumu.

«Tagad tā, tu klausies uzmanīgi, ko es tev teikšu, citādi starp mums viss ir cauri, un es jau šovakar pat nodošu tevi utilizācijai,» pulkvede skaidroja balsī, no kuras burtiski strāvoja nicinājums. «Tu tūliņ aiziesi uz sanitāro telpu un nodosi sēklas paraugu. Ja tu, pretēji manam aizliegumam, būsi bijis tajā programmā, un tava sperma tādēļ izrādīsies nekvalitatīva, tad mēs, draudziņ, šķiramies - es no tevis un tu no dzīves. Un vari neuztraukties, es vienas dienas laikā atradīšu citu donoru. Turklāt pietiekami paaudzies ir arī tavs aizstājējs. Nezinu, vai Edmunds jau ir derīgs sēklas noņemšanai, bet tu neceri, ka tāda sīkuma dēļ tev šoreiz izdosies tikt cauri sveikā ar nederīgu sēklu. Es esmu pulkvede, un man ir jārāda piemērs visai Wulfen SS kustībai, piegādājot tikai visaugstākās šķiras sēklu. Ar vai bez tevis, kropli!» viņa noteica, un jau pēc neilga brītiņa fiziski un morāli novārdzinātais donors rāpus devās uz sanitāro telpu, rokā sažņaudzis baltu laboratorijas mēģeni ar brīdinoši sarkanu burtu X uz tās.

Sarkanais X bija gluži tādā pat krāsā kā uz donora muguras iecirstās pātagas pēdas.

 

*

Nonācis sterilajā telpā, donors ar milzīgu atvieglojumu saļima uz baltās flīžu grīdas. Šeit viņš kādu laiku varēja justies drošībā. Donoriem paredzētajā sanitārajā telpā neviena no kundzēm nekad savu kāju nespēra.

Sasprindzinājumam atslābstot, donora ķermeni spēji pārņēma neciešamas sāpes. Muguru dedzināja kā ar sakarsētiem Fondī trauciņiem. Daudz neatpalika arī sajūtas kaunuma apvidū. Vīrietis nevarēja apgulties ne uz muguras, ne vēdera, tādēļ viņš lēnām piecēlās sēdus. Saņēmis galvu rokās, viņš sāka nevaldāmi raudāt.

«Vai, kā sāp!­» donors šņukstēja. «Kādēļ? Ak, kundze, kādēļ?»

Tomēr viņa pārdomas pēkšņi pārtrauca brīdinošs kājas spēriens pa sanitārās istabas durvīm. «Tu, mērkaķi, neaizmirsti, kas tev jādara,» nokliedza balss, kurā donors nemaldīgi atpazina savu kundzi.

Viņš saprata, ka šī ir viņa pēdējā iespēja pierādīt sevi.

Vīrietis notrauca asaras un mēģināja sakoncentrēt spēkus.

«Tu to vari!» viņš teica pats sev un novilka bikses. Skatam pavērās apakšveļa, uz kuras bija iekrāsojies liels, sarkans asiņu traips.

Tu viņai parādīsi, uz ko esi spējīgs. Viņa vēl leposies ar tevi!

Novilkt apakšbikses izrādījās krietni grūtāk, nekā varētu domāt, jo sarecējušās asinis bija pielipušas ievainotajam loceklim.

«Ai,» iekliedzās vīrietis, no sāpēm sakodis zobus, un ar strauju rokas kustību norāva biksītes. Kopā ar audumu no dzimumlocekļa tika noplēsta arī svaiga kreveles kārtiņa, tādēļ pār zilgani uztūkušo orgānu sāka tecēt šaura asins strūkla.

Vīrietis mēģināja neskatīties sev starp kājām. Sāpju dēļ viņam uz brīdi likās, ka zaudēs samaņu, tomēr no tā izdevās izvairīties, atceroties par paveicamo darbu, kas bija vienīgais veids, kā vīrietim pierādīt sevi un saglabāt savas attiecības - attiecības, kuras vismaz šajā gadījumā, bija dzīvības un nāves jautājums.

«Manā sēklā slēpjas dzīvības noslēpums,» pie sevis domāja donors. Kamēr vien būs sēkla, dzīve turpināsies.

Viņš pieskārās savam loceklim un tūliņ steigšus atrāva roku, jo loceklis sāpēja tā, it kā tam būtu pielikts elektriskais epilators.

«Tu nedrīksti padoties,» donors mēģināja sevi uzmundrināt. Tev ir jāspēj pārvarēt grūtības, lai pierādītu savu vīrišķību.

«Tu to vari,» viņš turpināja. «Domā pozitīvi! Tev tas izdosies, tu to paveiksi!»

Tomēr katru reizi, pieskaroties loceklim, sāpes bija pārāk spēcīgas, lai varētu izdarīt to, kas no viņa tika prasīts. Donors pamazām apjauta, ka iegūt sēklu no sava piepampušā, asiņojošā un sāpēs svilstošā locekļa viņam neizdosies. Šī drūmā priekšnojauta pamazām pārņēma vīrieša prātu un ieveda viņu depresijā. Viņš atkal sāka raudāt.

 

*

Vīrietis uztrūkās no negaidīta pieskāriena savam plecam. Viņš salecās bailēs, iztēlojoties, ka pēc viņa jau ieradusies utilizācijas brigāde. Tomēr pie vīrieša pleca bija pieskāries vien mazais zēns, kurš, donoram nemanot, bija ielavījies pa sanitārās istabas durvīm un kādu brīdi vērojis notiekošo. Ieraudzījis savu dēlu, vīrietis nomierinājās, un viņa seju pārņēma līdzjūtīgs smaids.

«Ko tad tu šeit dari?» viņš maigā balsī jautāja zēnam. «Vai tev šodien ir nozīmēta sanitārās higiēnas apkope?»

«Nē, es tikai gribēju paraudzīt, kā tev veicās,» klusām atbildēja bālais zēns, un viņa kalsnais augums nodrebēja, divām lielām asarām noritot pār iekritušajiem vaigiem. «Tev tas neizdosies, vai ne? Tevi aizsūtīs prom pa visam,» Edmunds čukstēja, pieglaužoties tuvāk savam tēvam.

«Es mēģinu, bet nevaru. Es gribu, lai tu zini, ka es darīju visu, kas manos spēkos,» atbildēja vīrietis, mēģinot novaldīt asaras. Viņš apskāva mazo zēnu un abi divi kādu brīdi pavadīja ļaunu priekšnojautu pilnā klusumā, kuru reizi pa reizei pārtrauca zēna šņuksti.

Pēc brītiņa Edmunds atrāvās no tēva apskāvieniem un aizbāza savu roku aiz melnās ādas siksnas, kas bija viņa vienīgais apģērba gabals. No turienes viņš izvilka rūpīgi salocītu folija strēmeli. Viņš uzmanīgi pasniedza to vīrietim.

«Pamēģini ar šo. Man tas vienmēr palīdz,» sacīja zēns. «Tas vienmēr iedarbojas.»

«Ai, es nezinu,» atbildēja viņa tēvs, lai arī sudrabaini spīdīgā folija raisīja viņā nelielu cerību asniņu. Tā viņam par kaut ko atgādināja, tikai viņš nespēja atcerēties, ko tieši. Varbūt kādu cilvēku? Vai senu notikumu? Varbūt pat kaut ko no viņa paša bērnības.

«Nu vismaz pamēģini,» nepacietīgi mudināja Edmunds.

Vīrietis saprata, ka nedrīkst pievilt savu dēlu šajā izšķirošajā brīdī un pavisam maigi pielika foliju pie sava dzimumlocekļa. Lai arī metāliskā papīra pieskāriens radīja svilinošas sāpes, viņš pāris reizes pabraucīja to, un viņa ķermeni pārņēma neskaidras trīsas. Sajūtas, kuras izraisīja folija pieskāriens, bija ļoti pazīstamas, tikai vīrietis nespēja atcerēties, no kurienes. Loceklis, sāpīgi pulsējot, sāka nedaudz piebriest.

Zēna sejā parādījās cerīgs smaids. Nedaudz pasmaidīja arī vīrietis. «Viss vēl nav zaudēts,» viņš pie sevis nodomāja, taču tajā pat brīdī sanitārās istabas durvis satricināja spējš trieciens.

«Viss, tev laiks ir cauri! Skaitu līdz trīs,» nodimdēja pulkvedes balss. Zēna un vīrieša izmisušie acu skatieni sastapās, paužot bailes un uztraukumu.

«Ātrāk,» satraukti čukstēja Edmunds. «Tev izdosies! Es tev ticu!»

«Es nepaspēšu,» attrauca viņa tēvs, turpinot berzēt foliju gar savu locekli par spīti nežēlīgajām sāpēm, kuras šī darbība sagādāja.

«Viens,» aiz durvīm uzsākās skaitīšana.

Zēna acis nenovērsās no tēva, kurš izmisis mēģināja panākt locekļa piebriešanu. Tas bija jau gandrīz pusē.

«Divi!»

Kustības paātrinājās. Vīrietis sāpēs iekliedzās. Zēna dūres uztraukumā sažņaudzās, un viņš aizturēja elpu. «Tev izdosies, tēt!» viņš čukstēja.

«Trīs!» ­noteica pulkvede un ar kāju atspēra vaļā sanitārās telpas durvis.

Vīrietis un mazais zēns saprata, ka cīņa ir zaudēta. Zēns saļima uz grīdas kā samaņu zaudējis. Vīrieša ķermenis pārklājās ar zosādu. Viņš sāka nevaldāmi trīcēt.

Pulkvede uzmeta īsu nicinājuma pilnu skatienu tukšajai mēģenei ar sarkano X burtu uz tās. Tad izņēma no kabatas mobilo telefonu un ievadīja numuru.

«Sveiki, šeit runā pulkvede Inga Nora Gundega,» viņa teica telefonā. «Man būtu vajadzīga utilizācijas brigāde. Un ātri.»

Pēc tam viņa nesteidzīgi aizsmēķēja cigareti un cauri zilganpelēkajiem dūmiem noraudzījās uz savu zemē guļošo nu jau ex-donoru. Bet nejaušam novērotājam no malas viņas skatiens, ļoti iespējams, atgādinātu hiēnas tukšās, bet dzīvnieciskās plēsonības aizmiglotās acis.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!