Malaizijas lidmašīnas notriekšana Austrumukrainā un tai sekojošie notikumi ir svarīga robežšķirtne, kas aizvien skaidrāk parāda kādu būtisku mūsdienu informācijas telpas problēmu – demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai ir svarīga ne vien godīga valsts pārvalde, profesionāli, neatkarīgi mediji un uzticamas spēka struktūras, bet arī izglītoti un ar kritisko domāšanu apveltīti iedzīvotāji. Elementāras loģiskās argumentācijas zināšanas, prasmes izvērtēt pretrunīgu informāciju, strīda teorijas pamati un nekorektu argumentācijas paņēmienu atpazīšana mūsdienās ir nepieciešama daudz lielākā mērā nekā jebkad agrāk.
Laikraksta "The New York Times" starptautisko attiecību komentētājs Tomass Frīdmens pirms pāris dienām esot teicis: "Mums ir grūti saprast, kā 21. gadsimtā iespējams izplatīt tik lielus melus, kādus izplata Putins." Rietumu mediju tradīcijās augušam cilvēkam šķiet, ka atklāti meli ir pašiznīcinošs argumentācijas paņēmiens, kas pielietojams tikai vienreiz, jo pēc tam tev vairs neviens neticēs.
Mūsdienu Krievijas propagandas līdzekļu arsenālā tas ir viens no veiksmīgākajiem un iedarbīgākajiem paņēmieniem – jo blīvāk un biežāk tiek melots, jo lielāka iespēja, ka galu galā tev noticēs (nostrādā arguments, "izejot no pretējā" – nevar taču būt, ka viņš melo visu laiku). Nedaudz modificēts šī paņēmiena izmantojums bija manāms Putina preses konferencē Krimas afēras laikā – uz jautājumu, kur Ukrainas civilie iedzīvotāji ņēmuši Krievijas armijas formas tērpus un ieročus, viņš ar smaidu atbildēja, ka tādus jau varot nopirkt jebkurā tirgus kioskā. Brīdī, kad tiek "norīts" šis arguments, tas sāk dzīvot savu patstāvīgu dzīvi – ja jau tā vienkārši var nopirkt aizsargkrāsas kombinezonu, tad jau arī Kalašņikova automātu, bet ja reiz var nopirkt Kalašņikova automātu, kāpēc nevarētu nopirkt tanku, bruņmašīnu, pretgaisa raķeti vai iekārtu "BUK"? Sarunbiedrs, kurš ir reiz noticējis maziem meliem, ir spiests noticēt aizvien lielākiem un lielākiem meliem, jo citādi viņam nāksies atzīties sev, ka ir bijis muļķis jau no paša sākuma.
Iedarbīgs paņēmiens ir "nosēduma efekta" izmantošana, kas atgādina slaveno Odesas anekdoti par to, kāpēc vairs netiek aicināti ciemiņi, uz kuriem krita aizdomas par nozagtajām karotītēm: "Karotītes vēlāk atradās, taču rūgtums palika." Radot apzināti viltotas ziņas, kas satur absurdus, neiespējamus un šausminošus apvainojumus pretējai pusei, nav jāuztraucas par to, ka šīs ziņas vēlāk tiek atspēkotas, atsauktas vai paklusām izņemtas no interneta arhīviem – auditorijas zemapziņā paliek nosēdums, kas turpmāk liek ar aizvien lielāku uzticēšanos pieņemt līdzīgus paziņojumus. Tas, nekas, ka ziņās par Ukrainas armijas "zvērībām" tiek izmantotas vairākus gadus vecas fotogrāfijas un video no pavisam citiem militāriem konfliktiem, tas nekas, ka stāstā par pilsētas centrālajā laukumā pie sienas pienagloto puisīti nav ne kripatiņas patiesības – šīs konkrētās ziņas var tikt atmaskotas, taču sabiedrībā nostiprināsies doma par to, ka "ukraiņi uz kaut ko tādu ir spējīgi". Šis paņēmiens ir veiksmīgi pārbaudīts un plaši izmantots antisemītisma kampaņu laikā jau pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs (bet stāsts par "krustā sisto puisīti" ir gandrīz vārds vārdā nokopēts no tā laika propagandas materiāliem).
Vēl viens no klasiskiem propagandas līdzekļiem patiesības noslēpšanai ir vairāku paralēlu un savstarpēji pretrunīgu versiju izplatīšana. Brīdī, kad parādījās informācija par to, ka Malaizijas lidmašīna notriekta ar Krievijas armijas pretgaisa iekārtu, neviens pat necentās meklēt pretargumentus vai noliegt šo faktu. Tā vietā informācijas telpu pārpludināja vairākas pretējas versijas. Dažas no tām bija acīmredzami absurdas, dažas – nepārbaudāmas un nepamatotas, dažas balstītas iepriekš izplatītos stereotipos un aizspriedumos. Neviena no šīm blakusversijām pati par sevi nepārliecināja un arī netika oficiāli argumentēta, taču ar to esamību pietika, lai varētu teikt: "Pagaidiet, bet ir taču dažādas versijas! Un tas, ka lidmašīnu notriekuši prokrieviskie kaujinieki, ir tikai viena no tām!"
Argumentācijas teorijā ir zināms noteikums, ko labi pārzina advokāti un reklāmisti – vairāki alibi ir sliktāki par vienu, bet vairāki iemesli, kāpēc tev jāpērk reklamētā prece, nedarbojas tik labi kā viens vienīgs. Ja tevi apsūdz slepkavībā, ir lieki taisnoties, ka nozieguma laikā tu gulēji, tev nemaz nav ieroča un arī upuri tu nemaz nepazīsti. Lai tiesa noticētu tavam nevainīgumam, ir jāpierāda tikai viens, taču drošs iemesls, kāpēc tu nevarēji izdarīt šo noziegumu. Savukārt pārdošanas praksē tiek lietots termins Unique Selling Proposition (vai Point), kas paredz to, ka pircējs piekrīt nopirkt preci (notic tai) tikai viena konkrēta iemesla dēļ, nevis piecu vai desmit preces labo īpašību rezultātā. Pēc notikumiem Ukrainā internetā varējām lasīt komentārus par to, ka "Kremlis varēja jau nu izdomāt vienu versiju, nevis uzplatīt uzreiz trīs atšķirīgas." Propagandas kara apstākļos tas bieži vien nedarbojas, jo nav laika vai iespēju uzrunāt "konkrēto auditoriju". Demagogam vai populistam bieži vien nav nepieciešams pārliecināt par savu taisnību, ja ir iespējams radīt informacionālu haosu un novērst uzmanību uz ienaidnieku.
Uzmanības vai argumenta pārnešana uz pretinieku ir vēl viens klasisks nekorektas argumentācijas paņēmiens, ko pēdējā laikā iemīļojusi Putina administrācija. Brīdī, kad tika okupēta Krima (vienlaikus atklāti apgalvojot, ka tas netiek darīts), izskanēja argumenti par to, ka "liekulīgie Rietumi", kas pārmet Krievijai agresiju pret citu valsti, "paši tā rīkojušies", uzskaitot konkrētus gadus un valstis, kurās notikusi ASV, Lielbritānijas vai citu Rietumvalstu armijas iejaukšanās. No vienas puses, tas ir klasisks "ad hominem" arguments: "Bet tu taču pats tā dari!", no otras puses – savas rīcības attaisnošana, izmantojot agrāku precedentu, taču aizmirstot to, ka šo pašu precedentu iepriekš tu esi nosodījis. Paņēmiena absurdums ir acīmredzams, taču tas palīdz novērst uzmanību un padara ievainojamāku potenciālo pretinieku.
Zīmīgi (un vienlaikus biedējoši), ka šādu pašu argumentācijas metodi izmanto Latvijas prokrieviskie politiķi. Savā uzrunā 9. maija sakarā Nils Ušakovs atbildēja uz potenciālu pārmetumu par to, ka pasākums pie Uzvaras pieminekļa pārvēršas par "dzertiņu": "Jā, daži tā dalībnieki lieto alkoholu. Bet arī tad, kad cilvēki vēro 18. novembra salūtu Krastmalā, starp tiem gadās arī kāds iereibušais. Arī, pieminot kritušos karavīrus Lāčplēša dienā, cilvēki mēdz pacelt glāzi." Tā teikt – jā, mēs dzeram, bet vai tad jūs nedzerat? Arī tas ir nekorekts strīda paņēmiens, kas noņem argumentācijas fokusu no strīda objekta un liek "otrai pusei" vai nu pieņemt argumentu vai arī sākt taisnoties pašai.
Vēl viens interesants paņēmiens, kas tiek izmantots aizvien biežāk, ir vēršanās pie zināmas sabiedrības daļas psiholoģiskas noslieces ticēt sazvērestības teorijām. Šīs noslieces pamatā ir impulsīva pārliecība par to, ka "valdība vienmēr melo", "patiesības vienmēr ir divas", "patiesību no mums slēpj" utt. Senākos laikos šie priekšstati izpaudās politisku, ideoloģisku un reliģisku (visbiežāk – sektantisku) uzskatu sistēmās – gnosticismā, zoroastrismā, slepeno brālību struktūrās, mūsdienu saentoloģijā. Tā ir pārliecība par to, ka pasaule ir divu (kosmisku vai vismaz globālu) pretēju spēku cīņas lauks, ka patiesība ir slepena un to uzzina tikai izredzētie. Būt par izredzēto taču ir tik pagodinoši, tāpēc cilvēki ļoti labprāt sliecas noticēt "otrajai versijai", slepenajām zināšanām, slēptai informācijai. Šāds pasaules redzējums, kas parasti ir ticis izmantots, lai pretotos valsts informācijas monopolam un cīnītos pret oficiālo viedokli un to pārstāvošo varu, nu ir pārņemts Krievijas varas struktūru arsenālā kā ģeopolitiska paradigma par pasaules sadalījumu divās nometnēs un aizvien biežāk – izmantojot neafišētus, slēptus un pat nelegālus informācijas avotus, tā dēvētos Kremļa troļļus. Arī paša Putina publiskās uzstāšanās reizēs var redzēt šo "dubulto zināšanu" metodi – tā, piemēram, sakot, ka Krimā vai Austrumukrainā nav Krievijas militārpersonu, viņš Krievijas sabiedrībai liek skaidri nojaust, ka patiesībā tās tur ir, taču "mēs par to neteiksim ienaidniekiem no Rietumiem".
Tie ir tikai daži no paņēmieniem, kas ir pamanāmi Krievijas uzsāktajā informācijas karā – karā pašai pret saviem pilsoņiem. Mēs varam ar izbrīnu raudzīties uz to, cik iedarbīgi ir šie paņēmieni mūsu kaimiņvalstī, taču vajadzētu domāt arī par to, kā izglītības sistēmā iekļaut šādu vienkāršu prasmju un zināšanu apguvi, kas mūsdienu sabiedrībā ir vitāli nepieciešami. Mēs taču gribam, lai mūsu bērni prastu skaitīt un veikalā viņus neapkrāptu, mēs gribam, lai viņi prastu lasīt un nejauši neiedzertu no pudeles, uz kuras rakstīts "Inde". Mums vajadzētu gribēt, lai mūsu bērni prastu kritiski domāt un saskatīt negodīgu politiķu un vienkāršu demagogu nekorektos argumentus.
35