Nepieciešama visīstākā matu skaldīšana

Valdis Celms. Kinētisks gaismas objekts Balons. 1978.

Vizuālo mākslu žurnālā „Studija” lasāma aptauja par gada notikumiem mākslā. Uz jautājumu „Kas nepieciešams, lai Jums Latvijas mākslas aina šķistu pilnīgāka?”, Roberts Ķīlis atbild: „Pirmkārt, mūsdienīga, maksimāli nesnobiska mākslas kritika. Otrkārt, gatavība un šīs gatavības demonstrēšana uzrunāt dažādas auditorijas, iet, ja vajag, tirdzniecības centros, ielās, bērnudārzos, it īpaši, uzrunājot bērnus.”

Latvijas laikmetīgā mākslas centra izstāde „Un citi”, kas, manuprāt, ir nozīmīgs šī gada notikums mākslā, tika veidota daudzus gadus. Tajā, šķiet, ieguldīti lieli Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzekļi. Pieci kuratori Viļņa Vēja vadībā neuzrunāja, kā ieteica Ķīlis, „bērnus” un negāja „tirdzniecības centros”, bet nodarbojās ar zinātnisku darbu.

Man ir neiespējami iedomāties, ko bērns iesāktu, piemēram, ar šīs izstādes glezniecības daļu. Manā redzējumā tajā ir daudz vienkārši sliktu darbu, taču reizē ir arī izcilības. Tomēr šī sadaļa ir svarīga un  to nav iespējams aprakstīt citādi, kā vien ar „vissnobiskākajiem” paņēmieniem. Ir nepieciešama visīstākā „matu skaldīšana”, šauri profesionāla, ļoti teoretizējoša izpratne par glezniecības būtību, stilistiku, epigonismu, kiču, lai pamatotu, kādēļ kāds darbs ir vājš un kādēļ cits rada paliekošu mākslas klātbūtni.

(Te man atmiņā ataust kādas mūsu muzeja speciālistes stāsts. Zināms, ka mūsu Nacionālajā mākslas muzejā ir laba programma bērniem. Viņi bieži muzeja Baltajā zālē kopē tur izliktos mākslas darbus. Izņēmums nebija arī, manuprāt, neticami spēcīgā un visādi citādi lieliskā Barbaras Gailes nesenā izstāde. Tās bija abstrakcijas, pirmajā acumirklī gandrīz monohromas. Kāds bērniņš, kurš bieži gājis kopēt gleznas, ienākot Barbaras izstādē, šausmās sastindzis. Viņš tik tikko spējis pateikt: „Kāpēc jūs visu aizkrāsojāt?”)

Atgriežoties pie izstādes „Un citi”, nav iespējams nedz vienā, nedz vairākās rindkopās pateikt, kas atšķir mākslu no nemākslas, kas atšķir vāju gleznu no izcilas. Kādēļ daži tur redzami sirreālie darbi ir garlaicīgs kičs, bet Imanta Lancmaņa vai Miervalža Poļa gleznas izskatāmas par 20. gadsimta mākslas virsotnēm? Izpratne par kvalitāti neveidojas, vienā dienā ieejot „tirdzniecības centrā” un ieraugot, kapitālisma valodā runājot, kārtējā „mākslas projekta produkciju”. Lai rakstītu par mākslu, ir nepieciešama fundamentāla lasīšanas un rakstīšanas pieredze, ko nevar iegūt arī nemitīgās debatēs ar pasniedzēju, kuras ir tik populāras anglosakšu sistēmā.

Izpratne ikreiz veidojas vai neveidojas viena konkrēta cilvēka galvā, tādēļ man savulaik tik simpātisks likās Jura Boiko rakstītais, kurš apgalvoja, ka nepastāv publika kā tāda. Ir daži vai daudzi individuāli skatītāji.

Izstādes „Un citi” redzamais gleznu kopums liek ļoti saspringti domāt par daudziem jautājumiem, bez kuru izdomāšanas līdz iespējamajām atbildēm vispār nav priekšstatāma pilnvērtīga mākslas apguve postpadomju telpā. Viens no šiem jautājumiem ir par to, kas tad īsti ir „cits”. Kas ir nonkonformisms? Kas tad bija konformisms? Un kādēļ vispār svarīgi noskaidrot šo parādību būtību?

Vilnis Vējš acīmredzot gadiem ir domājis par jēdzienu „nonkonformisms” iepretim padomju laika mākslas nomenklatūrai. (Mūsu īsajā sarunā viņš man pārliecinoši argumentēja, kādēļ izstādē nav plakāta. Tādēļ, ka plakāti tomēr bija pasūtījuma darbi.) Tagad jādomā ne tikai skatītājiem, bet galvenokārt mākslas profesionāļiem, lai pamatotu, kādēļ spēcīga koptēla vibrāciju rada arī vāji darbi. Iespējams gan, ka tas ir tikai mans skatījums, ka citus nekādas vibrācijas neskar.

Stipri apšaubāms ir uzskats, ka bērns, kurš nevar saprast padomju iekārtas nianses (atminos, kā reiz mans dēls septiņu gadu vecumā, ieraugot mūsu mājās padomju laika ģeogrāfisko karšu kopojumu, kuram uz vāka bija burti CCCP, man vaicāja : „Mamm, kas ir cē –cē –cē –pē?”) vai kādu lauksaimniecības šķirņu kultivēšanas paņēmienu, sapratīs mākslu, kura tāpat ir augsti profesionāla nodarbe.

Turpat „Studijā” Zane Onckule uz jautājumu:  „Kādu jūs redzat Latvijas mākslas ainu nākotnē?”, atbild sekojoši: „Kā vienu lielu nebeidzamu masu kultūras festivālu ciklu”.

Skaidrs, ka apelēšana pie masveida auditorijas rada masu kultūru. Mākslas „patērēšana” kā brīvā laika pavadīšanas veids ved uz „masu kultūras festivāliem”. Bija jau reiz iekārta, kurā valdīja lozungs „Māksla pieder tautai”. Izstāde „Un citi” komentē to bijušo iekārtu, cita starpā ar lieliskajām, izcili snobiskajām Hardija Lediņa un Jura Boiko performancēm, tekstiem, mūziku.

Izstādi „Un citi” apskatīju trīs reizes. Kundzei, kura pārdod biļetes, trešo reizi jau bija neērti no manis ņemt naudu. Otro reizi „Un citi” skatījos kopā ar cilvēku, kurš, viņa paša vārdiem runājot, „aktīvi neieredz laikmetīgo mākslu”. Viņam bija garlaicīgi, tomēr pat viņš beigās bija apmierināts, sakot, ka uzzinājis, ka Padomju savienībā geju centrs bijis Kauņā.