Sarunas
28.09.2021

Nepareizo ģimeņu diskusija "Ko jūs vēl gribat?"

Komentē
5
Saglabā
Dažādu modeļu ģimenes Latvijā ir empīriski izpētīta realitāte, un dažādās ģimenēs aug dažādi bērni. Latvijas valsts esošā likumdošana un starptautiskās saistības uzliek par pienākumu sargāt bērnu tiesības un domāt par bērnu interesēm – visu bērnu, bez atrunām un palīgteikumiem. Vai patiešām par to domājam? Vai tomēr arī bērnus dalām pareizajos un nepareizajos? Par to šīgada festivālā "Lampa" rīkojām diskusiju; sarunas video iespējams noskatīties šeit.
Rita Ruduša: Labvakar! Priecājos jūs redzēt šajā "Nepareizo ģimeņu diskusijā". Mani sauc Rita Ruduša, es šo diskusiju vadīšu. Un man ir lieliski, brīnišķīgi sarunas partneri: Agris Skudra, jurists un, kas mūsu kontekstā ir svarīgi, darbinieks Tiesībsarga birojā, Katrīna Kaktiņa arī ir juriste un, kas mūsu kontekstā  svarīgi, ir viena no mammām viendzimuma ģimenē, kurā aug divi bērni, un Aivita Putniņa, antropoloģe, kura dažādus ģimeņu modeļus pētījusi jau diezgan ilgu laiku.
Es gribēju sākt ar citātu no diskusijas "Valsts sargā ģimenes – vai visas?", kuru 2007. gadā rīkoja Sabiedriskās politikas centrs "Providus" un portāls "Politika.lv". Šajā diskusijā Edgars Vaikulis, Latvijas Pirmās partijas politiķis, teica šādi: "Sabiedrība dažkārt pieņem vērtības, kas nav atbalstāmas. Piemēram, cilvēki bieži neapdomīgi izvēlas braukt alkohola reibumā. Ko dara likumdevējs? Piemērojas šai situācijai un atzīst to, kas ir "normāli", un nosaka, ka turpmāk var braukt arī reibuma stāvoklī? Nē. Tieši otrādi. Mēs piegriežam skābekli un palielinām sodus. Arī atkāpes no, mūsuprāt, vienīgās dabīgās ģimenes, kurā ir māte, tēvs un bērni, mūsuprāt, rosina nevis diskusijas par to, ka būtu jāpaplašina ģimenes jēdziens, bet tieši otrādi – ka būtu jāveicina sabiedrībā izpratne par šādas normālas, dabīgas ģimenes nozīmi cilvēka izaugsmē." 2007. gadā viņš diskusiju par dažādu ģimenes modeļu juridisku atzīšanu un sargāšanu no valsts puses salīdzina ar braukšanu reibumā. Tātad tendence sadalīt ģimenes likumīgās un nelikumīgās jau ir iesakņojusies, es pat teiktu: fosilizējusies mūsu politiskajā diskursā. Aivita, kāpēc tā?
Aivita Putniņa: Ja pastāvētu vienkārša atbilde, tad droši vien šis jautājums neosificētos un mēs būtu mierīgi visas šīs lietas atrisinājuši – līdzīgi kā vecā Eiropa. Bet Latvijā sabiedrība ir gana iesīkstējusi varas un otra dominēšanas modeļos un attiecību veidošanas prasmēs, un tāda autoritatīva runāšana "Es tagad pasaku, kas ir norma" cilvēkam liek justies svarīgākam un labākam. Turklāt hierarhiju sistēma Latvijā ir lielā mērā balstīta seksualitātē un heteroseksuālā aktā. Mani studenti, lasot Saeimas stenogrammas no debatēm par Darba likumu, brīnās, jo deputāti nez kāpēc citē visādas enciklopēdijas un runā par seksuālo aktu, lai gan būtu jāapspriež Darba likuma grozījumi. Un tur jau ir tā sāls, ka heteroseksualitāte un heteroseksuālais akts kalpo par pamatu sabiedriskai kārtībai tādā plašākā jomā – ne tikai ģimenes, bet arī darba attiecībās un visur citur. Ja mēs savu varu un izteikšanās tiesības balstām zem jostasvietas, tad tas ir loģisks rezultāts, ka neprotam citādi sarunāties.
Rita Ruduša: Vienkāršojot – heteroseksuāls dzimumakts ir mūsu galvenais vadmotīvs.

Aivita Putniņa: Es te nefantazēju, tas ir empīrisks secinājums – neticiet, palasiet. Tā stenogramma joprojām ir atrodama.

Rita Ruduša: Katrīna, kā tas izskatās no jurista viedokļa? Kāpēc ir pagājuši 14 gadi un mēs neesam ne par milimetru – vismaz publiskajās diskusijās – pavirzījušies uz priekšu?

Katrīna Kaktiņa: Es domāju, ka esam gan. Arī klausoties citas "Lampas" diskusijas par līdzīgām tēmām, secinājums ir tāds, ka kaut kādas lietas cikliski atkārtojas. Es situāciju raksturotu tā, ka ejam trīs soļus uz priekšu un divus atpakaļ. Bet pa vienam solītim tomēr tuvojamies.
 
Rita Ruduša: Mēģināsim šos solīšus saskatīt. Kas ir tie solīši, kurus varētu nosaukt par zīmīgiem pieturas punktiem?

Katrīna Kaktiņa: Nu, pēdējais solītis noteikti ir Satversmes tiesas pagājušā gada novembra spriedums un arī tam sekojošais par līdzīgu tēmu. Tas ir tas solītis uz priekšu, kas ieliek kāju durvīs un nosaka:  tālāk atpakaļ nevaram kāpties. Tas, protams, ir izraisījis diskusijas, idejas un priekšlikumus, kas mēģina pakāpties šos divus soļus atpakaļ, bet es domāju, ka Satversmes tiesas spriedums ir ļoti būtisks solītis.

Agris Skudra: Jā, es pilnībā piekrītu, ka nav tik slikti kā pirms četrpadsmit gadiem. Piekrītu arī, ka pamazām par to vairāk runā. Un arī Satversmes tiesas spriedums ir liels solis jau ar konkrētu uzdevumu likumdevējam par ģimeņu juridisko aizsardzību, definējot šādas ģimenes. Likumdevējam ir rīcības brīvība, ievērojot visus starptautiskos, Eiropas Savienības un Satversmes principus, izpildīt to, ko Satversmes tiesa savā spriedumā pagājušā gada novembrī noteikusi.

Rita Ruduša: Mēs diezgan ātri nonācām pie Satversmes tiesas sprieduma. Tad jautājums ir tāds – vai valstij ir iespēja izvairīties no šī sprieduma izpildīšanas? Vai var būt tā, ka valsts to vienkārši ignorē? Mums ir viens Satversmes tiesas spriedums, ko valsts nav izpildījusi.

Katrīna Kaktiņa: Ļoti grūti prognozēt. Es teiktu, ka ne, nav iespējas nepildīt. Teorētiski varbūt ir, bet faktiski šis solis ir tāds, ka pavisam atkrist atpakaļ nav īsti reāli. Tas jau nav saistīts tikai ar pašu likumdevēju, likumdevēja sastāvu, balsu skaitu, politisko partiju viedokļiem. Jautājums ir arī par to, kā reaģētu pārējie sabiedrības locekļi. Tas arī jāņem vērā domājot par to, vai tas ir iespējams un tiks pieļauts. Ir tomēr vairāki soļi. Ne likumdevējs, ne valdība – neviena varas struktūra nevar viena izlemt, kā kaut kam ir jābūt. Sabiedrība sastāv no vairākām daļām – un jautājums ir, kā reaģēs katra no tām. Es gribētu teikt un cerēt, ka šobrīd nepildīt Satversmes tiesas spriedumu tā, ka visi tam klusējot piekristu, vairs nav iespējams.

Rita Ruduša: Latvijas Satversmes 1. pants skan šādi: "Latvijas Republika ir neatkarīga, demokrātiska valsts." Tātad, ja mēs ticam, ka Latvija ir demokrātiska valsts, vai demokrātiska valsts var nepildīt Satversmes tiesas spriedumu?

Agris Skudra: Nav tā, ka Satversmes tiesa ir tikai noteikusi: "Nu tad ņemiet un definējiet to ģimeni." 110. pants, tāds, kāds tas mums ir, nosaka: valsts uzņemas ģimenes juridiski aizsargāt un, kas ir svarīgi, sociāli un ekonomiski aizsargāt un atbalstīt. Šie divi punkti ir tik ļoti saistīti, ka bez juridiskas definēšanas nevarēsim nodrošināt sociālu un ekonomisku aizsardzību visām tām ģimenēm, kuras izkritīs ārā no šīs definīcijas vai kuras netiks uzskatītas par ģimenēm.

Aivita Putniņa: Es klausos un priecājos, ka jūs esat optimisti. Esmu šo jautājumu pētījusi nevis no juridiskās puses, bet vairāk empīriski, un Latvijā vispār ir interesanti, ka ģimenes tiesības tiek risinātas caur Satversmes tiesu. Tā bija ar šo bērna kopšanas atvaļinājumu vecākiem.

Rita Ruduša: Par adopciju arī bija spriedums.

Aivita Putniņa: Arī. Laikam līdz Tiesībsargam aizgāja tikai tā norma, ka vīrs nevar bez sievas piekrišanas noteikt vai atzīt paternitāti. Tie ir jautājumi, kas gājuši to līkloču juridisko ceļu. Man pašai arī ir viena Satversmes tiesas pieredze ar vecāku kopšanas atvaļinājumu un strādāšanu, un Satversmes tiesa atzina, ka nav samērīgi, ka manas tiesības ir ierobežotas. Bet tas beidzās pilnīgi ne ar ko. Termiņš pagāja, neviens neko nedarīja. Pēdējā brīdī tika pieņemts kaut kas, kas pēc būtības bija pilnīgi nesaistīts ar to, ko Satversmes tiesa bija uzdevusi parlamentam izdarīt. Manuprāt, vēl līdz šim laikam tā lieta nav nokārtota pietiekami samērīgi.

Rita Ruduša: Tātad, lai gan pie Satversmes tiesas sprieduma ieviešanas tagad strādā apjomīga darba grupa, tu neesi optimistiska, ka tas tiks ieviests pēc būtības – tā, kā tam būtu jābūt?

Aivita Putniņa: Man ir diezgan lielas bažas – īpaši ņemot vērā to, ka mums vēl pa vidu ir vēlēšanas. Līdz ar to tas būs, manuprāt, sarežģīti.

Rita Ruduša: Spriedumam jābūt ieviestam līdz 2022. gada jūlijam, tātad patiesībā laika ir diezgan maz.

Aivita Putniņa: Jā. Nebūtu to vēlēšanu, varbūt būtu vēl kaut kā mierīgāk. Bet tagad mēs gandrīz vai totalizatoru varētu taisīt.

Rita Ruduša: Iezīmē, kādi dažādi ģimeņu modeļi mums ir.

Aivita Putniņa: Antropologiem ir tāds pa pusei jociņš – angliski pārveidojot "nukleārā", no "nukleārās ģimenes" sanāk "unclear" jeb 'neskaidra'. Visskaidrāk noteikt, kāds ir galvenais ģimenes modelis, var ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem. Tipiskākais, teju ceturtā daļa Latvijas ģimeņu, ir viens vecāks ar nepilngadīgu bērnu vai bērniem. Un, kas ir interesanti, vēl 22% ir viens vecāks ar pilngadīgu bērnu vai bērniem. Tātad kopā tā ir teju puse ģimeņu. Bet nelaime tāda, ka šie dati nav ārkārtīgi uzticami, jo Statistikas pārvalde skaita tikai pirmās pakāpes radiniekus. Proti, vecmāmiņa ar mazbērnu skaitās divas atsevišķas ģimenes. Ja mēs valstī nerunājam par šiem daudzajiem modeļiem, tad grūti saprast, vai, teiksim, viendzimuma ģimenes, kurās ir bērni, arī tiek skaitītas kā šie vientuļie vecāki.

Rita Ruduša: Respektīvi, ja skaita viendzimuma ģimenes, tad pieskaita tikai – ja tāds ir – vecāku, kam ir bioloģiskā radniecība, un otrs neskaitās?

Aivita Putniņa: Jā, un tas ir tas, ko varam izlasīt Statistikas pārvaldes mājaslapā. Ir, piemēram, daudzas migrējušās ģimenes, kurās viens partneris ilgus gadus dzīvo citur, bet otrs ar bērniem ir šeit – arī tas būs vientuļais vecāks.

Rita Ruduša: Vai arī, teiksim, viens no vecākiem atrodas ieslodzījumā.

Aivita Putniņa: Un tad tie visi būtu vientuļie vecāki. Patiesībā tās faktiskās ģimenes ir ārkārtīgi dažādas. Tur var būt vecvecāki, kaut kādi citi radinieki, kas netiek ieskaitīti. Mums statistika ir vajadzīga, lai mēs varētu kaut kādu jēdzīgu politiku veidot. Nevar balstīt politiku uz priekšstatiem par to, kādi normatīvi varētu būt labāki man, tātad pēc definīcijas – arī pārējiem. Tas ir neprecīzi un neefektīvi.

Rita Ruduša: Tad kā varam būt optimistiski par politikas izmaiņām, ja politikai nav empīrikas, uz kā atsperties?

Katrīna Kaktiņa: Protams, statistika un dati ir būtiski, un, kamēr neuzdosim šos jautājumus tautas skaitīšanā, mēs nezināsim, kāda ir reālā situācija, kā cilvēki tiešām dzīvo kopā. No otras puses, šajā kontekstā nav varbūt tik svarīgi, cik ir šādu ģimeņu. Politiķi vai citi viedokļu paudēji reizēm jautā: "Nu, cik tad viņu ir? Tagad mēs dažu cilvēku dēļ grozīsim likumu?" Faktiski jau nav svarīgi, cik ir viena vai cita veida ģimeņu. Pilnīgi pietiktu redzēt, ka šie modeļi ir, nezinu, desmit divdesmit, un jau būtu jāpiemēro politika vai attiecīgi tiesību akti realitātei, lai visi varētu dzīvot vienlīdz labklājīgi. Nav svarīgi, ka viena vecāka ģimenes ir tik un viendzimuma pāru ģimenes – tik. Ir svarīgi, ka tās ir un ka valsts rūpējas par ikvienu tās iedzīvotāju.

Rita Ruduša: Es gribētu iezūmot uz šajos dažādajos ģimeņu modeļos dzīvojošajiem bērniem. Valsts Satversmē ir ierakstījusi, ka sargā ģimenes. Jau ir likumi, ir starptautiskās saistības, kas uzliek par pienākumu bērnus sargāt, neatkarīgi no ģimenes modeļa. Esošajā likumdošanā un starptautiskajās konvencijās nav nekādu atrunu, nekādu palīgteikumu, kas ļautu izvairīties no bērna aizsardzības. Katrīna, varbūt tu varētu izstāstīt, kā ikdienā izpaužas tas, ka jūsu, tavi un tavas partneres, bērni tomēr neietilpst valsts sargātajā kopumā.

Katrīna Kaktiņa: Šim jautājumam ir divi aspekti. Viens ir tagadnes ikdiena, un otrs ir saistīts ar drošību par to, kas var notikt rīt. Tur ieslēdzas dažādi likumi un dažādas situācijas. Ikdienā katrai no šīm ģimenēm būs sava subjektīvā pieredze par to, cik strikti ņem to vērā cilvēki, ar ko mēs ikdienā sastopamies, – tas pats bērnudārza personāls un ārsti, un skolotāji, un tā tālāk – un cik skrupulozi viņi  seko likuma pantam, vai vecāks, kurš atvedis bērnu pie ārsta, ir tas vecāks, kuram ir uz to tiesības vai ne, vai man jāprasa pilnvara vai ne. Praktiski tā ir tā ikdienas sadaļa – bērniem, kuriem ir faktiski un reāli klātesoši divi vecāki, ikdiena atšķiras no citas ģimenes, kurā arī ir bērni ar diviem reāliem, faktiski klātesošiem vecākiem, bet viņi vienkārši ir pretēja dzimuma, līdz ar to viņi var būt abi ierakstīti dzimšanas apliecībā un viņiem var būt laulības apliecība, tādējādi daudzas tiesības un iespējas iestājas automātiski. Ģimenē, kurā ir divi vecāki, kuri nav dzimšanas apliecībā un kuriem nav laulības apliecības, ir jādomā, kurš drīkst bērnudārzā parakstīt kaut kādus dokumentus. Mums ir bijusi šāda situācija, kad tikai es drīkstu parakstīt kaut kādu lietu, ko faktiski abi vecāki zina un ir izlēmuši. Tas pats ir pie ārstiem vai slimnīcās. Arī šāda situācija mums ir bijusi, ka nav cita varianta – tikai tas vienīgais vecāks, kurš ir dzimšanas apliecībā, drīkst bērnam iet līdzi uz slimnīcu, lai arī citās ģimenēs (mēs to ļoti labi zinām) ātri notiek loģistika – tā, kurš tagad paliek ar otru bērnu, kurš iet slimnīcā, kurš var paņemt slimības lapu. Mēs to nevaram izdarīt abas. Tā ir ikdiena, kur tev ir jādomā – kas ir tās situācijas, kas var notikt, ko mums vajag pilnvarā ierakstīt, ko varam un nevaram izdarīt. Tā pati ceļošana, braukšana ārpus valsts un tā tālāk. Otrs, kā atšķiras šo bērnu dzīve, ir drošība par nākotni. Viņi, protams, dzīvo laimīgā neziņā par to, neko nenojauš, bet vecāki, es uzskatu, šajās ģimenēs par to diezgan daudz domā un runā. Un te ir vislielākā, visskarbākā atšķirība. Tajā brīdī, kad, vienam no vecākiem nomirstot, iestātos mantojuma tiesības, aizbildniecība, situācija būtu skarbi atšķirīga. Ja ģimenē, kurā abi vecāki ir dzimšanas un laulības apliecībās, diezgan automātiski varētu pieņemt – ja ar vienu vecāku kaut kas notiek, tad otrs vecāks var rūpēties par bērniem. Vai, ja tikai vienam vecākam pieder īpašums, kurā ģimene dzīvo, tad tas automātiski paliks mantojumā otram vecākam vai vismaz bērniem. Mūsu gadījumā tā nav. Un mēs to nevaram nokārtot arī ar testamentu, jo, vienalga, saskaņā ar Latvijas likumu, pirmās tiesības būs likumiskajiem mantiniekiem, kas parasti ir vecāki un bērni. Tad mums jāskatās, kurš no vecākiem mirst, kuram būs kaut kas piederējis, vai viņš būs bioloģiskais vecāks vai nebūs, kādas būs attiecības ar viņu vecākiem un, galu galā, ko lems tiesa.

Rita Ruduša: Ja mēs pamodelētu tādu traģisku situāciju, ka viendzimuma ģimenē augoši bērni paliek bez bioloģiskās mātes vai bioloģiskā tēva, kas tad notiktu?

Katrīna Kaktiņa: To, kurš turpina audzināt bērnus, būtu pienākums lemt bāriņtiesai. Un, kā mums to ir teicis ne viens vien notārs, "jūs jau varat nākt un pie manis rakstīt, ko gribat, es jau apliecināšu, ka tas ir jūsu paraksts uz tā dokumenta, bet faktiski tam nebūs saistoša rakstura un to izvērtēs tiesa". Un viss, uz ko tu vari cerēt, ir tas, ka varbūt tiesa tomēr ņems vērā šo kaut kādu papīru bez nekāda juridiskā spēka, kurā esmu pateikusi, ka es vēlētos, lai bērni paliek pie otra vecāka, ar kuru viņi faktiski dzīvo un ir uzauguši. Tāpēc šajā situācijā tu nevari nekā nodrošināties un viss būs citu cilvēku rokās, kuri ne ar tevi, ne ar tavu ģimeni nav bijuši saistīti.

Rita Ruduša: Bet, ja mēs centrā liktu bērna intereses, ko mums uzliek par pienākumu gan likumdošana, gan starptautiskās saistības, tad nebūtu par to pat jādiskutē. Vai ne, Agri?

Agris Skudra: Nu, tieši tā, runāt par bērna interesēm bērnu tiesību jomā ir pats galvenais. Tāds lietussarga juridiskais tiesību akts ir Bērnu tiesību konvencija, un tās preambulā ir skaisti ierakstīts tas, ko Katrīna minēja, – ka bērni dzīvo laimīgā neziņā par to, kas vecākiem rūp. Tur ierakstīts, ka bērnam, lai tas pilnīgi un harmoniski attīstītos un izaugtu par personību, jādzīvo ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Un tur arī bērns dzīvo, un viņš nedomā tādās kategorijās kā šo normatīvo vai ikdienas administratīvo, tehnisko lietu kārtošana.

Rita Ruduša: Bet kādi gadījumi, kas, piemēram, saistīti tieši ar viendzimuma ģimenēs augošiem bērniem, nonāk Tiesībsarga uzmanības lokā?

Agris Skudra: Viens no beidzamajiem gadījumiem ir tāds. Es ieskicēšu iesniegumu no privāta, nesen dibināta bērnudārza – septembrī viņi tikai sāks darbību, maijā dibināts un tā. Nu, un viņiem esot viena audzēkne, kurai ir divas mammas. Tāpat kā visi, arī šis bērnudārzs septembrī rīkos Tēva dienas pasākumu. Bērnudārza vadītāja raksta mums tādu jautājumu – ne mans personāls, ne kāds cits ir gatavs skaidrot citiem audzēkņiem un viņu vecākiem, kāpēc šai audzēknei uz Tēva dienas pasākumu ir atnākusi mamma. Viņi zinot, ka likumdošana nav sakārtota, viņi uztraucas par sava bērnudārza reputāciju…

Rita Ruduša: Un par audzēkņiem?

Agris Skudra: Nu, es pastāstīšu, ko mēs atbildējām. Viņi jautā, vai drīkst lūgt šai konkrētajai – nezinu, kā viņi izdomāja, kura mamma pēkšņi, viņuprāt, ir tētis – mammai nenākt. Un mūsu atbilde, pirmkārt, bija, ka, nu tiešām, divām mammām esot viendzimuma attiecībās, viena nekļūst automātiski par tēti. Otrkārt, mēs teicām, protams, ka tas būtu pilnīgi nepieņemami. Mēs arī pajautājām – ja nu šai audzēknei tētis būtu miris? Ja nu viņš ilgstoši būtu apcietinājumā? Nu, ko jūs tad – vispār tai audzēknei neļautu nākt uz šo pasākumu? Uz pasākumu, kuram viņa sagatavojusi priekšnesumu, ko viņai ir svarīgi atrādīt saviem tuvajiem. Protams, to var ierobežot, it sevišķi covid laikos, telpietilpības ziņā un tā – nu, katram audzēknim nāk divi viesi. Bet vispār ir vienalga, vai uz Tēva dienu nāk vecmāmiņa, tētis, auklīte, māsa, brālis, vienalga, kas. Katrā ziņā no šī konkrētā iesnieguma mums radās iespaids, ka viņi grib, lai mēs pasakām: "Jā, jūs pareizi domājat, jums arī nemaz nevajag neko mēģināt skaidrot." Bet, nu, Tiesībsargs vienmēr iestājas arī par šādu ģimeņu vienlīdzību. Šis gadījums varbūt neattiecas uz bērnu tiesībām tādā tiesiskā izpratnē, bet uz ikdienu – viņa taču būtu bēdīga.

Rita Ruduša: Tas ir bērna interesēs.

Agris Skudra: Tieši tā.

Rita Ruduša: Pajautāsim auditorijai. Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka Latvijas sabiedrībai bērni ir vērtība? (auditorija nobalso) Nu, diezgan raiba aina. Kā tev šķiet, Aivita? Mums bērni ir vērtība?

Aivita Putniņa: Es domāju, ka laikam ne visai. Tas varbūt ir tāds paradokss, ka konstrukcijā tie bērni ir ārkārtīgi svarīgi, bet, kad skatāmies uz bērnu interešu aizstāvību un uz to, kāds atbalsts un kam pienākas, bērnus audzinot, un kāds, teiksim, ir izglītības budžets, tad neizskatāmies īpaši spoži. Tā populārā forma ir pielikt kaut kādus pabalstus. Viendzimuma partneru ģimenes nav vienīgās – arī viena vecāka ģimenēs problēma ar tām Tēva dienām ir absolūti tāda pati. Atceros vienu puisi, kas bija uzaudzis ar mammu un vecmāmiņu, jo tētim bija ļoti smagas alkohola problēmas un viņš bija vardarbīgs. Šis puisis teica, ka tas, ka viņu uzaudzinājusi mamma un vecmāmiņa, ir bijis jauki, ka viņš ir izaudzis citāds, empātiskāks vīrietis, un par to viņš bija priecīgs. Bet viņš saka: "Vistrakākais bija tas, ka visu laiku man prasīja, kur ir tētis." Cilvēki, arī bērni, iemācās, ka šim komplektam jābūt – lai gan pusei Latvijas tā nav –, bet mēs to tā kā nepamanām, mēģinām dragāt uz priekšu un izlikties, ka viss ir kārtībā. Un, ja tur nav tā tēta, tad mēs viņu iedomājamies. Un tas jaunais puisis teica, ka viņam ir ļoti sāpējis, ka viņam visu laiku prasīja: "Kur tad tavs tētis? Kāpēc viņš nav atnācis uz Tēva dienu?" Un tad viņš, vēl diezgan mazs būdams, bija izdomājis teikt, ka tētis ir nomiris. Un, kad viņš pateica: "Bet man tētis ir nomiris," – tad tas pieaugušais tā: "Ā... Nu, piedod, man ļoti žēl," – un vairāk nerunāja. Tas bija veids, kā tas puika aizstāvējās, lai viņam nebūtu jāskaidro, kāpēc tēta nav un kāpēc viņš nevar būt. Lielākā problēma ir saņemošajā galā. Patiesībā tā domas procedūra, lai varētu šādu situāciju atrisināt, nemaz nav sarežģīta un tas ir ļoti mulsinoši, ka pedagogam, kuram būtu jābūt izglītotam šajos jautājumos, rodas tāds jautājums un ka viņš pat uzraksta Tiesībsargam.

Agris Skudra: Un piemin kaut kādu mistisku vēl neatvērta bērnudārza reputāciju. Bet par to, ka tam puisim vieglāk bija pateikt, ka tētis ir miris, nekā atbildēt uz jautājumiem. Šajā ziņā viņš bija raidītājs. Ziniet, radioaparātu sauc par radiouztvērēju – un arī divu cilvēku komunikācijā viens raida, otrs uztver. Un tad, kad radio čerkst, mēs neejam pie kaut kāda staba un nekratām raidītāju, mēs kratām uztvērēju. Tātad uztvērējā ir problēma, nevis tajā, kā es noraidu savu informāciju.

Rita Ruduša: Bet, Katrīna, kā jums ar Tēva dienu abām?

Katrīna Kaktiņa: Mums ir bijusi epizode, bet mēs neapvainojāmies, ka vienu no mums apsveica Tēva dienā. Bet es par to, vai bērnam ir vērtība. Es domāju, ka mums vispār diskursā par šīm dažādajām ģimenēm un bērniem vērība vairāk veltīta formai, nevis saturam. Tad, ja mēs runājam, vai bērni ir vērtība sabiedrībā – nu jā, bērni ir vērtība, demogrāfiskie cipari palielinās, visi vienmēr lepojas, ka piedzimst vairāk bērnu nekā iepriekšējā gadā. Bet tad, kad nonākam pie satura, tur sāk kaut kas klibot. Un tas pats ir ar ģimenēm. Diskusijā par to, ka viendzimuma pāriem nevajag ļaut laulāties, runa ir par formu, jo pēkšņi vērtība faktiski ir dzimums – otra vecāka dzimums. Mēs neskatāmies to, ko Agris citēja no ANO konvencijas, ka bērnam jāuzaug laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Tajā brīdī, kad  runājam par bērniem dažādās ģimenēs, mēs neprasām, vai viņš tur ir laimīgs, saprasts un mīlēts, mēs prasām – bet kāds dzimums ir vecākiem? Tas ir svarīgi. Un tāpēc man liekas, ka tur klibo izpratne, kas īsti ir vērtība, kas tad ir tā ģimenes vērtība – vai vecāka dzimums un vecāku skaits, vai tas, kas ģimenē notiek.

Rita Ruduša: Nu jā, šajā ziņā viens no solīšiem, ko var saukt par pozitīvu, ir tas, ka vismaz politiķi publiskajā telpā vairs neargumentē par labu tam, ka bērni no viendzimuma ģimenēm vienkārši ir jāizņem ārā, jo tā ir nelabvēlīga vide.

Aivita Putniņa: Jā, es atceros šo komentāru. Toreizējais bērnu un ģimenes lietu ministrs prezentēja savu pētījumu par viendzimuma pāru ģimenēm ar bērniem. Viņš tā arī iekliedzās, ka viņi tūlīt jāņem ārā, kamēr… Bet tagad tik un tā tur ir tā nelaime – ja formulējam bērnu un ģimenes politiku, skatoties demogrāfiskajos rādītājos, tad jau nekādu bērnu tur neredzam. Tā ir tāda mērīšanās ar to, cik daudz tad mēs apsēklojam. Bet ģimenes politikai jābūt tādai, lai bērns varētu izaugt kvalitatīvā vidē. Un, ja vecākiem nav pietiekami daudz līdzekļu, tad valstij jānāk palīgā. Nevis tāpēc, lai atbalstītu nez kādus vecākus, bet gan lai rūpētos, ka tam bērnam būs labas dzīves izredzes un ka viņš varēs pilnvērtīgi attīstīties. Bet nu mums ir tāds lielais bums uz to dzimšanu. Un tad viendzimuma partneru ģimenēs  statistiku nezinām, bet izskatās, ka salīdzinājumā ar 2007. gadu tajās piedzimis daudz bērnu. Un tas kaut kā netiek redzēts, saprasts. Varbūt nav tik skaļa kliegšana kā 2007. gadā, bet ir tāds: "Ā? Kā tad jūs varējāt?"

Rita Ruduša: No demogrāfiskās un kvantitatīvās pieejas tas ir labi – bērni dzimst, tas nozīmē, ka nākotnē būs nodokļu maksātāji. Var jau argumentēt no tāda racionāla aprēķina. Tas taču valstij ir  izdevīgi.

Aivita Putniņa: Nu, iespējams, un tur varbūt tā statistika patiesībā būtu laba, jo patlaban, ja mēs izejam no tās heteronormativitātes, tad viņai [Katrīnai] bērnu nevar būt, vai ne?

Katrīna Kaktiņa: Sievietei dzemdēt vēl neviens nav aizliedzis. Dzemdību namā jau arī neviens neprasa orientāciju un tajā brīdī bērnu neatņem, tā ka nu… Man liekas, liela daļa diskusijas ir vēlme  vienkārši neredzēt un neskatīties uz daudzajiem veidiem, kā bērni nonāk, piedzimst, ierodas viendzimuma pāru ģimenēs.

Rita Ruduša: Nu, bet kā panākt to, lai bērni kļūst redzami? Tie reālie bērni, kuri reālās ģimenēs, kas nav saskaitītas, reāli aug, jo bez empīrikas mēs vienkārši zinām, mēs pazīstam ģimenes – tur aug bērns, tur aug divi bērni. Tātad tā ir jau sociālā realitāte, kas nav izpētīta. Izpētīt būtu labi, bet kā arī bez izpētes pārvarēt to šķēri starp realitāti un to, lai tas bērns kļūst redzams?

Katrīna Kaktiņa: Man, godīgi sakot, nav atbildes uz to. Mēs varam būt redzama kā ģimene ar to, ka  neslēpjam to, kas mēs esam. Nu, eksponēt savus bērnus – tas neatkarīgi no ģimenes veida ir tāds ļoti privāts jautājums. Ne visi vēlēsies iet un teikt – redz, kur ir šie bērni, re, kādi viņi izskatās, re, cik viņi ir laimīgi, kopti, mīlēti, izglītoti un tā tālāk. Tā ka es nezinu, kā vēl varam vairot redzamību, kā tikai radot šo drošo vidi, kurā cilvēki – gan vecāki, gan bērni – nebaidās teikt, kāda ir viņu ģimenes faktiskā situācija. Un to mēs varam radīt, vairojot sabiedrībā iekļaujošo diskursu, nevis noliedzot.

Agris Skudra: Jā, es piekrītu. Definējot rastos kaut vai tā drošības sajūta. Un ne tā definēt, kā to šobrīd grib mūsu konservatīvais politiķu gals, ka ģimene ir balstīta tikai un vienīgi laulībā. Neredzot visus pārējos, kas ir vientuļie vecāki, neuzdodot jautājumus, kas tev ir patēvs, kas tev ir pusbrālis, vai tu esi ar viņu ģimene vai neesi. Jā, es saprotu: tās pašas vecmāmiņas, kas audzina savu mazmeitu, demogrāfiskajos terminos neparādās. Tāpēc būtu jādefinē tas, kas pastāv, lai bērnam būtu ģimene – jo viņš tiešām nedomās par to, kas tiem onkuļiem Jēkaba vai citā ielā liekas pareizi vai nepareizi.

Aivita Putniņa: Daudz vieglāk ir paņemt klasifikatoru un spēlēties ar tām kategorijām. Jo tāda politika, kas balstītos pierādījumos, empīrikā, ir daudz sarežģītāka. Tur visu laiku jāseko līdzi. Un vēl viena lieta ir kaut kāds domāšanas pagrieziens, lai vispār to bērnu ieraudzītu kā vērtību – igauņiem tas izdevies daudz lielākā mērā un tur ģimenes politika ir vērsta uz ģimenes dzīves kvalitāti. Tāpēc viņiem nav problēma viendzimuma pāri un to bērni. Tas ir kontroversiāls jautājums, bet viņi nav tādi cipargalvas kā mēs, kas skatāmies un saliekam, ka viss esot kārtībā.

Rita Ruduša: Nu, mēs tagad slīkstam diezgan pesimistiskā jūriņā. Nu, tad lai vēl mazliet vairāk pesimisma: par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem... Pirms šīs sarunas tikos ar Matīsu Šķiņķi, kurš bija advokāts Satversmes tiesā uzvarējušajā lietā, kuru mēs te daudzkārt piesaucam. Un viņa tēze bija tāda, ka var jau rakstīt tajā 110. pantā bezgalīgus palīgteikumus, bet gramatika nenosaka būtību. Patiesībā Satversmes pirmais pants ir pats galvenais. Un tas, ko mēs saprotam ar vārdiem "Latvija kā demokrātiska republika". Un tad, teiksim, 110. pants – mēs tajā varam rakstīt nez cik tur teikumu, bet, ja saprotam ar demokrātiju to, ka valsts rūpējas par visiem vienādi, tad šiem palīgteikumiem nav nozīmes. Vai juristi šādai tēzei piekristu?

Katrīna Kaktiņa: Absolūti. Un šī tēze nav jauna, tā juristu vidū tika apspriesta arī 2005. gadā, kad tika grozīta Satversme, ieliekot 110. pantā laulības starp sievieti un vīrieti. Tas nenozīmē, ka atceļam visu, ko sevī ietver demokrātiskas valsts jēdziens. Un to skatāmies kontekstā ar starptautiskajām saistībām, kuras paši esam uzņēmušies.

Agris Skudra: Viss, kas bija saturiski ielikts šajā spriedumā iekšā, – par cieņpilnu attieksmi, pēc tam Osipovas kundzes teiktais, ka mātei Latvijai visi bērni mīļi –, tas ir par cilvēku savstarpējo cieņu. Bet kas tad izskanēja gan sociālajos tīklos, gan no politiķu puses? Uzbruka Satversmes tiesai kā tādai, piedāvāja to likvidēt, piedāvāja apvienot ar Augstāko tiesu un darīt pilnīgi ko citu, izņemot to, ko Satversmes tiesa noteica darīt.

Rita Ruduša: Nu, tad neticam mēs tam pirmajam pantam tomēr?

Aivita Putniņa: Latvijā vēl nav tik traki kā Polijā vai Ungārijā, mums tiesības tomēr lielā mērā nosaka Eiropas spiediens. Es atceros vēl diezgan tālus laikus, 1993. gadu, kad pieņēma veco Civillikumu. Tajā bērniem, kas dzimuši ārpus laulības, nebija noteiktas vienādas tiesības. Es tolaik arī sekoju līdzi tam, kā Saeimā debatēja, ka tiem bastardiem nevar dot vienādas tiesības ar bērniem, kas dzimuši likumīgā laulībā. Un visi uz urrā pieņēma, ka vajag atstāt to Civillikumu tādu, kāds tas ir, dodot priekšrocības, tā teikt, kārtīgām ģimenēm un viņu bērniem. Un tad Latvija ratificēja Bērnu tiesību konvenciju un bija spiesta klusītēm šo punktu izņemt ārā. Un Latvijā, kā zināms, pirmie bērni lielākoties dzimst nelaulātiem vecākiem.

Rita Ruduša: Bastardi, bastardi!

Aivita Putniņa: Bastardi, jā, un vidējais Latvijas pāris precas ap otrā bērna gaidībām.

Agris Skudra: Jā, bet, starp citu, Polija un Ungārija ir Eiropas Savienības valstis, arī tām vajadzētu just šādu spiedienu. Bet, runājot par laulībā un ārpus laulības dzimušajiem, vēl joprojām tā ir Īrijā. Jo tur pieslēdzas reliģiskās lietas, katoļu baznīcas spiediens. Ja šķiras vai beidz kopdzīvi neprecēti vecāki, divu pretēju dzimumu cilvēki, un ja bērns ir dzimis ārpus laulības, tad aizgādības tiesības ir tikai mammai. Tētim ir jāiet īpaši uz tiesu un jālūdz, lai viņam piešķir to, kas, piemēram, mums Latvijā ir automātiski – precējušies vai neprecējušies vecāki. Tā ka Īrijā tas vēl pastāv un ir saistīts ar baznīcu.

Rita Ruduša: Bet kāda loma Latvijā ir baznīcai politiskajā diskursā ap nepareizajām ģimenēm? Te ["Lampā"] pirms tam notika diskusija par valsti un baznīcu.

Agris Skudra: Nu kā, mums šobrīd ir dažādu reliģisko konfesiju līderi, viņiem tiek jautāts, viņi tiek aicināti uz publiskajām diskusijām.

Rita Ruduša: Un arī uz darba grupām.

Agris Skudra: Jā. Un tas, ko garāmejot dzirdēju no tās diskusijas, bija, ka tie garīdznieki nāk savos tērpos, kas piešķir mazliet vairāk svarīguma, ceremoniālisma un tā tālāk, arī attālinātajās diskusijās, kurās viņi piedalās, nereti ir redzama simbolika, nu tur krusts un tā. Un reliģiozākai tautas daļai viņi ir līderi. Es domāju, ka ļoti daudz šobrīd tiek jautāts, tiek uzklausīts, bet es neredzu, kāpēc sekulārā valstī viņi būtu jāaicina piedalīties politikas veidošanā – turklāt kā pilnvērtīgi dalībnieki, nevis vienkārši izteikt viedokli. Šajos jautājumos viņi tiek uzklausīti ar apskaužamu regularitāti.

Aivita Putniņa: Es dzirdēju tālāk, kas tanī diskusijā bija. Kopsavilkumā – kas bija tieši atbilde uz tavu jautājumu – mācītājs sacīja, ka baznīca izmanto politisko varu. Un tas ir tāds abpusējs darījums. Baznīca nodrošina balsis vai, kā tur teica, plusiņus, kas ir ļoti svarīgi politiķiem, un no otras puses politika dod baznīcai leģitimitāti. Jāsaka, ka ne visas draudzes vai baznīcas iet uz Saeimu, bet tās konfesijas, kas sevi redz kā politikas spēlētājus un mēģina šādi noturēties, to izmanto. Bet, manuprāt, tur ir ārkārtīgi liels risks pazaudēt pašu baznīcu, tā ka tā ir tāda divdomīga spēle. 20. gadsimta sākumā baznīcas bija pārstāvētas parlamentā, bet tad tās cīnījās par baznīcas īpašumu un likteni. Tagad tās cīnās par daudz ko, kas ir pāri baznīcas interesēm, un mēģina savu varu un ietekmi tālāk izplatīt uz jomām, kas pēc būtības ir valsts regulētas.

Rita Ruduša: Pamodelēsim tagad uz priekšu. Mēs tuvojamies gan vēlēšanu gadam, gan termiņam, līdz kuram jāizpilda Satversmes tiesas spriedums. Kur mēs būsim pēc gada, kad tiksimies atkal "Lampā"?

Katrīna Kaktiņa: Es domāju, ka būsim vēl kādu solīti uz priekšu. Pat ja nebūs izkristalizējusies un likumos paredzēta laulību vienlīdzība vai visu ģimeņu līdztiesība. Būs bijušas diskusijas. "Mozaīkas" teltī tieši bija diskusija par LGBTQA likumdošanu, un tur cilvēks, kurš ir bijis klāt diskusijās darba grupā, teica: "Vismaz tiktāl esam nonākuši, ka atzīstam, ka šādas ģimenes eksistē un ka ir lietas, ko nevar nokārtot pie notāra, lai mēs būtu patiešām līdztiesīgi, lai bērni, kas aug viendzimuma ģimenēs, būtu pilnībā līdztiesīgi ar tiem, kas aug dažādu dzimumu vecāku ģimenēs. Un esam nonākuši līdz tam, ka vajadzētu šo jautājumu nokārtot." Tāpēc es domāju: pat ja nebūsim nonākuši pie gala risinājuma, šī doma un izpratne būs pavirzījusies uz priekšu. Un, kā jau teicu, valsts nav tikai likumdevēja, valsts nav arī neviena cita varas struktūru kombinācija un, kā arī vienā citā "Lampas" diskusijā Sanita Osipova teica: "Demokrātiskā valstī vispār nav iespējams tāds "vairākums", jo mēs katrs ja ne šobrīd, tad kaut kādā dzīves brīdī piederēsim kaut kādai minoritātei." Un arī sabiedrība arvien vairāk izsaka viedokli, un vairs nav iespējama situācija, ka viens tagad pieņems kaut kādu lēmumu par to, ka "tas tagad notiks kaut kādā vienā konkrētā veidā". Ir pārāk daudz iesaistīto. Pilsoniskā sabiedrība kļūst aktīvāka, tā paudīs savu viedokli un teiks: "Nē, nav tā, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret viendzimuma laulībām. Nav tā, ka viendzimuma ģimeņu ir tik maz, ka par tām nevajadzētu parūpēties." Un tā par daudz ko. Tā ka es ticu, ka pēc gada būsim kaut vai to soli atkal uz priekšu pagājuši.

Rita Ruduša: Kaut arī Latvijas politikā atgriežas spēki, kurus es diskusijas sākumā citēju un kas salīdzināja viendzimuma ģimenes ar dzērājiem pie stūres...

Katrīna Kaktiņa: Jā. Es domāju, ka mēs virzīsimies uz priekšu – kaut vai lēnām, bet virzīsimies.

Aivita Putniņa: Es domāju, ka kaut kāds lupatu deķītis būs – droši vien, lai nevajadzētu skaļi kaut ko tādu pateikt. Iespējams, ka kaut kur būs kaut kas pieregulēts, kaut kas sataisīts, bet tas nerisina jautājumus pēc būtības. Jo ne jau tikai viena dzimuma partneru ģimenēs ir problēmas. Ir arī divu pretēju dzimumu vecāku ģimenes, kur viens vecāks nav bioloģiskais, ir dažādu tālāku radinieku ģimenes ar bērniem, kur nepieciešams pavisam cita veida un daudz elastīgāks regulējums, lai varētu visu pakārtot bērna interesēm. Turklāt tas neko nemaksātu. Nu, piemēram, tas, ka otrs audzinātājs, kas var būt vecmāmiņa, mammas dzīvesbiedre, nu vienalga, kas, var paņemt bērna kopšanas atvaļinājumu uz pusēm ar bioloģisko mammu.

Rita Ruduša: Lai izpildītu to, ko Agris citēja no Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas par mīlestību un bērnam labvēlīgu vidi.

Aivita Putniņa: Turklāt var neminēt tās vārdā nesaucamās ģimenes, par kuru definēšanu tagad taisām tās ārkārtīgi garās diskusijas.

Katrīna Kaktiņa: Runājot par to, vai diskriminācija pastāv vai nepastāv. Definīcija ir tāda, ka vienādos apstākļos nedrīkst būt atšķirīgs regulējums. Šajā diskusijā mēs runājam par dažādām ģimenēm un ģimeņu veidiem, bet, ja paņemam divu vecāku ģimenes ar bērniem, kur vienā vecākiem ir dažādi dzimumi un otrā vecākiem ir viens dzimums, tad skaidrs, ka nav vienādu iespēju, vienādu tiesību.  Vecākiem, kuri ir atšķirīga dzimuma, bet viens nav bioloģiskais, ir iespēja apprecēties un šādā veidā likumiski drošību saviem bērniem nostiprināt. Mums nav tādas iespējas. Šī ir situācija, kurā juridiski un faktiski iestājas diskriminācija. Un, runājot vēl par to, kur būsim pēc gada, – es teicu, ka ticu, ka mēs kā sabiedrība nepieļausim atkritienu, bet, no otras puses, mums jāapzinās, ka demokrātija ir trausla. Lai cik banāls un patētisks šis teikums nebūtu, tā ir. To redzam sev apkārt, redzam Eiropā, uz austrumiem. Publiskajam vēstījumam ir ļoti, ļoti viegli to visu pagriezt pilnīgi citā gaismā. Ir ļoti svarīgi, kādi vēstījumi izskan no valsts augstākajām amatpersonām, no viedokļu līderiem – vai tie rada drošību un mieru sabiedrībā, vai arī veicina sašķeltību, ideju, ka esam mēs un ir viņi. Neapzinoties to, ka mēs jebkurā brīdī varam būt kāda no minoritātēm, tie viņi.

Rita Ruduša: Bet, ja šādu naratīvu atražot ir politiski izdevīgi, tad tāds tas arī būs.

Katrīna Kaktiņa: Tāds tas ir bijis vienmēr, arī pirms simt gadiem. Mums jāveicina izpratne par to, kā nepieļaut, lai tas eskalējas tik tālu, cik mēs neviens negribētu.

Agris Skudra: Es piekrītu Katrīnai, ka sabiedrība kopumā neļaus atkrist atpakaļ – vismaz tik, cik tālu esam šobrīd. Bet esmu mācījies politikas zinātni un zinu, kāpēc neiet politikā. Tikai tāpēc es to mācījos. Es zinu, ka nākamgad 1. jūlijā nebūs nekāda ēdama vai lietojama produkta. Jo, kā Aivita jau pieminēja, ir vēlēšanu gads. Uz to 1. jūliju tas vienkārši nenotiks. Jā, labi, notiek diskusijas, kuras risinās jau kopš pagājušā gada novembra. Šogad uzsāka darba grupas ar n-tajām šķautnēm. Bet nākamgad 1. jūlijā nekā nebūs.

Rita Ruduša: Nu, tad mēs varētu izmērīt temperatūru "Lampas" apmeklētāju vidū. Kā jums šķiet – nākamā gada jūlijā būs ēdams produkts? Vai būs ieviests Satversmes tiesas spriedums vai nebūs? (auditorija nobalso) Nomācošs pesimisms. Es nevienu zaļu īkšķīti neredzu! Viens! Viens zaļš īkšķītis. Iedosim zaļajam īkšķītim mikrofonu, lai viņš mums var pastāstīt, kāpēc viņš domā, ka viss būs labi.

Zaļais īkšķītis: Nē, nu, kā lai saka, gribas būt pozitīviem. Bet, nu, ir šaubas.

Rita Ruduša: Ir šaubas. Tomēr tas īkšķītis bija zaļš.

Zaļais īkšķītis: Tomēr bija, jā. Bija tāda cerība.

Rita Ruduša: Vēl komentāri un replikas no klātesošajiem?

Skatītājs: Jūs jau pieminējāt iespēju, ka būs minimālais variants – kaut ko mazbišķiņ regulēs, bet nekāda risinājuma pēc būtības nebūs. Kāda būtu stratēģija? Kas tagad jādara tālāk, lai pavirzītu diskusiju uz priekšu, lai to minimālo risinājumu pēc vēlēšanām padarītu mazliet ēdamāku?

Agris Skudra: Nu, tad mēs kā sabiedrība varēsim teikt to pašu, ko teica Vēja māte Sprīdītim, kad viņš nenosargāja tās dēlus: "Darbu slikti padarīji, bet laba griba arī nav peļama."

Aivita Putniņa: Lai arī es teicu, ka maiņas nav, tā tomēr lēnām notiek. Un mēs sākam skatīties uz tiem bērniem. Jauki arī, ka ir spiediens par dzīvesbiedru likumu. Un ir svarīgi saprast, ka nevajadzētu tos cilvēkus pamest un nelikties par viņiem ne zinis vai izlikties, ka viņu vispār nav, tāpēc ka mums tā ir ērtāk. Solidaritāte lēnām kāpj, un atbalsts kļūst arvien jūtamāks – it īpaši jauniešu paaudzē. Par laimi, tā kā vecāki vairs ar bērniem daudz nerunā, bērni sarunājas ar viedierīcēm, un viņi veido citu vidi, citas  attieksmes un vērtību sistēmas. Diemžēl angļu valodā, bet vismaz. Tas, ka bērni mums nav vērtība, ir tāds abpusēji griezīgs zobens – viņi jau paši arī to jūt. Un tad tur veidojas alternatīva vērtību sistēma. Es tagad pārspīlēju varbūt, bet…

Katrīna Kaktiņa: Ir kaut kas, ko varam darīt pirms vēlēšanām. Ieplānot piedalīties vēlēšanās. Un tādējādi ietekmēt to, kāds tas Saeimas sastāvs būs. Protams, to prognozēt šobrīd nevaram, bet tas ir tas, ko varam darīt. Tad mums būs sajūta, ka mēs katrs esam vismaz kaut ko darījuši, lai ne tikai mēs, šeit klātesošie, uzskatītu, ka cilvēks ir vērtība Latvijā, bet lai mēs pamazām panāktu, ka tas atainojas arī tiesību aktos. Te varam runāt gan par bērniem, gan par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī virs 18 gadiem, par senioriem, par mazākumtautībām, par jebkuru. Ja ticam, ka cilvēks mums ir vērtība, tad darām kaut ko, lai tas atspoguļotos veidā, kā mēs izturamies viens pret otru.

Skatītājs 2: Es gribēju jautāt: kas varētu būt ciniskākais, riebīgākais risinājums? Spriedums ir izpildīts ķeksīša pēc, bet pēc būtības ne? Tā, ka "bāc, šitā nebija domāts, bet skaitās"?

Katrīna Kaktiņa: Es negribētu sēt idejas.

Rita Ruduša: Labi, nedalīsimies ar bīstamām idejām publiskajā telpā. Liels paldies skatītājiem un milzīgs paldies dalībniekiem. Un es ceru, ka visiem, kas nobalsoja ar sarkanajiem īkšķīšiem, pēc gada būs patīkams pārsteigums. Visu labu.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!