Ja vien pandēmija neskartu ikvienu, es teiktu, ka sociālantropoloģijas un kognitīvo zinātņu kontekstā dzīvoju ļoti interesantā laikā.
Pēc tam, kad valdība 1. decembrī nolēma, ka no 2021. gada 4. janvāra skolas telpās maskas jānēsā arī pašu jaunāko klašu skolēniem, portālā "Manabalss.lv" pret šo jauno prasību savākti nepilni 27 000 parakstu (raksta tapšanas brīdī). Neatkarīgi no tā, kāda ir attieksme pret valsts noteikto ierobežojumu režīmu, mēs saskaramies ar ļoti interesantu situāciju.
No vienas puses, liekas loģiski, ka noteikumu ievērošanas efektivitāte ir atkarīga no tā, kādā mērā šos noteikumus atbalsta sabiedrība. No šīs puses raugoties, pašu lēmumu pieņēmēju interesēs ir neignorēt šo skaitliski ievērojamo viedokli. No otras puses, var gadīties, ka tiek savākti, tēlaini izsakoties, 50 000 parakstu, kas pieprasa atcelt vispār jebkādus noteikumus Covid-19 ierobežošanai. Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešams dialogs ar visdažādākajām sabiedrības grupām, taču vienlaicīgi nav skaidrs, vai un kādas šādās diskusijās ir t.s. sarkanās līnijas, kuras netiek pārkāptas, pat ja to pieprasa trešā daļa (vai puse, vai divas trešdaļas…) sabiedrības. Cilvēku viedoklis ne vienmēr ir pamatots faktos un galu galā var nākt par sliktu pašiem viedokļa izteicējiem.
Es labprāt vismaz šī teksta ietvaros situācijas aprakstu paturētu atvērtu, proti, neformulētu savu pozīciju, jo man nav atbildes uz jautājumu par samērīgumu kompromisa pieļaušanā. Turklāt, manuprāt, situāciju sarežģī arī tas, ka gadījumos, ja sākas mērīšanās ar parakstu skaitu, paveras arī plašas iespējas manipulējošām interpretācijām. Piemēram, ierobežojumu autori tikpat labi var teikt, ka 19 000 parakstu ir maz, jo pārējie neparakstoties ir pauduši savu atbalstu ierobežojumiem. Skaidrs, ka šāds apgalvojums būtu apšaubāms. Tieši tikpat apšaubāms kā apgalvojums, ka 19 000 (21 000, 30 000…) parakstu paužot "sabiedrības noskaņojumu".
Ja parakstu vākšana pret masku valkāšanu jaunākajās klasēs un reakcija uz šiem parakstiem patiešām ir sarežģīta problēma neatkarīgi no valdības prāta spējām, respektīvi, šī problēma nav pašas valdības izprovocēta, tad no citiem strīdiem, kas saistīti ar pagājušajā nedēļā pieņemtajiem ierobežojumiem, koalīcija principā varēja izvairīties. Lai gan jāsaka, ka arī šo strīdu iemesli ir visnotaļ interesanti.
Piemēram, Ministru kabinets, cenšoties mazināt plašāko ierobežojumu radīto sarūgtinājumu, acīmredzot domāja, ka pareizāk būs šos ierobežojumus nevis iezīmēt ar plašiem vēzieniem, bet mēģināt noteikt tos detalizēti. Problēma ir tā, ka lēmumu pieņēmēji acīmredzot piemirsa jau 14. gadsimtā Okama formulēto tēzi, ka starp vairākām līdzvērtīgām teorijām priekšroka dodama nevis sarežģītākajām, bet vienkāršākajām. Un rezultātā Kariņš & Co. prognozēti un, jāatzīst, arī pamatoti piedzīvoja kašķīgus jautājumus par to, kāpēc degvielas uzpildes stacijās degvielu svētdienās nopirkt varēs, savukārt logu mazgāšanas šķidrumu ne, kā arī ieslīga Borhesa cienīgos pārskatos par to, kādas preces ietilpst un neietilpst grupā "higiēnas preces" utt. Tas, protams, ir tikai minējums, tomēr man ir sajūta, ka neapmierinātība būtu mazāka, ja kaut kas būtu aizslēgts pat vēl brutālāk, toties vienkāršāk un saprotamāk. Cik esmu novērojis, citkārt daudzām amatpersonām pašām patīk atgādināt, ka ar normatīviem regulējumiem visas iespējamās situācijas paredzēt nav iespējams; šķiet, epidemioloģiskā regulējuma kontekstā šī pareizā atziņa piemirsās. Jāpiezīmē, ka tā nav tikai Latvijas problēma. Lielbritānijas valdība pavisam nesen noteica (pieļauju, ar vēlmi normalizēt pilsoņu dzīvi) – krogos alkoholu varēs lietot ar nosacījumu, ka tiek pasūtīta arī "kārtīga maltīte" ("substantial meal"). Viegli iedomāties, kāda sākās ņemšanās ap to, kas ir "kārtīga maltīte", tostarp daži krogi vienkārši pārdēvēja kādu no alus šķirnēm par "Substantial meal"…
Pārdomu vērta ir arī daudzu saasinātā reakcija uz jau pieminēto prasību par masku nēsāšanu skolās. Nervu sistēmas saudzēšanas nolūkā neesmu sociālajos tīklos sekojis prasības pretinieku paustajam, tomēr pieļauju, ka iebildumi nav saistīti tikai ar dezinformāciju par masku kaitīgo ietekmi. Iespējams, te parādās arī priekšstati par bērnu vietu sabiedrībā. Nepārstāstot Filipa Arjē klasiskos tekstus, atgādināšu, ka Eiropas vēsturē bērnus ilgstoši uzskatīja par "maza auguma pieaugušajiem", respektīvi, bērnu kā grupas specifiskums netika formulēts – šis īpašais statuss ir salīdzinoši nesens. Savukārt, kopš tāds statuss ir parādījies, mēs instinktīvi uztveram bērnus kā grupu, kura īpaši jāsargā no apkārtējās pasaules ietekmes. "Labi, mēs, pieaugušie, valkāsim maskas un pacietīsim citas neērtības, bet lai vismaz bērnus šis neprātīgais laiks neietekmē!" Jāpiezīmē, ka es nesmīnu – man šāda attieksme simpatizē, pat ja tā nav sevišķi racionāla. Runa ir par to, ka pat krīzes periodos cilvēkiem nepieciešamas "saliņas", kuras krīze neskar vai skar minimāli. Šādā kontekstā es arī uztveru cepšanos par jaunajiem ierobežojumiem bēru dalībnieku skaitam. Neba visi dusmīgo komentāru rakstītāji ir kaut kā plānojuši personīgi ņemt dalību šādā rituālā tuvākā mēneša laikā – daudziem vienkārši bēres (starp citu, arī kapu svētki, dievkalpojumi, atsevišķi svētki) ir kaut kas tāds, kam jebkuros laikos jānotiek pierastā formā, jo tie ir svarīgi elementi mūsu pašidentifikācijā ar noteiktu tradīciju un vērtību sistēmu. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, nav tā, ka visu protestu pamatā ir šauri politiski iemesli – nepatika pret konkrētiem politiķiem, partijām utt. Domāju, ka lēmumu pieņēmējiem ir jāmāk sarunāties ar oponentiem, kuri iebilst, ja var tā nedaudz patētiski teikt, eksistenciālu motīvu vadīti. Vismaz pagaidām man nav radies iespaids, ka šāda prasme pastāv vai pat tiek uzskatīta par nepieciešamu.
Cita problēma, ko valdība, manuprāt, prognozēt varēja, bet kuras kontekstā neko simpatizējošu iesaistītajiem uzrakstīt nevaru, ir ļaužu drūzmēšanās tirdzniecības vietās piektdienās. Būtu interesanti uzzināt citus viedokļus par to, ko šī tēma – alkohola un tabakas izstrādājumu tirdzniecības aizliegums brīvdienās – atklāj par mūsu domāšanas īpatnībām. Ja cilvēks apgalvo, ka viņa rocība neļauj iegādāties nedēļas nogalei paredzēto dzeramā un pīpējamā apjomu, teiksim, trešdien un visu vienā reizē, ka viņš ir pieradis pirkt "pa druskai" sestdienās un svētdienās, tad man nav skaidrs, kā rocība dažu dienu laikā tā palielinājusies, lai tomēr varētu piektdienā izdarīt lielāku pirkumu. Savukārt, ja cilvēkam arī iepriekš nav bijis finansiālu šķēršļu iegādāties kāroto apjomu citās nedēļas dienās, tad traukšanās iepirkties "katram gadījumam" tieši piektdienā ir tēma cienījama apjoma zinātniskai publikācijai. Riskējot saņemt pārmetumus par ņirgāšanos, izteikšu hipotēzi, ka šādi mēs paši radām sev problēmu, kuru var gari un plaši apspriest ("tā valdība ar saviem haotiskajiem lēmumiem pati rada drūzmēšanos"), un šis kairinājums izstumj vai uz vēlāku laiku atvirza citas problēmas. Apjukusi ir "valdība", mēs paši gan ne, ko jūs!
1