Vasaras pēdējās nedēļas nogalē, kad temperatūras stabiņš Rīgā pārsniedza 30 grādus, biedrība "Ascendum" organizēja Rīgas apkaimju biedrību un kultūras satura veidotāju forumu Āgenskalna tirgū, kur vakarā notika publiska diskusija "Kur satikties cilvēkiem un kultūrai?". Lai parunātu par kultūras nozīmi pilsētas attīstībā, diskusijā tikās Rīgas apkaimju alianses un Čiekurkalna apkaimes biedrības valdes locekle Sandra Feldmane, arhitekte un "Jaunā Eiropas Bauhaus" kontaktpunkta vadītāja Ieva Zībārte, Ģertrūdes ielas teātra producente un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Maija Pavlova, kā arī Rīgas domes deputāte, Izglītības, kultūras un sporta komitejas locekle Antoņina Ņenaševa. Diskusiju vadīja Edgars Raginskis.
Edgars Raginskis: Starp visām trim Baltijas valstu galvaspilsētām Rīga ir vienīgā, kurā iedzīvotāju skaits pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir samazinājies. Daļa no bijušajiem rīdziniekiem ir pārcēlušies uz Pierīgu, taču iedzīvotāju kļūst mazāk arī Rīgas reģionā kopumā – cilvēki izvēlas dzīvot citur.
Rīgā dzimstības līmenis ir mazāks par mirstības līmeni, un uz mūsu galvaspilsētu aumaļām neplūst cilvēki arī no citām apdzīvotajām vietām. Vienlaikus Rīga pretendē uz nacionālā kultūras centra titulu. Gribu jūs provocēt un apgalvot, ka drīz šo titulu varēsim dalīt ar kaijām starp tumšajiem logiem un stipri degradētām teritorijām. Ne tādēļ, ka te nav, kur kaut ko darīt, bet nav, kam kaut ko darīt.
Arī es esmu viens no šiem cilvēkiem, par kuriem Rīgas pašvaldībai it kā vajadzētu cīnīties. Divdesmit piecus gadus esmu bijis rīdzinieks. Esmu izaudzis Torņakalnā, Āgenskalna tirgu atceros vēl tā vecajā veidolā. Taču esmu pārcēlies uz Smiltenes novadu un neplānoju tuvākajā laikā atgriezties Rīgā.
No sākuma es gribētu uzdot teorētisku jautājumu: vai, jūsuprāt, kultūra var palīdzēt Rīgai atdzīvoties, iniciēt kvalitatīvas pārmaiņas pilsētas panorāmā? Antoņina?
Antoņina Ņenaševa: Es ceru, ka man nebūs jātaisnojas, kāpēc Rīgā viss notiek tā, kā notiek. Bet varu pastāstīt par pēdējiem diviem gadiem – kādi ir bijuši mēģinājumi atdzīvināt gan Rīgas centru, gan apkaimes. Bet sākumā par šo jautājumu – vai kultūra spēs kaut ko izglābt? Jājautā, ko tieši saprotam ar vārdu "kultūra".
Edgars Raginskis: Ko jūs saprotat ar vārdu "kultūra"?
Antoņina Ņenaševa: Ziniet, šodien, nākot uz diskusiju, bažījos par to, ka man varētu būt sarežģīti izteikties, jo es sevi neuzskatu, teiksim tā, par kultūras jomas speciālisti. Es neesmu tāds "kultūras cilvēks". Bet tad uzreiz nodomāju – kā tā? Vai tiešām neesmu kultūras cilvēks? Es labprāt baudu kultūru: gan šīgada apkaimju svētkus, kas, manuprāt, šobrīd lieliski parāda, kā var satikties cilvēki un kultūra, gan citus kultūras pasākumus. Bet ko tieši mēs saprotam ar kultūru?
Manuprāt, kultūra ir kaut kas tāds, kas iziet ārpus ikdienas rūpēm, pavisam praktiskām, sadzīviskām lietām. Kultūra ir kaut kas tāds, kas ļauj mums satikties, paelpot, parunāt… viss, kas ir ap to. Tie nav tikai koncerti. Es tikko atbraucu no Kauguriem. Tur šodien ir svētki. Ko Kauguri saprot ar svētkiem? Skatuve un ļoti populāri mākslinieki. Man jau pēdējos desmit gadus vairs neliekas, ka tas ir viss, kas ir kultūra. Ka pietiek tikai sapulcināt ļoti daudz cilvēku, jāuzliek uz skatuves kaut kas atpazīstams, sanāks skatītāji, visi saspiedīsies un baudīs. Kultūra var glābt Rīgas ainavu, taču ne tad, ja ar kultūru saprotam šādus pasākumus. COVID-19, manuprāt, mums ir palīdzējis ātrāk saprast to, ka varbūt mums arī nevajag visiem pulcēties vienā vietā, lai satiktos ar kultūru. Es pabeigšu uz pozitīvas nots. Rīgas centrs ir tā apkaime, kur pēdējos divus gadus vairs nekrītas iedzīvotāju skaits!
Edgars Raginskis: Paldies, Antoņina. Ieva, ko tu saproti ar kultūru? No tava iepriekšējā darba "Zuzeum" es zinu, ka augstā kultūra un māksla tev nav sveša, taču vienlaikus – vai tu ar kultūru saproti arī dažbrīd šķietami utilitārus un ikdienišķus pasākumus, kas vienlaikus palīdz celt dzīves kvalitāti cilvēkiem noteiktā apkaimē?
Ieva Zībārte: Arī tas, kā mēs ēdam, savā ziņā ir kultūra. Bet tīri formāli: ja tu paskaties, kādas nozares ir Kultūras ministrijas pārziņā, tad noteikti ļoti liela un svarīga joma ir arhitektūra. Arhitektūra ir tā, kas veido pilsētu. Tātad pilsētvidi, Rīgu. Lai šo kultūras segmentu attīstītu, nepieciešamas lielākas investīcijas, un mēs redzam, ka tās bijušas nepietiekamas… Rīga ir liela pilsēta, un te ir bagātīgs arhitektūras mantojums, taču ir daudz tukšu namu, daudz degradētu ēku… Ja šī kultūras daļa tiek sakārtota, ja tai tiek pievērsta lielāka uzmanība, tad atbilde uz tavu jautājumu ir – jā, protams, ka kultūra var mudināt cilvēkus dzīvot konkrētajā pilsētā.
Edgars Raginskis: Nu, tad turpinām šos blitz jautājumus. Sandra, kas jums – un varbūt arī Čiekurkalnam – ir kultūra?
Sandra Feldmane: Es uzskatu, ka, protams, kultūra var būt ļoti augstas raudzes kultūras pasākums, kas pulcē tūkstošus, kuri, visticamāk, ir atnākuši divatā, ieņēmuši savas vietas, sēž un bauda. Bet šajā vietā jautājums ir – vai cilvēki satiek cilvēkus? Vai tikai patērē kultūru? Mēs Čiekurkalnā jau vairākus gadus darbojamies un domājam: kā panākt to, ka cilvēks kultūru izjūt ikdienā? Un, manuprāt, tieši tas padara pilsētu dzīvu. Nevis milzu pasākumi – atbrauc tur trīsreiz gadā mega grupas, un tad nu mums ir tik kolosāla kultūra Rīgā. Gluži tā nav. Tas segments, protams, ir vajadzīgs. Bet domāju, ka tieši Rīgas apkaimju kontekstā mums ir ļoti vajadzīga pieejamība. Ikdienas kultūrtelpas vietas, kur ir pieejams gan kultūras saturs, gan iespējama cilvēku mijiedarbība, lai cilvēki ir ne tikai patērētāji, bet arī dalībnieki.
Edgars Raginskis: Maija, kāds ir tavs skatījums? Es domāju, ir lieki Ģertrūdes ielas teātra dvēselei jautāt, vai kultūra ir vajadzīga, tajā skaitā Rīgā. Un tomēr.
Maija Pavlova: Man ir liels prieks dzirdēt, ka mēs šeit esam vienisprātis, ka kultūra nav tikai profesionālā māksla, kas demokrātiskā ceļā no augstiem plauktiem jānoceļ pie neprašām un nezinātājiem. Kultūra ir asinsrite, kas tur kopā sabiedrību.
Mēs jau pieskārāmies telpu jautājumam. Manuprāt, tieši publisko telpu trūkums ir tas, kas ļoti ierobežo ikdienas kultūras procesus. Ir, protams, tehniskas lietas, kas vajadzīgas pasākumiem, un koncertzāle un mākslas muzejs ir neizbēgami nepieciešami. Bet trūkst arī ikdienišķu vietu, kur satikties apkaimes iedzīvotājiem, kur viņi var kopt savu ikdienas kultūru plašā nozīmē. Manuprāt, Rīgā mums tā ļoti pietrūkst.
Edgars Raginskis: Vai tu runā konkrēti par savu apkaimi, par savu vietu? Vai arī tu runā par spilgtu piemēru, kas nav saistīts tieši ar tavu dzīves telpu?
Maija Pavlova: Nu gan, gan. Šogad es ļoti priecājos, ka nebija lielo Rīgas svētku, kas trīs dienas pilsētas centrā pulcē cilvēku barus, kas vienkārši visu izbradā un piemēslo, bet tie bija izkaisīti dažādās Rīgas apkaimēs. Manā ikdienas apkaimē Viesturdārzā bija dažādi pasākumi un starplaikos bija pieejama vieta, kur cilvēkiem apsēsties un savas ikdienas vakarus pavadīt pie galdiņiem, parunāties. Teorētiski tas varētu notikt ar labiekārtojumiem, bet tagad varēja redzēt, ka tieši tie šo publisko telpu arī veido.
Manā darbavietā, Ģertrūdes ielas teātrī, mēs cenšamies iekopt arī publisko telpu, cik nu tas ir mūsu kā nevalstiskas organizācijas spējās. Bet tās ir no privātīpašnieka īrētas telpas, kuras mēs dalām ar citiem, ievērojot dažādus saimnieciskus un komerciālus nosacījumus, un, jā, Avotos man ļoti trūkst visiem pieejamas publiskās telpas.
Edgars Raginskis: Par Čiekurkalnu runājot, viena no tām vietām, kur koncentrējas liela dvēseles enerģija, varētu būt bibliotēkas teritorija.
Sandra Feldmane: Čiekurkalnam vēsturiski ir bijusi situācija, ka nav iekoptas ne publiskas teritorijas, ne telpas. Tātad nav ne parku, ne skvēru, kurus varētu apdzīvot. Un pirms diviem gadiem, brīdī, kad pašvaldība iegādājās bibliotēkas ēku, kura daudzus gadus tika īrēta no privātīpašnieka, un tai pieguļošo zemi, mēs uzreiz kā iedzīvotāju biedrība pieteicāmies, ka esam gatavi meklēt finansējumu un šajā zaļajā teritorijā veidot sabiedrībai publiski pieejamu telpu. Tad uznāca divi kovida gadi, un tos mēs pavadījām, jāsaka, ļoti darbīgi, ieguldot tiešām lielus līdzekļus. Rēķinājām, ka esam piesaistījuši kādus divdesmit tūkstošus eiro. Gan caur dažādām Rīgas domes atbalsta programmām, gan ar ziedojumiem. Un šogad ir pirmā aktīvā sezona. Fakts ir tāds – tiklīdz tev ir publiski pieejama telpa un neliela skatuvīte, tad daļu pasākumu, protams, rīko pati pašvaldība, bet uzrodas arī citi, kas saka: mēs gribētu pie jums, dārzā, kaut ko uztaisīt. Tas ļoti labi strādā.
Edgars Raginskis: Tātad vajadzīgas pirmās bezdelīgas, un tad cilvēki grib iesaistīties…
Sandra Feldmane: Jā, taču patiesībā tas Rīgā ir viens no pirmajiem gadījumiem. Publisko telpu trūkums ir problēma gandrīz visās apkaimēs – ar dažiem izņēmumiem. Bet, kā mēs saprotam, sadarbībā ar Rīgas domi tuvāko piecu gadu laikā ir plānots apkaimēs attīstīt sabiedriskos centrus. Ar laiku tie arī pildītu šīs funkcijas. Gan kur cilvēkiem satikties, gan saņemt pašvaldības pakalpojumus.
Edgars Raginskis: Paldies par šo piemēru. Antoņina, kādi ir Rīgas domes instrumenti, lai palīdzētu tam notikt – tīri teorētiski? Un kādas iniciatīvas praktiski tiek īstenotas?
Antoņina Ņenaševa: Es pilnībā pievienojos tam, ka mums pilsētā ir gan lieli infrastruktūras izaicinājumi, gan satikšanās vietu trūkums. Aija Turlaja, kas pati nāk no apkaimju aktīvistiem, šo ideju virza. Tiek domāts par ārtelpām, ne tikai par lielajiem centriem, taču Rīgā trūkst ļoti daudz kā – gan sporta infrastruktūras, gan kultūras infrastruktūras, gan bērnu un jauniešu centru. Bet, runājot tieši par ārtelpām, mēs ilgi meklējām risinājumu, kā atdzīvināt pagalmus. Tas ir tāds sens, sens stāsts Rīgā. Šobrīd mazākās pilsētās ļoti aktīvi attīstās ārtelpas kā publiskās telpas. Rīgā ir ļoti daudz plašu pagalmu, taču bieži tā nav pašvaldības zeme. Mēs esam gājuši no pagalma uz pagalmu, kur ir deviņstāvenes. Pa 30 gadiem viss ir nolaists, taču ir viss nepieciešamais, lai tur varētu iekārtot pulcēšanās vietas, kaut ko darīt. Un beidzot kaut ko varam arī darīt. Visos svētkos, kur bija iespēja kaut ko darīt, mēs arī darījām. Aizej uz kādu pagalmu, un tur pēkšņi ir koncerts. Mēs tās saucam par pop-up akcijām. Tur parādās tā kultūra. Un to pašu, protams, darījām šogad Rīgas vasaras laikā, visas tās vietas iedzīvinājām. Un arī visas konkursa programmas tika veidotas ar šo domu. Bija daudz dažādu izaicinājumu, bet paldies kultūras cilvēkiem, kuri bija tik jaudīgi, ka tik un tā spēja īstenot visus šos pasākumus. Rīgas vasaras kultūras programmas konkursā bija ļoti liels fokuss, un mēs turpināsim šo fokusu, arī uz mazām organizācijām. Iedot finansējumu NVO, tiem, kas iepriekš nav rīkojuši lielus pasākumus, iespēju pamēģināt veidot pirmos mazākos pasākumus un iegūt pieredzi, lai tālāk arī apkaimēs varētu darīt vairāk un vairāk.
Ko esam darījuši ar telpām? Es strādāju arī Pilsētas īpašuma komitejā, un mēs visu laiku domājam, kā atjaunot ēkas, kā iedot otro dzīvi graustiem. Diemžēl vēl neesam panākuši labus rezultātus. Ar to pašu Aliju divatā cīnāmies par to, lai varētu iedot otro elpu ēkām tieši pagaidu lietošanā, un tur ir baigās cīņas ar ierēdņiem, kas uzskata, ka grausti ir vai nu jāpārdod, vai arī atjaunošanai nepieciešami uzreiz 30 miljoni.
Edgars Raginskis: Sanāk tāda melnbalta domāšana – vai nu, vai. Vai nu pārdodam, vai…
Antoņina Ņenaševa: Nu jā, tā šobrīd ir, un mēs to mēģinām mainīt. Paiet kāds laiks, kamēr tas notiek. Domāšanas maiņai nepieciešami labi piemēri. Šobrīd joprojām notiek cīņa par Alīses ielas ūdenstorni, varbūt esat pamanījuši. Cenšamies ar šo projektu parādīt gan Īpašuma departamentam, gan iedzīvotājiem, ka nav vai nu, vai. Vai nu pārdot, vai investēt desmitiem miljonu. Par pagalmiem runājot, šobrīd ļoti ceram uz to, ka varam ietekmēt arī īpašniekus – lai daudzdzīvokļu māju īpašnieki, kopīpašnieki varētu arī savā pagalmā ar domes līdzfinansējumu ne tikai celiņu izremontēt, bet arī labiekārtot satikšanās vietu.
Edgars Raginskis: Paldies. Pēc brīža Sandrai pavaicāšu par iedzīvotāju pašu iespējošanu, bet… Ieva, tu esi gan Latvijas Arhitektu savienības valdes locekle, gan "Jaunā Eiropas Bauhaus" kontaktpunkta vadītāja. Ko tas vispār nozīmē? Kas ir tas "Jaunais Bauhaus"? Zinu tikai to, ka pirms diviem gadiem ar lielu pompu Eiropas Savienības prezidente Urzula fon der Leiena šo iniciatīvu startēja. Man kā cilvēkam vienkāršajam tas neko neizsaka.
Ieva Zībārte: "Jaunais Eiropas Bauhaus" ir Eiropas Komisijas stratēģiskā iniciatīva, kas savieno cilvēkus, ēkas, vidi un finansējumu. Pati šī iniciatīva nav finanšu instruments, bet tā motivē sadarboties, lai rastu pēc iespējas efektīgāku un gan cilvēkiem, gan videi labvēlīgāku atbildi un risinājumus klimata krīzei.
Turpinot iesākto tēmu, šajā kontekstā diezgan būtisks ir komentārs: mēs Rīgā tagad esam iemācījušies vasarās iedzīvināt publisko ārtelpu, un šīs mazās iniciatīvas ir tiešām lieliskas. Kaut vai ļaujot uzņēmējiem iznest ārā galdiņus, mēs radām pievilcīgu vidi. Mēs ļoti labi zinām, ka tādu iespēju kādreiz Rīgā nebija. Es atceros, ka Miera ielā meitenes iestādīja puķes un viņām uzlika sodu. Tas, kas šobrīd izklausās pēc urbānajām leģendām, desmit gadu pagātnē bija realitāte. Ja tu pats kaut ko darīji un tas nebija saskaņots, tu saņēmi sodu.
Bet tūlīt būs septembris, jau nākamnedēļ būs 12 grādi šur un tur, un kultūrai vairs nebūs vietas ārtelpās, jo zināmas ērtības ir nepieciešamas – ne tikai apmeklētājiem, bet arī, piemēram, pašiem mākslas darbiem, inventāram, mūzikas instrumentiem. Un es domāju, ka ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, arī graustu īpašniekiem un pagaidu apsaimniekotājiem būs jādomā, kā racionāli izmantot šīs telpas. Jo nav noslēpums, ka Eiropā ir enerģijas krīze. Visskarbāk tā ir skārusi un skars tieši reģionus, kur ir auksts jau no septembra. Un tieši šeit arī ir tie "Jaunā Eiropas Bauhaus" stimulatori… Visticamāk, ka būs jādara tā, ka kultūras NVO, kultūras iestādēm – valsts un pašvaldību – nāksies sadarboties, nāksies apdzīvot vienu ēku, nevarēs katrs būt viens savā tornī, viens tirgū, viens angārā un vēl kaut kur. Šos angārus un tirgus vienkārši nevarēs apkurināt. Mēs esam pieraduši, ka kultūras iestādes nemitīgi paplašinās – jauna piebūve, pagrabs, pārbūve. Visticamāk, tagad vajadzēs samazināt ēkas.
Edgars Raginskis: Jā, energoefektivitātes un citu resursu taupīšanas dēļ. Bet pasaki, lūdzu, vai Rietumeiropā tu vari minēt kādus šādu iniciatīvu piemērus? Kur dažādu jomu, dažādu dzīves sfēru ļaudis saiet kopā tajā vienā telpā. Vai ir jau sagājuši, vai to praktizē jau gadiem vai desmitgadēm?
Ieva Zībārte: Var paskatīties, kam tikušas pasniegtas "Jaunā Eiropas Bauhaus" balvas. Tur arī šogad finālā bija nominēts projekts no Latvijas – Cēsu Pluriversitāte. Tie ir arī šie mazie kopienu projekti, līdzīgi tiem, kādus redzam Rīgā. Vispirms sākam ar to, ka racionāli izmantojam tos resursus, kas mums jau ir. Āgenskalna tirgus ir izcils piemērs – ēka, kura ir renovēta, lielā mērā pateicoties arī iedzīvotāju aktīvismam.
Edgars Raginskis: Varētu teikt, "par spīti" pašvaldības tā brīža aktīvismam.
Ieva Zībārte: Jā. Piemēram, viena ēka, kas jau bija nolemta bēdīgam liktenim… Iedzīvotāju aktivitātes rezultātā tomēr iesaistījās arī speciālisti, uzņēmēji, un mēs redzam, ka formāli ir radīts ne vien tirgus, bet praktiski arī kultūrvieta.
Edgars Raginskis: Jā, šajā gadījumā gribas piesaukt kādreizējo LTV valdes locekli Edgaru Kotu, kurš runāja par to, ka kultūra – tas ir viss. Ēšanas kultūra, braukšanas kultūra… Tobrīd mēs sašutām, bet pats Kota kungs droši vien nezināja, ka viņš ir liels vizionārs.
Sandra, pirms brīža Antoņina runāja par iedzīvotāju iespējošanu – tas, droši vien ir termina enabling – vai vienkārši iesaistīšanu, aktivizēšanu. Man ir mazs piemērs no Smiltenes, kur es vadu Smiltenes kultūras centru, un es arī domāju, hei… Rīgā mums ir apkaimes, varbūt es arī Smiltenē atradīšu ielas svētkus vai arī cilvēkiem būs kāda tradīcija. Un izrādās, pirmkārt, nē, nav tradīciju, un, otrkārt, neviens arī baigi nelaužas nekādas iniciatīvas pats provocēt vai būt proaktīvs. Bet kritizēt – tā, protams, ir ļoti spēcīga mūsu tradīcija, un mēs to, kā kritizējam citu cilvēku ieceres, varētu pieteikt arī UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojumam!
Nepārspīlēšu savus nopelnus, jo esmu darbā tikai no šīgada aprīļa, taču ar komandu cenšamies aktivizēt Smiltenes pilsētas kultūras dzīvi… Un sanāca tā, ka pavisam negaidīti pie manis vērsās kāds ēdinātājs, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma īpašnieks, kurš teica: "Eu, klausies, Edgar, mums te tūlīt pēc rekonstrukcijas vērs vaļā ielu, un mēs gribam uztaisīt tādus kā ielas svētkus. Mēs tur iepazināmies ar ēdinātājiem no citām pilsētām, un, zini, it kā nekādas tādas pieredzes nav, bet gribētos." To mēs vēl tikai realizēsim, bet es gribētu pavaicāt: vai jums ir bijis tajā iedrošināšanas vai iedrosmināšanas ceļā kāds šāds pozitīvs piemērs?
Sandra Feldmane: Tas, ko tu tikko izstāstīji, manuprāt, ir pilnīgi tipisks gadījums. Tā saucas "kaimiņu būšana". Kad viens redz, ka otrs kaimiņš kaut ko dara, tad viņam rodas jaunas idejas. Brīdī, kad tev nav ideju, kā to panākt, tev ir svarīgi būt atvērtam un lūgt – mīļie kaimiņi, palīdziet man! Un izrādās, ka tad, kad tu uzrunā, tad arī cilvēki atsaucas.
Mums tā situācija ir mazliet cita, jo kultūras veicināšana un cilvēku integrācija gan ir viena no mūsu iedzīvotāju biedrības tēmām, bet mēs esam apvienojušies vairāk nekā 45 mājsaimniecības, ģimenes, un attiecīgi mēs jau esam liela komanda. Tas nozīmē – tiklīdz vienam rodas forša ideja, vēl kāds pavelkas līdzi. Tāpēc mums uzreiz sanāk kopdarbs. Taču mēs uzrunājam arī vietējos uzņēmējus. Lai palīdz un atbalsta. Bet kaimiņu būšana, manuprāt, jebkurai kopienai ir resurss nr. 1, kuru vajag izmantot.
Edgars Raginskis: Gribētos arī par to negatīvo parunāt, jo, nu, ko tur mēs, latvieši, bez negatīvā. Ļoti bieži cilvēki ir pasīvi un nevēlas iesaistīties vai arī domā: "Es jau iesaistītos, bet…" Un tad gaida no x, y vai z kādu nosacījumu, lai viņi būtu gatavi kaut ko darīt. Kā jūs savā apkaimē mēģināt cīnīties ar šādu attieksmi?
Sandra Feldmane: Īstenībā Rīgā daudzas apkaimes biedrības ir radušās, uzsākot cīņu – vai nu cīņu ar pašvaldības iestādēm, vai cīņu ar kaut kādām neizdarībām no valsts puses, un nekad nav bijis tā, ka pilnīgi visi ir bijuši vienisprātis. Tas, ko mēs darām, lai motivētu cilvēkus – mēs dažādojam savas darbības lauku. Vieni ir tie, kas tiešām ir gatavi iet cīņā par kultūrvēsturisko mantojumu, citi ir tie, kas cīnās par ielu infrastruktūru, vēl viens ir tāds, kurš raksta projektus kultūrai, cits ir tāds, kurš vienmēr gatavs iesaistīties kādās bērnu aktivitātēs. Es jebkurai Rīgas apkaimes biedrībai iesaku dažādot šīs jomas, kurās darbojaties.
Edgars Raginskis: Antoņina, man jums ir pretjautājums. Bieži vien iedzīvotājiem nākas cīnīties ar pašvaldības iestādēm vai iestāžu struktūrvienībām. Bet no jūsu skatpunkta: kā varētu uzlabot komunikāciju starp pašvaldību un iedzīvotājiem? Vai gadās tā, ka iedzīvotāji nevis proaktīvi piedāvā risinājumus, bet meklē un atrod kaut kādus šķēršļus. Vai varbūt ir kāda sfēra, kur jūs ieteiktu iedzīvotājiem būt ņiprākiem un darbīgākiem?
Antoņina Ņenaševa: Te man jāsaka godīgi, ka, manuprāt, iepriekšējais Rīgas domes sasaukums ar savu darbību vai pretdarbību pret iedzīvotājiem ir palīdzējis Rīgā izveidot ļoti daudzas biedrības. Tāpēc mēs visas šīs biedrības saskatām kā, manuprāt, lieliskus domes resursus. Jau pirmajā gadā vai pusgadā sapratām, ka vajag atrast arī efektīvu komunikācijas veidu, taču jāsaka godīgi: biedrības tik ļoti pieradušas cīnīties, ka tās jau nāk ļoti kareivīgā noskaņojumā, lai gan pašvaldība vismaz politiskā līmenī ir atvērta un grib sadarboties, bet tur tāpat ir kaut kāda cīņa. Vajag to sadarbības laukumu.
Protams, mēs veidojam arī konsultatīvo padomi, kurā iekļaut visus, bet tā ir vairāk tāda parunāšana. Tāpēc mēs diezgan ātri esam sapratuši, ka jāmaina vai jāreorganizē visas izpilddirekcijas, un šobrīd mums ir apkaimju iedzīvotāju centri. Lai arī tie ir tikai savas attīstības sākumā, ideja jau sevi ir parādījusi šajā vasarā ar apkaimju svētkiem. Pagaidām koordinatoru ir par maz, ir tādi, kuru atbildībā ir sešas septiņas milzīgas apkaimes… Bet tās ir vienas pieturas aģentūras, un jau šogad, apkaimju organizācijām sadarbojoties ar apkaimju iedzīvotāju centriem, notikuši apkaimju svētki. Biedrības ir jāuztver kā resurss, kā pilsētas sadarbības partneris.
Protams, netrūkst arī izaicinājumu. Vienā apkaimē var veidoties vairākas organizācijas ar dažādiem mērķiem, un ne vienmēr pilsēta var tos apmierināt. Vai, ja ir liela cīņa par kādas ēkas saglabāšanu, tas vienmēr atduras pret naudas jautājumu. Taču kaimiņu piemēri ir ļoti laba lieta. Esmu to novērojusi arī māju sakopšanas jautājumā: kā kaimiņi ierauga, ka blakus mājā renovēta fasāde ar Rīgas domes atbalstu, tā viņiem ir vieglāk arī savas mājas iedzīvotājus pārliecināt, vieglāk savākt nepieciešamos parakstus. Sākumā bija tā, ka laboja fasādes tikai mājām ar vienu īpašnieku – protams, tad ne ar vienu nav jāvienojas. Taču tagad mēs jau divus gadus prioritizējam daudzdzīvokļu kopīpašumus. Ja viņi ir pieteikušies konkursā, viņi dabū vairāk. Ja viņiem ir izdevies savākt 51% balsu, lieliski, viņi skaitās. Un to pašu gribam darīt ar pagalmiem. Mēs ļoti labi saprotam, ka pagalmu sakopšana stagnēs, ja nebūs labo piemēru. Mums ir vajadzīgi pilotprojekti. Iespējams, jāsāk ar tādiem pagalmiem, ko, piemēram, apsaimnieko "Rīgas namu pārvaldnieks", kur mēs varam savā ziņā uzspiest uz labiekārtošanu, un lai tie tad kļūst par paraugpagalmiem, kas varētu iedvesmot arī citus.
Edgars Raginskis: Man šķiet, ka jums, vakarā ejot gulēt un no rīta mostoties, viens no pirmajiem vārdiem ir "pagalms". Pagalms, aktivizēt pagalmus!
Antoņina Ņenaševa: Mums Rīga sāp!
Ieva Zībārte: Manuprāt, gan biedrības, gan pašus iedzīvotājus ļoti labi stimulē šie mikrogranti un līdzfinansējums. Mums ar kaimiņiem mūsu kopīpašumā izdevās atjaunot fasādi tieši tad, kad parādījās līdzfinansējums. Bija iespēja un iemesls nodibināt biedrību un beidzot to māju arī sakārtot. Ļoti jauki īstenībā novērot to, ka iedzīvotāju aktīvisma rezultātā Latvijas kartē parādās arī citas pilsētas, kur redzam līdzīgas iniciatīvas. Pat mazās pilsētās ir savas apkaimes un nostūri, un kvartāli, kuros kaut kas notiek, un liela daļa no tiem, liela daļa no šīm iniciatīvām var notikt, pateicoties dažādiem pašvaldības finanšu instrumentiem, tai skaitā mikroatbalstam. Bieži vien nepieciešamais stimulators ir viens divi tūkstoši.
Edgars Raginskis: Atgriežoties pie kultūras… Iepriekš izskanēja: lai cilvēki un kultūra varētu notikt, nav vajadzīgi milzīgi pilsētas svētki ar trim četriem megamāksliniekiem, uz kuriem paskatīties atnāk visi pilsētas iedzīvotāji, bišķi pagrūstās, pastumdās, iedzer alu un brauc mājās – varbūt ar lielāku vai mazāku svētku izjūtu… Šogad Rīgas "Drosmes un prieka vasaras" kultūras programma notika decentralizēti, arī ar šķietami mazākām auditorijām, kas varētu radīt jautājumu: "Bet kāda jēga? Paskaties, "Satori" tur uztaisījuši koncertu, kurā Edgars Rubenis dzied astoņos no rīta, tur atnākuši 40 cilvēki." Tagad pasaki man – kāda jēga?
Maija Pavlova: Redzi, tā jēga… Dzīvojot kapitālistiskā iekārtā, mēs visu mērām skaitļos. Mēs saskaitām, sadalām un izdalām, taču par maz runājam par kvalitatīvo pienesumu, ko nevaram izmērīt un pēc tam samainīt naudā. Tas ir tas sociālais kapitāls. Nevalstiskās kultūras organizācijas, kas darbojas Rīgā, strādā ne tikai uz svētkiem, tās strādā arī ikdienā. Ja saskaitām cilvēkus, kurus tās aizsniedz, skaitlis beigās varbūt sanāk tikpat liels. Taču daudz dabiskākā, aptveramākā un ciešākā veidā. Jo diez vai tie cilvēki, kas vienreiz atnāk kopā uz lielu koncertu, pēc tam turpina viens ar otru sarunāties. Bet, ja viņi atnāk uz koncertu vienreiz, otrreiz savā apkaimē, starp viņiem veidojas saites, un tas jau ir tas mērķis.
Manuprāt, pašvaldībai varētu būt lielāka ietekme sabiedrības saišu stiprināšanā, cilvēku iespējošanā arī caur kultūru, nekā tas bijis līdz šim. Līdz šim profesionālā māksla un kultūra bijusi valsts pārziņā, un pašvaldības tajā iesaistās minimāli. Un atbalsta to, ko mēs saucam par tradicionālo kultūru, – korus, tautas tērpus –, bet kas ir tradicionālā kultūra neetniskajiem latviešiem? Nezinu, varbūt tas ir hiphops, varbūt kas cits. Un kur tas paliek? Kāpēc mēs fokusējamies tikai uz etnogrāfisko, kultūrvēsturiski tradicionālo mantojumu, bet nerunājam par tām tradīcijām, kas rodas un top un ir šodien? Ļoti svarīgi arī, lai būtu procesuāls, strukturāls atbalsts, nevis tikai – "ir pilsētas svētki, tagad taisiet pasākumus", bet arī ikdienā, jo ir jānodrošina procesa nepārtrauktība: lai nav tā, ka kultūra notiek tikai vasarā, bet ziemā katrs ieslēdzas savā mājiņā.
Edgars Raginskis: Sandra, cik ilgu laiku prasa aktivizēt apkaimes iedzīvotājus? Līdz brīdim, kad viņi nevis sēž rokas klēpī salikuši un gaida, "ko man atkal dos, ko man parādīs, ko tie lielskungi būs man sarūpējuši", bet sāk iesaistīties un piedalīties gan ar savām idejām, gan resursiem – ne tikai materiālajiem, bet arī intelektuālajiem.
Sandra Feldmane: Čiekurkalnā mēs, iedzīvotāju biedrība, darbojamies 7 gadus. Pirmie gadi, protams – cīņas, cīņas, cīņas. Tad sākām organizēt arī kultūras notikumus. Teikšu godīgi – cilvēkiem ir jābūt iespējai tikties, un tad veidojas attiecības, tad veidojas draudzība, tad veidojas kaimiņu būšana, un tad arī cilvēks jūtas piederīgs un sāk iesaistīties.
Ja man jāpasaka, cik gadu laikā – tas atkarīgs no tā, kas tajā konkrētajā apkaimē notiek. Ja tajā nenotiek pilnībā nekas, tad tur var arī aiziet 20, 30 un vairāk gadu. Bet, ja tur jau ir pilsoniskās sabiedrības iedīgļi un vismaz saujiņa cilvēku, kas pavelk pārējos, – aptuveni 5 gados to jau var sākt kustināt. Šodien visu dienu mums tieši bija forums par to, kur satikties cilvēkiem un kultūrai un kādā veidā. Un patiesībā ļoti spēcīgs vēstījums bija tieši tāds: mums jāpāriet no kultūras patērētājiem uz kultūras dalībniekiem, līdzradītājiem. Bet, lai mēs to varētu darīt, mums vajadzīgs mazāks mērogs. Mēs to nevaram darīt valsts vai visas Rīgas līmenī. Mēs to varam darīt apkaimes un konkrētas kultūrvietas līmenī.
Antoņina Ņenaševa: Es arī uzskatu, ka drīzāk domes atbalsts būtu nepieciešams mazāka mēroga, taču vairākām iniciatīvām, vairākām satikšanās vietām, nevis vienai lielai. Tādām satikšanās vietām, kas ir atvērtas un kur var notikt dažādi pasākumi. Īpašuma komitejā mēs labi redzam, ka pieprasījums pēc telpām ir tajās apkaimēs, kur nav bibliotēku vai kuru telpas ir nodotas veikaliem, un pieprasījums ir liels. Un tur veidojas pretrunas – man ierēdņi skaidro, ka pašvaldības uzdevums ir izīrēt telpas pēc iespējas izdevīgāk. Bet es nepiekrītu. Pašvaldības uzdevums ir arī nodrošināt kultūru un satikšanās vietas. Un te mēs strīdamies.
Sandra Feldmane: Es varu piekrist, jo šeit tiešām veidojas tāda kā sabiedrības un pilsētas sadursme, jo, kā jūs pareizi teicāt, šajā gadījumā Īpašuma departamentam ir viedoklis, ka jāstrādā ar peļņu vai vismaz bez zaudējumiem. Tajā pašā laikā tu [Edgar Raginski] varbūt neaizbrauktu uz Smilteni, ja tev, piemēram, būtu pieejamas telpas pagaidu lietošanā, kuras kopā ar saviem domubiedriem lietot cilvēku iesaistei, ja tev būtu vieta, kur saknes laist un nodokļus maksāt.
Bet tas, ko mēs ļoti gaidām, – es ticu, ka tas notiks vēl pēc gada vai pieciem – ir, ka Rīgas dome tomēr būs gatava dot sabiedrības rokās – protams, ar konkrētiem nosacījumiem, ar visiem nolikumiem – pagaidu lietošanā telpas, kur pati sabiedrība (protams, tur būtu nepieciešams pašvaldības finansiālais atbalsts) varētu veidot saturu, kas tai ir vajadzīgs. Protams, var uztaisīt Rīgā sešus skaistus, milzīgus sabiedriskos centrus, taču, ticiet man, tie būs bezpersoniski. Drīzāk nepieciešamas kaut vai pavisam mazas vietiņas, kur tikties, taču katrā apkaimē. Pagaidu lietošana ir pirmais solis, un tad jāskatās, kā tas attīstās. Tas notiek visā Eiropā kā minimums jau 20 gadus.
Edgars Raginskis: Nuja, jāizmanto esošie resursi. Taču ir bijušas vairākas iniciatīvas, kaut vai "Free Riga". Proti, mēģinājumi atdzīvināt telpas, kas zaudējušas savu sākotnējo funkciju un šobrīd stāv dīkā. Nav tā, ka mēģinājumu nav bijis. Kādi, jūsuprāt, ir bijuši iemesli, klupšanas akmeņi? Kāpēc tās iniciatīvas nav īsti līdz galam nostrādājušas? Vai varbūt es kļūdos?
No auditorijas: Pašvaldība jau nedod telpas pagaidu lietošanā.
Sandra Feldmane: Jā, ja runājam par Rīgas pašvaldību, pagaidām Rīga telpas pagaidu lietošanā nedod. Bet mēs ļoti aktīvi ejam uz to, un es zinu, ka ir vairāki projekti, kas uz to ir vērsti, un mēs tur nonāksim.
Ieva Zībārte: Jā, un līdz šim arī tā prakse ir vairāk saistīta ar privātīpašniekiem. Kad 2009. gadā bija pirmā ekonomiskā krīze, dažādās bijušajās industriālajās teritorijās uzplauka un iezīmējās Rīgas radošie kvartāli… Bet tie lielākoties ir privātīpašnieki, nevis pašvaldība, kas šīs telpas nodod lietošanā vai nu bez maksas, vai par minimālu maksu. Tās tiek iedzīvinātas, kļūst populāras, turpina savu attīstību, un notiek tā saucamā ģentrifikācija, ko varam novērot, piemēram, Kalnciema ielā un vēl citur. Taču paši šo vietu izveidotāji vairs nevar atļauties tur palikt. Viņi kā nomadi dodas tālāk. No vienas puses, tas ir dzīvesveids, bet, protams, normāla kultūras plānošana tā noteikti nav.
No auditorijas: Tāpēc ir būtiska pašvaldības loma.
Antoņina Ņenaševa: Es kā cilvēks no pašvaldības varētu paskaidrot, kas ir tie šķēršļi, kāpēc Rīga nedod telpas pagaidu lietošanā: daudzi īpašumi, kurus it kā varētu izmantot pagaidu lietošanā, ir tik bīstamā stāvoklī, ka tur nepieciešami nopietni ieguldījumi. Šādas stratēģijas pretinieki norāda, ka privātīpašnieks, ja viņš grib, var uz savu galvu iedot, bet mēs kā pašvaldība nevaram uzņemties tādu atbildību…
No auditorijas: Ir tādi īpašumi, kur nav nepieciešami ieguldījumi.
Antoņina Ņenaševa: Jā, ir, bet es šobrīd tikai pārstāstu pretargumentus. Īsi sakot, pastāv uzskats: lai nodotu ēkas pagaidu lietošanā, ir nepieciešami ieguldījumi. Tomēr mēs cenšamies šo pieeju ielikt stratēģijā, panākt, ka pašvaldība tomēr var dot telpas pagaidu lietošanā. Par to bijušas ilgas diskusijas, šobrīd tiek pārskatīti visi pašvaldības īpašumi, jo mēs apvienojam trīs lielas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar lieliem, vēsturiskiem īpašumiem, un šajā procesā esam pārskatījuši arī īpašumu pārvaldību. Tur veidojas trīs grozi, trīs kategorijas. Viena īpašumu kategorija ir ar būtiskām, vajadzīgām funkcijām, otra – pavisam nevajadzīgi īpašumi, kas jāatsavina, un trešā – kaut kas pa vidu. Es pati mēģinu aktīvi lobēt to, lai mēs arī skaidri ierakstām stratēģijā, ka mēs izmantojam pagaidu lietošanu kā veidu, lai testētu vidi. Var pasūtīt pētījumus, taču ļoti bieži arī pēc pētījuma nesaprotam, kas ir labākā lieta, ko attiecīgajā vietā darīt. Bet, nododot telpas, ēkas pagaidu lietošanā apkaimēm, iedzīvotājiem, daudz efektīvāk varam gūt atbildes uz šiem jautājumiem – kas būtu vislabākais. Šajā virzienā jau kaut kas notiek, bet tur vēl ir ceļš ejams.
Edgars Raginskis: Starp citu, ja jau runājam par pašvaldības un iedzīvotāju mijiedarbi, tad – vai ir kādi likumiskie šķēršļi vai stratēģisku vīziju problēmas, kaut kādi klupšanas akmeņi attiecībās ar to pašu Kultūras ministriju vai Rīgas domi?
Sandra Feldmane: Ja runājam par pašvaldības un iedzīvotāju sadarbību, tad šis jautājums, manuprāt, ir pašvaldības atbildībā. Ir daudz uzlabojamu lietu. Var kaut vai kopēt piemērus, kā tas tiek risināts Briselē, kā viņi ir mainījuši savus nolikumus… Protams, ir jāgrib to darīt. Ja ir ļoti liela pretestība, divi cilvēki to var tiešām 10 gadus bīdīt. Bet, kā jau teicu, ir vairāki starptautiski projekti, kas arī pie tā strādā tieši ar mērķi uzlabot sabiedrības un pašvaldību savstarpējo sadarbību. Šobrīd tiek strādāts pie trim rokasgrāmatām, kas drīzumā parādīsies arī Rīgā, par to, kādā veidā pašvaldības var pielāgot savus politikas dokumentus, lai būtu pamats, uz kura nodot īpašumus lietošanā sabiedrībai konkursa kārtībā.
Ieva Zībārte: "Jaunā Eiropas Bauhaus" iniciatīvas uzmanības lokā šie jautājumi arī ir nonākuši, un par tiem diskutē. Īstenībā jau pavisam drīz, pretendējot uz Eiropas finansējumu, būs nepieciešams iesaistīt iedzīvotājus, jo tas būs ļoti būtisks nosacījums finansējuma saņemšanai. Par jebkuru iniciēto projektu tiks uzdots šis jautājums – vai tika aptaujāti iedzīvotāji? Vai tas ir tas, ko iedzīvotāji vēlas? Vairs neviena pašvaldība tā uz savu galvu vairs nevarēs izdomāt – mēs te gribam kaut ko nosiltināt, pārbūvēt vai uzbūvēt. Vispirms būs jautājums – vai jūs izpildījāt savu mājasdarbu, vai parunājāt ar cilvēkiem?
Edgars Raginskis: Potenciāli tas arī mazina korupcijas risku. Maija, man tev ir jautājums kā Ģertrūdes ielas teātra cilvēkam, kurš ir iesaistīts gan radošajā, gan tehniskajā procesā, jo tu strādā gan ar radošajiem cilvēkiem, gan apmeklētājiem. Mēs tagad runājam par apkaimju biedrībām un cilvēkiem, kuri paši rada sev kultūru. Cik daudzos gadījumos un cik intensīvi šīs jomas pārklājas? Proti, ka cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš var būt ne tikai iedzīvotājs, bet arī mākslinieks, aktieris, mūziķis. Un ar ko var rēķināties cilvēki, kuriem šis aktivizācijas ceļš vēl tikai ejams? Ka ir tāds resurss, ar ko viņi var rēķināties?
Maija Pavlova: Redzi, jautājums ir – cik liels ir tas resurss? Jo ĢITā mēs esam tieši sešarpus cilvēki, kuri nodrošina programmu…
Edgars Raginskis: … es gribētu redzēt to "ar pusi" cilvēku.
Maija Pavlova: (Smejas.) Nu, tā. Tas puscilvēks mainās visu laiku.
Mēs, protams, varētu gāzt kalnus un visu ko darīt, bet mūsu spēki ir tādi, kādi tie ir. Un, jo vecāka es kļūstu, jo vairāk domāju arī par mūsu pašu ilgtspēju, par to, ka mēs nespējam dzīvot nemitīgā, nepārtrauktā gatavībā visu laiku kaut ko darīt. Mēs tā esam dzīvojuši ļoti ilgus gadus, un laikam ir pienācis tas brīdis, kad tomēr vajadzīga neliela atpūta. Mēs neesam nemirstīgie poniji, kas nemitīgi var strādāt 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Visam ir kaut kādas robežas. Patiesībā mēs cenšamies to risināt, verot savas durvis plašāk citām organizācijām. Mums ir telpas, taču mēs nevaram organizēt visus pasākumus. Bet tas ir resurss, ar kuru varam dalīties, un es domāju, ka tieši dalīšanās un sadarbība ir tāda prakse, kas ir jāvērš aizvien vairāk un plašāk.
Arī mākslinieciski mēs iesaistām ne tikai profesionālos māksliniekus, bet arī citus. Piemēram, mums ir izrāde, kurā spēlē tikai "ikdienas" profesionāļi, tas ir, nevis profesionāli mākslinieki, bet parasti cilvēki, kas tiek mākslinieciski profesionāli iesaistīti. Man teātris ir vieta, kur var atrast šo cilvēcību, vieta, kur var satikties dažādi cilvēki. Tieši publiskā telpa, nevis komerciāla telpa, kur ir jāsamaksā nauda, lai tajā iekļūtu, jānopērk kafija vai vēl kaut kas; publiskā telpa, kur cilvēki no dažādām sociālām grupām un slāņiem var satikties, būt kopā un arī strīdēties.
Edgars Raginskis: Paldies, Maija. Tūlīt sāksim pēdējo jautājumu loku, taču pirms tam gribu komentēt tevis teikto, ka varas iestāžu attieksme pret kultūras jomas profesionāļiem nereti ir stereotipizējoša un zināmā mērā arī marginalizējoša tādā izpratnē, ka, no vienas puses, daļai sabiedrības laikam ir priekšstats – kultūras procesa nodrošinātāji strādā tikai tad, kad notiek konkrētais kultūras pasākums. Nu, tikai tad, kad ir izrāde, tad visi sanāk, un ārpus tā nekāds process nenotiek, un viņi sēž, rokas klēpī salikuši. No otras puses, un ar to esmu saskāries arī pats, – ja ir jādara kaut kādi papildu darbi, tad saka: "Nu, jā, tev ir jāatrod laiks to izdarīt. Naudas gan nebūs, ar ko to papildu lietu izdarīt, bet to vajag." Un tad sanāk, ka mēs strādājam gan ikdienas ciklā, darbadienās, gan arī svētku dienās, kad tā ir svētku reize citiem cilvēkiem. Tā ka, Maija, es ļoti labi tevi saprotu un jūtu līdzi no sirds.
Bet šādu varbūt smeldzīgu, humorīgu repliku liekot malā, nobeigumā – Antoņina, sakiet, lūdzu, kuru no mūsu apkaimju kopienām nākamo pāris gadu laikā jūs viskvēlāk vēlētos redzēt aktivizējamies un sasniedzam, teiksim, Āgenskalna vai Čiekurkalna līmeni?
No auditorijas: Tas ir ļoti tālu!
Antoņina Ņenaševa: Jā, tālu, daudzām apkaimēm līdz Čiekurkalna un Āgenskalna aktivitātes līmenim ir tālu. Man sāp sirds arī par savu dzimto apkaimi, par Zolitūdi. Tur, protams, ir Anniņmuižas biedrība, bet tā ir Imantas-Zolitūdes biedrība, un, manuprāt, Zolitūdē ir ilgstoši pietrūcis publisko vietu, bet tur arī gaidāmas lielas pārmaiņas saistībā ar "Rail Baltica" ceļu… Iespējams, tieši tas aktivizēs zolitūdiešus.
Edgars Raginskis: No sākuma destabilizēs un pēc tam aktivizēs!
Antoņina Ņenaševa: Jā. Jā, varbūt. Redzēsim, kā vēl mums ies ar Zolitūdes piemiņas vietu. Bet ļoti gribētos, lai darbotos ne tikai biedrība, kas izveidota ļoti dramatisku notikumu dēļ, bet būtu arī tāda, kas vērsta uz pozitīvo. Varbūt esat dzirdējuši, ka tagad ir beidzies metu konkurss Zolitūdes traģēdijas upuru piemiņas vietai. Man ir liels gods šo procesu pieskatīt, un cerams, ka mums sanāks to arī izveidot. Taču es ļoti ticu, ka Zolitūdes apkaime aktivizēsies un būs tikpat aktīva kā Āgenskalns vai Čiekurkalns.
Edgars Raginskis: Ieva, man tev tāds vēlējuma izteiksmes jautājums. Kādā veidā tu ceri, ka "Jaunā Eiropas Bauhaus" iniciatīva, kas ir sākta ES mērogā, tuvāko gadu laikā varētu palīdzēt arī mūsu galvaspilsētai revitalizēties un tieši šādā decentralizētā veidā iegūt jaunu spēku un jaunu enerģiju uzplaukumam?
Ieva Zībārte: Droši vien turpinot iesāktās iniciatīvas un labos piemērus. Proti, caur iedzīvotāju aktīvismu, pašvaldības mikrograntiem, sadarbību ar arhitektiem un dizaineriem… Arī identificējot: kur mums pietiek ar kaut ko mazu un kur mums ir vajadzīgs kaut kas lielāks? Kur mēs varam resursus apvienot un racionāli izmantot? Un, manuprāt, ļoti svarīgi būtu gan pašvaldības, gan valsts līmenī, bet bieži pašvaldībās to visvairāk jūt, ka… Maija pieminēja "nemirstīgos ponijus" – kultūras cilvēkus. Taču nevar visas kārtis likt uz kultūru, patiesībā jau būtu jābūt otrādi. Tas, ko mēs redzam, iebraucot lielā pilsētā – Amsterdamā, Londonā vai kaut kur citur, kaut vai tepat blakus, arī pieminētajā Tallinā un Viļņā –, ir ekonomiskā jauda. Ja apkārt ir ekonomiskā jauda, kas manifestējas arī pilsētvidē, tad kultūrai ir daudz vieglāk pastāvēt. Uz to netiek izdarīts spiediens nodrošināt visu. Rīgā šobrīd kultūras cilvēki ar saviem karodziņiem nodrošina arī pilsētvidi, ar saturu nodrošina kultūras programmu un ar savu stilīgo izskatu nodrošina pilsētas vaibu.
Bet tam būtu jānāk no otras puses un jārada apstākļi, lai varētu plaukt un attīstīties ekonomika, lai mēs redzētu vairāk stāvceltņu, pat ja ne jaunas, tad vismaz rekonstruētas, sakārtotas ielas un infrastruktūru, un lai mēs varētu ar divriteni vai citu transportlīdzekli nokļūt no vienas apkaimes uz otru, jo pretējā gadījumā… Ko mums vajag šajā vasarā? Ēnu un ūdeni. Cik viegli Rīgā ir tikt pie ūdens? Tas joprojām ir visai sarežģīti, lai gan ūdens ir visapkārt.
Edgars Raginskis: Top vieglāk, bet vēl ir ceļš ejams. Sandra, tad, lūkojoties nākamā gada virzienā, – ar kādām problēmām cerat tikt galā savā apkaimē un kādas jaunas iniciatīvas ierosināt vai novest līdz rezultātam?
Sandra Feldmane: Čiekurkalnā pamatproblēmas nemainās. Pirms neilga laika pavīdēja jautājums: vai jūs varētu nosaukt visvairāk degradētās Rīgas apkaimes? Un tad sāku domāt: kas tad ir degradēts? Ja skatāmies uz kanalizācijas pieejamību, Čiekurkalnā kādiem 20% trūkst… Ceļu stāvoklis? Čiekurkalnā ir vietas, kas 30 gadus vispār nav remontētas, vietām nav ietvju. Apgaismojums, ūdens pieejamība… Tad mēs it kā kvalificējamies.
Mēs septiņus gadus šos jautājumus visu laiku turam siltus, atgādinām pašvaldībai un neliekamies mierā, cerot, ka kaut kas pavirzīsies uz priekšu. Taču vienlaikus ar kultūras palīdzību panākam to, ka paši sevi neuzskatām par degradētu sabiedrību. Lai arī mums ir nesakārtota infrastruktūra, pēdējo 10 gadu laikā tieši kultūras, cilvēku integrēšanas dēļ iesaistās arvien jaudīgāki, foršāki cilvēki, tādi, kas grib dzīvot vidē, kurā kaimiņš satiek kaimiņu.
Es domāju, ka mūsu stratēģijā mēs neko daudz nemainīsim, turēsim siltus infrastruktūras jautājumus un turpināsim strādāt, lai izveidotu sabiedrisko centru un vietas, kurās cilvēkiem satikties.
Edgars Raginskis: Maija, tagad, lūkojoties uz kultūras izpausmēm, kas nav ar lielummāniju sirgstošas un ir domātas cilvēkiem: kur tu ceri nākamajā siltajā sezonā, kad mums būs mazliet mazāk jādomā par apkuri un energoresursiem, aizvest parādīt kādu savu ĢITa izrādi? Cilvēkiem, kas nekad ĢITā nav bijuši vai tāpat vien uz turieni neaizietu.
Maija Pavlova: Ir daudzas vietas, kur es gribu aizvest ĢIT izrādes ārpus Rīgas, piemēram, uz Smiltenes kultūras centru…
Edgars Raginskis: Parunāsim pēc mūsu diskusijas!
Maija Pavlova: Tā, protams, ir teātra interese – iziet ārpus teātra telpām… Bet tas, ko es gribu, ir ieaicināt cilvēkus. Šogad notika Avotu apkaimes pilsētas svētki, un rīkotāji ar mums sazinājās un jautāja – ko jūs varat izdarīt? Naudas, protams, nav. Nu, skaidrs. Un mums arī tās naudas nav tik daudz, visu mēs nevaram, bet, pateicoties kovidam, mums ir dažādi formāti, un mēs rādījām Matīsa Kažas filmu, kas bija tapusi Ģertrūdes ielas teātrī, un bija prieks redzēt, ka, par spīti karstumam, atnāca mūsu kaimiņi, kas pie mums nav bijuši, atnāca, uzzināja, ka ir tāda vieta, es viņiem personīgi varēju pastāstīt par to, kas notiek teātrī, un es ceru, ka viņi atgriezīsies… Mēs jau tā esam lētākais pilsētas teātris, vai ne?
Edgars Raginskis: Finansiāli pieejamākais, teiksim tā.
Maija Pavlova: (Smejas.) Jā. Bet mēs tieši par to divas dienas runājām arī ar citiem teātriem, citiem nevalstiskajiem teātriem no Baltijas valstīm. Šī briestošā ziema… Jācer, ka līdz vasarai izdzīvosim.
Edgars Raginskis: Piesitīsim pie koka, un jācer, ka mēs visi līdz vasarai izdzīvosim. Sarunas nobeigumā varu padalīties ar domu, kas man dzima no tava impulsa. Runājot par etnogrāfisko kultūru un to, ka ir arī citi kultūras veidi, un atkal par to grassroots jeb no saknēm nākošo, no pašiem iedzīvotājiem nākošo kultūras pieprasījumu un kultūras radīšanu, kultūrradi – ja 19. gadsimtā, kad formējās un stabilizējās latviešu nācija un mēs sākām pieprasīt paši savu valsti, cilvēki vienojās, dziedot, dejojot, dibinot biedrības un veidojot kultūru, jo viņiem to vienkārši vajadzēja… Mēs nodzīvojām līdz totalitārajai varai, kura, lai kaut kādā mērā ieēdinātu, nomierinātu, ievirzītu "pareizā gultnē", piedāvāja gan finansiālas injekcijas, gan tā saucamo kultūru. Un tagad mēs, iespējams, atkal esam nonākuši līdz tam brīdim, kad cilvēki dara un rada tāpēc, ka viņiem pašiem vajag, ka viņiem pašiem gribas. Nu tad, domājot par to pašu gribēšanu un radīšanu, es saku lielu paldies gan Antoņinai Ņenaševai, gan Ievai Zībārtei, gan Sandrai Feldmanei, gan Maijai Pavlovai. Paldies, es biju Edgars Raginskis, bet šo sarunu rīkoja biedrība "Ascendum". Cerams, ka jūsu ausīs arī kāda āķīga doma aizķērās. Paldies jums!
Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par diskusijas saturu atbild biedrība "Ascendum".
2