Nelabums

Sešos vakarā

Es nevaru sacīt, ka justos atvieglots vai apmierināts; gluži pretēji, esmu satriekts. Vienīgi mērķis ir sasniegts: es zinu, ko gribēju uzzināt; saprotu visu, kas ar mani noticis kopš janvāra. Nelabums nav mani atstājis, un es neticu, ka tas mani tik drīz pametīs; bet es to vairs neuztveru kā ciešanas, tā vairs nav slimība vai pārejoša krīze: tas esmu es.

Tātad nesen biju pilsētas parkā. Kastaņas sniedzās iekšā zemē tieši zem mana sola. Es vairs neatcerējos, ka tā ir sakne. Vārdi bija izgaisuši un kopā ar tiem — lietu nozīmes, to izmantošanas veidi — vājās zīmes, ko cilvēki ierakstījuši priekšmetu virspusē. Sēdēju sakumpis, galvu noliecis, viens aci pret aci ar melno, mezglaino, pilnīgi pirmatnīgo masu, kas iedvesa bailes. Un tad pār mani nāca apskaidrība.

Man aizrāvās elpa. Nekad pirms šīm pēdējām dienām es nebiju apjautis, ko nozīmē vārds "eksistēt". Es biju tāds pats kā citi, kā tie, kas, svētdienas drēbēs ģērbušies, pastaigājas gar jūras malu. Tāpat kā viņi, es sacīju: "Jūra ir zaļa; baltais punkts tur augšā ir kaija", bet es nejutu, ka tas viss eksistē, ka kaija ir "eksistējoša kaija"; parasti eksistence slēpjas. Tā ir te, ap mums, mūsos, mēs paši, nav iespējams izteikt pāris vārdu, nerunājot par to, bet galu galā to nemēdz sasniegt. Kad es par to it kā domāju, vajadzēja pieņemt, ka nedomāju ne par ko, galva man bija tukša vai arī galvā bija viens vienīgs vārds — "būt". Vai tad es domāju... kā lai to pasaka? Es domāju par piederību, sacīju sev, ka jūra pieder pie zaļo priekšmetu šķiras vai arī zaļš pieder pie jūras īpašībām. Pat brīžos, kad uzlūkoju priekšmetus, es biju bezgaltālu no domas, ka tie eksistē: priekšmeti man rādījās kā dekorācijas. Es tos ņēmu rokās, tie man noderēja par darbarīkiem, es paredzēju to pretestību. Bet tas viss norisinājās virspusē. Ja toreiz man jautātu, kas ir eksistence, es pilnīgā pārliecībā atbildētu, ka tā nav nekas, tikai tukša forma, kas nupat pievienojusies priekšmetiem no ārpuses, nekādi nemainot to dabu. Un tad piepeši, vienā mirklī kļuva skaidrs kā diena — eksistence uzreiz nometa plīvuru. Tā zaudēja abstraktas kategorijas miermīlību: nu tā bija pati lietu viela, šī sakne veidota no pašas eksistences. Vai, pareizāk sakot, sakne, parka režģu žogs, sols un nīkulīgais zāliens pazuda; lietu dažādība, to individualitāte vairs bija tikai šķietamība, lakojums. Lakojums bija izkusis, palika briesmonīgi, mīksti, nekārtīgi blāķi — kaili, satriecoši un neķītri kaili.

Vairījos kaut mazliet pakustēties, bet man nemaz nevajadzēja grozīties, lai redzētu aiz kokiem koncertestrādes zilās kolonnas un lukturus un Velledas statuju lauru koku skupsnas vidū. Visi šie priekšmeti... kā lai pasaku? Tie mani apgrūtināja; man gribējās, lai to eksistence nebūtu tik spēcīga, lai tie būtu sausāki, abstraktāki, atturīgāki. Kastaņa spieda man acis. Līdz pusei to sedza zaļš sūbējums; melnā, uztūkusī miza šķita novārīta āda. Maskareta strūklakas čala ieplūda manās ausīs un savija tur ligzdu, piepildīja tās ar nopūtām; nāsis bija pārpilnas zaļas trūdu smakas. Visas lietas lēnītēm, pamazām padevās eksistencei kā nogurušas sievietes, kas atdodas smiekliem, neskaidrā balsī sacīdamas: "Smieties ir labi." Lietas zvilnēja cita citai pretī un neķītri atklāja cita citai savu eksistenci. Es sapratu, ka nav robežas starp neesību un šo nesamanīgo bagātību. Ja eksistē, tad vajag eksistēt līdz pat tam — līdz pelējumam, uzburbumam, līdz nešķīstībai. Kādā citā pasaulē riņķi un melodijas glabā tīras un skaidras līnijas. Koki, naktszilie pīlāri, strūklakas laimīgā gārgoņa, dzīves smaržas, siltuma sīkā migliņa, kas peld aukstajā gaisā, sarkanmatis, kurš gremo, sēdēdams uz sola, — visa šī snaudulība un gremošana kopumā rādās mazliet ērmīga. Ērmīga... nē; tas nesniedzas tik tālu, nekas eksistējošs nevar būt ērmīgs... Tā bija peldoša, gandrīz netverama līdzība ar zināmām vodeviļas situācijām. Mēs bijām pūlis nokaitinātu, paši sevi apgrūtinošu eksistētāju, mums nebija itin nekāda iemesla būt te — nedz vieniem, nedz otriem, katrs neapmierinātais, neskaidra īgnuma pārņemtais eksistētājs jutās lieks attiecībā pret citiem. Lieks — tā bija vienīgā attiecība, ko spēju saskatīt starp kokiem, režģiem, oļiem. Veltīgi pūlēties saskaitīt kastaņas, novietot tās attiecībā pret Velledas skulptūru, salīdzināt to augstumu ar platānu augstumu: katrs no tiem vairījās no attiecībām, kurās pūlējos to ietvert, noslēdzās sevī, palika aiz robežām. Šīs attiecības (es stūrgalvīgi pūlējos tās saglabāt, lai aizkavētu cilvēciskās pasaules mēru, daudzumu un virzienu sabrukumu) es jutu kā patvaļīgi pieņemtas; tās vairs nesavienojās ar lietām. Lieka ir kastaņa tur, man pretī mazliet pa kreisi. Lieka ir Velleda...

Un arī es — ļengans, garš, neķītrs, gremojošs, drūmas domas svārstošs — arī es biju lieks. Laimīgā kārtā es to nejutu, galvenais — es to nesapratu, bet man bija neomulīgi, jo baidījos to piepeši izjust (vēl tagad baidos, ka tas varētu mani sagrābt no aizmugures aiz pakauša un pacelt uz augšu kā asmeni). Nenoteikti prātoju, ka vajadzētu sevi nonāvēt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem šajā smaidošajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzoši kā zobi — arī tie būtu lieki: es biju lieks mūžīgi mūžam.

Vārds "absurds" tikai tagad dzimst zem manas spalvas; vēl nesen parkā man tas neienāca prātā, bet es to arī nemeklēju, man tas nebija vajadzīgs: es domāju bez vārdiem — par lietām un ar lietām. Absurds nebija nedz ideja manā galvā, nedz vārda elpa, bija gara, beigta čūska pie manām kājām, koka čūska. Čūska vai āķis, vai sakne, vai maitas lijas nags — tam nebija nekādas nozīmes. Un, neko skaidri neformulējot, es sapratu, ka esmu atradis Eksistences atslēgu, manu Nelabuma lēkmju un visas manas dzīves atslēgu. Tiešām, viss, ko es pēc tam spēju aptvert, veda atpakaļ pie šī fundamentālā absurda. Absurds arī ir vārds; es cīnos pret vārdiem; tur es pieskāros lietai. Bet es gribēju te fiksēt šī absurda absolūto raksturu. Cilvēku mazajā, krāsainajā pasaulē katrs žests un katrs notikums var būt absurds tikai relatīvi: attiecībā pret apstākļiem, kādos tas norisinās. Ārprātīgā runas, piemēram, ir absurdas attiecībā pret situāciju, kādā viņš atrodas, nevis pret viņa ārprātu. Bet es nupat piedzīvoju absolūtu atklāsmi: absolūtais vai absurds. Nav nekā tāda, attiecībā pret ko šī sakne nebūtu absurda. Kā lai es to pasaku vārdiem? Absurda attiecībā pret oļiem, dzeltenajām zāles skupsnām, sakaltušajiem dubļiem, pret koku, debesīm, pret zaļajiem soliem. Nepārvarams absurds; nekas, pat dabas dziļais un slepenais drudzis nevarētu to izskaidrot. Protams, es nezinu visu, es neesmu redzējis dīgstu attīstāmies un koku augam. Taču šīs resnās, raupjās ķetnas priekšā nav svarīgi nedz neziņa, nedz zināšanas. Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule. Riņķa līnija nav absurda, to viegli izskaidrot ar taisnes segmenta rotāciju ap vienu no tā galiem. Taču riņķa līnija neeksistē. Turpretī šī sakne eksistē tādā mērā, kādā es to nespēju izskaidrot. Mezglainā, inertā, vārdā nenosaucamā sakne mani apbūra, pilnīgi aizsedza redzi, bez mitas lika atgriezties pašam pie savas eksistences. Es varēju, cik vien vēlējos, atkārtot: "Tā ir sakne", — tas nedeva neko. Skaidri redzēju, ka nav iespējams no saknes funkcijas — sūkņa funkcijas — nonākt pie tā — šīs cietās un stingrās roņādas, pie eļļainības, pie pārakmeņojuma un stūrgalvības. Funkcijas neizskaidroja neko: tās palīdzēja kopumā saprast, kas vispār ir sakne, bet nevis tieši šī sakne. Šī sakne ar savu krāsu, savu formu, savu sastingušo kustību atradās... zemāk par jomu, ko iespējams izskaidrot. Ikviena no tās īpašībām mazliet izplūda, izgāja ārpus robežām, pa pusei sacietējot, kļūstot gandrīz vai par lietu; katra īpašība bija saknei lieka, un tās kopums man tagad šķiet ritam it kā ārpus tās, noliedzam sevi, zaudējam sevi dīvainā galējībā. Berzēju šo melno nagu ar papēdi: man gribējās mazliet nobrāzt tam mizu. Tāpat vien, lai izaicinātu, lai liktu zem it kā miecētās ādas parādīties nobrāzuma sārtajam absurdam: lai rotaļātos ar pasaules absurdu. Bet, kad pavilku kāju nost, redzēju, ka miza joprojām ir melna.

Melna? Jutu, ka vārds sarūk, kā milzīgā ātrumā aizplūst tā jēga. Melna? Sakne nebija melna, tā nebija melna krāsa, kas sedza šo koka gabalu... tas bija... kaut kas cits: melnais, tāpat kā riņķa līnija, neeksistē. Skatījos uz sakni: vai tā bija vairāk nekā melna vai gandrīz melna? Bet drīz pārstāju uzdot sev jautājumus, jo šķita, ka atrodos pazīstamā apkārtnē. Jā, ar tādu pašu nemieru es jau biju pētījis neskaitāmus priekšmetus, es jau veltīgi biju mēģinājis kaut ko domāt par tiem; es jau biju sajutis to īpašības — saltas un inertas — pazūdam, izplūstam man pa pirkstu starpām. Viņvakar Dzelzceļnieku kafejnīcā — Ādolfa bikšturus. Tie nebija violeti. Atkal redzēju divus nenosakāmus traipus uz viņa krekla. Un olis, šis slavenais olis, ar kuru visi notikumi sākās, tas nebija... lāgā vairs neatceros, par ko šis olis atsacījās būt. Taču es neesmu aizmirsis tā pasīvo pretestību. Un autodidakta roka; kādu dienu bibliotēkā es to biju saņēmis un paspiedis, un man radās iespaids, ka īstenībā tā nemaz nav roka. Man ienāca prātā resns, balts tārps, bet roka nebija arī tārps. Un alus kausa aizdomīgais spīdums Mablija kafejnīcā. Aizdomīgas — tieši tādas bija skaņas, smaržas un garšas. Kad tās ātri pazib garām kā no krūmiem izsprukuši zaķi un tām nepievērš sevišķu uzmanību, var iedomāties, ka tās ir pavisam vienkāršas un nomierinošas, var pieņemt, ka pasaulē ir īsts zilais vai īsts sarkanais, īsta mandeļu vai vijolīšu smarža. Bet, līdzko pie tām pakavējās ilgāk, omulības un drošības sajūtu mainīja dziļš nelabums: krāsas, garšas un smaržas nekad nebija īstas, nekad tikai tās pašas un nekas vairāk. Visvienkāršākajai, visnedalāmākajai īpašībai bija par daudz kaut kā pašai sevī, tās sirdī. Melnā krāsa tur pie manas kājas izskatījās nevis pēc melnās krāsas, bet drīzāk pēc neskaidra mēģinājuma iedomāties melnu krāsu, ar ko nopūlas kāds, kas nekad nav to redzējis un kas nespētu apstāties, kas iedomātos kādu nenosakāmu būtni ārpus krāsām. Tas atgādināja krāsu, bet arī... sasitumu vai vēl — sekrēciju, izsvīdumu — un vēl ko citu, piemēram, krāsa izkusa slapjas zemes, silta un mikla koka smaržā, melnā smaržā, kas gluži kā lakas kārta klājās pār nervozo koku, vai sakošļātas, cukurainas šķiedras garšā. Es neredzēju šo melno krāsu vienkārši: redze ir abstrakts izgudrojums, attīrīta, vienkāršota ideja, cilvēka ideja. Šis melnais — bezveidīgā un ļenganā klātbūtne tālu jo tālu pārsniedza redzi, ožu, garšu. Taču šī bagātība vērtās juceklī un galu galā nebija vairs nekas, jo bija pārāk liela.

Tas bija ārkārtējs brīdis. Es tur sēdēju nekustīgs un sastindzis, drausmīgas aizgrābtības pārņemts. Taču pašā aizgrābtības sirdī parādījās kaut kas jauns; es sapratu Nelabumu, es ieguvu varu pār to. Patiesību sakot, es neformulēju savus atklājumus. Bet es domāju, ka turpmāk man būs viegli ietvert tos vārdos. Būtiskais ir nejaušība. Es gribu sacīt, ka pēc definīcijas eksistence nav nepieciešamība. Eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt. Manuprāt, ir cilvēki, kas to sapratuši. Tikai viņi ir pūlējušies pārvarēt šo nejaušību, izdomājuši nepieciešamu un sevī dibinātu būtni. Tomēr neviena nepieciešama būtne nevar izskaidrot eksistenci: nejaušība nav šķietamība, veidols, ko var izgaisināt. Tā ir absolūta, tātad arī pilnīgi nepamatota. Nepamatots ir viss — šis parks, šī pilsēta un es pats. Kad nonākam pie tā apzināšanās, sametas šķērmi ap dūšu, viss apkārt sāk it kā peldēt — tā bija tovakar Dzelzceļnieku kafejnīcā; tad ir klāt Nelabums; un, lūk, tas, ko Nelieši — tie no Zaļā pakalna un citi — mēģina noslēpt ar savu tiesību ideju. Bet kas par nožēlojamiem meliem: tiesību nav nevienam; viņi ir pilnīgi nejauši, gluži tādi paši kā citi cilvēki, viņi nevar nejusties lieki. Dziļi sevī viņi ir lieki, tas ir, bezveidīgi, nenoteikti un skumīgi.

Cik ilgi turpinājās šī burvestība? Es biju kastaņas sakne. Vai, pareizāk sakot, es pilnā mērā biju tās eksistences apziņa. Vēl atsevišķi no tās — jo es to apzinājos — un tomēr pazudusi tajā, nekas cits kā vienīgi tā. Neapmierināta apziņa, kas tomēr ļaujas kritienam ar visu savu svaru, nesasniedzot mērķi, uz šo inerto koka gabalu. Laiks bija apstājies: maza, melna peļķīte pie manām kājām. Nebija iespējams, ka pēc šī brīža kaut kas varētu notikt. Man būtu gribējies atkratīties no nežēlīgās baudas, bet es pat nevarēju iedomāties, ka tas būtu iespējams; es biju iekšpusē; melnais koks nepārgāja, tas palika tur, manās acīs, kā pārāk liels kumoss, kas iespriežas rīklē. Es nespēju to nedz pieņemt, nedz noraidīt. Kur guvu spēku pacelt acis? Un vai vispār tās pacēlu? Vai drīzāk es vienā mirklī neiznīcināju sevi, lai mazliet vēlāk atdzimtu ar atliektu galvu un augšup pavērstu skatienu? Tik tiešām, es neatcerējos brīdi, kad būtu to darījis. Bet piepeši man kļuva neiespējami domāt par saknes eksistenci. Tā pazuda, un, lai cik es sev atkārtoju, ka tā joprojām ir turpat zem sola pie manas labās kājas, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Eksistence nav tas, par ko iespējams domāt no tālienes: vajag, lai tā ieplūst cilvēkā piepeši, lai tā smagi uzguļas viņa sirdij kā liels, nekustīgs dzīvnieks, vai arī nav itin nekā.

Vairs nebija itin nekā, mans skatiens palika tukšs, un es jutos laimīgs atbrīvošanās dēļ. Un tad piepeši manu acu priekšā kaut kas sakustējās: tās bija lēnas un nenoteiktas kustības: vējš šūpoja koka lapotni.

Man tīri labi patika vērot kaut ko kustīgu, tas atrāva no domām par visām stingajām eksistencēm, kas manī lūkojās kā stīvi skatieni. Vērojot zaru līgošanos, es teicu sev: kustības nekad īsti neeksistē, tās ir pārejas no vienas eksistences otrā, starplaiki. Es gatavojos ieraudzīt, kā tās iznirst no nebūtības, pamazām nobriest un uzplaukst. Beidzot es pārsteigšu eksistences to dzimšanas brīdī.

Nepagāja ne trīs minūtes, kad visas manas cerības izgaisa. Zaros, kas vilcinādamies akli taustījās apkārt, man neizdevās uztvert "pāreju" uz eksistenci. Pārejas ideja tāpat bija cilvēka izgudrojums. Pārāk skaidra ideja. Visas sīkās kustības noslēdzās pašas sevī, pastāvēja tikai sevis dēļ. Tās lītin lija no visiem zariem un zariņiem. Tās virpuļoja ap sausajām rokām, aptvēra tās ar mazajiem cikloniem. Protams, kustība bija kas cits nekā koks. Un tomēr tas bija kaut kas absolūts. Lieta. Manas acis sastapa vienīgi pilnību. Eksistences čumēja un mudžēja zaru galos, tās bija eksistences, kas nemitīgi atjaunojās un nekad nedzima. Eksistējošs vējš nupat nolaidās uz koka kā trekna muša; un koks drebēja. Bet drebuļi bija tikai dzimstoša īpašība, pāreja no spēka uz darbību; tā bija lieta; lieta-drebulis plūda kokā, to sagrāba, kratīja un piepeši pameta, devās tālāk griezties pati ap sevi. Viss bija pilns — viss — darbībā, nebija starplaika, viss, pat niecīgākā satrūkšanās tapa no eksistences. Un viss eksistējošais, kas rosījās ap koku, nenāca ne no kurienes un negāja nekur. Piepeši tas eksistēja, un tad uzreiz vairs neeksistēja: eksistencei nav atmiņas; no zudušā tā neglabā neko — pat ne atblāzmu. Eksistence ir visur, līdz bezgalībai, pāri mēram, vienmēr un visur; eksistence — ko nekad neierobežo nekas cits kā vien eksistence. Es atslīgu uz sola apdullis, mani bija satricinājusi no nekurienes radušos lietu pārbagātība: visās malās kaut kas šķīlās ārā un sāka ziedēt, ausīs dūca eksistences, pat mana miesa drebēja un pumpuroja, atdodoties vispārējai plauksmei, un tas bija pretīgi. "Bet kam," es domāju, "kam vajadzīgas tik daudzas eksistences, ja tās visas ir līdzīgas cita citai?" Kam vajadzīgi tik daudzi vienādi koki? Cik daudzas neizdevušās, stūrgalvīgi atsāktas un atkal neizdevušās eksistences — kā uz muguras apkrituša kukaiņa neveiklie pūliņi? (Es biju viens no tādu pūliņu paraugiem.) Tāda pārpilnība neradīja dāsnuma iespaidu, gluži pretēji. Tā bija drūma, slimīga, pati savas esības nomākta. Šie koki, šie lielie, neveiklie ķermeņi... Es sāku smieties, jo piepeši man ienāca prātā lieliskie pavasari, kādus tēlo grāmatās, pilni krakšķu, sprādzienu un milzīgas pumpuru briešanas. Vēl ir muļķi, kas jums klāstīs par spēka gribu un dzīves cīņu. Vai viņi nekad nav apskatījuši kādu dzīvnieku vai koku? Viņi vēlētos, lai šo platānu ar vietām nolobījušos mizu un pussatrunējošo ozolu es uzskatītu par skarbu spēku, kas slienas pretī debesīm. Un kas ir šī sakne? Acīmredzot vajadzētu, lai es to uztveru kā alkatīgu nagu, kas, barību meklējot, plosa zemi.

Nav iespējams tā raudzīties uz lietām. Gļēvums un vājums ir iespējami. Koki peld. Tiekšanās pretī debesīm? Drīzāk saļimšana; šķita, — kuru katru brīdi ieraudzīšu stumbrus sagrumbojamies kā nogurušus locekļus, sačokurojamies un pieplokam pie zemes kā melnas, krokainas čupiņas. Tiem nav vēlēšanās eksistēt, tikai tie nespēj atsacīties no eksistences, un tas ir viss. Tāpēc tie visu, kas darāms, dara lēnām un bez aizrautības; sulas kāpj lēni, negribīgi, saknes gausi iesniedzas zemē. Bet liekas — ik brīdi tie ir gatavi visu pamest un iznīkt. Noguruši un veci, tie turpina eksistēt pret pašu gribu, vienkārši tāpēc, ka ir pārāk vāji, lai nomirtu, tāpēc, ka nāve var ierasties tikai no ārienes: vienīgi melodijas lepni nes savu nāvi sevī kā iekšēju nepieciešamību; bet tās jau neeksistē. Viss pastāvošais dzimst bez iemesla, turpinās vājuma dēļ un mirst sastopoties. Atslīgu atpakaļ un aizvēru acis. Bet tēli, uzreiz saņēmuši trauksmes signālu, salēcās un devās piepildīt ar eksistencēm manas aizvērtās acis: eksistence ir viengabalainība, ko cilvēks nespēj atstāt.

Dīvaini tēli. Tie rāda daudzas lietas. Nevis īstas lietas, bet citas — līdzīgas. Koka priekšmetus, kas atgādina krēslus, koka tupeles un vēl citus, kuri ir līdzīgi augiem. Un divas sejas: tas bija pāris, kas viņsvētdien brokastoja netālu no manis Vezelīza restorānā. Treknas, siltas, jutekliskas, absurdas sejas ar sarkanām ausīm. Es redzu sievietes plecus un krūtis. Kaila eksistence. Šie divi — piepeši tas manī uzvilnī riebumu —, šie abi turpina eksistēt kaut kur Buvilā; kaut kur — starp kādām smaržām? — Šīs maigās krūtis joprojām glaužas gar svaigiem audumiem, iekļaujas blūzes mežģīnēs, un sieviete joprojām sajūt krūtis eksistējam blūzē un domā: "Manas krūtis, mani jaukie kukulīši", noslēpumaini smaida, uzmanīgi sekojot savu krūšu uzplaukšanai, to kutēšanai, un tad iekliedzos un attopos plati ieplestām acīm.

Vai šo milzonīgo klātbūtni esmu nosapņojis? Tā bija gūlusies pāri parkam, mīksta nokūleņojusi lejā pa kokiem, visu pārklājot ar līmīgiem netīrumiem gluži kā ar ievārījumu. Un vai es kopā ar visu parku nebiju tajā iekšā? Mani māca bailes, bet vēl vairāk plosīja dusmas, man tas šķita tik dumji, tik nevietā, es ienīdu šo neķītro marmelādi. Cik daudz tās bija, cik daudz! Tā kāpa līdz debesīm, tā plūda pa visām malām, visu piepildot ar receklīgo blāķīgumu, un es tajā redzēju paveramies dziļumus pēc dziļumiem, daudz tālākus par parka robežām un Buvilas namiem, es vairs nebiju Buvilā, nebiju nekur, es peldēju. Nejutos pārsteigts, es skaidri zināju, ka tā ir Pasaule, pilnīgi kaila Pasaule, kas piepeši parādās, un šī treknā absurda priekšā es smaku nost aiz dusmām. Nebija iespējams pat uzdot jautājumu, no kurienes tas viss rodas, kā pastāv tāda pasaule, vairāk nekā nekas. Tam nebija nekādas jēgas, pasaule atradās visur, priekšā un aizmugurē. Nekas nav bijis pirms tās. Nekas. Nav iedomājams brīdis, kad tā varētu neeksistēt. Un tieši tas mani kaitināja: pilnīgi skaidrs, ka tai, bezveidīgajai kūniņai, nav nekāda iemesla eksistēt. Bet tai nebija arī iespējas neeksistēt. Tas šķita neiedomājami, lai iztēlotos neesību, vajadzēja būt jau iekšā plati atvērtu acu pasaulē un dzīvam; neesība nebija tikai ideja manā galvā, ideja, kas peldēdama eksistēja šajā milzīgumā: neesība nebija radusies pirms eksistences, tā bija tāda pati eksistence kā citas un parādījusies pēc daudzām citām. Es kliedzu: "Kāda draņķība, kāda draņķība!" un purinājos, lai atbrīvotos no lipīgajiem netīrumiem, bet tie nelaida vaļā, un to bija tik daudz, tonnas un tonnas eksistences, tie bija vārdos neizsakāmi: es smaku nost milzu garlaicībā. Un tad vienā mirklī parks iztukšojās kā pa lielu caurumu, pasaule pazuda tādā pašā veidā, kādā bija uzradusies, vai arī es pamodos — katrā ziņā es to vairs neredzēju; bija palikusi dzeltena zeme ap mani, no kuras līda ārā pret debesīm saslējušies nokaltuši zari.

Es piecēlos un gāju prom. Nonācis pie žoga, atskatījos. Tad parks man uzsmaidīja. Atspiedos pret režģi un ilgi skatījos. Koku smaids, lauru koku skupsnas smaids gribēja kaut ko sacīt; tas bija īstais eksistences noslēpums. Atcerējos, ka vienu svētdienu apmēram pirms trim nedēļām es jau biju uztvēris lietās kaut ko sazvērniecisku. Vai tās vērsās pie manis? Skumji nopratu, ka man nav nekādu iespēju to uzzināt. Nekādu līdzekļu. Taču tas bija tur, uz kastaņas stumbra... tā bija pati kastaņa. Lietas varētu nosaukt par domām, kas apstājas ceļā, aizmirstas, kas aizmirst, ko ir gribējušas domāt un kas paliek tā līgojamies ar mazu, ērmīgu jēgu, kuru pašas nevar aptvert. Mani kaitināja to mazā jēga, es nespēju to saprast, pat ja es simt septiņus gadus stāvētu, atspiedies pret režģi; biju uzzinājis par eksistenci visu, ko iespējams uzzināt. Es gāju prom, atgriezos viesnīcā, un nu es rakstu.

Naktī

Esmu izlēmis: nav nekāda iemesla palikt Buvilā, ja es vairs nerakstu grāmatu; pārcelšos uz dzīvi Parīzē. Piektdien es kāpšu vilcienā, kas atiet piecos, sestdien satikšu Anniju; domāju, ka pāris dienas pavadīsim kopā. Pēc tam es atgriezīšos te, nokārtošu dažas darīšanas un sapakošu koferus. Vēlākais 1. martā es būšu pilnībā iekārtojies Parīzē.

Piektdien

Dzelzceļnieku kafejnīcā. Mans vilciens atiet pēc divdesmit minūtēm. Patafons. Stiprs dēkas iespaids.

Tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja.