Proza
30.08.2019

Nekrologs svētajiem kokiem un koku padauzām

Komentē
0

Ja koks pie jūsu mājas būtu cilvēks, kāds cilvēks tas būtu? Veca, sarepējusi liepu kukaža, vietējā kultūras nama vadītāja akācija, padzīvojis vīrs kā ozols vai osis, kuru IT jomā viegli aizstāt ar vingrāku un slaidāku pilsoni pīlādzi, kurš zina, ka "Erasmus" nav tikai ķeceris un filozofs, bet arī vesela studiju programma? Ātraudzīgās, padomiskās papeles noteikti ir svešķermeņi pilsētā, aizsit astmatiskās Rīgas plaušas. Visu šo koku aizstāvji ir pajoliņi (citāts) un ir pelnījuši ar apses mietu kā raganas, lai iet un dzīvo mežā! Smieklīgi, ka Valdemārielā kāds grib elpot. Pa Rīgu karstumā klunkurē pārcepušies un lipīgi cilvēki, jo Čakene un Avotene ir īstas pilsētas artērijas, pa tām plūst automašīnas un slāj cilvēki, kokiem vietas tur nav. Pilsētā ir novērojama zināma neiecietība pret divām lietām – kokiem un soliņiem. Vienus nocērt, otrus novāc kā nezāles, jo uz soliņiem reizēm guļ cilvēki bez mājām un dzērāji, tāpēc saņemies, pilsoni, nebūs tev tur piesēst ikdienas steigā, nebūs tev tur ēst saldējumu. Līdzīgi ir ar krūmiem, arī tur pilsētnieks var darīt dažādas nekrietnas lietas, tāpēc labāk tos izretināt kā vecus zobus.

Vēl kokus un cilvēkus vieno cirvis. Kā teiktu mans draugs Rvīns Varde, koks ir kā cilvēks: ja viņam cērt ar cirvi – tas krīt.

Latvijā mūs reizēm nomāc smagnējas domas par to, ka esam nepilnvērtīgi igauņu priekšā, kuriem ir gan soliņi, gan jauni koki, gan Skype izgudrotāja nesmukais biroja krēsls. Ar kokiem un soliņiem labāk klājas pat Lietuvā, un tas vispār ir neizprotami. Viļņā brīvdienās mēdz slēgt centra ielu, lai lietuvieši tur varētu netraucēti staigāt un dzert alu. Sauksim to par lētu populismu. Viena itāliete vispār uzskata, ka vectēvs var būt ķiršu koks, un šī grāmata, tagad viscaur apbalvota, šovasar iedvesmo arī mani meklēt slavenus kokus. Kokus, par kuriem varētu rakstīt "Privātā Dzīve".

Pirmajā vietā būtu Laba un Ļauna atzīšanas koks, ap kuru risinājās cilvēces lielā drāma. Nevienu stāstu nespēj sabojāt runājoša čūska. Blaumaņa "Indrāni" vai Čehova "Ķiršu dārzs" no tā tikai iegūtu. Neviens (izņemot Dies tas Kungs) nezina, kas tas bija par koku, zem kura zariem Ādama un Ievas kailķermeņi padevās kārdinājumam. Ādams zaudēja galvu, čūska, pēc leģendas, zaudēja kājas. Eiropas glezniecībā šajā kokā pārsvarā ir āboli, citur –jūdu tradīcijā – tās ir vīģes, granātāboli vai dateles. Es apzinos, ka tas atgādina vegānu smūtiju.

Vispār ar vīģu kokiem Bībelē ir sarežģīti, jo pat Jēzus, kurš tomēr bija krietns un žēlsirdības pilns cilvēks, pamanījās vīģes koku nolādēt. Vīģe ņēma un nokalta. Šīs prasmes reizēm izmanto arī būvnieki – koks, kuru nav atļauts cirst, pēkšņi nokalst. Valdemāra ielā to izdarīja vesels koku puduris. Lāsti mēdz būt indīgi.

Ilgāks mūžs ir ozoliem, to pierāda dižozola bilde uz 5 latu banknotes un dzejnieka Imanta Ziedoņa vadītā Dižkoku atbrīvošanas misija. Ozolīši, zemzarīši, aug lejiņā, jo pilsētā tiem diez vai dotu tādu vaļu. Vismaz gadsimtu skolēni rakstījuši sacerējumus par ozola nozīmi latviešu tautasdziesmās, tas nav nekas pārāk grūts, to viegli var izdarīt arī skolēnu mātes. Toties krievu skolās gan bija jātamborē sacerējumi par Tolstoja aprakstīto kraupaino dižozolu un romantisko varoni, kņaza dēlu Bolkonski, zem tā. Ozolam, nabagam, bija jāklausās grāfa spriedelējumi par dzīves bezjēdzību, par vilšanos mīlestībā un Napoleonā. Tas bija nežēlīgs laikmets.

Arī slavenākais krievu mākslinieks Andrejs Rubļovs gleznojis Mamres ozolu ar trim eņģeļiem fonā. Viņš laikam nezināja, kāds tas ozols izskatās, toties par eņģeļiem zināja krietni vairāk. Uz Mamres ozolu ved svētceļniekus – vēl pirms simts gadiem tas bija apskatāms ar vienu vienīgu svētumā sagurušu zaru. Šogad ozols nolūza, un kristiešiem tagad izdala ozolkoka skaidas, kuras līmē pie svētbildēm. Šī bijības pilnā pietāte pret koku man ir ļoti tuva: neaizies šķeldā.

2017. gadā par slavenāko Eiropas koku izsludināts 30 metrus augstais un 650 gadus vecais poļu ozols, vārdā Juzefs. 2. pasaules kara laikā tā dobumā slēpušies divi ebreju brāļi, bet tagad šo koku var apskatīt uz 100 zlotu naudaszīmes. Vispār ik gadus Eiropā notiek koku skaistumkonkurss, un būtu skaisti, ja reiz tur gozētos arī Latvijas koks. Tas būtu kā 1998. gadā Mrs. Globe Ieva Bondare, tikai vēl labāk un jau šajā gadsimtā. Ja tur ļautu nominēt alejas, es noteikti ieteiktu liepu aleju pie Lielajiem kapiem, kur pa piesnigušām sliedēm naktī aizbrauc izgaismots 11. tramvajs.

Lai Rīgā nocirstu augļu kokus, nekādas atļaujas nevajag, visas tās ziedošās ābeles, Kaukāza plūmes un ķiršu koki vispār ir pilsētnieku kaprīžu pakļautībā. No vienas puses, pavasarī tie vilina ārā cilvēkus, kuri sev bildēs nepatīk, ja vien fonā nav fototapete ar rozā košumkrūmu vai ķiršu kupenu. No otras puses – priekš kam mums pilsētā vecas ābeles? Uz ķiršiem visiem barā fotografēties jāmetas tikai un vienīgi Uzvaras parkā. Es pati esmu redzējusi, kā pie košrozā ķiršu koka ir pieliktas krāsotāju trepes, lai var uzkāpt un ar seju iebraukt birstošu ziedlapu mākonī. Tur stāvēja neliela rinda. Arī es to rindu izstāvēju.

Rīgā neaug olīvas, bet arī tie ir augļu koki. Mūsu galvaspilsētā tie nekad nebūtu piedzīvojuši tūkstošgadi, bet tas izdevās vecajiem olīvkokiem Ģetzemanes dārzā. Lai svētceļnieki tos nesadalītu molekulās, ap kokiem uzsliets augsts žogs. Pirms pāris gadiem Jeruzalemē uzsniga sniegs, seno olīvkoku lapas smagumā liecās pie zemes, un lūza zari, kuri esot pieredzējuši vēl Jēzus lūgšanu. Laimīgie svētceļnieki varēja tos grābt kaudzēm. Olīvkoki ataug no atvasēm, un Eļļas kalnā tie neesot cirsti vismaz kopš Kristus nāves, tāpēc jāpieņem, ka šie vecūkšņi ir svētības mantinieki. Vai arī ne.

Vēl Rīgā neveiktos arī Pazudušajam dēlam, kurš savā pazušanas periodā kopā ar cūkām ēda ceratonijas jeb karoba koka pākstis. Šis koks labi aug tikai apsargātajā Rīgas botāniskajā dārzā, kur to sauc par jāņmaizītes koku. Pirms Senajā Ēģiptē tapa zināmas cukurniedres un cukurbietes, karoba sēklas izmantoja par cukura avotu. Varbūt Pazudušais dēls nemaz nebija tāds bēdubrālis kā Jaunās derības stāstā? Tagad carob chocolate ir hipsterīgs našķis, no tā taisa kakao tiem, kuriem ir jutīgums pret kārtīgu normālu cilvēku šokolādi. Jeruzalemē jāņmaizītes kokus stāda alejā "Taisnajiem starp tautām": tā veltīta visiem tiem, kuri kara laikā sargājuši un glābuši ebrejus. Daži muzeja darbinieki tur pat salasa koka pākstis, vēl citi muzeja darbinieki tos pamanās izaudzēt puķupodos.

Kad dzīvoju Jeruzalemē, turpat blakus manām mājām bija gruzīnu Sv. Krusta klosteris – uzcelts tur tāpēc, ka tieši tai vietā esot audzis koks, no kura darināts Jēzus krusts. Tur esot apglabāta arī Ādama galva, kas šajā koku esejā atkārtojas jau otro reizi. Neparasti arī tas, ka Ādama galva Jeruzalemē atrodama vēl divās citās svētvietās. Vispār klosteri, kuri veltīti kokiem, ir īpašas vietas – šajā bija redzams neticams koks, kuram no vienas saknes auga ciedrs, priede un ciprese. Lasītājs sacīs, ka tas nav iespējams, bet bija tā: Lots, tas, kuram sieva pārvērtās par sālsstabu, šajā ielejā nožēloja grēkus, jo vecais vīrs vīna skurbumā bija pārgulējis ar savām meitām. Ābrahams viņam atnesa trīs zižļus (sk. Rubļova ikonu – eņģeļiem ir koka kūjas) un lika tos iestādīt un laistīt, nožēlojot grēku. Viņa asaru un cītīgās laistīšanas dēļ no šiem spieķiem izauga savādais koks.

Šī koka celmam jums klosterī grieķu mūki ļaus pat pieskarties.

Bet ir arī veselas pilsētas, kuru galvenais simbols un suvenīrs ir koks. Tā Veimārā pie Gētes un Šillera visās malās aug ginka koki, tur ir arī Ginka muzejs, kura vizītei lūdz atvēlēt divas stundas. Divu stundu man toreiz nebija, bet muzeja veikalu iesaku no sirds – veimāriešu augstā dziesma divdaivu ginkam.

Liels ginka koks aug arī pie Latvijas Universitātes, bet mēs pret to izturamies ļoti atturīgi. Veimārā tirgo šī koka tējas, ledenes, zeltītas grāmatzīmes, Puškina alejā aug jaunie kociņi, kamēr par veco koku stāsta – tā pakājē Gēte ar Herderu un citiem gudriem vāciešiem esot kavējušies nesteidzīgās sarunās. Nekad nebiju redzējusi pilsētu, kur viens koks ir tā pārņēmis pilsētnieku dzīvi. Protams, arī man vajadzēja ginka koka grāmatzīmi. Kundze, kura tās tirgoja, sniedza man priekšlasījumu par auga izplatību Jēnā un Veimārā, bet no tā es neko daudz nesapratu.

Varbūt vecos laikos pret kokiem izturējās ar vajadzīgo pietāti? Kad muižnieki stādīja alejas, viņi zināja, ka tās vedīs uz muižu kalna galā, uz dīķi dārza galā, uz baznīcu vai krogu. Viņiem jau lapas nebija jāvāc, varēja visādi iztaisīties. Bet kokus ap māju stādīja arī jaunsaimnieki, arī kolhoznieki, arī Pļavnieku iedzīvotāji talkās.

Nevar būt, ka vienīgais veids, kā mēs novērtējam kokus pilsētā, ir koka sūdiņu veidolā.

Nevar būt, ka esam tādi cirvji.

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!