Parīzē esmu bijis vairākkārt. Esmu sēdējis Sēnas krastā iepretī Dievmātes katedrālei un iztēloti dziļdomīgs dzēris rozā vīnu tieši no pudeles, vērojis garām slīdošos kuģīšus, esmu ļāvies vietējo draugu azartiskajam neprātam un ar īrētu velosipēdu minies pa vidu auto straumei Elizejas lauku avēnijā, esmu kodis tik tikko nopirktā un vēl siltā bagetē, esmu bijis Pompidū centrā un Luī Vitona izstāžu namā. Vārdu sakot, esmu darījis visu, ko vien iedomāts Parīzes viesis varētu darīt, un pat vēl vairāk. Īsu brīdi pēc teroristu uzbrukuma satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijai esmu bailīgi sēdējis āra kafejnīcā, gaidīdams nenovēršamu ļaundaru uzbrukumu un klusībā izstrādādams stratēģijas, kā no šīs nelaimes pasargāt savu mīļoto sievieti.
Taču ir viena lieta, kas tā arī nekad nav notikusi. Es nekad neesmu bijis Parīzes Dievmātes katedrālē. Esmu vairākkārt šķērsojis tai tuvumā esošo tiltu pār Sēnu, esmu kājām, nesaprazdams pilsētas sabiedriskā transporta sistēmu un franču valodu pārzinādams tikai savā iztēlē, nogājis pamatīgu skaitu kilometru, klīdis pa avēnijām, parkiem un dārziem, taču Dievmātes katedrālē tā arī neesmu savu kāju spēris.
Tas ir jocīgi, jo it kā taču kaut kādai romantiskai vilkmei kopš agrā jaunībā lasītā Viktora Igo romāna "Parīzes Dievmātes katedrāle" vajadzēja būt, bet tā bija izčākstējusi. Tagad šķiet, ka liels nopelns varētu būt Zigmāra Liepiņa un Kaspara Dimitera kopīgi sarakstītajai operai ar tādu pašu nosaukumu. Pats pazīstamākais šīs operas gabals – Kvazimodo ārija ("Mīlestība, mīlestība…"). Un tā nu muzikāla, kulturāla un apkārt valdošās tūrisma ņegas pārsātinājuma vārdā es Dievmātes katedrālei metu līkumu.
Tagad no bildēm, ziņām un video sižetiem uzzinot par Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu, es to nožēloju. Man tepat līdzās uz galda stāv apgādā "Neputns" ne pārāk sen izdotais un, ja vien drīkst lietot tādu modes vārdu – episkais, fotogrāfam Vilim Rīdzeniekam veltītais albums. Viens no pazīstamākajiem Rīdzenieka uzņemtajiem fotoattēliem ir degošā Rīgas Svētā Pētera baznīcas torņa krišana. Ir gan zināms, ka tā bijusi veikla foto manipulācija jeb montāža, jo pašā krišanas brīdī stalto torni neviens nav nofiksējis, taču tieši tāds šis attēls iespiedies daudzu ļaužu atmiņā.
2019. gada 15. aprīlī liesmās iegāzās arī Parīzes Dievmātes katedrāles augstākais tornis. Šoreiz iemūžināts arī pats kritiena brīdis. Te tas bija, un te – tas jau bija izbijis.
Parīzes Dievmātes katedrāles gargulas raud. Un es tāpat.
6