Nekrologs konkursā neatbalstītajiem kultūras projektiem

Pēdējā laikā sarunās man bieži nācies aizstāvēt kultūras nepieciešamību. Laikam tādēļ, ka vienmēr esmu to uztvēris kā pašsaprotamu, jutos pārsteigts par to, cik grūti man šādai aizstāvībai atrast spēcīgus argumentus. Tādas tēzes kā "kultūra padara cilvēkus empātiskākus", "kultūra ļauj labāk izprast sevi, citus un pasauli", "kultūra vairo piederības un kopības sajūtu" vai "sniedz emocionālu pārdzīvojumu, izaicina, uzdod jautājumus" ir grūti pamatot ar kvantitatīviem datiem, tās var apšaubīt no izlietoto resursu efektivitātes viedokļa vai arī pēc būtības – kādēļ jāiet uz teātri, lai gūtu emocionālu pārdzīvojumu, ja emocijas var gūt citur? Un kāpēc tās vispār vajadzīgas? Izaicinājumu un jautājumu ikdienā tāpat ir gana.

Arī statistiski visvieglāk pierādāmie argumenti (kultūra vairo kopības un piederības sajūtu) drīzāk piedien masu kultūrai (piemēram, Dziesmu svētkiem vai filmai "Dvēseļu putenis") un kultūrizglītībai, bet liek vēl vairāk apšaubīt to, kāpēc vajadzīgi tādi brīnišķīgi, bet salīdzinoši šauram cilvēku lokam interesējoši un zināmu sagatavotību prasoši notikumi kā, piemēram, Ērika Apaļā izstāde LNMM, Ingas Gailes romāns "Skaistās" vai iestudējums neatkarīgā teātrī. Kāds labums no tiem Latvijas sabiedrībai kopumā vai jumiķim Dobelē, kura nodokļos maksātā nauda caur dažādām valsts sistēmām tiek novirzīta šo mākslas darbu tapšanai?

Valsts kultūrkapitāla fonda un citu institūciju konkursi liek atbildēt uz jautājumu: "Kāds labums un kam būs no tavas grāmatas, filmas, izrādes?" Kāpēc tā vajadzīga? Par laimi, šos projektus rakstot, kultūras jēga tiek uztverta kā pašsaprotama un nav jāpierāda ik reizi no jauna, tāpat nav jāizstrādā pētījums, kas pamatotu, kā konkrētais projekts ir "veicinājis", "attīstījis", "stimulējis", "aktualizējis" un "stiprinājis" visu, kas pieteikumā solīts.

Kultūras projekti pārsvarā top personiskas iniciatīvas, intereses un nepieciešamības dēļ, taču projektu konkursa prasības rada spiedienu pierādīt, ka konkrētais darbs dos labumu arī citiem un mākslinieks nav liekēdis, kas sava vai nelielas grupas labuma dēļ aptīra Dobeles jumiķi. Lasot (un rakstot) projektus, nereti šķiet, ka valoda zem šī spiediena iebrūk un pārvēršas parodijā par sevi, neko neizsakošā pareizo atslēgas vārdu virknē:

"Lai risinātu pastāvošās problēmas, tiks mērķtiecīgi un jēgpilni uzrunāta mērķauditorija, stiprināta un popularizēta jaunrade, tādējādi veicinot marginalizēto grupu integrāciju, jaunu formu meklējumus un izglītojot sabiedrību par izglītības būtību. Ir nepieciešams aktīvi piedalīties diskursa virzīšanā, kā arī lietderīgi, kritiski un efektīvi no jaunas perspektīvas fiksēt vecā skatījuma trūkumus mūsdienu jaunatnei aktuālajā vērtību sistēmā klimata krīzes priekšā."

Tas ir pārspīlējums, un tomēr – iesniegtie projekti pēcāk tiek vērtēti, salīdzinot to, cik aktuāls un vērtīgs ir debijas krājums jaunajam dzejniekam A un jaunajam dzejniekam B. Konkursā atbalstu reizēm saņem tikai viens vai citkārt neviens no abiem: tā šīgada pirmajā VKKF projektu konkursā atbalstu saņēma 561 no 1205 iesniegtajiem projektiem un kopā tika piešķirti 25% no konkursā prasītās summas. Atkāpjoties vēl soli atpakaļ: kultūrai šogad atvēlēti 1,2% no valsts budžeta. Tas nav daudz, un tāpēc es vēlos veltīt šo sleju visiem tiem kultūras projektiem, kuru autoriem nepaveicās pareizi savirknēt īstos atslēgas vārdus, būt gana aktuāliem un kas tāpēc nekad netiks īstenoti vai izmēģinās veiksmi citā konkursā. Starp tiem ir arī divi "Satori" projekti: grāmatžurnāls nr. 5 un brīvdabas kino vakari. Man būtu paticis pieredzēt šos un pārējos konkursā neatbalstītos projektus. Ticu, ka vismaz daļa no tiem tomēr īstenosies, jo mēs un arī citi piedalīsimies nākamajos konkursos, slīpēsim pieteikumus un meklēsim citus finansējuma avotus, kaut citādi būtu jau varējuši sākt darbu pie paša projekta īstenošanas.

Tagad, kad esmu ieskicējis problēmas, paradoksus un pasūdzējies, pienāktos ieskicēt arī risinājumu, kas būtu konkrētāks par "palielināt kultūras finansējumu no valsts budžeta", bet nevaru to izdarīt, jo man šāda risinājuma nav. Tā vietā atgriezīšos pie jautājuma par to, kāpēc vajadzīga kultūra.

Lai cik absurdi tas neizklausītos, kultūras galveno jēgu es saskatu tajā, ka tā nav obligāta un tai no manis neko nevajag – atskaitot, protams, naudu. Kultūra nav nepieciešama, lai es izdzīvotu, un tā nemēģina mani izmantot vai padarīt par funkciju politiskā vai ekonomiskā sistēmā. Tās priekšā es jūtos brīvs, un tā man atgādina, ka esmu indivīds, kas spēj dalīties pieredzē ar citiem un just kopību. Es varu aizvērt grāmatu, neskatīties filmu un neapmeklēt izstādi, bet, ja tomēr izvēlos kaut ko no tā piedzīvot, kultūra mani padara par cilvēku un dod iespēju reflektēt, just, mācīties, diskutēt. Un man ir grūti iedomāties ko vēl būtiskāku.