Foto: "Unsplash"
 
Mūzika
04.11.2022

Nekas vairs nav kā agrāk

Komentē
3

Par Boba Dilana koncertu Amsterdamā, "AFAS Live" koncertzālē, 2022. gada 16. oktobrī

Sestdienas, 2022. gada 22. oktobra, vakarā stāvu gandrīz pie pašas skatuves norvēģu dueta "Kings of Convenience" koncertā Rīgā un prātoju dažādus iemeslus, kāpēc joprojām neesmu ķēries pie nesen pieredzētā Boba Dilana koncerta aprakstīšanas. Akustiskie "Ērtību karaļi" iepriekšējo reizi Latvijā uzstājās pirms vairāk nekā 16 gadiem, īsi pirms tam arī pirmo reizi koncertā klausījos Bobiju. Dilans tolaik sāka ieinteresēt jaunus cilvēkus tieši ar saviem "Bootleg Series" izdevumiem (iepriekš nevienam nezināmi vēstures artefakti, parādoties dienasgaismā, bieži apaug ar "šeit un tagad" sajūtu, un tā bija arī toreiz), un par lielu notikumu kļuva Skorsēzes trīsarpus stundu garā dokumentālā lente "No Direction Home", kas portretēja Dilanu kā visoriģinālāko 60. gadu mūziķi. "Kings of Convenience" un citu tā brīža norvēģu mūzikas fenomenu iedvesmots, 2006. gadā pat devos ziemīgā ekskursijā uz grupas dzimto Bergenu, kur grāmatnīcā tolaik neticami izdevīgi divu disku versijā iegādājos minētās dokumentālās filmas “Bootleg Series" skaņu celiņa izdevumu, un man tas kļuva par ļoti svarīgu ceļvedi Dilana pasaulē. Tolaik viens no "indie" mūzikas atzītākajiem atzariem bija akustiskā mūzika, kas, tāpat kā rokmūzika, stāstīja kaut ko jaunu, izmantojot gana senus muzikālus paņēmienus. Šo visu vilcienu ar pamatīgu tvaiku uz priekšu dzina ASV "americana" armija, bet atbalsis ātri varēja sadzirdēt pat Baldones kinoteātrī un, protams, gan Somersetas pļavās, gan norvēģu fjordos. "Kings of Convenience" debijas albuma varenais nosaukums "Quiet Is the New Loud" Eiropas jauniešiem kalpoja kā šīs mūzikas manifests, un abu vīru dziesmas lika nopietnāk paklausīties, piemēram, lokāli "Radio Skonto" devalvētos Saimonu un Garfunkelu, nevis otrādi. Ak, jā, un tad pēkšņi no mūžības un dziļa kapa bija izrāpies pat Ivaram Godmanim nezināmais Niks Dreiks…

Tas, ko es vēlos pateikt – "Kings of Convenience" koncerts 2006. gadā Rīgā bija patiešām kultūrvēsturiski svarīgs notikums, kamēr šodien abu mūziķu vieglajiem meldiņiem ir vairs tikai nostalģiska nozīme. Taču troksnis, kas saceļas ik reizi, kad kāds piemin Bobu Dilanu, ir kļuvis tikai ievērojamāks, un zosāda, kas uzmetas, kad atklāju kādu trāpīgu vārsmu iepriekš līdz mielēm zināmā Dilana dziesmā, šodien sapurina tā kā it nekas cits! Bet… Tanī pašā laikā aprakstīt Ojes un Glambeka uzstāšanās nianses Rīgā būtu tik viegli un droši vien to arī lasīt varētu tā ātri un nepiespiesti – Bergena, lietus, atstāstīti šādi un tādi jociņi – gana tipisks koncerts, kurā apmeklētāji, visticamāk, saņem tieši to, ko gaidījuši. Taču pirms nedēļas piedzīvots kaut kas pavisam cits.

Svētdienas, 16. oktobra, rītā ar personīgajām spējām labāko rezultātu noskrienu Amsterdamas maratonu. Pēc finiša, izšāvis visu enerģiju, pa ceļam uz viesnīcu piesēžu kādā krodziņā, jo centrālā iela, kas man jāšķērso, ir slēgta tobrīd notiekošā pusmaratona starta dēļ. Briseles draugs Edijs raksta: "Vakar biju 70% pārliecināts braukt uz Amsterdamu un 33. kilometrā tevi sasaukt. Izlēmu, ka no rīta nolemšu, bet neraksturīgi šorīt pamodos tikai 7:30, kas jau bija par vēlu. Piedod, draugs." Es atbildu, ka mūsu tikšanās beigtos ar to, ka es palaistu garām tajā vakarā gaidāmo Boba Dilana koncertu, jo, visticamāk, atsaucot atmiņā dažus privātus notikumus, mēs pagalam aizsvinētos. Edijs atbild, ka šorīt saticis draudzeni, kas vakar Dilanu klausījusies Briselē, un tāpēc man iesaka: "Don't expect much!" Atbildu lakoniski: "Es Dilanu skatīšos piekto reizi. Es zinu noteikumus."

Meloju. Neko es nezinu. Tāpat kā ikviens cits no simtiem tūkstošiem brūngano lūšu (dilanoloģijā kaismīgu Dilana cienītāju un sekotāju nereti dēvē par "bobcat", latviski – brūnganais lūsis, latīniski – lynx rufus), esmu prātā izveidojis savu Dilanu un ik pa laikam izmantoju iespēju pavērot, vai manam Dilanam ir arī kāds sakars ar spocīgo siluetu, kurš koncertē stipri biežāk par mūsdienu "TikTok" zvaigznēm un nekad mūžā nav atcēlis nevienu koncertu nestabilas mentālās veselības dēļ. Es nojaušu, ka nosacījumi ir krietni mainījušies, kopš pēdējo reizi tikāmies 2019. gada pavasarī Prāgā, bet, gaidot Amsterdamas koncertu, speciāli esmu sevi distancējis no regulāras koncertos izpildīto dziesmu saraksta pētīšanas un "bootleg" ierakstu klausīšanās. Skaidrs ir tikai tas, ka pandēmijā klajā nākušais Dilana vēlīnais meistardarbs, albums "Rough and Rowdy Ways", tiks nospēlēts gandrīz pilnībā, jo albuma vārdā ir nosaukta šī brīža triju gadu garā turneja un "bobketi" ir gana vienisprātis, ka leģendām apvītā "Never Ending Tour", kas iesākās 1988. gadā, līdz ar kovida ierašanos ir tomēr cauri. Turnejas biļetes un suvenīrus rotā uz "False Prophet" singla redzamais dakteris ģindenis un uzraksts: "Things aren't what they were…" Ironija vai šifrēts ziņojums?

Pēcpusdienā satieku Latvijā dzimušo dziedātāju Annu, nedaudz nosvinam manu startu, nedaudz svinam dzīvi un silto rudens laiciņu, kādā piknika parciņā bezbēdīgi vērojot Amsterdamas zoodārza flamingus. Es Annai stāstu, ka man ar Dilanu ir interesantas attiecības – to veidošanā daudz lielāka nozīme bijusi nejaušībām un citu cilvēku rīcībai, nevis paša izvēlēm. Piemēram, pirms trim gadiem tikāmies, jo Dilana koncerts sakrita ar radio komandējumu, taču šoreiz Bobijs nolēma Amsterdamā uzstāties maratona vakarā. Kad vasaras sākumā izlēmu piedalīties sacensībās, turnejas datumi nebija izziņoti – cits jautājums, vai prāta darbs ir vienā dienā piedzīvot abus – ātru skriešanu un Dilanu. Ja neskaita to, ka Amsterdamas "AFAS Live" koncertzālē visu mūziķa uzstāšanās laiku jādīdās sēdvietā, jo ir neiespējami kājām atrast ērtu pozu, nevienu citu pretargumentu nezinu. Un neērtības taču aizmirstas, bet iespaidi paliek.

Cilvēces aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu Dilana kungam nekad nav gājusi pie sirds. Ja gadsimta sākumā mūziķis pēkšņi uzstājās kādā mūzikas festivālā, ekrāni viņa koncerta laikā tika izslēgti, paša koncertos tādu nekad nav bijis. Attīstoties mobilo tālruņu tehnoloģijām, Dilana koncertos fotografēt tika pavisam aizliegts, un šī noteikuma neievērotāji tika publiski izmesti no koncertzālēm. 2022. gadā Boba Dilana koncerta apmeklētāja mobilais tālrunis tiek ievietots lielā, mīkstā, ar magnētu aizdarītā maisiņā, kuru biļešu kontrolieri atvērs tikai, kad dosies mājās. Tālāk Dilana cienītāji sastopas koncertzāles kafejnīcā, kur labprāt veldzētos ar kādu spirdzinājumu, taču, ak vai, daudzi no viņiem ikdienā izmanto tālruni norēķiniem, tāpēc šoreiz būs slāpes jāremdē vien ar mūzikas skaņām. Pag, nez cik ir pulkstenis? Arī tas nav zināms, tāpēc drošības pēc jādodas vien uz sēdvietām.

Pirmo reizi savā Dilana koncertvēsturē sēžu otrās rindas vidū, man blakus ģimenīte no Vācijas – vecāki atveduši pusaugu meitu, kura iepriekšējo reizi redzējusi Dilanu sešu gadu vecumā. Nekāda jautra papļāpāšana nesanāk, jo dziest gaismas, no skandām pamatīgā skaļumā dārd Bēthovena 9. simfonijas ievadakordi un kopā ar pavadošo kvintetu gan par svēto, gan nodevēju dēvētais Nobela prēmijas laureāts literatūrā Bobs Dilans ieņem savu vietu pie klavierēm, aiz kurām lielāko koncerta daļu viņam izdosies noslēpties no vairākuma apmeklētāju. Un tomēr viņš ir tur, mēs esam šeit, un koncerts var sākties.

Kaimiņš, francūzis Kristofs, pēc koncerta taujāja, vai 81 gadu sena mūziķa vērošana koncertā ir līdzīga pieredze kā ļoti laba un sena vīna garšošana. Pirmajā mirklī iesaucos – jā, jā, tā patiešām ir, taču vēlāk, sarunu atsaucot atmiņā un manevrējot ar dažādiem argumentiem, jāatzīst, ka šāds salīdzinājums neiztur kritiku. Galu galā, mēs neesam Dilanu nekur iespundējuši un tagad pēkšņi izlaiduši aplokā, lai visi to var apskatīt. Viņš ir dzīvs organisms, kurš joprojām mijiedarbojas ar citiem dzīviem organismiem – es ļoti gribētu ticēt, ka visas norādes esmu sapratis pareizi un mēs (publika) Dilanam esam nepieciešami tikpat ļoti kā viņš mums. Vīns šajā ziņā ir krietni patstāvīgāks… Kamēr pierakstu atmiņas un secinājumus, no plaukta paņemu kompaktdisku, ko dienu pēc koncerta nopirku "Homesick Records" veikaliņā – Amsterdamas lietoto mūzikas ierakstu bodītē, kas īpaši izceļas ar specializāciju Boba Dilana mūzikā. Lūk, kompaktdiskā apkopotas dažādu regeja mūziķu Dilana koverversijas, un tā grāmatiņā uzeju Boba Mārlija citātu, kurā leģendārais dziedātājs izsaka savu viedokli par reiz skandalozo Dilana pievēršanos kristietībai ar visām no tā izrietošajām sekām. "Mūziķis nevar sekot pūlim," 1980. gada septembrī saka Mārlijs. "Ja esi tāds mākslinieks kā Bobs Dilans, tad tev ir jāpanāk, ka pūlis seko tev. Un varu droši pateikt, ka Bobam Dilanam ir pilnīgi vienalga, ka varbūt kādam varētu nepatikt tas, ko viņš dara. Tas, ka viņš joprojām kaut ko dara, tas ir pats svarīgākais! Turpināt darīt!"

Un arī 2022. gadā Dilans dara. Dauza klavieres kā jauns, nedaudz iereibis karstgalvis, kurš, iespējams, pirms balles sākuma jau paguvis izkauties ar gadījuma rakstura ļautiņiem. Pretstatā "Neverending Tour" laikam tagad skatuve ir gaiši izgaismota, un mūziķi atrodas uz kvadrātos sadalītas gandrīz vai disko grīdas, kura gan paliek konstantā gaišā krāsā bez liekiem specefektiem. Jau pirmās minūtes laikā pārņem sajūsma par perfekto skanējumu, Dilana muzikālie pavadoņi ir absolūtā līmenī, un katra instrumenta skanējums ir lieliski saklausāms, vien mūziķu skatieni, izņemot bundzinieku Čārliju Dreitonu, ir piekalti Dilana klavieru taustiņiem, un šķiet, ka šie "blūza brāļi" jebkurā mirklī ir gatavi jebkādam notikumu pavērsienam. Visi šī vakara mūziķi, izņemot bundzinieku, ir piedalījušies arī "Rough and Rowdy Ways" ierakstā, tāpēc no iepriekšējā dzīvā sastāva ar meistaru uz vienas skatuves ir vairs tikai dažādu senu, amerikāņu folkam raksturīgu instrumentu virtuozs Donijs Herons un basists Tonijs Garniers, kurš rūpējas par Bobija koncertu pulsu kopš 1989. gada. Iespējams, Dilana leģendārākā dzīvā fane, kas mūziķa koncertiem seko ar garākām un īsākām pauzēm jau kopš septiņdesmitajiem līdz pat šim brīdim, Lorāna Meljē dienasgrāmatā pēc nesena ASV turnejas koncerta piemin tikšanos arī ar šī vakara koncerta ģitārista Boba Brita meitu. Viņa faniem stāsta – tēvs mājās sūdzoties, ka ticis pie grūtākā darba savā mūžā. Brits līdz šim saspēlējies ar virkni grandu, reiz spēlējis arī Dilana "Time Out of Mind" sesijās, taču nu pakļauts pamatīgai improvizācijai ik vakaru – kopš 2021. gada sākuma Dilana koncerta dziesmu saraksts praktiski nemainās, tomēr tie, kas klausās vienu šovu pēc otra, bieži dzird brīžiem pat ritmiski radikāli pretējas dziesmu interpretācijas. Visbiežāk tas notiek ar dažiem "lielajiem hitiem", kas pamanījušies atrast savu vietu "Rough and Rowdy Ways" koncertprogrammā. Tādu ir ļoti maz – brīvā rečitatīvā izpildītais "Most Likely You Go Your Way", par vesterna salona numuru pārvērstais "When I Paint My Masterpiece", "I'll Be Your Baby Tonight" – pirms pārvēršas par "bugivugi" ālēšanos – atgādina maniakālu romanci, bet "Gotta Serve Somebody" rokenrola nervs izgaisis blūza improvizācijās.

Ja godīgi, tas "rokenrola nervs", kurš meistara koncertā bija dzīvāks par dzīvu 2019. gadā, tagad izzudis pavisam – visa kopskaņa ir akustiskāka un pieklusinātāka – ģitāras daudz dzidrākas, perkusijas matētākas. Bet Dilana vokāls caur un cauri pārliecinošs. Kad pirmo reizi teju pirms divdesmit gadiem viņu dzirdēju, Bobs izklausījās pēc pīkstoša vecīša ar ļoti sliktu dikciju, bieži brīvākā aranžējumā pat rūdītākajiem faniem bija neiespējami atšifrēt, kurš gabals konkrētajā brīdī tiek izpildīts. Tods Heinss spēlfilmā "I'm Not There" Dilana mūždien mainīgo dabu un izteiksmes veidu portretēja, liekot mūziķa ādā iejusties dažādiem aktieriem. Pieminekļu Dilanam sacelts ne mazums, bet Bobijs ne tikai nedodas pensijā, bet joprojām spēj pārvērsties, atkal atrodot jaunus izteiksmes veidus – jā, Dilans dzied maz, vairāk rečitē, taču dara to pārliecinoši, ar izteiktu dikciju un netaupot diafragmu, ļaujot dārdēt zemākajiem balss saišu reģistriem. Kāds Dilana svaigāko albumu sauc par dzejas grāmatu, cits joprojām nespēj noticēt tam, cik vienkārši un atklāti mūziķis tajā runā. Par sevi, par Ameriku, par laika robežu izzušanu, par kaut ko bezgalīgi milzīgu, ko neviens īsti neizprotam. Albuma dziesmu melodijas ir saldas, ne vienmēr oriģinālas, bet tās perfekti atbilst dzejoļiem, kuri tām pielāgoti. Kā ik turnejas vakaru, arī Amsterdamā Bobijs mūs aplaimo ar deviņām no desmit jaunā albuma dziesmām, iztrūkst vien grandiozais "Murder Most Foul". Daži skaņdarbi ir ļoti monotoni, un to izpildītājs nekur nesteidzas. Ofenbaha "Hofmaņa stāstu" pazīstamāko barkarolas melodiju Dilans aizņēmies, lai atzītu, ka "I've Made Up My Mind to Give Myself to You" – šis ir brīdis koncertā, kad vieni iemieg, citi pļāpā un uzmanību saglabājis vien retais. Taču Sinatras reiz popularizētais un Dilana koverversiju platē "Fallen Angels" atrodamais "That Old Black Magic" uzreiz iemet atkal citās noskaņās, jo ir vakara dzīvespriecīgākais opuss un nelīdzinās nevienai tā interpretācijai, ko esmu dzirdējis līdz šim.

Ak, jā, ik pa brīdim Dilans arī ierunājas. To pieredzējis iepriekš nebiju nekad – viņš saka paldies, kaut ko murmina, pirms pēdējā skaņdarba piemet pa kādai jautrai, raksturojošai piebildei, iepazīstinot ar pavadošajiem mūziķiem, un fināla "Every Grain of Sand" nobeigumā pēkšņi izpilda mutes ermoņiku solo – šī ne ar ko nesajaucamā skaņa un spēles maniere apstādina laiku, jo pēkšņi 81 gadu vecais Dilans skan precīzi tāpat kā dumpinieciskais divdesmitpiecgadnieks leģendārajā 1966. gada turnejā, saliekot pa precīziem plauktiņiem visu aizvadīto stundu un četrdesmit piecas minūtes. Disnejs, Holivuda un "Coldplay" 21. gadsimta cilvēkam devuši solījumu, ka viņš allaž iegūs vienādu svētlaimi, saņemot vienu un to pašu izklaides piedzīvojumu – neatkarīgi no tā norises gada. Bet ar reālo dzīvi tam mazs sakars. Aizdomājos – arī es droši vien braucu uz Amsterdamu satikt un dzirdēt to pašu Dilanu, kuru redzēju šķietami nesen, bet, ja triju gadu laikā mana dzīve apgriezusies kājām gaisā , tad kāpēc gan lai Dilans būtu tieši tāds pats? Mūziķis neklanās, vien paiet nostāk no klavierēm un ar apžilbušu skatienu raugās kājās stāvošajā, aurojošajā publikā. Vēl viens koncerts izskanējis. Viņiem rīt jau viss atkal sāksies no sākuma, bet es esmu mēms un diezgan apmulsis, vēl īsti nenojaušot, ka nule pieredzētais uz ilgu laiku atstās ne ar ko nesalīdzināmu pēcgaršu.

Tēmas

Toms Grēviņš

Dīdžejs, radio balss, TV raidījumu vadītājs, mūzikas un kino kolekcionārs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!