Elo Vīdinga dzimusi 1974. gadā Tallinā. Viņa ir igauņu populārā dzejnieka un aktiera Juhana Vīdinga meita.
Elo mācījusies Tallinas mūzikas vidusskolā, vēlāk G. Otsa vārdā nosauktajā mūzikas skolā vijoles spēli. No 1994. līdz 1999. gadam Elo Vīdinga studēja Igaunijas Humanitārajā institūtā teātra un aktiermākslu.
Pirmie dzejoļi publicēti 1987. gadā ar pseidonīmu Elo Vee. Pirmais dzejoļu krājums “Telg” (Telts) iznācis 1991. gadā. Vēlāk Elo dzejoļu krājumi tiek izdoti samērā sistemātiski, līdz šim - septiņi dzejoļu krājumi un viena prozas grāmata. Elo dzeja grāmatā 2000. gadā iznākusi somu, bet 2004. gadā zviedru valodā.
Elo Vīdinga tulkojusi un rediģējusi reklāmas tekstus, kā arī dzeju no somu un angļu valodas, kultūras žurnālos un laikrakstos publicējusi esejas un rakstus.
Elo Vīdinga ir bieži izteikusi pārdomas par dzejas būtību: “Tieši tāda dzeja, kas atrodas ārpus mūsu uztveres spējām un dažreiz arī uz sapratnes robežas skar mūs visvairāk, atstāj mūsos zināmas pēdas.” Elo domā, ka visi labākie dzejnieki kaut kādā mērā rakstīja pret straumi un pagrieza muguru arī pārmērīgi rafinētajam modernismam. Elo raksta: “Laba dzeja arī ir savādāka dzeja.
Guntars Godiņš
Elo Vīdinga
***
(Väsinud naine bussis)
Nogurusi sieviete autobusā
salīdzina manu stāvu
ar savas meitas stāvu
salīdzina manas kurpes
ar savas meitas kurpēm
salīdzina manas acis
ar savas meitas acīm
salīdzina mūsu dzīvi
ar pašas dzīvi
salīdzina savu dzīvi
ar nesalīdzināmām sāpēm
autobuss pagriežas
un nonāk pie slēdziena
un nonāk pie slēdziena
***
(Tähekene, tillukene)
Zvaigznulīte, mazulīte,
mīļā zelta vagulīte!
Redzi cauri bērzam sausam
te pie loga mani snaužam.
Zvaigznulīte, mazulīte,
mīļā zelta vagulīte!
Vai tu redzi mūsu māju,
ledu klātu dārzulāju?
Zvaigznulīte, mazulīte,
mīļā zelta vagulīte!
Jumtu sasedz balti sniegi,
mani aizved saldi miegi.
(dzirdēta šūpuļdziesma)
***
(Eile üks aistekirjanik)
Vakar viena rakstniece
kas atbalstījās pret zirgu
kultūras raidījumā teica ka
tās lietas par kurām
viņa raksta
patiesi ir
bet tās nedrīkst
vārds vārdā pieņemt
un viņu pašu nevar
nekad
no vārdiem laukā izraut
no vārda kaut kur pazaudēt
jau kopš paša sākuma, vakar bija
Vārds -
patiesi ir
pasaules senākā amata
tīrā definīcija
***
(Keegi peale võõristuse)
Neviens izņemot svešatni
neaiztur tevi
cilvēk
nekas tevi nepadara tik
svešu kā
spriešana
slimība tika atklāta
aptaukojušās smadzenēs
zināšanas par mani
ir tās šūpulis
zināšanas par citiem
ir tās kaps
nekas nav citādi
kad pietrūkst viena
Par personas brīvību
Es varu darīt, ko es gribu,
sēdēt, kur gribu, lidot, vienalga kur,
kad parādīju pasi, biju aizdomās turamā,
muitā esmu noāvusi arī kurpes, tomēr
drošības pārbaudes durvīs atkal skanēja svilpieni, tad
novilku arī jaku, tā apmierināju muitas darbinieku.
Interesanti, kā tomēr lidmašīnās iekļūst kriminālie -
kur gan viņi dzīvo, kādām robežām pāri lido?
Izskatos kā noziedzniece ar savu gaišo mēteli un šalli,
dodos uz dzejas festivālu, pieklājīga, gados,
līdzspēlējoša un dzīvīga, psiholoģiski inteliģenta,
pat nedaudz manipulējoša. Interesanti - tomēr kā
lidmašīnās iekļūst bīstamie.
Es arī varu darīt, ko gribu, kad esmu atbildējusi
uz tirdzniecības centra jautājumiem,
tad varu dabūt cenu atlaides, ko es arī vēlos,
ja uzticu viņiem savu adresi, telefonu un dzimšanas gadu,
dzīvesbiedra vārdu un ieņēmumu summas. Mūsu uzturēšanās
vietas, mūsu prasību grūtības.
Es varu darīt, ko es gribu! Interesanti, vienmēr
mūsu vidū nonāk tie, kas savus patiesos datus slēpj -
kur gan viņi dzīvo, kādām robežām pāri lido?
Es tagad varu arī nopirkt, ko gribu!
Drošībnieks ložņā man aiz muguras, viņš ir attapīgs:
iespējams patiesi man līdzīgā lielākā un iespējamā
zagle ir tā žiglā acs, kas nupat veikalā ienāca,
bet nevienu tā arī nepamanīja. Nu, gan jau pamanīs,
kad tā savu loku apmeta aiz manas muguras, ar mani spēlēja paslēpes
starp plauktiem, tad tai apnika.
Interesanti, ka, neraugoties uz apsardzi, veikalā ielaužas zagļi,
kas vienā naktī tukšu iztīra veselu korpusu. Kur gan viņi
apmetas, starp kādiem žogiem tur mīņājas?
Varu tagad pasēdēt jūras krastā
un pētīt caurumainu akmeni, bet aiz manis
sēž kāda kompānija, skaļa, bravurīga.
Viņi domā, ka es drīz aiziešu projām, jo te
noteikti esmu jau ilgi sēdējusi. Esmu te
atradusies desmitiem gadu, pamainu tikai vietu,
esmu skaidra kāja, neredzama. Smilts, kas ne par ko nebrīnās.
Apkārt tukša krastmala, tomēr kāds vēl meklē tuvumu,
par laimi.
No pārmērīga tuvuma esmu spiesta piecelties un atrast citu vietu.
Interesanti, no jūras vēl paceļas būtnes, kas naktī var
iztukšot veselu mūsu krastu. Te viņi dzīvo,
lido virs savām robežām.
No igauņu valodas atdzejojis
Guntars Godiņš
___
Sanna Karlstrema dzimusi 1975. gadā Somijas pilsētā Kokolā. Jiveskulas Universitātē viņa studējusi folkloristiku. Pašlaik dzīvo Helsinkos un Helsinku universitātē studē estētiku un mākslas teoriju.
Karlstremas dzeja izpelnījās pirmo atzinību, saņemot balvu par dzejas antoloģijā “Akmens vidū tirgus” (1999) publicētajiem dzejoļiem. Viņas dzejoļi sistemātiski tiek publicēti gan laikrakstos, gan žurnālos.
Pirmā Sannas Karlstremas dzejas grāmata “Taivaan mittakaava” (Debesu mērogs) tika izdota 2004. gadā. Šis dzejas krājums tika atzinīgi novērtēts, un Sanna saņēma laikraksta “Helsingin Sanomat” Literatūras balvu kā labākā 2004. gada pirmās dzejas grāmatas autore.
Sannas Karlstremas dzeja turpina somu dzejas labākās tradīcijas - tiešumu, priekšmetisku precizitāti, plūstošu valodas izjūtu, cikliskumu.
Pati Sanna kādā intervijā teikusi: “Dzeja var būt arī daudzveidīga, tomēr tai jāpasaka lasītājam arī kaut ko konkrētu.”
Par grāmatas nosaukumu Sanna Karlstrema saka: “Nekad neesmu sapratusi, ko dara arhitekts. Tagad zinu, ka debesu mērogu var arī neveidot, bet to var saprast. Tādēļ manai grāmatai tāds nosaukums.”
Vairākkārt Sanna viesojusies Igaunijā un uzstājusies ar lasījumiem dažādos dzejas pasākumos.
G.G.
Sanna Karlstrema
Šaha meistara ilgas
Naktī vairākas reizes grozos no viena sāna uz otru,
vējš visu laiku man pāri pārstumj debesis.
Saki vēlreiz, ka es esmu vienreizīga un nemaldīga.
Grozos, saki to vēlreiz,
kāda cita logs klaudz vējā
un koki kā mākoņi, kā koki zemi,
lietus ēnā pulksteņtorņa mēness
baznīcas tornī kā pienaglots,
tumsā viss ienāk istabā, nāk tieši man virsū.
Sēžu uz gultas malas un baidos, ka manis nemaz nav.
Parasti šajā laikā, precīzi šajā laikā
šaha meistars pārliecas pār šaha galdiņu,
un gaisma apsvilina viņa pieri.
Tikpat labi to varēju redzēt sapnī vai arī atcerēties,
kā tu no izrautā cauruma pastiep savu roku augšā
un pastum bandinieku iedomātajā pretējā virzienā.
Tikpat labi es varēju būt laimīga.
Tagad tava ēna karājas pie sienas kā lāčāda,
es zīmēju to šeit,
varbūt vaļā atvērsies stikla acis
vai divi bezmiega metāla gabaliņi raudzīsies no melnās žaketes,
pogcaurums un poga.
Vai tu kādreiz baidies no tumsas, vēl pirms lampas ir izdzēstas,
parasti kāds bēniņos sāk trokšņot, kad ir klusums,
saki, ka puišeļi vienkārši akmentiņus sviež logā,
putnēna smagums noliec zaru, ēnas šļakstās pret grīdu,
bet tu nekustīgi sēdi aiz daudzkāršiem logu stikliem
un pārbīdi apklusušos bandiniekus.
Palienu zem segas, lai tomēr kaut kur būtu silti,
pieveru acis un gaidu,
vakar no koka krita lapas,
nu koks ir bez lapām.
Tu pacel savu skatienu un gribi pateikt,
ka pasaules mirāžas mēdz
parādīties sapņos un aizmirsties.
Es nenācu te, lai paliktu,
es nenoaušu kurpes,
nācu runāt caur gadsimtiem,
un šaha meistars pagriežas pret spēļu galdiņu:
baltie sāk.
Mazie bandinieki tev piestāv.
Vai tas traucē, ka ilgu laiku neesmu bijusi mājās?
Roka domīgi bungo pa deniņiem.
Dažreiz zirdziņš ap karali mūžīgi riņķo.
Pārliekušies pār galdiņu esam atspulgi.
Kamēr krēsla aprij vientuļo kronēto galvu.
Divas laivas - viena uz otras, tās šūpojas,
viena apgāzta, otra tieši kā atspulgs.
Dažreiz motora skaņa, dažreiz istabas baltās buras,
sienu vējā palagi plandās.
Tā nav nekāda upe, apvelšanās pret dzelmes mugurkaulu, pret dūņām.
Kādreiz debess nonāca uz zemes,
un tikai nedaudz cieta.
Par to liecina
nakts un zvaigznes,
adatas dūrieni virs manām acīm.
Koks, tavu sapņu šalkā esmu nomodā,
jo tu esi kā sprauga
un aiz mana loga daudz drošāks nekā rīts.
Uz galda maizes rika, tavu zobu pēdas,
pusrats.
Par ko gan vēl pārliecinātāka varu būt.
Dažu dienu vēl protu sērot kā pienākas,
par tām lietām, kurām ir nozīme,
bet šodien sēroju par to, ka vēl arvien spējam mīlēt,
arvien no jauna plēsoņa nes laupījumu zobos,
bailēs elpojot, to atrodam mūsos,
un mēs pateicamies,
jo ir dota iespēja.
Arvien šaurāki tavi pleci, tu attālinies,
mana sirds ir gandrīz vai sērkociņu kastītes lielumā.
Arhitekts
***
Pilsēta aiz tavas muguras mainās,
krāns gaisā sviež jau gatavus elementus.
Kaklasaite tieši uz pusēm pārgriež arhitekta kreklu,
daži locekļi un atsevišķi iekšējie orgāni,
kreisā un labā josla.
Tevi un mani ir precīzi projektējis.
Pašlaik stāvam uz lineāla malas.
Pilsēta kļūst smacīga,
apkārt tukšajai vietai paceļas žogs,
aiz tā sēž bērni,
locekļos atkalatrašanas bailes.
Papīrs čaukst visu nakti
kā uzmanības izsalkumā klēpis.
Arhitekts uzzīmē malas,
māja satumst kā mežs.
Šķiet, it kā lietās būtu kāda secība,
viņš saka un guļ kā tāda maģistrāle.
Mežmalā,
kā gan tā var piepeši sākt un beigt,
būt skaistam šajā vietā, kur zari ir un nav,
un es gandrīz būtu varējusi dzirdēt arhitekta elpu,
bet viņš pagriezās, lai nopētītu autoceļu,
kas starp kokiem pacēlies kā varavīksne.
Mēs guļam, pagriezušies viens pret otru, es un kungs A.
Viņš ne reizi nepamirkšķina acis, nekad neguļ,
gatavs pilsētu celt,
pārstiept zālājus no vienas uz otru vietu,
viņš nemāk izvēlēties starp sauli un mēnesi,
nemāk izvēlēties, uz papīra
viņš viegli savieno nakti un dienu.
Vajadzīgi vismaz simt vīru, tikpat daudz
ziluma drūzmējas zilajās debesīs.
Mēs guļam strādnieku lādēšanās.
Kad viņš guļ, tad lietas ir gaišas un nedzīvas,
viņš dzer tasīti kafijas, un krāsa pamazām sāk griezties.
No somu valodas atdzejojis
Guntars Godiņš
___
Heli Lāksonena dzimusi 1972. gadā Turku, dzīvo nelielā somu pilsētā Laitilā. Pašlaik viņa ir viena no populārākajām dzejniecēm Somijā. Viņa publiku ir iekarojusi gan kā dzejniece, gan arī kā spoža savas dzejas izpildītāja.
Heli Lāksonena runā un raksta dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, ko runā apvidū ap Pori, Turku un Laitilas pilsētām.
Heli Lāksonena dialektu savos dzejoļos izmanto nevis modes vai popularitātes pēc, dienvidrietumu dialekts ir dzejnieces dzimtā valoda, viņas pašsaprotamā valodas vide. Ja Heli dzejoļus pārtulko literārajā somu valodā, tie savu kodolu nezaudē, jo Lāksonenas domas spēks, vienkāršība un labā humora izjūta fascinē, tomēr valodiskā savdabīguma pietrūkst.
Heli pirmais dzejoļu krājums “Pulu uis” (Balodis peldēja) tika izdots 2000. gadā un somu dzejā radīja apvērsumu. Zemē, kur pārsvarā lasa prozu un kur dzejas grāmatas pārsvarā izdod tikai pāris simtos eksemplāru, Heli pirmās grāmatas tirāža sasniedza rekordlielumu - 35 000 eksemplāru. Gandrīz tikpat lielā metienā tika izdota arī Heli Lāksonenas otrā grāmata “Raparperisуrän” (Rabarbera sirds). 2003. gadā klajā nāca Heli Lāksonenas dzejas plate “Jänes pussis” (Zaķis somā), kas tiek uzskatīta par vienu no populārākajām audiogrāmatām Somijā. Šogad iznācis Heli dzejas krājums “Sulavoi” (Kausētais sviests).
2000. gadā tika izdots Heli Lāksonenas un dienvidigauņu dialektā rakstošā dzejnieka Jana Rahmana kopkrājums “Maapuupäiv” (Zemeskoka diena). Abi dzejnieki atdzejojuši viens otra dzejoļus - dienvidrietumsomu un dienvidigauņu dialektos.
Heli Lāksonena raksta arī prozu, sastādījusi dzejas antoloģiju somu valodas dialektos, kā arī piedalījusies Laitilas dialekta vārdnīcas sastādīšanā. Heli tuva ir igauņu valoda, viņa ir studējusi Tartu Universitātē un tulkojusi igauņu dzeju un prozu somu valodā.
Heli Lāksonenas dzeja ir ļoti grūti tulkojama, tā dziļi un autentiski iesakņojusies savdabīgajā dialektā.
G.G.
Heli Lāksonena
Gos un bērs
(Lehm ja koiv)
Es grib būt gos apakš bērz.
Es negrib radit
Es negrib zubrit jauns aplauzumprograms
Es negrib skaidrot māt-meit būšans
Es negrib šito vēstul stiept uz pastkast
Es negrib tālrunet ierēdņtantam
Es negrib paturet prāta nevien pinkod
Dod man būt gos apakš bērz,
met man noguruš ād uz istabgrīd
kamīn priekša.
Rudmies
(Karvalauk)
Heiheisāāā!
Es i nogurs no to kāj dauzišan meža
es i uzlikts uz lielakmen elp atvilkt
heiheisāāā!
Te viņč nāk pēc rudmies,
ilg laik tā čaboņ nav dzirdet,
heiheisāāā!
Laiks nekust, un es sāk domat,
ka uz purvmal brieds nāk un grib man
ņemt par sav telen, brieds nostāj blak
un komande:
lec mugura!
Heiheisāāā!
Kokokāāā!
Nenekāāā!
Sasirdzs
(Kipiä)
Kad es bi
sasirdzs zalkts
tad viņč ielik man sava zeķe
lupīnziedpumpur kafijtas pill savāc ar vabulem,
vārij pusmīkst cīruļ ols
un lik rādžam raut vaļa
Kokaudzētājs
(Puunkasvattaja)
Sendiens māts uz krūtim audzej kļavs
gan zaļs, gan liels
tās telefonpabriķ puikiem do ēn
lai man var īsziņ atlaist
1 īsziņa saņemta
1 viesti vastaanotettu
1 message received
1 sõnum vastu võetud
Vai ta kokaudzētāj amat jau nedabūš?
Vārdmaiņa
(Nimevaihetus)
Kurms vair nejaudāj paciest.
Ekssiev smiekl bedrits pārak lab bij prāta palikuš.
Tu pamet veco dzīvsviet,
vien dzelten lakats vēja plīv,
tu pieņem kundzs meits vārd.
Nu ab i Ķepainīš.
Es vēl gaid sav stund.
Tik viens un tas pats jautajums atpakaļ velk:
vai uz skābgurķburk var virsa līmet - ābol zapt?
Beidzamdien pazīms
(Tiättä huono)
Beidzamdien pazīms.
Apdrošinašanfirms merss
iebrauc sēta,
vēš
saulespuķ puš rau,
ogs
no krūm sabrauk,
sābri
ātrie aizrau projam.
Kas man cits vair pār paliek,
vien lūret pa log,
gaidit dien,
kad arī mūs sēta mobiltorn uzslies augša,
kas tik un tā kaut kad kritis gar zem.
No dienvidrietumu somu valodas dialekta atdzejojis
Guntars Godiņš
___
Dzejnieks Contra ar savu poēmu “Tarzāns” ir iegājis igauņu literatūrā kā Urvastes eposa autors. Urvastes tāpēc, ka Contra jeb īstajā vārdā Marguss Konnula dzimis šajā Latvijas pierobežas igauņu ciematā. Tur viņš izaudzis, gājis skolā, dzejojis un strādā par pastnieku. Igaunijā viņš pazīstams kā vienīgais dzejojošais pastnieks.
Contra pārstāv igauņu dzejnieka kivisildnika iedibināto ironisko, neglīto un nepierasto dzejas stilu, bet, ja kivisildniks bieži vien savos tekstos ir nežēlīgi ironisks un rupjš, Contra smalks un tiešs. Viss, ko viņš uzrakstījis, ir smieklīgs un zobgalīgs. Contra bieži dažnedažādās Igaunijas pilsētās uzstājas ar dzejas lasījumiem.
Vēl Contra piekopj tādu žanru kā “kontruzbrukums” jeb sporta dzeja, ko viņš trīs reizes nedēļā pats lasa Igaunijas radio. Kā pats dzejnieks domā - tā ir nosacīti neaizpildīta niša, jo dzejnieki īpaši netiecas būt sportisti. Ar Contru ir savādāk, viņš interesējas par sportu un pats ik gadu piedalās maratonskrējienā.
Viņš, dzīvodams Latvijas pierobežā, dzejoļus veltījis mums, latviešiem. Kā viens no zināmākajiem ir dzejoļu cikls “Natural Born Lāčplēsis”.
G.G.
Contra
***
TIESAS SPRIEDUMS
bija bargs
bet vārgs
***
PASAKI MAN KAS IR TAVS DRAUGS
un es pateikšu
kas ir mans draugs
Natural Born Lāčplēsis
1.
LĀČPLĒSIS
fašistiskās latvijas
pirmās klases iznīcinātājs
2.
viņš pārdzīvo
mazvērtības kompleksus
spalvaino krūšu dēļ
3.
LĀČPLĒSI
tavus upurus es apskaužu
tu nenokausi tos
bet ļausi tiem dzīvot
mūsu sirdīs
4.
LĀČPLĒSI MAITA
kāpēc es vairs nedzirdu
Kurta Kobeina
lāča balsi
5.
L.Ā.
Čplēsis
6.
Lāčplēsi
tu jau ej
pāri visām robežām
arī Vendras mežā Pērnavas apriņķī
7.
LĀČPLĒSIS?
vai tod
Veru bārnīm
ir nū kā beitīs?
8.
LĀČPLĒSIS
nežēlīgi pušu plēš
jums saldē
9.
LĀČPLĒSI
ar nestandarta lāčiem
vari lēnītēm uz sēnītēm
tomēr dari galu eirolācim
10.
LĀČPLĒSI - DABAS BĒRNS
tu esi neiecietīgs kā tavs radītājs
kam netīk
tukšas vietas
kam lāči
11.
kam māte
kam meita
kam lācēns Pūks
12.
asinīs
mētājas ābece
un tajā ābecē ir A
13.
LĀČPLĒSI
tavs darbs iet uz galu
vai no beidzamā lāča
taps kopkillers
14.
LĀČPLĒSI
tā ir pēdējā kauja
kas ar uzvaru nāk
tavas važas
tavi bendes rīki
un galu galā tavs galvaskauss
reiz mēs
(memm - memm)
uzvarēsim tik un tā
15.
uz drūmo lāčauzu fona
viena prieka vēsts -
gan jau reiz lāči paši turpinās
tavu misiju
16.
PALDIES LĀČPLĒSI
pateicoties tev nu ir
mazākuma zvēriem izeja
uz sarkano grāmatu
EPILOGS
lāči Lāčplēsi izraidīja
laukā no elles
elles vārtos
sākās
Baltijas sadarbība
Latvju meiča
man latvju meiča prātā iesūcās kā dēle
tā gumijlaivā bija basām kājām
un lādoties (šķiet rupji) latvju mēlē
no tīkliem zivi laukā šķetināja
es domāju ka klaidone man rokās
bet Amors cēla savu šaujamrīku
no viļņu galiem kāpa lietus mokas
un nāsīs iecirta man lopu smaku sīvu
tā likumburta raksturs uzvarēja
es roku pastiepu - ES TEVI MĪLU
uz plānās vasarkleitas zvīņas nozibēja
no matiem reņģe smaidīja kā ķīla
***
man ir viena kanna
kas tā kanna ir
vai tējkanna
vai lejkanna
vai eļļkanna
es nepārsteigšu gan
man ir stakan
Memoriālā ansambļa debijas kasetes
prezentācija
pilsētas galva
pārgriež lentu
Dienvidnieki ir stulbi
jo cilvēks tuvāk ziemeļiem
jo vairāk saprāta
ziemeļpola iedzīvotājiem
ir pat
ledus lācis
No igauņu valodas atdzejojis
Guntars Godiņš
0