Valodnieks, tulks, dzejnieks, mākslinieks un LU Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits radījis brīvdabas instalāciju un videodarbu, kurā dokumentēta instalācijas tapšana un paša autora pieredze, sastopoties ar neizpratni par lībiešu valodas un kultūras nozīmi.
Mākslas objekts "#nekādu lībiešu nav" atrodas netālu no Miķeļtorņa, Viļumu kapulaukā, un to veido vairākas ceļazīmes, uz kurām nosvītroti apdzīvotu vietu nosaukumi lībiešu valodā, bet atstāti nosaukumi tikai latviešu valodā.
"Par ierosmi šim mākslas darbam kalpojusi mana gadu ilgā un savādā sarakste ar VSIA "Latvijas valsts ceļi", cenšoties panākt, lai lībiešu valoda Latvijā beidzot kļūtu kaut nedaudz redzama, kā tas noteikts Valsts valodas likumā, kura 18. pantā rakstīts – "Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi (..) tiek veidoti un lietoti arī lībiešu valodā"," raksta Valts Ernštreits.
Instalācijas pavadošajā tekstā Valts Ernštreits apraksta valdošo attieksmi pret lībiešu kultūru: "Ņemsim kaut vai valodas likumu. Tur ir sacīts, ka lībiešu valoda ir Latvijas pirmiedzīvotāju valoda, nevis kāda svešvaloda. Un, ka lībiešu valoda jālieto uzņēmumu nosaukumos un uz ceļazīmēm. Bet, ja es aizeju uz uzņēmumu reģistru un gribu reģistrēt tādu nosaukumu lībiešu valodā, tad man saka, ka nevar, jo nosaukumā nedrīkst izmantot lībiešu burtus. Un, kad man ir intervija valsts radio un es gribu, lai tur skanētu mūzika lībiešu valodā, man iebilst, ka tā nedrīkstot, jo tā nav latviski. Lībiešu valoda nedrīkst tapt rakstīta un dzirdama, jo nekādu lībiešu jau nav."
Kā uzsver Ernštreits, šāda attieksme parāda neizpratni par lībiešu kultūras vietu Latvijas nacionālajā kultūrā, kur tai bijusi un ir nozīmīga loma: "Kas par to, ka kristietība ienāca Latvijā tieši caur lībiešiem un daudzi baltvācu un latviešu kultūras darbinieki, arī šodien, ir cēlušies no lībiešiem. Kas par to, ka lībiešu dzejnieks Jānis Princis rakstīja un izdeva dzejoļus latviešu valodā uzreiz pēc Neredzīgā Indriķa, vēl pirms parādījās visi tie jaunlatvieši. Kas par to, ka lībiešiem ir bijis teju 40 rakstnieku, ka starp lībiešiem ir bijuši Latvijā pazīstami komponisti un gleznotāji, un citi kultūras darbinieki. Kas par to, ka Latvijas himnu sarakstījis lībietis Baumaņu Kārlis, vai to, ka latviešu eposs "Lāčplēsis" pārstāsta lībiešu vēsturi un notiek visās tajās vietās, kur dzīvoja lībieši."
Ar savu darbu Ernštreits grib pievērst uzmanību intereses trūkumam lībiešu kultūras novērtēšanā un saglabāšanā, kā arī aicināt iejusties apdraudētas kultūras un valodas pārstāvja ādā: "Es gribētu, lai ikvienam būtu iespēja šeit nedaudz pakavēties. Nedaudz padomāt pašiem par savu tautu – kā tas ir, kad tava tauta diendienā tiek tīrīta ārā no grāmatām, zīmēm un vēstures, kad tava valoda nedrīkst būt redzama pat tavā dzimtenē, tavā paša zemē, kad tev no dienas dienā ir jāklausās un jāskatās, kā tava tauta un valoda tiek izdzēsta."
Vairāk par projektu iespējams lasīt šeit.
1