Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
14.03.2022

Nekad vairs! Tiešām?

Komentē
7

Kad Latvijas informatīvajā telpā lasu atgādinājumus, ka kontekstā ar agresiju pret Ukrainu "pelēkā" vairs nav un dzīvē ir situācijas, kad malā palikt nevar, tad, piekrītot šādai nostājai, es ceru, ka tikpat izlēmīgi mēs būsim arī citās reizēs, kad ērtāk būtu "nelēkt uz ecēšām".

Dusmas, izmisums un bailes cilvēka emocijas un vērtējumus dara kategoriskākus. Tā nav ironiska vai aukstasinīga vērotāja piezīme, jo šo pavērsienu redzu arī pats sevī, lasot par Ukrainu. Ja ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans 6. martā raksta, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir pielikusi punktu diskursam par "dižo krievu kultūru, Tolstoja un Dostojevska kultūru", kas stāv pāri politikai un tagadnei, tad, lasot šo skarbo apgalvojumu 7. martā, sliecos Žadanam piekrist, ko, visticamākais, nedarītu 7. februārī. Ja Ukrainas dziedātāja, starp citu, etniska krieviete Oļa Poļakova, kā saka, nodod uguņus par Krievijas sabiedrības vairākuma nevēlēšanos kaut uzzināt patiesību, es viņas dusmām piekrītu. No šī viedokļa raugoties, man nav iebildumu pret kategoriskumu, kas izskan, vērtējot Krievijas sabiedrības klusēšanu. Proti, ka nav pieņemama izvairīgā nostāja "mēs jau par mieru, bet paši saprotat, kādā valstī dzīvojam". Vai nu – vai nu.

Tomēr, kad nu esam nostiprinājušies savās taisnajās dusmās pret klusēšanu, tad būtu arī godīgi pārdomāt, vai tik principiāli paši esam gatavi būt arī nākotnē. Ja esam, jauki, tikai jāatgādina, ka mums pašiem ir – šis gan būs dzēlīgi – sena un izkopta paklusēšanas un, kā saka, izlikšanās par beigtiem tradīcija.

Proti, ir zināmas paralēles. Tāpat kā Putina Krievijā ir daļa sabiedrības, kas patiešām atbalsta agresiju pret Ukrainu, tāpat okupētajā Latvijā bija cilvēki, kuri iekļāvās režīmā visnotaļ apzināti un ar pārliecību, ka tā ir pareizi. Par šo aktīvo daļu nerunāsim. Parunāsim par tiem, kas "mīļā miera labad" klusēja okupētajā Latvijā un klusē Putina Krievijā. Nezinu, kā jūtas klusējošie Krievijā, bet man šķiet, ka dzīves veidošanas taktika "vilks paēdis, un kaza dzīva" Latvijā ir ļoti nepatīkama tēma. Ne velti publicists Aivars Kļavis pērn iznākušajā grāmatā par žurnālu "Avots" raksta: "Tagad tiem, kas to nav piedzīvojuši, tā ir trešdaļgadsimta sena, grūti izprotama pagātne. Tā īsti patiesību par to laiku uzzināt nav iespējams, un, ja godīgi, es to nemaz vairs arī negribu zināt." [1]

Tālāk minēšu vairākas vēsturiskas epizodes okupētajā Latvijā, kuru varoņus vieno nevis dedzīga, patiešām pārliecībā balstīta pozicionēšanās, bet vēlme nogludināt asumus, lai iztiktu bez liekiem kreņķiem. Lai varētu "vienkārši normāli dzīvot", jo "dzīve taču tikai viena". Ja Kļavja grāmatu jau pieminēju, ar to arī turpināšu. "Cilvēks, kuram bija uzgrūsta atbildība par "Avotu" (citādi to nevar nosaukt, jo viņš atradās uz zemākā no pakāpieniem centrālkomitejas darbinieku hierarhijā), bija Propagandas un aģitācijas nodaļas preses sektora instruktors Ojārs Skudra. Pirmajā pusgadā mūsu tikšanās notika teju reizi mēnesī. Biedrs Skudra sagumis sēdēja aiz rakstāmgalda, un varēja skaidri redzēt, ka šīs tikšanās viņu iepriecina tikpat maz kā mani." [2]

Pirmā ordinētā mācītāja Vaira Bitēna uzstājās 1987. gadā Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs padomes paplašinātajā plēnumā – "Nevajag tik daudz cilāt un plucināt to, kas mums katram sāp, bet vajag vairāk runāt par to, kas mūs vieno." [3]

"Būtisks traips sociāldemokrātu reputācijai 1940. gadā ir fakts, ka virkne redzamu LSDSP biedru kļūst par klaji prosovjetiskās Kirhenšteina valdības ierēdņiem: Brūno Kalniņš kļūst par Latvijas armijas politisko vadītāju, Voldemārs Bastjānis kļūst par departamenta vadītāju Finanšu ministrijā, Klāvs Lorencs – par bankas direktoru u.tml. Vienlaikus ir aplami apgalvot, ka LSDSP biedri būtu vadījuši Latvijas sovjetizāciju vai to kaut cik jūtami ietekmējuši – pat tad ja Brūno Kalniņa atrašanās armijas vadībā daudziem radīja ilūzijas par jaunā režīma demokrātisko raksturu. Turklāt jāņem vērā, ka ar padomju varu bija gatavi sadarboties visdažādāko partiju un novirzienu Latvijas politiķi – pats Kirhenšteins bija Progresīvās apvienības biedrs, tieslietu ministrs Juris Pabērzs – latgaliešu Progresīvās tautas apvienības biedrs utt. Daudzi sociāldemokrāti nebūt neatbalstīja Latvijas iekļaušanu PSRS, bet gan, vismaz pēc pašu domām, "glāba, kas glābjams". [..] Kolaborācija diemžēl tolaik nepazina partiju krāsu atšķirības; iespējas taisīt karjeru jaunajā iekārtā izmantoja dažnedažādi ļaudis – turklāt vairums viņu nāk no Ulmaņa režīmam lojālajām "pilsoniskajām" aprindām, nevis no pagrīdē iedzītiem sociāldemokrātiem." [4]

"Atbilstoši jauno pārmaiņu gaisotnes nostādnēm šai VDK piesegstruktūrai [Padomju jaunatnes antifašistiskā komiteja] deva jaunu nosaukumu – PSRS Jaunatnes organizāciju komiteja (JOK)." LPSR JOK atbildīgais sekretārs bijis arī Māris Riekstiņš [5], vēlāk Latvijas Republikas sūtnis NATO, ASV, Krievijā utt.

[Latvijas Pareizticīgās baznīcas 1951.–1958. gados] arhibīskaps Filarets bija daudz piekāpīgāks [pret padomju varu], lai gan bijis PSRS notiesāts pēc 58. panta par kontrrevolucionāru darbību, sēdējis 1933.–1943., kā ieslodzītais piedalījies Baltās jūras kanāla "Belomorstroj" celtniecībā [6].

Redzat, cik daudz pelēkā nokrāsu, cik daudz veidu paklusēt vai kaut ko nomurmināt? Nedomāju, ka kāds no šādiem cilvēkiem bija – lietojot mūsdienu politisko retoriku – "putinists". Nē, tie bija cilvēki, kuri izvēlējās kompromisus.

2014. gada aprīlī tolaik bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers ieradās Rīgā, lai iepazīstinātu Latvijas – Eiropas Savienības dalībvalsts – publiku ar sevi kā kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Sabiedriskajā televīzijā notika diskusija, kuras laikā es jautāju Junkeram, vai Eiropa nodos Ukrainu. Cik atceros (gan jau video ieraksts atrodams) par šādu tēzi apvainojās ne tikai Junkers, bet arī klātesošie Latvijas politiķi. Toreiz Rietumi Ukrainu nodeva. Es neapgalvoju, ka Rietumi Ukrainu nodos arī 2022. gadā – galu galā pārāk dažādi interpretējams ir pats nodošanas jēdziens. Tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka šogad Rietumos sāks skanēt arī aicinājumi – protams, protams, tikai un vienīgi "cilvēku dzīvību glābšanas vārdā" – "uzsākt dialogu" ar Putinu, ņemt vērā arī "Krievijas intereses". Krievijai vēlamajā ietekmes zonā, ziniet. Nē, es domāju, ka mums neuzbruks militāri, mums vienkārši mēģinās izgriezt rokas, padarīt par Kremlim tīkami klusējošu bufervalsti, kas "nejaucas, kur nevajag". Un tad patiešām pienāks "patiesības stunda" Latvijā. Es ļoti ceru, ka šobrīd tik skaidri savu nostāju atradusī Latvijas sabiedrība tāpat turēsies arī šādā situācijā, kad runa būs par katra individuālo izvēli – piekāpties (varam sākt uzskaitīt iemeslus tam par labu…) vai tomēr vismaz nesadarboties.

 

[1] Kļavis, Aivars. Avota laiks. Zvaigzne ABC, 2021, 214. lpp.
[2] Turpat, 119.–120. lpp.
[3] Balode, Dace, Tēraudkalns, Valdis. Sieviešu ordinācijas vēsture 20. gadsimtā Latvijas luterānismā. No: Sievietes reformācijas ceļā. LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 119. lpp.
[4] Ījabs, Ivars. Sociāldemokrātija un valsts dibināšana. Latvija. Frīdriha Eberta fonds, 2019, 55., kā arī 62.–63. lpp.
[5] Daukšts, Bonifācijs. LPSR Valsts drošības komitejas un Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības sadarbība (1953–1961). No: VDK Zinātniskās izpētes komisijas raksti. 1. sējums. 2015, 691.–693. lpp.
[6] Gaļina Sedova (māsa Eufrosīnija). Rīgas eparhija Staļina un Hruščova periodā. 1944–1964. Daugavpils Universitāte, 2019, 91. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!