Foto - Daina Geidmane
 
Recenzija
24.05.2016

Nekā satraucoša. Toties glīti

Komentē
0
Saglabā

Par Mārtiņa Eihes izrādi "Bonija un Klaids" Dailes teātrī

Pat ja iestudēt "Boniju un Klaidu" nav bijusi režisora paša izvēle (septembrī Dailes teātris ziņoja, ka ar šo darbu sezonu noslēgs Laura Groza-Ķibere), tomēr jaunākā Mārtiņa Eihes izrāde ir nepārprotami rakstīta šī režisora rokrakstā. Un ne pirmo reizi veids, kā Mārtiņš Eihe velk līnijas, izrādās interesantāks par stāstu, kas iznācis galarezultātā. Pat ja burti gāžas katrs uz savu pusi.

Ja vispār ir iespējams samontēt impresionismu ar nežēlības teātri, tad šķiet, ka tieši to daudzās savās izrādēs konsekventi mēģina panākt Mārtiņš Eihe. Kad griezīgu šausmu/izmisuma/strupceļa sajūtu raisa nevis pats notikums, izspēlēts skatītāju acu priekšā, bet gan tā rezonanse, atbalss varoņu un arī skatītāju apziņā. Un veids, kā cilvēki uz skatuves soli pa solim iet pretī katastrofai, pašiem to neapzinoties, bet skatītājam jau zinot, labākajās Eihes izrādēs var būt ļoti rafinēts un satriecoši iedarbīgs. Bet var arī nebūt. "Bonija un Klaids" ir gadījums, kad nav. Bet, kāpēc nav, ir vērts saprast.

Britu autora Ādama Peka lugas "Bonija un Klaids" uzbūve ar vairākkārtējām pārbīdēm laikā un telpā faktiski dubultā nodrošina, lai skatītājs jau stāsta sākumā saprastu, ar ko tas beigsies. Pirmkārt, reālā laupītāju pāra Bonijas Pārkeres un Klaida Berova dzīvesstāsta asiņainais iznākums ir plaši zināms, un, otrkārt, autors tekstā ik pa brīdim pārceļas no Bonijas un Klaida savstarpējo attiecību peripetijām uz Klaida bezkaislīgo komentāru, it kā vērojot sevi un Boniju no malas mašīnā, kas neizbēgami brauc pretī policijas lodēm. Tieši šīs notikumu paredzamības dēļ nešķiet, ka režisora uzmanības centrā primāri būtu konkrētais, psiholoģiskais Bonijas un Klaida/sievietes un vīrieša attiecību sižets, pat ja saturiski tas izvirzās priekšplānā. Vairāk Eihi, šķiet, interesējis arhetipiskā modeļa, ko pēc pilnas programmas savā negarajā dzīvē realizēja arī reālie Bonija un Klaids, – dzīvo ātri, mirsti jauns – performatīvais līmenis. Gan idejiski – reflektējot par to, kas sabiedrības apziņā kādu padara par zvaigzni –, gan jo īpaši tehnoloģiski: izmēģinot dažādas komunikācijas formas starp aktieriem un publiku.

Atsevišķi režijas elementi "Boniju un Klaidu" sarado ar virkni kvalitatīvi ļoti atšķirīgu Mārtiņa Eihes izrāžu (no jaunākā laika vistuvāk ir Valmieras Drāmas teātra "Romeo un Džuljeta" un Dailes teātra "Ugunsgrēki"), bet visvairāk laikam tomēr ar konceptuālo fiziskā teātra paraugu "Sāra Keina" (2011, apvienības "Nomadi" un Ģertrūdes ielas teātra projekts). Izaicinošajai Sāras Keinas personībai, kurā nošķirt dzīvi no daiļrades ir neiespējami, veltītajā izrādē psihodēliskas dzīvās ģitāras skaņu ritmā divi vīrieši un viena sieviete cits citu lauzīja, pakļāva un pakļāvās, radot fiziski sajūtamu ķermeņu savstarpējās pievilkšanās un atgrūšanās jeb atkarības stāstu.

Pieļauju, ka izrāde "Bonija un Klaids" iecerēta līdzīgi, gribot radīt emociju, seksa, vardarbības, baiļu un nāves kokteili, kam uz skatītāju būtu jāiedarbojas gandrīz vai fizioloģiski. Par šādu ieceri liek domāt jau izrādes sākums, kad galvenie varoņi izcīna tādu kā seksa kauju, agresīvā kustību partitūrā mēģinot viens otru izģērbt. Iznāk gan drīzāk saspringti, nevis jutekliski.

Ik pa brīdim izrādes laikā tieši un neslēpti tiek stilizēti vai pat citēti arī vairāki performances žanra klasiķu Marinas Abramovičas un Ulaja attiecību tēmai veltītie 20. gadsimta 70. gadu hrestomātiskie priekšnesumi. Nav gan iespējams skaidri atbildēt, vai Mārtiņš Eihe uz šiem īstajiem "robežpārkāpējiem dzīvē un mākslā" (pats par sevi ļoti precīzs režisora intervijā izteikts apzīmējums, attiecināms tiklab uz Abramoviču un Ulaju, kā uz Boniju un Klaidu) skatās ironiski – kā uz parodijas objektiem – vai respektējoši: kā uz iedvesmojošiem absolūtās brīvības iemiesotājiem. Tomēr neatkarīgi no ieceres izpildījums ir tik atvieglināts, ka labāk par oriģināliem neatcerēties. Jo, ja Marina Abramoviča un Ulajs tik ilgi elpoja viens otra mutē, kamēr zaudēja samaņu, tad Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks drusku, piedodiet, pasūcas un pārtrauc.

Paņēmieni, ko Eihe izmanto šajā izrādē, nav ne jauni, ne pārsteidzoši, bet, mērķtiecīgi pielietoti, varētu būt ļoti iedarbīgi. Piemēram, aktieri runā gan ar, gan bez mikrofoniem, komunicē ar publiku gan tieši, gan izliekas to nemanām. Aktieriem vairākkārt režisors licis skatīties zālē sēdošajiem acīs – jau pirms izrādes sākuma Bonija un Klaids ir spēles laukumā un nenovērsdamies vēro. Publikai tiek izdalīti lukturīši, aicinot tos lietot pēc pašu izvēles, faktiski tātad ļaujot katram skatītājam veidot pašam savu kadru montāžu. Bet visām šīm norisēm raksturīgs tāds kā neobligātums. It kā tās kaut ko nozīmē, bet pēc brīža jau nenozīmē neko. Piemēram, manis redzētajā izrādē uz zālē iezvanījušos telefonu Mārtiņš Upenieks reaģēja uzreiz, pietuvojoties vainīgajam ar draudīgu sejas izteiksmi. Savukārt uz otrajā rindā sēdošo padsmitnieku, kurš, acīmredzami garlaikodamies, savā nodabā spīdināja lukturīti vienā laidā, aktieri nereaģēja nekā. Lukturīšus var arī neieslēgt vispār (es neieslēdzu ne reizi), tātad to varētu arī nebūt.

Daļa atbildības par izrādes remdenumu jāuzņemas arī aktieriem. Lelde Dreimane rada iespaidu par skaistu, juteklisku un ļoti mazpieredzējušu būtni, kuras jūtas pret Klaidu šķiet raksturīgas pirmajai mīlestībai, kad mīlas objekts liekas nevainojams pat tad, kad izturas kā draņķis. Mārtiņš Upenieks savukārt spēlē ne tikai pašpietiekamu, bet pat atklāti egocentrisku un visai infantilu jaunu vīrieti, kurš, apjauzdams, ka iekūlies nepatikšanās, ar kurām vairs netiek galā, sāk savās nelaimēs vainot visu pasauli un pirmkārt jau mīļoto meiteni. Rezultātā uz skatuves ir divu jaunu cilvēku sadzīviska kašķēšanās, kas varētu notikt jebkura daudzdzīvokļu nama virtuvē. Un, kaut arī lugas teksts un situācija nemitīgi atgādina, ka nāve ir neizbēgami tuvu, izrādē nerodas ne apdraudētības, ne līdzjūtības, ne kāda cita attieksme.

Savs performatīvais līmenis ir arī dekorācijai (telpas koncepcijas autors ir pats režisors) – katru reizi, kad Mārtiņš Upenieks novelk sarkanās krāsas rullīti pa balto papīra sienu, bilde mainās. Jo krāsa/asinis katru reizi plūst citādāk. Bet jebkurā gadījumā izskatās nevis satraucoši, bet gan glīti. Kas arī ir Dailes teātra izrādes galvenā problēma.

Finālā režisors liek skanēt grupas "Rammstein" slavenajam grāvējam "America" un aktieriem karāties ar galvu uz leju. Bet ne pārāk ilgi – tā teikt, drusku pakarājamies, kamēr skan dziesma, un ejam prom. Nez vai "Rammstein" šādā variantā ir atbilstošākā izvēle. Tad jau drīzāk nāk prātā Bejonses un Jay-Z melodiskais hits "'03 Bonnie & Clyde". Jo izrādē tā vietā, lai mutē rastos asins garša un acīs cirstos sviedri, ir seksīga dīva un it kā skarbs, bet patiesībā tikai glamūrīgs reperis, kas dzied par Boniju un Klaidu – lai kas arī notiktu, tu būsi mans draugs/draudzene. ("[Jay] All I need in this life of sin, is me and my girlfriend. /[Bey] Down to ride 'til the very end, it's me and my boyfriend. /[Jay] All I need in this life of sin, is me and my girlfriend. /[Bey] Down to ride 'til the very end, it's me and my boyfriend.") Citiem vārdiem sakot, pat ja iecerēts bijis smagais roks, iznākusi tikai popsa.

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!