Nejēdzība

Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" apliecina, ka novalkāti izteikumi dažkārt tomēr ir patiesi – elite tiešām dzīvo citā realitātē.

Nelielās valstīs politisko lēmumu pieņēmējiem vismaz teorētiski ir iespējams labāk pārdomāt iecerēto ideju reālo ietekmi un modelēt variantus, jo spēles laukums ir samērā labi pārskatāms. Grozījumi minētajā likumā šo pieņēmumu apstrīd.

Kā spilgtu piemēru te var minēt finanšu ministra Jāņa Reira neseno interviju, kurā viņš apgalvo, ka obligāto sociālo iemaksu minimālā apmēra noteikšana "veicinās attīstību daudzās nozarēs, kurās trūkst darbinieku". Citiem vārdiem sakot, ministra ieskatā, piemēram, autoratlīdzības saņemošie radošo profesiju pārstāvji kaut kā plūstoši un vienlaicīgi kardināli mainīs nodarbošanos. Reirs retoriski jautā, "kādēļ gan uzņēmējam vispār domāt par attīstību un modernizāciju, ja ir pieejams lēts darbaspēks", un viņam, acīm redzot, pat neienāk prātā, ka ir jomas, kurās "attīstību un modernizāciju" vairāk ietekmē Latvijas nelielais tirgus un iedzīvotāju zemā pirktspēja. Es nebūt neapgalvoju, ka mēģinājumi nodrošināt vismaz kaut kādu konkurētspēju, optimizējot nodokļu maksājumus, ir labi no ekonomikas attīstības viedokļa, tomēr rodas iespaids, ka Reiram ir problēmas ar skarbās realitātes pazīšanu. Reirs patētiski paziņo, ka izmaiņas izbeigšot "moderno verdzību" Latvijā, acīm redzot, nenojaušot – ja cilvēki šo izmaiņu dēļ zaudēs esošos ienākumus, viņu ienākumi kļūs neprognozējamāki, viņi būs spiesti strādāt nelegāli un tieši tas padarīs viņus vēl vairāk atkarīgus no "vergturiem".

Amatpersonas lieto arī demagoģiju. Ja skaidrojums reformai būtu saistīts ar, teiksim, no neapmierinošas demogrāfiskās situācijas izrietošiem draudiem sociālo izmaksu (pensijas u.c.) sistēmai, to varētu saprast. Tā ir problēma, ar ko saskaras pat Ķīna, kurā pasliktinās strādājošo un pensionāru proporcija. Es saprastu atklātu valodu: ar sociālo budžetu ir slikti, tā turpināt nevar. Tā vietā jau minētajā Reira intervijā tiek apgalvots ­– neesot godīgi, ka vieni maksā "pilnu sociālo nodokli", citi – ne, savukārt valsts sniegtos pakalpojumus vēlas saņemt visi. "Piemēram, izglītība, veselība, drošība, asfaltēti ceļi – tie visi ir valsts pakalpojumi." Kāds sakars ceļiem, skolotāju un policistu atalgojumam ar iemaksām sociālajā budžetā? Nekāds. Tomēr tas neliedz Saeimas ārkārtas sēdē 29. jūnijā šo demagoģiju atkārtot arī Finanšu ministrijas parlamentārajam sekretāram Atim Zakatistovam, kurš jutās aicināts pieminēt arī to, ka pedagogi ir pelnījuši lielākas algas. Turklāt, ja Reirs nenoliedz, ka visu šo vingrinājumu dēļ "pirmajā gadā būs grūti", tad Zakatistovs uzskata par nepieciešamu apgalvot, ka "šis ir izaugsmes laiks" un – lai kļūtu pavisam smieklīgi, ja atceras uzņēmēju organizāciju skaļos iebildumus pret izmaiņām – "ekonomika jau šobrīd ir sapratusi un pielāgojusies jaunajiem noteikumiem". Lai cik teatrāli tas skan, man atliek tikai secināt, ka Reira un Zakatistova "ekonomika" ir kaut kas atšķirīgs no ekonomikas.

Jāpiezīmē – to, ka izmaiņu autori paši apzinās savu argumentu vājumu, netieši apliecina arī kautrīgā klusēšana par tām konkrēto partiju interneta vietnēs. Piemēram, "Jaunās Vienotības" platformas "ziņu" sadaļā interesents var izlasīt par Covid-19 vai pašvaldību vēlēšanām, bet ne jēdzīgu skaidrojumu par sociālo iemaksu izmaiņām. Tas pats attiecas uz kultūras jomu kūrējošās Nacionālās apvienības (NA) vietni. Rodas iespaids, ka nacionāļus autoratlīdzību saņēmēju liktenis patiesībā sevišķi neuztrauc, jo viņi šo radošo publiku uzskata par latvisko dzīvesziņu – NA izpratnē, protams – nepietiekami apguvušiem liberāļiem. Nedaudz adekvātāk situāciju skaidro kustība "Par!", norādot, ka "vismaz ceturtdaļa Latvijas nodarbināto ir nonākuši situācijā, kur neveic uzkrājumus pensijai pat minimālā apmērā". Kā jau iepriekš minēju, šī patiešām ir nopietna problēma, bet jautājums ir – neveic tāpēc, ka negrib, vai tāpēc, ka nevar? Pieļauju, ka daļa pārvērtē sevi, uzskata, ka spēs vienmēr par sevi un saviem tuvākajiem parūpēties, tātad ir sadaļā "negrib". Tajā pašā laikā ir būtiska daļa nodarbināto, kuru ienākumu apmērs un neregularitāte vienkārši neļauj veikt saprātīgas iemaksas, un šiem cilvēkiem izmaiņas neko nepalīdzēs. Kustība "Par!" arī atzīst, ka "reformā ir trūkumi", piemēram, tā ir pārāk sarežģīta, un aicina Finanšu ministriju trūkumus novērst. Tomēr tad rodas jautājums: kādēļ viena koalīcijas partija ir vēsā mierā noskatījusies (arī atbalstījusi balsojot), kā cita "ražo brāķi"? Es saprotu, ka AP! var tikai klusi priecāties par JV kļūdām, bet tās, atvainojiet, izmaksā pārāk dārgi ļoti daudziem cilvēkiem, starp tiem arī tieši AP! elektorātam. No AP! puses tas nav nedz godīgi, nedz tālredzīgi.

Notiekošais ir spilgts piemērs asimetrijai varas un pilsoņu attiecībās. Proti, ņemot vērā, ka nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, jaunā regulējuma, ja tā var teikt, grāmatvediskās nepilnības varbūt tiešām tiks līdz gada sākumam novērstas. Asimetrija izpaužas tā, ka nejēdzību autori nejutīs nekādu atbildību par pilsoņu patērēto laiku un naudu, par viņu pārdzīvoto stresu; pilsoņiem būs jājūtas pat pateicīgiem, ka vara labojusi savas kļūdas. Šķiet, nav jāpierāda, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams gadījumā, ja kļūdu pieļauj pilsonis – sods par to ir neizbēgams.

Tāpat samiernieciskais pieļāvums, ka nepilnības vēl tiks labotas (iespējams!), neņem vērā, ko šāda nejēdzība, kas ilgst pusgadu vai gadu, nozīmē konkrētām profesionālajām grupām. Būs cilvēki, teiksim, viesmīlības sfērā strādājošie, kuri vienkārši aizbrauks – par spīti pandēmijai, piemēram, Lielbritānija šobrīd izjūt darbaroku trūkumu un piedāvātais atalgojums tiek palielināts (par šo tēmu raksta, piemēram, "The Economist" 26. jūnijā, 57. lpp.). Radošo profesiju pārstāvjiem turpināt savu darbu ārpus Latvijas ir daudz grūtāk. Tāpēc bez pārspīlējuma var teikt, ka izmaiņas ilgtermiņā visvairāk skars konkrētas profesionālās grupas, kas veido kultūras un informatīvo vidi Latvijā.

Kā var no rīta līdz vakaram runāt par kultūras nozīmi, par to, cik svarīga ir kvalitatīva informatīvā vide, un vienlaicīgi praksē rīkoties pretēji deklarētajam, man nav skaidrs. Hipotēzes līmenī var pieņemt, ka lēmumu pieņēmēji ir pārliecināti, ka radošo ienākumi patiesībā ir lielāki par deklarētajiem, tādēļ žēlabas ir liekuļotas. Būšu nepieklājīgs: nevajag spriest par citiem pēc sevis (atšķirība starp visnotaļ daudzu politiķu dzīvesveidu un ienākumu deklarācijām ir viegli pamanāma). Tomēr vēl bēdīgāk, iespējams, ir tas, ka notiekošais apliecina – lēmumu pieņēmēji vispār nesaprot, kā funkcionē radošā ekosistēma. Acīm redzot, viņi spriež pēc atsevišķiem salīdzinoši labi atalgotiem, atļaušos teikt, kultūras funkcionāriem vai komerciāli veiksmīgākajiem ekosistēmas pārstāvjiem, neapjēdzot, ka ekosistēma ir daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka.