Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
26.07.2021

Neiespējamās misijas

Komentē
1
Saglabā

Pēc gandrīz divdesmit gadu militāras klātbūtnes ASV pamet Afganistānu, tā arī nepanākot Rietumiem saprotamas demokrātiskas iekārtas izveidi šajā valstī.

Lai sajūta, ka Rietumu misijas bijušas neveiksmīgas, nostiprinātos vēl vairāk, var pieminēt, ka Francija jūlijā paziņoja – līdz nākamā gada aprīlim tā izvedīs apmēram 5000 militārpersonu, kuras kopš 2013. gada centušās apkarot islāma radikāļus Sāhelas reģionā Āfrikā.

Visvienkāršāk būtu teikt, ka šāds iznākums ir tikai loģisks, jo misiju skarto reģionu cilvēki vienkārši nevēlas Rietumiem pierastās institūcijas, kultūras prakses un vērtības. Problēma šādā tēzē ir tā, ka to viegli interpretēt kā cilvēku dalīšanu "civilizētos" (Rietumu normas) un "necivilizētos", kas man nešķiet jēdzīgi. Ja es piederētu Rietumu mūsdienu kreiso strāvojumiem, tad es varētu Rietumu misiju neveiksmes dēvēt par neizbēgamām, atsaucoties tikai uz Rietumu "koloniālās domāšanas" nespēju izprast lokālo specifiku. Šajā tēzē savukārt problēma ir tā, ka mēs, cilvēki, vispār ne sevišķi interesējamies par citiem. Piemēram – nedomāju, ka Ķīnas politiskā, ekonomiskā un intelektuālā elite ir daudz labāk informēta par Nigēras, Mali vai puštunu tradīcijām. Tāpat intereses un izpratnes trūkums neattiecas tikai uz "kaut kādām" etniskām grupām vāji attīstītās Āfrikas vai Āzijas valstīs. Cik mēs Rietumos zinām, piemēram, par velsiešiem tepat Eiropā? Neviens, šķiet, nesalīdzinās Ķīnu ar Čadu, bet – vai mūs interesē arī mūzikas underground Ķīnā? Citiem vārdiem sakot, nedomāju, ka Rietumu neveiksmes "demokrātijas un tiesiskuma" eksportā var izskaidrot ar Rietumu lēmumu pieņēmēju aroganci.

Lai cik vecmodīgi un vulgāri marksistiski tas izklausītos, domāju, ka cilvēku attieksmi pret institūcijām un vērtībām nosaka viņu ekonomiskais stāvoklis. Respektīvi, ja mana objektīvā prioritāte ir ikdienas iztikas minimuma nopelnīšana vai elementāra drošība, tad aicinājumi nedot kukuļus, iestāties par atklātām un demokrātiskām vēlēšanām kā vienīgo pareizo politisko procesu – tas viss mani labākajā gadījumā saērcinās. No šī viedokļa Rietumu demokrātisko vērtību aizstāvjiem derētu pavērties vismaz uz daļu no tā saucamā protesta elektorāta pašu mājās, pirms satriekti šūpot galvu par "neapzinīgajiem" ļaudīm Afganistānā vai Sāhelā. Tad izrādīsies, ka arī par savu materiālo labklājību un drošību (imigranti!) saraizējies "rietumnieks" neuzvedas atbilstoši liberālas demokrātijas priekšrakstiem. Ja talibi spēj nodrošināt salīdzinoši efektīvāku drošības situāciju, tad cilvēkam Afganistānā talibu vēršanās pret laicīgo valsti un demokrātiskajām praksēm var objektīvi šķist kā cena, kuru vērts maksāt. Man – šajā gadījumā kā nosacīto Rietumu iedzīvotājam – nav grūti patiešām neviltoti kreņķēties par to, vai islāma radikāļi Sāhelā neiznīcinās senus manuskriptus, tomēr diez vai būtu loģiski paģērēt to pašu no Mali iedzīvotājiem, no kuriem apmēram 36% dzīvo trūkumā.

Tāpat Rietumu misiju (atgādināšu, ka Afganistānā un Sāhelā piedalījās arī Baltijas valstu militārpersonas) sērīgais nobeigums varētu būt saistīts ar mūsu, ja tā var teikt, melnbalto skatījumu uz 21. gadsimtā iespējamām valsts formām. Mazliet vienkāršojot, tādas varot būt divas. Dažādu nokrāsu autoritārās – sākot ar Krieviju un Ķīnu, beidzot ar Kubu un Ēģipti – un demokrātiskās. Šāds skatījums neņem vērā to, ka vietējās kopienas var dot priekšroku daudz irdenākiem, decentralizētākiem veidojumiem, jo īpaši gadījumos, kad administratīvās robežas nesakrīt ar etniskajām. Starp citu, nav pat nepieciešams atsaukties uz kādas teritorijas etnisko un/vai konfesionālo raibumu, jo kopienu savstarpējā atsvešinātība var pastāvēt arī bez tā. Riskēšu salīdzināt, piemēram, etnisko uzbeku apdzīvota Afganistānas reģiona ļaužu skatījumu ar, teiksim, Krievijas Tālajos Austrumos dzīvojošo situāciju. Skaidrs, ka Tālajos Austrumos mītošais cilvēks zina, ka dzīvo Krievijas valstī, bet cik intensīva ir viņa kopības interese par Rjazaņā notiekošo un paļaušanās uz "Maskavu" ("Kabulu")? Domāju, ka diezgan relatīva. Lojalitātes tēma vispār ir ironiska, un iespējams, ka Rietumu publika to pat īsti neapzinās. Proti, viegli iedomāties, ka pilsoņi Rietumos, vērtējot "kaut kur" Āfrikā vai Āzijā notiekošo, var nesaprast, kā lojalitāte pret dzimtu, kopienu, reliģiju var būt stiprāka nekā lojalitāte pret "nāciju" un "valsti". Un kā tad ir pašos Rietumos? Jo īpaši ja paveras uz ASV, kur trampisti un demokrāti viens otru par īstiem amerikāņiem pat neuzskata? Lojalitātes hierarhijas mainās arī Rietumos, un mums nepavisam nav iemesla vīpsnāt.

Kādas varētu būt sekas Rietumu misiju Afganistānā un Sāhelā samocītajam finālam? Patiesībā nekādas, ja vien neieslīgstam propagandiskos strīdiņos. Kā atceramies, ASV nolēma sākt misiju Afganistānā pēc 11. septembra terora aktiem. Ir pagājis krietns laiks, un "sliktie puiši" Rietumus vairāk apdraud no iekšpuses vai citiem reģioniem. Īsi sakot, terora draudi nedz samazināsies, nedz palielināsies. Abi reģioni bija un būs jūtami imigrācijas plūsmu papildinātāji, jo, ciniski sakot, nav lielas starpības, kādēļ cilvēkam jādodas meklēt laimi svešumā – baidoties no islāma radikāļiem vai privātas bezcerīguma sajūtas. Afganistānas gadījumā lielākas garantētas galvassāpes nu būs citām reģiona valstīm (Irānai, Pakistānai, Indijai, arī Ķīnai), un te lielākais risks saistās ar to, ka, metoties cīņā par lielāku ietekmi Afganistānā, šīs valstis salamāsies tik ļoti, ka tas sāks apdraudēt plašāku publiku (piemēram, ja Pakistāna un Indija atsāks žvadzināt kodolieročus). Ar Sāhelu, ņemot vērā, ka šis reģions ģeogrāfiski Eiropai ir tuvāk nekā Afganistāna, varētu būt trauksmaināk, tomēr, ja turpinām cinisko līniju, ir labas ziņas: šajā reģionā pašmāju cīņu par varu un resursiem ir tik daudz, ka aktīviem vietējiem pilsoņiem tāpat ir labas iespējas izvērsties un pilnvērtīgu došanos sodīt grēkā nogrimušos eiropiešus atlikt uz vēlāku laiku. Tuvāk ir Čada, Sudāna, Dienvidsudāna utt.

Es nevedinu uz secinājumu, ka starptautisko misiju (starp citu, ne tikai Afganistānā un Sāhelā) pieredze saka – Rietumiem turpmāk ir pilnībā jāignorē citos pasaules reģionos notiekošais, jo, raugi, nekas prātīgs no "es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!" nav sanācis. Rietumiem bija, ir un būs, kā saka, darba pilnas rokas, lai līdzdarbotos klimata, vides un – surprise, surprise! – pandēmiju jautājumos. Savukārt politiskā izkārtojuma un vērtību hierarhiju jautājumos bez nepārprotami formulēta palīdzības lūguma prātīgāk ar saviem labajiem nodomiem virsū nebāzties.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!