Ekrānšāviņš no prezidenta uzrunas
 
Raksti
03.01.2022

"Neiespējamā misija" 31. decembra vakarā

Komentē
2

Valsts augstāko amatpersonu uzrunas gadumijā ir viens no dīvainākajiem rituāliem.

Mums ir ļoti daudz neglaimojošu apzīmējumu tam, ko saucam par politiku. Sākot ar tādiem netaisnīgiem apzīmējumiem kā "cirks" un "bērnudārzs" (netaisnīgi pret cirku un bērnudārzu), beidzot ar pavisam dusmīgiem. Vairumā gadījumu mēs neņemam vērā to, ka politiskajā procesā ir ļoti daudz rituālu elementu. Uzrunas gadumijā ir viens no tiem.

Proti, ļoti iespējams, ka daudzi šīs uzrunas nedz klausās, nedz lasa, jo vai nu neredz jēgu, vai ir aizņemti ar svarīgākām nodarbēm, un tas ir normāli. Tajā pašā laikā, ja gadā X šādu uzrunu nebūtu, to noteikti pamanītu arī šī žanra ignorētāji un uzrunu neesamība izraisītu daudzus un, pieļauju, satrauktus minējumus par iemesliem. Tātad gadumijas uzrunas ir kaut kas tāds, kam daļa sabiedrības vērību neveltī, tomēr ir pierasts, ka tādas ir. Zīmīgi, ka tās ir tradicionāli īsas – apmēram piecas minūtes –, kas automātiski nozīmē zināmu saturisko pliekanību. Citiem vārdiem sakot, arī no pašu runu autoru un izpildītāju viedokļa ir puslīdz skaidrs, ka neko, kā saka, ģeniālu jau nepateiksi, tomēr atteikties arī nedrīkst. Jo rituāls. Rezultātā gan runātāju, gan publikas attieksme pret šo rituālu mazliet atgādina kādu Bertolda Brehta indīgo izteicienu: "Šis alus nav alus, bet to kompensē tas, ka šie cigāri arī nav cigāri. Problēma būtu, ja alus nebūtu alus, savukārt cigāri būtu īsti cigāri."

Protams, var iebilst, norādot, ka arī piecās minūtēs var pateikt "svarīgāko". Nepiekrītu, turklāt vainīgas ir ne tik daudz amatpersonas, cik žanra specifika. Pirmkārt, "svarīgākā" nav daudz, tādēļ atkārtošanās ir neizbēgama, kas savukārt rada iespaidu, ka "nepateica neko jaunu". Starp citu, tā ir arī citās valstīs. Piemēram, Ukrainas valstiskumam un demokrātijai neapšaubāmi lojāli žurnālisti tomēr nespēja atturēties no ironizēšanas par šādiem atkārtojumiem Ukrainas prezidenta gadu mijas uzrunās. Otrkārt, uzrunas auditorija – "visi" – ir tik izplūdusi, ka amatpersona neizbēgami riskē kādu aizkaitināt (premjers uzrunā "draugus", kas ir nejēdzīgi, jo sabiedrības locekļiem nav jābūt "draugiem"). Krišjānis Kariņš apgalvo, ka "mēs esam spējīgi, mēs esam gudri, mums ir pieredze un mums ir iespējas", un es saprotu šādu kolektīvās psihoterapijas mēģinājumu, tomēr vienlaikus apzinos, ka valdības vadītājs runā muļķības. Tāpat arī apelēšana pie vēstures, precīzāk sakot, pie kolektīvās atmiņas mītiem, ir ierasta prakse šajā rituālā, tomēr skaidrs, ka Valsts prezidenta apgalvojumam "mūsu tautā ir senas tradīcijas apvienot spēkus pārbaudījumu laikos" nav faktoloģiska pamata. Ja gadumijas runu saka samērā sarežģīta gada nobeigumā, tad amatpersona nonāk vēl papildu dilemmas priekšā. Nepieminēt piedzīvotās grūtības būtu dīvaini, tomēr uzskaitīt tās svētku brīdī arī ir riskanti. Tādēļ parādās tādi vispārinājumi kā "grūtības", "aizejošais gads no katra ir prasījis vairāk", "šis gads ir nesis rūdījumu" un līdzīgi. Problēma ir tāda, ka varbūt kāds varētu nesadzirdēt nosauktus, viņaprāt, galvenos pārbaudījumus, bet pārvērst piecas minūtes par problēmu uzskaitījumu arī nevar. Šis "vilks paēdis, kaza dzīva" vingrinājums nedaudz atgādina Japānas imperatora Hirohito 1945. gada 15. augustā pausto, ka "militārā situācija nav attīstījusies par labu Japānas interesēm" [1]. Tas ir diezgan saudzīgs apzīmējums situācijai pēc valsts kapitulācijas... Bet varbūt ir lieki detalizēti skaidrot to, kas visiem tāpat zināms.

Rituāla specifikas dēļ gadumijas uzrunas interesē tikai ļoti šauru cilvēku loku, kas varēja pamanīt, ka premjers izceļ "nepieredzētu viedokļu dažādību un diskusijas, kas ir neatņemama demokrātijas daļa", bet prezidents izteicās skarbāk, minot "mūsu kopīgās publisko sarunu telpas saduļķošanu ar naidpilnām putām". "Viedokļu dažādība" un "naidpilnas putas" nav gluži viens un tas pats, tādēļ var tikai minēt, vai izvēlēto apzīmējumu atšķirīgums nozīmē arī dažādas noskaņas Valsts prezidenta un premjera komandās. Tiesa, šādā analīzē vienmēr ir risks pārcensties. Piemēram, tas, ka savā uzrunā Kariņš nepieminēja skolotājus un kultūras procesus, savukārt Levits tos pieminēja, toties nerunāja par policistiem, karavīriem un mediķiem, manuprāt, ne par ko neliecina un nekādi secinājumi nav jāizdara. Ticamāk, ka abas amatpersonas vienkārši, ja tā var teikt, sadalīja pieminamo profesiju sarakstu.

Ir viedoklis, ka šādām uzrunām neizbēgamos ierobežojumus var apiet, izvēloties krāšņus salīdzinājumus vai labus citātus. Neesmu par to pārliecināts. Ar "spēcinājuma vārdiem" vienmēr ir risks pārspīlēt, jo just, kur iedvesmošana kļūst smieklīga, ir diezgan grūti. Tā nav gadumijas uzruna, bet uzruna nācijai vispār, tomēr klasisks piemērs šajā ziņā ir Čehijas Nacionālā padome 1918. gadā: "Čehoslovāku tauta! Tu nedrīksti pievilt visas kultūras pasaules gaidas, kura domā par tavu varonīgo pagātni. [..] Visa pasaule seko taviem soļiem jaunajā dzīvē, tavai ienākšanai apsolītajā zemē." [2] Gribas teikt: mazliet klusāk, lūdzu. Savukārt citātu gadījumā problēma ir to autori. "Kosmiskajā kuģī ar nosaukumu "Planēta Zeme" nav pasažieru – mēs visi esam ekipāžas locekļi." Labi pateikts, vai ne? Der? Labi, bet kas ir Māršals Makluens? Īsi sakot, labi vien ir, ka pašmāju amatpersonas nepārspīlē.

Manuprāt, smagākā amatpersonu uzrunu rituāla problēma – tās nav domātas patiešām svarīgu tēmu pārrunāšanai, un es nedomāju, ka galvenā vaina ir amatpersonu negribēšanā un refleksijas trūkumā. Piemēram, man šķiet, ka ir pilnīgi pamatoti runāt par globāliem (arī Latvijā!) apdraudējumiem demokrātiskajām tradīcijām un praksei. Mēs tās uztveram kā pašsaprotamu vidi un regulējumu, tomēr tā nebūt nav. Ir aprēķināts, ka periodā starp Otrā pasaules kara beigām un 21. gadsimta pirmās desmitgades beigām apmēram 70% gadījumu autoritāro režīmu sabrukums izvērtās par nomaiņu uz citu autoritāro režīmu [3]. Mēs, protams, varam uzskatīt, ka Latvijai kā "Rietumu" daļai tas nedraud, tas ir drīzāk Āzijas valstu vai Krievijas stāsts. Es neesmu tik optimistisks. Tā ir nepārprotami svarīga tēma, tomēr vienlaikus grūti iedomāties to kā amatpersonas uzrunas sastāvdaļu.

Kāda ir masu mediju nozīme šajā procesā un riskos? Savulaik Pīters Sloterdijks dzēlīgi komentēja Ernesta Renāna izteikumu, ka nācija ir katru dienu notiekošs plebiscīts, balsojums. Tikai mūsdienās šī balsojuma tēma ir: par kuru no masu mediju piedāvātajiem sižetiem uzbudināties un iedzīt sevi stresā? [4] Lai cik žultaina ir šī diagnoze, es sliecos tai piekrist, tāpat kā apgalvojumam, ka tā ir vēl viena svarīga tēma. Tomēr skaidrs, ka "nācijas uzrunai" tāda neder. Jo rituāls ir rituāls tieši tāpēc, ka tas ir prognozējams, atkārtojams un neapgrūtina ar nepieciešamību piepūlēt prātu.

[1] Scheidel, Walter. The Great Leveler. Princeton University Press, 2018, 123. lpp.

[2] Butulis, Ilgvars. Dažas kopīgas un atšķirīgas iezīmes Centrālās un Austrumu Eiropas jauno nacionālo valstu veidošanās procesā 20. gs. otrajā gadu desmitā. No: Latvijas zemes no 19. gadsimta beigām līdz 1918. gadam: ceļš līdz valstij. LNB, 2020, 36. lpp.

[3] Gelmans, Vladimirs. Aktoru atgriešanās./Komunisma demontāža. NLO, 2021, 144. lpp.

[4] Citēts no darba "Die Sonne und der Tod" 2015. gadā iznākušā tulkojuma krievu valodā, 111. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!