Pirms kāda laika, sēžot izpārdotā, bet garlaicīgā izrādē, aizdomājos, kas ir tā vārdos grūti notveramā kvalitāte, kas šobrīd vienu teātra notikumu man padara interesantu, bet citu – nē. Kāpēc režisors, kura darbi man agrāk bija svarīgs intelektuāls un emocionāls notikums, tagad, šķiet, runā citā valodā, kurā es neprotu domāt? Ko īpašu dara tie mākslinieki teātrī, kuru intonācijai es atsaucos momentā un intuitīvi?
Šķiet, ka viena (bet nebūt ne universāla) atbilde – laba izrāde, manuprāt, ir neatbildēts, pat neērts jautājums, uz kuru režisors meklē atbildes pats un piedāvā man pievienoties šajos meklējumos. Mani mākslā garlaiko sasteigti, pašpārliecināti spriedumi, vienkāršošana ērtības un drošības labad, bet valdzina atklātums, nesaudzīga pašrefleksija, atzīšanās nezināšanā un pretrunās (varbūt tāpēc, ka man pašai praktizēt nosauktās lietas sagādā grūtības). Mūsdienu pasaule ir sarežģīta, un es negaidu atbildes, jo uz patiešām būtiskiem jautājumiem tādu arī nav daudz, taču svarīgi, ka māksla šo domas procesu rosina. Un ideālā gadījumā liek man justies ļoti, ļoti neērti.
Šajā kontekstā uzlūkoju arī pēdējo nedēļu notikumus, kad māksla man tieši vai pastarpināti izvirzījusi neērtus jautājumus. Dažus no tiem, ko radīja Čulpanas Hamatovas apbalvošana, savā slejā lieliski definējis Artis Svece, bet par vienlīdz neērtu jautājumu ceremonijas laikā man lika domāt kas cits – fakts, ka gandrīz vienīgais, kurš Latvijas teātra gada lielākā notikuma vispārējā līksmībā atgādināja par kara realitāti, bija poļu režisors Lukašs Tvarkovskis. Viņa teiktajā nebija pārmetuma vai nosodījuma, turklāt sekoja stāvovācijas, bet pēc tam es sajutos kā nokaunējies bērns. Ar to negribu teikt, ka svētki šajā laikā būtu nepieņemami, tieši otrādi – domāju, ka līksmības un aizmiršanās saliņas ir svarīgas mūsu mentālajai veselībai. Drīzāk runa ir par to, kādiem žestiem pievēršam un nepievēršam uzmanību. Vairāk par Hamatovas apbalvošanu man ausīs griež klusums vietā, kur vajadzēja būt pārliecinoši paustam atbalstam ukraiņiem – mēs jūs neesam aizmirsuši.
Neērtus jautājumus pagājušajā nedēļā uzdeva arī Rotko mākslas centra gadījums, no jauna uzjundot diskusiju par cenzūru, mākslinieka brīvību, labu un sliktu mākslu. No vienas puses tas ir veselīgs satricinājums, un pievienojos tiem, kuri klusi priecājas, ka māksla joprojām spēj izaicināt un sadusmot. No otras puses mani urda nepatīkamas pārdomas – vai es būtu pievērsusi uzmanību Sandera Raudsepa izstādei, ja ne šis gadījums? Cik daudz es, Rīgas centra kukainis, vispār zinu par to, kas notiek Daugavpilī? Ko "Satori" ir darījis, lai aicinātu daugavpiliešus uz sarunu par laikmetīgo mākslu, kas ir ap viņiem? Jāsaka godīgi – gandrīz neko, un fiziskā distance izrādās likumsakarīgi pāraugusi mentālajā. Viens no maniem kā "Satori" redaktores jaunā gada solījumiem sev ir pamēģināt to mainīt.
Tikmēr Anna Auziņa šonedēļ slejā "Satori" atgādina par vēsturiski ignorētajām sieviešu balsīm literatūrā, bet Karīna Elcere piezīmēs raksta, ka bērnība viņai devusi taisnības–netaisnības sajūtu un spēju uzdot neērtus jautājumus. Nevaru nedomāt, ka abas šīs lietas ir cieši saistītas – netaisnību var labot tie, kam ir dūša uzdot drosmīgus jautājumus, bet balvā ir kaut kas lielisks – plašāka, interesantāka un labāka pasaule apkārt.
1