Viena no spēcīgākajām ainām manā šībrīža dzīvē notika nesen, sastopoties ar kādu trūkumcietēju pie tuneļa pa ceļam uz Maskavas priekšpilsētu – bet es nolēmu, ka par to nevaru rakstīt, jo iepriekšējā mēnesī jau rakstīju par cilvēku spēju un nespēju satikties un otram palīdzēt, pie tam aprakstītā situācija notika tajā pašā Rīgas rajonā, un tā jau nu gan būtu pārmērīga atkārtošanās. Jāiet uz priekšu – radošam cilvēkam nemitīgi jānāk klajā ar jaunām idejām, un, ja par to sāk domāt, pat vistuvākos draugus nodarbināt ar neproduktīvām sarunām ir negods. Tu gribi būt savvaļas ķēve, nevis logā skrienošs taurenis vai bojāta plate. Lūk. Tāpēc nevar "Satori" rakstīt divus mēnešus pēc kārtas par to, kā es mēdzu kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, kā man pašai iet ar savām grūtībām utt. Īstenībā runa nav tikai par iepriekšējo mēnesi; savā ziņā par to vien es runāju.
Kā reiz šodien šļūkāju kājas pa karstumā ņirbošo asfaltu cauri pilsētai un biju ar sevi šausmīgi neapmierināta. Ievilkos parkā, slīdēju garām aizņemtajiem soliņiem, neskatījos acīs nevienam pretimnācējam, jo nevarēju izturēt to, kā viņi cenšas izskatīties ievērojami, bet ne uzkrītoši, kā viņi grib būt tādi vai šādi, kā viņi savā starpā konkurē un viens otram patīk. Es jutos kā tarantuls ar aplauztiem zobiem vai kaut kas līdzvērtīgi bezjēdzīgs. Kā nesmieklīgs klauns. Kam es varētu noderēt? Uz riņķi skanēja lauzīta melodija – pretim kanālam sēdēja sirms onkulītis un koku paēnā uz mandolīnas spēlēja kādu populāru dziesmu, kas tomēr nebija gluži viegli atpazīstama, jo mandolīna nav pats raksturīgākais instruments šādai mūzikai. Apsēdos platā gājēju ceļa otrā pusē uz apmales; ne tieši pretī izpildītājmāksliniekam, bet nedaudz pa diagonāli – es gribēju apliecināt, ka viņā kāds klausās, bet ne pieprasīt kādu uzmanību sev, tādējādi sliktākajā gadījumā veco vīru samulsinot. Viņš tiešām bija ļoti vecs (vēlāk pats teica, ka gadu ir pie simta, un es viņam ticēju), bet spēlēja ar skolniecisku aizrautību, un, līdzko biju apsēdusies, viņš pāri nošu lapām uz mani paskatījās un atzīmēja, ka vietām viņam nesanāk tik labi, bet ir dažas dziesmas, kuras prot no galvas. Es atzinīgi pamāju un ar atvērtu sirdi gaidīju Paula repertuāru, "Dzeltenos aizkarus" un visu citu, ko vien mans biedrs gribēja solīt, jo biju apņēmusies necelties kājās, kamēr nebūšu no krupja pārtapusi cik necik pašapzinīgā cilvēkā. Pie tam šķita, ka tiešām nevienu apkārt klīstošās masas locekli nesaista šī senatnīgā, neiespaidīgā strinkšķoņa, un man bija žēl tās naivā meistara.
Uzstāšanās notika tā – tika pieteikts katrs nākamais skaņdarbs un nodeklamēti tā vārdi, ja tādi ir sarakstīti, tad nospēlēta melodija līdz atkārtojuma vietai, uz kuru tika norādīts: "Nu, un tad tikai atkārto," – bet atkārtojums nesekoja un tā vietā kungs steidzās pieteikt gaidāmo dziesmu, reizēm komentējot, ko pats par to domā. Piemēram, par "Jasmīna zaru" viņš stāstīja, ka ir kādu nakti domājis, cik tai gan jauka melodija, bet vārdi tomēr nepatīk – "cik es gan biju neaptēsts, / varu tikai matus plēst, / kaut, protams, es to nedaru, / nemīlu plikpaurību". Tā kā es aiz ieraduma saglabāt telefonā skaņas pastkartes no brīžiem, kad kāds negaidīti spēlē mūziku, biju ieslēgusi telefonā skaņas ierakstītāju, varu pateikt, ka astoņpadsmitajā minūtē no sirds iesmējos un sapratu, ka vajadzētu aiziet pēc kaut kā, ko padzerties. Bija arī tieši brīdis, kurā māksliniekam rādījās nepieciešams apdomāt turpmāko koncerta virzienu. Piedāvāju atnest kafiju, bet viņš pārliecināja, ka tiešām to nedzer. Apsolīju atgriezties, un tā arī notika.
Viņš grasījās spēlēt līdz desmitiem. Tobrīd bija seši. Viņš skaitīja Austrālijas himnu, ko nebija iemācījies, tur dzīvojot, bet tikai atgriežoties Latvijā. Viņam mugurā bija gaišas drēbes un sporta apavi, pirkstā gredzens ar melnu, spīguļojošu akmeni. Viņš spēlēja ar nemainīgu uzcītību, smaidīja un pieteica savus skaņdarbus – kāds bija angliski, kāds latviski, kāds vāciski. Krieviski viņš tikai vienubrīd pajokojās, bet es īsti nesapratu. Mandolīnas strinkšķiem atsākot skanēt, garām lēni gāja kāda ģimene un tēvs savam dēlam smīkņājoši norādīja, ka, palūk, jāmācās skolā, citādi būs viņam arī jānonāk šepat. Es ļoti saskumu. Biju nosēdējusi tai vietā nu jau minūtes četrdesmit, un tikai viens cilvēks šajā laikā bija atstājis kādas monētas vecajam vīram, un reti kurš uz viņu maz paskatījās; biežāk uz mani, laikam par to, ka es tā sēžu un klausos. Puika, skaties, ej skolā, citādi pie simts gadu vecuma tu koku paēnā smaidīsi ikvienam, kas tev pievēršas, spēlēsi mandolīnu un runāsi vismaz četrās valodās. Drīz nāca laiks, kad man bija jādodas prom. Sakopoju spēkus, aizgāju paspiest māksliniekam roku, novēlēju, lai Dievs svētī. Pašai nebija daudz, ko ielikt kārbiņā, vien divi eiro, un arī par tiem mans biedrs teica, ka nevajadzēja jau, un es tiešām biju nomākta, ka nevaru iedot vairāk. Viņa acīs kaut kas iezīmējās: it kā nogurums, it kā skumjas. Mēs vēl mazliet parunājām, viņš kaut ko pajautāja par mani, un es tiešām būtu gribējusi iedot vairāk, uzklausīt, kā viņam dzīvē gājis, pateikt vēlreiz, ka ļoti skaisti spēlē un nevajag satraukties, kad nojūk, bet es jutu, ka vairs ilgi nevarēšu – trīsreiz atvadījusies, pagriezos, pagāju mazu gabaliņu uz priekšu un sāku raudāt.
Tikusi līdz nomaļākai parka daļai, apsēdos uz akmens nocietinājuma un ļāvu asarām tecēt pār vaigiem un kaklu, skatījos uz savām rokām un domāju par vientulības bezgalīgumu. Nebija neviena, tikai pēc laika pabrauca garām divi cilvēki uz elektroskūteriem. Es uz viņiem neskatījos, domādama, ka tādējādi pati palikšu neievērota, mierīgi sēdēju un sāpēju. Bet cilvēki uz elektroskūteriem pēc brīža atgriezās. Tie bija divi pajauni vīrieši, kas uzrunāja mani amerikāniskā angļu valodā:
– Jaunkundz, vai viss kārtībā?
– Laikam jau tikpat kārtībā, cik jebkuram.
– Vai kāds jums izdarījis pāri?
– Nē, neviens konkrēti.
Joprojām biju nodūrusi skatienu.
– Ja kāds jūs ir sāpinājis, mēs aiziesim un ielidināsim viņu kanālā.
– Paldies, bet tiešām es vienkārši esmu bēdīga. Saprotiet, reizēm ir ļoti viegli sabēdāties.
– Par ko tad jūs skumstat?
– Nu...
Un es raudulīgā balsī pastāstīju par veco vīru ar mandolīnu un par to, ka apkārtējie bija vai nu nevērīgi, vai nejauki un ka es neko tur nevaru padarīt, un es zinu, ka nav nekāda lielā labuma bēdāties, bet tā nu ir, ka esmu bēdīga, tāpēc bēdājos. Nekas traģisks nav noticis, reizēm ir ļoti grūti gluži tāpat vien un nav saprotams, kā iespējams būt.
Vīrietis, kurš sarunu bija uzsācis, teica, ka tas ir labi, ka es varu bēdāties, jo daudzi nebēdājas, nemaz nepievērš uzmanību un tādējādi tiek pieļautas lietas, kas galīgi nav pareizas. Patiešām, veci cilvēki ir jāciena, par viņiem jāparūpējas, ir vieta sašutumam, un daudzi to nemaz neievēro.
– Un es pats arī mēdzu nejust savas emocijas. Bet bieži tā nevajadzētu būt.
– Kāpēc tā? Ka mēdzat nejust.
– Esmu karavīrs, tādas prasības.
Tobrīd domāju: nu nevar būt, ka es tiešām esmu raudoša meitene parkā, pie kuras piestājuši amerikāņu karavīri uz elektroskūteriem, lai viņu mierinātu. Bet tā bija. Un, lai cik banāla no vienas puses šī aina nebūtu, es tiešām jutos mierināta. Kad bija izdevies sazemēties, kaut ko pajautāju par viņu darbu, un viņi painteresējās, kā man šeit klājas. Pie jautājuma par to, kur es dzīvoju, smagi nopūtos.
– Tā. Esmu licis jums smagi nopūsties. Tas ir nepatīkams jautājums?
– Vienkārši es šobrīd mazliet dzīvoju starp vairākām vietām.
– Tā jau var būt!
– Jā, bet acu priekšā ir bilde ar pastāvīgu dzīvesvietu, stabilitāti un spēju tikt galā ar saviem darbiem – un tā, jāteic, liekas tāla, tāla, pievelkoša.
– Es zinu, par ko tu runā. Man arī nav māju – kur mani aizsūta, tur es dzīvoju.
– Dienesta dēļ?
– Jā.
Viņi gribēja zināt, kur ir šis mandolīnu spēlējošais vīrs, par kuru stāstīju, lai arī var kaut ko viņam iedot. Es norādīju virzienu, un mēs atvadījāmies.
Nekā unikāla šajā stāstā nav, bet tas nav tas, par ko es jūtos vainīga. Es jūtos vainīga par to, ka nevarēju uzrakstīt par trūkumcietēju uz kāpnēm pie tuneļa ceļā uz Maskavas priekšpilsētu. Un par to, ka citiem noteikti būtu vienkāršāk ar mani sadzīvot, ja es pati nedomātu par sevi visādas neproduktīvi kritiskas lietas. Bet diezin vai es sev labāk patikšu, ja to darīšu aiz nepieciešamības kādam citam kaut ko atvieglot. Un diezin vai produktivitātes un neproduktivitātes mēri ir tie būtiskākie uz Mūžības fona. Ja kāds cits dalītos ar to, ka daudz domā un šīs domas viņu nomoka, es neteiktu viņam: "Vecīt, domā mazāk," bet gan – "Vecīt, es tevi saprotu." Tad kāpēc sev ir tik grūti to pateikt? Nezinu, bet varētu būt, ka kļūst vieglāk, kad dara to biežāk.
5