Tas bija jebal, cik sen. Starp kokiem rietēja nu jau vakardienas saule. Ceļš mierīgs, pat nedaudz iemidzinošs. Baltie ceļmalas stabiņi kā mazi sportisti bija saskaitījušies no viena līdz desmit. Mūžīgi baltās līnijas. Autosalonā mēreni silta temperatūra. Vidēji populāra radio vakara programma. Stūre pieturēja trīs pirkstus. Pustumsa lēnām sāka pārvērsties par tumsu. Bet šo mieru pavisam negaidīti pārtrauca skaļš troksnis. Tāds, it kā kāds ierakstītu spēcīgu pērkona negaisu, uzliktu to uz lielajām tumbām un atskaņotu kā 2,5 sekundes garu skaņdarbu.
"Kas tas bija?" pēkšņi atvērās pusiemigušās blakussēdētājas mute. Šoferis, aptverot situāciju, strauji samazināja nevainīgās slepkavas ātrumu, līdz šosejas malā iedegās spilgti oranžas avārijas gaismas ritmā tik tak, tik tak, bet atbilde uz jautājumu nesekoja.
Bija tumšs, nevarēja saprast, kas tur īsti ir izkāpis. Tumšais tēls ieslēdza savu gaišo lukturīti un piegāja pie auto, par kuru viņa ikmēneša maksājums bija 348 eiro un kura priekša nu bija nolocīta ne pa līnijām.
Parketnieka priekšējais bamperis kopā ar resti, tā vien likās, bija ne pārāk lielo zvēriņu apēdis. Ja izslēdza lukturīti, tad jau nemaz tik pretīgi nelikās. No vietas izsistie, bet joprojām degošie miglas lukturi apspīdēja kādu daļu no cīpslām un kažokādas fragmentiem. Auto priekša izskatījās kā veca, saķepusi ķemme ar četriem sarainiem stirnu stilbiem uz āru. Dzīvnieka galva bija kaut kur noklīdusi, iespējams, tā pazuda jau sitiena mirklī. Joprojām sasilušais asfalts nepalika vēsāks arī tad, kad uz tā uzlija tikko dzīvās asinis. Gan jau lietus nomazgās.
Autovadītājs ar ceļmalas zaru bakstīja ārā kādu daļu no sadragātā ķermeņa un ar ātru rokas vēzienu centās silto miesu aizmest grāvja virzienā. Līdz brīdim, kad varēja salasīt aptašķītos ciparus uz alumīnija numura zīmes, kura sitiena rezultātā bija saliekusies uz iekšu kā tie jaunie televizori. Ticis vaļā no asiņainā zara, uztrauktais cilvēks pazuda savā privātajā telpā, izslēdza avārijas ugunis un, parādot kreiso pagriezienu, uzsāka lēnu paātrināšanos. Šoseja uz mirkli palika tukša un klusa.
***
Pēc brāļa nāves pagājušovasar viņš bija zaudējis jebkādu dzīvesprieku. Jā, ziema bija pārlaista, bet viņa kažoks bija tik ļoti zaudējis spīdumu, ka nu tas izskatījās neizteiksmīgs un matēts. Pat ragus viņš nespēja nolauzt. Līdz ar mazkustīgo dzīvesveidu viņam pat bija izveidojies vidēja izmēra dubultzods. Caurām dienām pusnolaistās ausis kustējās līdz ar viņa muti. Reizēm šķita, ka mute gremo, bet acis ēdienu neredz. No šosejas šo pļavu var redzēt tikai tad, ja apstājas, bet neviens to neredz, jo neviens šeit nekad neapstājas. Vienīgi – šis buks.
Gudrie dzīvnieki ir samierinājušies un šosejai pāri neiet. Nav arī tā, ka šī būtu kaut kāda neiespējamā misija. Buka vectēvs Gļuks prata pāriet šosejai. Par Gļuku šo sirmpurni sauca, jo viņa galva reizēm mēdza iestrēgt brīdī, kad stirnu vectēvs liecās, lai paskatītos uz aizmuguri. Reiz viņš tā esot stāvējis visu dienu. To savukārt pamanījis kāds mednieks. Sapratis, ka tik stulbā nāvē nevēlas mirt, vecais stirnāzis sācis skriet. Ar ieklemmējušos galvu Gļuks esot skrējis pāri pļavai, un tikai pļavas vidū pēc aizķeršanās uz apauguša ciņa un divu kūleņu uzmešanas dzīvnieka galva nostājusies vietā. Pēc šāda defekta šejienieši viņu sākuši saukt par veco Gļuku.
Iedodiet taču kāds viņam pretodu līdzekli! Lai gan bija skaidrs, ka Buks kodienus nejūt. Mazo, ar savtīgajiem nolūkiem pārņemto pilotu bija tik daudz, ka putnu čivināšana un sienāžu skrabēšana fonā gandrīz nebija dzirdama. Šajā kukaiņu korī soprānu pārstāvēja kaitinošie, bet ar smalkāku sīcienu apveltītie odi, alta grupa sevī iekļāva mušas ar pastiprināto horeogrāfijas klātbūtni. Vidēji zemāko balsu īpašnieki – dunduri, kuriem bija uzticēta tenora un baritona partitūra – pilnā sastāvā ieradās reti. Parasti tie bija kādi trīs, varbūt četri indivīdi bez jebkādas ritma izjūtas, bet ar egocentrisku mērķi, kurš sevī iekļāva nosēšanos kaut kur brūnīgajā un pēc skata mīkstajā apmatojumā. Uz šīs kustīgās, bet saulē sasilušās kažokādas dunduri koda ilgi un ar sekām. Lielākais prieks šajā muzikālajā nelaimē bija tas, ka irsis jeb bass uz mēģinājumiem ieradās nu ļoti reti. Ja buks uzturējās drošā attālumā no bišveidīgajiem, tad ne stirnu, ne irsi šāda tipa attiecības nemaz neinteresēja.
Šodien irsis lido kādā ģimenes ekskursijā. Viņš, viņa sieva un trīs irsēni lēni dudina pāri smilgu galotnēm. Buks savā nodabā mierīgi ēd savu ēdamo un neko nemana. Atdudinājusī iršu ģimene ar māti priekšgalā (var redzēt, ka iršu paps ir zem tupeles) nosēžas tieši spalvainās koncertzāles ērtākajā vietā. Buks droši vien nodomā, ka tās ir kādas smagākas mušas un nekādu pastiprinātu interesi neizrāda. Sākumā neviens irsis nekož. Taču mazākais irsis uz vietas nosēdēt nevar. Viņš būs kaut kur aizklīdis, nokāpis pāris stāvus zemāk. Kur gadījies, kur ne, mazais varonis ielien stirnai jūtīgā vietiņā. Bukam kut, tas sāk kustēties un saspiež mazo irsi. Tas, elpu atguvis, protams, ņem un dzeļ.
Kas par rējienu! Buks palecas, izspļauj visu, kas viņam mutē, izmet divas pakaļkājas un sāk nekontrolēti skriet. Protams, pārējā iršu ģimene pikniku pārtrauc, saliek ēdienus mazā groziņā un metas meklēt pazudušo dēlu. Buks, saprotot, ka te ir vesela kodēju ģimene, uz vietas nestāv. Pāri celmiem, pāri zariem, cauri krūmiem netīrais pārnadzis, dzīvnieciski spolēdams, acumirklī pazūd.
No sāpēm prom neaizskriesi. Atgūlies buks ir piekusis buks. Vēl kādu mirkli viņš vāļājās pa zemi. Kodums radīja vēlmi pēc balss, un šī jaunā stirna rēja ļoti sliktus vārdus. Pēc pāris minūšu attapšanās vērīgā galva pabāzās ārpus izaugušās zāles robežām. Cik reižu viņš tā ir cēlis galvu un skatījies un neko prātīgu neieraudzījis. Bet šoreiz tur pēkšņi bija, ko redzēt.
Viņas stāja bija graciozāka par jebkuru baletdejotāju. Viņas kājas bija slaidākas nekā jebkurai fitnesa trenerei. Viņas augums bija tvirts un pufīgs vienlaicīgi. Viņas acu zīlītes bija kā tikko nopulēti stikla medaljoni. Un viņas aste, vauuu, viņas astes čokurs bija katra buku puikas sapnis. Un kas par nadziņiem, mazā pārnadzīte. Ja jūs vēl redzētu, cik skaisti viņa atgremoja pirms brīža noplūkto smilgu saišķi...
Saulē sasilušais priežu mežs viegli sildīja sasvīdušos sveķus. Vējš šūpināja skuju galus. Zem skujām bija sūnas; kur sūnas beidzās, tur beidzās arī koki. Tur sākās mežmala ar aizvēju un šīs stirnas mīļāko delikatesi – meža zemenēm. Pa vienai vien šī stirnu meitene noplūca mazo, bet tik saldo ogu un ar nākamo piegājienu jau izbaudīja, kā oga aizslīd garām viņas mēlei un, rīkles ieskauta, pazūd viņas daiļajā ķermenī. Reizēm viņa mēdza noplūkt vienu smilgu un ar vieglu kājas kustību tajā uzvērt pa vienai vien ogai. Kad zemeņu krelles bija gatavas, tad raitā, bet līganā solī jaunā dāma aizcilpoja gar mežmalu un pazuda garajā zālē.
Varbūt šis nebija riesta laiks. Bet, ieraugot skaisto pretējā dzimuma pārstāvi, buks aizmirsa visu slikto. Bukam vairs neniezēja kukaiņu kodumi, arī ēdiens viņu vairs neinteresēja. Sākās citas problēmas. Viņš bija noaudzis, netīrs un dadžiem aplipis, bet lielākā bēda bija šoseja starp pļavām. Pirmo problēmu varētu notīrīt, izmantojot rasaino mežmalas zāli, bet šis Buks nebija kā viņa vectēvs Gļuks. Viņš no lielceļa baidījās vairāk nekā no sarunas uzsākšanas. Ko dod mīlestība, ja viņu notrieks ikreiz, kad viņš ies ciemos?
Nāves doma tomēr bija spēcīgāka par mīlestības domu. Jau vairākas dienas buks bija pavadījis it kā ļoti tuvu, bet patiesībā ļoti tālu no savas sapņu meitenes. Savu ganību viņš bija atradis paugurā, lai labāk redzētu pāri ceļam. Savukārt viņa tālāk par saviem ar mellenēm krāsotajiem nagiem neredzēja. Bija dienas, kad viņa pat neatnāca, taču viņš prom negāja.
Ievārījuma burka ar vasaras garšu gāja uz beigām. Uz rudens pusi vēlme pēc viņas siltuma pieauga. Buks sapņoja, kā vakaros viņš varētu atspiesties pret viņas zīdaini pufīgo kažoku. Viņa noteikti domā tāpat – mazajai arī ir auksti, un viņa grib likt galvu uz manas maigās presītes, buks nodomāja.
Ir jāsaņemas un jāiet. Es esmu daudz spēcīgāks par savu vectēvu. Turklāt ir daudz vieglāk pāriet pāri šosejas platumam nekā tās garumam.
Pakāpies uz nokrituša koka zara, zvērs pārliecinājās, vai viņa tur ir, un viņa tur bija. Jo vairāk viņa tur bija, jo vairāk gribējās pie viņas tikt. Viņam bija tikai seksīgi jāpāriet pāri ceļam, un tad viņa redzēs, cik drosmīgs ir kavalieris.
Ar taisnu muguru, sakārtotu frizūru, pļavas ziediem starp pārnagiem un ceļmalā atrastām saulesbrillēm buks jau bija ticis pāri pirmajam grāvim. Drosme viņam nebija saskrējusi papēžos, jo viņam tādu nebija. Tik daudz mašīnu – lielākas, mazākas, tumšākas, gaišākas. Visas tik ātras, ka sitiena gadījumā asiņaino buku aizmestu tieši dāmas pusdienu šķīvī.
Buks gaidīja autobusu. Precīzāk sakot, viņš gaidīja, kad autobuss pabrauks garām. Kūpot melniem dīzeļa dūmiem, reģionālais starppilsētu sabiedriskais transports nesteidzās. Tas brauca tik lēni, ka pārējās mašīnas to apdzina nedomājot. Saulei priekšā aizbraukdams un lielu ēnu mezdams, vecais kūpinātājs aizslīdēja garām jaunajam romantiķim. Pateicoties stilīgajiem aksesuāriem, viņš neapžilba un pāri bija.
Viņš bija otrā pusē. Un viss? Tik vienkārši? Te tev nu bija liela muiža. Dzīvs? Dzīvs. Nemaz neatskatoties, viņš jau bija klāt. Bet viņas tur nebija. Kur viņa palika? Tikko tak vēl te bija. Paejot aiz krūmiem, viņš viņu ieraudzīja. Vēl skaistāku nekā pirms tam. Vēl iekārojamāku.
Bet, bļe.
Viņai līdzās stāvēja kāds cits. Kāds cits? Cerība, ka tas varētu būt viņas brālis, sabruka brīdī, kad viņi sagrūstījās, pēc tam uzkrita viens uz otra, nokrita uz zemes, vāļājās un smējās kā mazi bērni. Vilšanās bija vēl nepatīkamāka par bailēm.
Un tagad man jāiet atpakaļ?
0