Nedz, nedz, nedz

Pēdējā laikā kaut kā absolūti nelasās grāmatas. It kā gribētos to un šito, bet tā īsti negribas neko. Labāk pasēdēt kafejnīcā un runāties, runāties, runāties... un tā līdz bezgalībai. Man februāra sākumā bija dzimšanas diena; darba kolektīvs uzdāvināja dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Pirms vizītes pie zobārsta nolēmu iegriezties tajā grāmatnīcā un savākt dažas grāmatas. Iespējams, talkā nāca neizlēmība, nihilisms, riebums vai kas tur, bet galu galā nesavācu nevienu. Dzeja, atklāti sakot, runājot Māra Oltes vārdiem: “riebīgi padomāt”. Ņemt kopotos vai Adatu, vai Prātu? Absurds. Romāni - Brazīlija, Labs cilvēks Āfrikā, visādu agresīvu, jaunu somu gabali, īru kreativitāte, itāļu vēsturiskais reālmaģisms, franču angliskais humors, angļu oldskūls, japāņu ētiskās lubenes, latviešu dienasgrāmatisms - kaut ko no tā visa jau varētu, bet kaut kā neceļas. Grāmata par Staļinu, grāmata par Beriju, grāmata par Hruščovu. Šīs vajag ņemt, nodomāju. “Bet atkal”, runājot Ievas Rozes vārdiem, kaut kā bail salasīties pārāk daudz šausmu. Pie filozofijas plauktiņa biju pārliecināts, ka atradīšu kaut ko sev. Jā, bet es jau šobrīd tā kā lasu Brīvības morāli. Grāmata lieliska, bet smaga. Kad pievērsos bērnu komiksiem un bilžu grāmatām, secināju, ka esmu kļuvis bēdīgs, dusmīgs uz sevi un visus uzskatu par grafomāniem, arī sevi. Esmu pārliecināts, ka jebkurš, kurš turpina rakstīt vēl pēc sešpadsmit ir grafomāns un nerealizējies. Kā sevi realizēt? Jānopērk kāda grāmata un jānoskaidro, kā to izdarīt, ne? Skaidrs ir viens - vienīgais veids, kā sevi realizēt, ir piedzimt par skaistu meiteni normālā ģimenē. Sapratis, ka neesmu nedz, nedz, nedz, nolēmu, būs jālūdz zobārsts iešpricēt tādu anestēziju, no kuras vairs nepamosties. Vārdu sakot, neko nepaņēmu. Devos pie zobārsta. Mani apdzina tramvajs, pilns ar nedz, nedz, nedz. Pa ielu pārvietojās cilvēki ar somām. Mirki padomāju par visu šo somu saturu.

Zobārsta kabinetā man bija nedaudz jāuzgaida. Skatījos pa logu un pašķirstīju Privāto dzīvi. Slavenie atkal bija kaut kā baigi forši izdarījušies savos banketos. Noķerti divdomīgās pozās. Neslavenie dara tieši to pašu. Atšķirība tikai tāda - slavens pieguļ aktrises un baro viņām ecstasy, neslavens ieiet vannas istabā un pēc tam liekas gulēt. Šāda kārtība mani apmierina. Man patīk manis paša stāvoklis visā šajā - es reizēm esmu slavens, reizēm neslavens. Neslavenības minūtes garās pārciešu normāli. Zobārste aicināja sēsties krēslā. Brīdī, kad man laida iekšā anestēziju, radio skanēja Freimaņa dziesma par lietus dārzu. Jutu pielavāmies eksistenciālismu. Šļupstošais vokāls, anestēzijas šprices metāla ietvara aprises, spilgtā lampa man sejā mani uzmundrināja. Kamēr Freimanis kompensējās, viena manas mutes puse lēni tirpa. Varbūt Freimanis šļupst tāpēc, ka viņš dzied ar anestēziju. Vispār gadījums jau nav unikāls - šļupst katrs otrais popmūzikas solists. Sāka urbt. Nejutu sāpes, vienkārši turēju muti labi plati un domāju savas domas. Ceļot! Lūk, ko vajag darīt. Sēdēt bārā pie letes un skatīties Vidusjūrā. Vismaz apkārt ir kaut kas skaists. Tādas, lūk, ilūzijas. Es sēžu zobārsta krēslā, puse mutes nedarbojas, zobārsts rušinās, Vidusjūra skalojās pie kājām. Lūk! Esmu bijis daudz kur pasaulē, bet es neesmu tur nemaz īsti bijis, jo man tur bija jādara tas, kas man nepatīk. Bija jādzied zēnu korī - viena vienīga garlaicīga ākstība valdonīga un nogurdinoša cilvēka uzraudzībā. Dzīves mākslinieku mašīnā pa Eiropu - Lisabona, Venēcija, Luksemburga, Belgrada - nabadzīgas pusdienas svaigā gaisā.

Zobs bija salabots. Cēlos no krēsla, samaksāju pusi, otru pusi sedza brīnišķīgā apdrošināšana. Sarunāju nākamo reizi, atsveicinājos un braucu mājās. Domāju par dīvaino sajūtu, ko tobrīd piedzīvoja manas mutes puse. Ar mēli taustīju salaboto zobu. Jutu zināmu apdullumu. Dzīvoju pie kapiem. Vienmēr, kad nāku mājās, pīpēju un man pretī skrien vīrietis. Viņš tiešām tur visu laiku skrien. Pīpējošais es un skrienošais viņš esam izmainījušies reizes divdesmit. Vienu reizi, kad skatījos pa logu uz kapiem, viņš tur atkal sportoja. Bija tumšs, kaut kādi vienpadsmit vakarā. Uz viņu sāka riet nepazīstams suns. Viņš sāka šausmīgi bļaut uz to suni. Suns loģiski turpināja riet.

Atnācu mājās bez jaunām grāmatām un ar salabotu zobu. Iebāzu galvu internetā kā strauss smiltīs. Iegrimu savā loģikas pielietajā pasaulītē. Uzliku mūziku un risināju cietumnieka dilemmas tipa problēmas, lasīju visādas sarežģītības. Aizsūtīju meilu. Ik pa laikam pašķobīju muti. Atnāca īsziņa. Uzvārījās ūdens. Nospriedu, ka tā nevar. Uzliku R.E.M dziesmu At my most beautiful un paņēmu hanteles.