Nebūsim naivi

Žaks Prevērs (1900 – 1977) ir spilgta personība ne tikai franču literatūrā, bet visā 20. gadsimta mākslas un kultūras ainā. Pēc dienesta armijā, nonācis Parīzē, viņš iepazīstas ar sirreālisma pārstāvjiem Marselu Duamelu, Īvu Tangī un iesaistās viņu kustībā. Taču, nespēdams samierināties ar Bretona kļūšanu par tās līderi, viņš grupu drīz vien pamet. Ar sirreālistiem aizvadītais laika posms atstāja nozīmīgu iespaidu Prevēra darbos, tas vērojams viņa kolāžās un tekstos. 1932. gadā Prevērs kļūst par kāda strādnieku amatierteātra galveno scenāristu. Viņš raksta scenārijus izrādēm, kas mēdz notikt ielās un rūpnīcās streika laikā. Tā kā trupai ir tuvas komunisma idejas, to nodēvē par "Oktobra grupu". Vēlāk Prevērs raksta arī kinoscenārijus Žana Renuāra, Marsela Karnē, Pola Grimo filmām. 1946. gadā iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums "Vārdi", kam seko tādi krājumi kā "Stāsti" (Histoirs), "Lietus un labs laiks" (Le plui et beau temps) un citi. Viņa dzeja kalpo arī kā dziesmu teksti Īvam Montānam, Žuljetai Greko un Tino Rossi.

Prevērs kļūst par vienu no publikas iemīļotākajiem un lasītākajiem autoriem jau pēc pirmā krājuma iznākšanas (līdz mūsdienām tas ir pārdots vairāk nekā divos miljonos eksemplāru). Šī lasītāju mīlestība nav nejauša, jo viens no Prevēra mērķiem ir vērsties pie tautas. Viņš to uzrunā savas dzejas vienkāršībā, kurā atsakās no mistifikācijas un formālas abstrakcijas, ļaujot ieplūst tematikai, kas iepriekš dzejā uzlūkota kā pārāk prozaiska. Žoržs Bataijs (Bataille) Prevēra pirmajam krājumam veltītā recenzijā raksta, ka dzeja ir īsta, tad, "ja tā pārvēršas savā pretstatā, dzejas naidā – Prevēra dzeja ir poēzijas drupas, un tieši tāpēc tā ir dzeja".[1] Prevērs noceļ dzeju no literatūras augstā plaukta un novieto tuvāk realitātei. Viņa dzejas valoda izaug no ikdienišķā, tā ir viegla, skaidra, bet ne caurspīdīga, jo iemīļots dzejnieka paņēmiens ir vārdu spēles. Vārdu nozīmes nereti ir apgrieztas kājām gaisā un iegūst citu jēgu, kas neuzmanīgam lasītājam var arī paslīdēt garām. Līdzīgi viņš spēlējas ar kultūrā sakņotiem izteicieniem, klišejām un kolektīvajām asociācijām, tādejādi piešķirot dziļumu, provocējot, pārsteidzot. Būtisks ir arī atkārtojuma, aliterāciju un asonanšu izmantojums, kas piešķir ritmu, liekot valodai ripot, plūst.

Līdz šim latviešu lasītājam Prevēra dzeja bija pieejama Maijas Silmales atdzejotajā un sastādītajā franču dzejas izlasē "Es tevi turpinu" (1970), no kuras atmiņā ar savu izteiksmes tiešumu, spraigo ritmu iegūluši tādi autora darbi kā "Barbara", "Rīts pēc gavēņa", "Pikaso pastaiga" u.c. Tagad, pateicoties Kristīnes Sniedzes kā atdzejotājas un sastādītājas darbam, pieejama Prevēra dzejas izlase "Šī mīlestība", ko pagājušā gada nogalē savas bilingvālās samta sērijas ietvaros laida klajā izdevniecība "Neputns".

Šajā grāmatā, kā jau uz to norāda nosaukums un koši sarkanie vāki, atlasīti dzejoļi pēc to atbilstības mīlestībai tematikai. Priekšvārdā uzzinām, ka liela daļa no izlasē iekļautajiem darbiem ir no krājuma "Vārdi", bet, kas ir pārējie krājumi, no kuriem atlasīti dzejoļi, paliek noslēpumā.

Mīlestība šajā izlasē izpaužas visā tās daudzveidībā – tā ir erotiska, intīma, līksma, nelaimīga, postoša un pārejoša. Dzejoļi "Alikante", "Fiesta" un "Sārtapelsīns" ir kā atslēgas caurums, durvju sprauga, caur kuru ieraugām intīmu ainiņu starp diviem mīlētājiem. Reizēm mīlestība šajā krājumā ieskanas kā pielūgsme, savukārt tādos darbos kā "Maigā un bīstamā mīlestības seja" un "Šī mīlestība" centrālais tēls ir mīlestība pati: Šī mīlestība/ Skaista kā diena/ Un slikta kā laiks/ Kad laiks ir slikts.[2] Mīlestības šajā izlasē ir tik daudz, ka tā aizēno darbus, kuros ieskanas arī cita tematika, pie tādiem varētu minēt dzejoļus "Bērnība", "Paris at night" un "Buķete". Diemžēl jāatzīst, ka, pakļauta mīlestības tēmai, šī dzejas izlase ir pārāk vienveidīga. Turklāt tā nereprezentē Prevēra dzeju kopumā (ko varētu vēlēties no autora pirmās dzejas izlases latviski), jo atstāj "aiz durvīm" daudzus spēcīgus un interesantus darbus, kas šajā tematikā neiekļaujas. Autoru, kurš savā dzejā daudz runājis par dažādām sociālām problēmām, karu, interesantā veidā risinājis arī attiecības ar Dievu un veidojis atsauces uz sev tuviem mākslas darbiem, iepazīstam kā mazliet salkanu mīlas liriķi. Acīmredzot tā notiek, ja vienīgais kritērijs, pēc kura tiek izvēlēti darbi un sastādīta izlase, kā to uzzinām priekšvārdā, ir tulkotājas noskaņojums.

Prevērs reizēm dēvēts par "žēlsirdības dzejnieku" (poète de la charité), jo savos darbos bieži jūt līdzi imigrantiem, nabagiem, strādniekiem. Viņš ir pret negodīgumu, nevienlīdzību, varas ļaunprātīgu izmantošanu, arī pret akadēmismu. Prevērs nevēlas studēt augstskolā, viņš ironizē par intelektuāļu pārlieku stingro nopietnību, tāpēc pats pēc skolas un dienesta armijā piepelnās, strādājot vienkāršus gadījuma darbus. (Interesanti, ka arī šodien starp Prevēra dzejas cienītājiem ir tādi, kuri aiz cieņas pret autoru atsakās veikt akadēmisku viņa darbu analīzi.) Lai arī dzejnieka nostāja ir tuva komunisma ideoloģijai, Prevērs nekad nav gribējis saistīties nedz ar komunistisko, nedz kādu citu politisko partiju, jo viens no viņa principiem ir brīvība. Prevērs ir īsts sava laikmeta intelektuālis. Viņš seko līdzi notikumiem pasaulē un savā dzejā asi reaģē uz karu, kas paņēmis viņa draugu dzīvības, izpostījis pilsētas. Viena no viņa spilgtākajām un skaudrākajām kara liecībām ir dzejolis "Barbara": Ai Barbara/ Līst Brestā atkal bez mitas līst/ Kā lija toreiz/ Bet tas vairs nav tas viss ir izpostīts/ Tas ir sēru lietus drausms un bezcerīgs/ Tā nav pat vairs aukla/ Kur jaucās tērauds un asinis/ Tikai mākoņi pār klaju lauku/ Struto kā mirlas suņi/ Kā suņi kas pazūd straumes nesti/ Lietū virs Brestas.[3] Šajā pilsētā, kura tika smagi nopostīta Otrā pasaules kara laikā, dažus gadus dzīvo Prevērs pats. Viņa dzejas sajaukšanās ar 20. gadsimta realitātes skarbumu, tās balansēšana uz literatūras robežas un pārvēršanās "dzejas naidā" būtībā padara Prevēru par avangarda ideāliem tuvu autoru.

Izlasē "Šī mīlestība" Prevēra dzejas skanējums, protams, mainās. Pirmkārt, tāpēc, ka mīlestības dzejoļu koncentrācijā dzejnieka intonācija izklausās pārāk saldi. Otrkārt, tāpēc, ka autora iemīļotie mākslinieciskie paņēmieni – vārdu spēles, asonanses un aliterācijas – mērķa valodā ir teju nepārnesami, bet, zaudējot šīs semantiskās un fonētiskās spēles, Prevēra dzeja daudzviet kļūst caurspīdīga, zaudē daļu no savas iedarbības. Te varētu minēt dzejoli "Rudens lapas" vai, piemēram, "Sārtapelsīns", kura nosaukums latviešu valodā zaudē saikni ar asinīm, pilnasinību, radniecību, ko ietver šī vārda (sanguine) sakne (sang – asins) franču valodā, līdz ar to zūd vesela asociāciju virkne, kas oriģinālā papildina šī dzejoļa erotisko noskaņu. Savukārt slavenās "Brokastis" latviski zaudējušas savu īpašo skanējumu, jo izjūk dzejoļa vienmērīgais ritējums, ko oriģinālā rada vietniekvārda "viņš" (il) un palīgvārdu simetriskā atkārtošanās. Dažviet tulkojumam varētu pārmest pārdrošu risinājumu. Visuzkrītošāk tas parādās dzejolī "Es alkstu", kurā franču Fidèle (uzticīgā) latviski atveidots kā Fida.

Tas, ko varam baudīt šajā izlasē, ir dzīves mīlestība, kas rotaļīgi un viegli skan tādos darbos kā "Maija dziesma" vai "Kā par brīnumu", kā arī noskaņas precizitāte, ko autors ar minimāliem līdzekļiem spēj uzburt pat visīsākajos darbos. Atliek vien cerēt, ka šī nebūs pēdējā izlase, kurā meklēt Prevēra dzejas atmosfērisko vieglumu.