***
Mana mātes valoda, ko neizvēlējos, stīvā, iespīlētā, kuras stūrainā gramatika neder manas iztēles caurumiem, atduras, mocās (mokās?). Ir reizes, kad redzu, kā tu cīksties ar savu zemniecisko prastumu. Bez šekspīriskā vārdu krājuma, stērniskā stila šampanieša, brodskiskā džeza. Man prasa, "Kā sokas," un es atbildu, "Vakar man secās krietni labāk, bet ceru, ka rīt viss atkal seksies." Man prasa, "Ko tu mēdz darīt vakaros?" Es neminstinoties, "Tā jau es mēgtu doties skrējienos pa rajonu, klausīdamies audiogrāmatas. Ingum, Edžum un Zemgum teicu, lai pievienojas vai – vismaz – lai cenšas mēgt." Ei, pagātnes darāmās kārtas divdabja formas no atgriezeniskajiem verbiem, izskaniet pār maniem šovakar sapulcējušamies draugiem! Ei, datīva neesamība atgriezeniskajiem lietvārdiem, – nebūs gala manai smiešanās (smiešanās-anai? smiešanās-am?). Bet tas nav nekā traģiska! Tā nav problēmas, tikai nenokārtots eksāmens sintaksē. Ak, adverbiālo attieksmju parcelāti, konsituatīvi saistījumi, salikti pakārtoti kombinēta saistījuma teikumi ar potenciāli sadalāmu gramatisko centru – frāzes kā necaurdurams žargons, pidžininglišs, kā dadaisma dzejolis – man, filoloģei Sintijai, man, muldoņai. Man, naivajam, kas tomēr tic šai – visdiskomfortablākajai no visām iespējamajamajām – pasaulēm.
Atvadas no jaunības
Atkal attapos Misiņa bibliotēkā, uz grīdas – saplēsti džinsi, T-krekls driskās, blakus kaut kāda Stīvensona grāmata.
Pēdējā laikā bieži pazūd dienas, pat nedēļas, es eju pa biežņu, gaudoju uz pilnmēness sviesta piku, viss normāli, viss – kā parasti: meklēju bālu jaunavu, ko plosīt un košļāt, bet te pēkšņi – atkal esmu kaut kādā mēbelētā istabā ar sienas pulksteni un stiklotu kumodi, un atklājas: ir pazibējis teju mēnesis. Kur es biju, ko es darīju?
Vienreiz pamodos saķēdēts tādā kā krātiņā, kā vienmēr šausmīgi gribēdams spaidīt tvirtus pupus, izsist stiklu, kails skraidīt pa pļavu, izārdīties brīvībā, jā, piedzerties, piedzerties asinis! Bet nācās deldēt ilkņus, lai pārgrauztu važas, pēc tam pa spēkam – tikai mīkstu pūci nokost.
Man lēnām rodas aizdomas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, – ja nu reizēs, kad man pazūd filma, es dzīvoju pavisam citu dzīvi? Kādas neiedomājamas lietas es sastrādāju? Ja nu es esmu, džīzas, ja nu esmu cilvēks?
Uz divām bezspalvu kājām, ar idejām un, kur nu vēl, ģimeni? Kā uz mani skatīsies draugi?! Kāds kauns, kāds Gargantijas mēroga apkaunojums!
Nepanesamais pazemojums: drēbes, vēlēšanas, darbalaiks un kafijas servīze…
Jūtu: manis kļūst arvien mazāk, arvien īsākus sprīžus varu ballēties, iecirst nagus nevainīgajiem pulsējošā kaklā, dejot gārgdams pie dārdošiem zvaniem.
Manas lielākās bailes, paranojas elle: cilvēks manī ņem virsroku un es izčākstu kā klātbūtne manu upuru izvalbītajās acīs.
Mītiatūras
1.
Pigmalions izcērt Galatejas dibena spraugu ar mazu kaltu. Viņš strādā pie tās stundām ilgi, līdz beidzot – uzpūš, saceldams ziloņkaula putekļus, noslauka savu norasojušo pieri un siekalas no mutes kaktiņa. "Šodienai pietiks, es vairs pats nevaru saprast: der vai neder..."
Naktī uztrūkstas, "Heirēka!" viņš kliedz un metas pie skulptūras ar smilšpapīru. "Ģe-ni-ā-li," viņš murmina un berzē baltās skaistules padusi līdz rītausmai.
Pēc izgulēšanās apskatās, saķer galvu, plēš matus, braukā bārdu, nospļaujas, iet pīpēt. "Pilnīgs sūds. Kas man bija lēcies?" viņš nopūšas un apsedz iesākto Galateju ar lakatu.
Bet pēc mēneša – atgriežas ar speciālu ripzāģi un tēš nost šķēpeles no ciskām, visa grīda cietās atlūzās, līdz Galateja ir gatava līdz potītēm.
"Šis ir tavs šedevrs," nočukst Pigmalions. Viņš riņķo ap savu veikumu kā plēsējs ap upuri, krekls pielipis pie muguras, nav ēdis visu dienu, vaigi kvēpiem, bet, inspicējis to no visām pusēm, viņa sejā savelkas smaids, ieriešas asara.
Viņš paņem grebjamo un attīra lieko nost no pēdām. "Tu esi gandrīz kā dzīva," Pigmalions domā, pakritis ceļos un sūkādams Galatejas lielo īkšķi.
Te pēkšņi tas sakustas viņam mutē. Galatejas gludā āda kļūst silta, un viņa nošķaudās spalgā balsī.
Seko neveikla vārdu apmaiņa, bet drīz vien abi saprot, ka starp viņiem ir mīlestība, viņi apkampj viens otru un nokniebjas turpat uz darbagalda pie skrūvspīlēm.
Kopdzīves laime kūsā Pigmalionā, viņš rāda Galateju saviem kolēģiem, stāsta par radības mokām, tās augļiem, "Te nu viņa ir," viņš saka.
Tad kādu dienu viņš dzird, kā ofisā kāds filozofs izsakās ironiski par Galatejas rokām. Pigmalions, pārnācis mājās, nevar aizmigt, grozās te uz savas partneres pusi, te prom. Visbeidzot viņš kaut kur aiziet, pēc brīža pārnāk ar vīli rokās un sāk guļošajai sievai vīlēt nagus.
Viņa pamostas. "Ko tu dari?!" Galateja ir neizpratnē. "Tikai mazliet pielīdzinu," Pigmalions taisnojas.
Ar laiku viņš pats sāk ievērot nepilnības. Attopas nakts vidū, pārliecies pār Galatejas aizmigušo ķermeni ar balinātāja pudeli rokās, elsodams neizlēmībā. "Nē, es nedrīkstu," viņš pārdomā.
Galatejā pakāpeniski aug aizdomas, līdz kādu dienu viņa atrod dzīvesbiedra studijā rasējumus – līknes gurniem, proporciju aprēķini, piezīmes par krūšgalu pulēšanu.
Tajā vakarā Galateja pagatavo vakariņas. "Kāda bija tava diena, mīļais?" viņa jautā. "Paldies, tā neko," viņš novelk.
Kamēr dižais tēlnieks neskatās, tā ielej viņa maizē un vīna krūkā dzīvsudrabu. Pigmalions aprij šķēli, izdzer sausu, tad paskatās uz savu likteni.
Viņš pielec no galda, sažņaudzis kaklu, sašļūk pār virtuves iekārtu un nogāžas uz parketa. Galateja nostājas viņam priekšā, aptumšojot griestu lampu. Pēdējais, ko Pigmalions savā dzīvē nodomā: "No kurienes viņai tā neglītā dzimumzīme uz pleca?"
2.
Kad Orfejs sāka dziedāt, cepeškrāsns pati no sevis ieslēdzās, pats no sevis iedarbojās tvaiku nosūcējs, telefonā bez pieskāriena uzzaigoja "Spotify" ar Klāsa Vāveres šūpuļdziesmu izlasi.
Kopš Eiridīke bija stāvoklī, Orfejs pēc darbalaika regulāri žūžoja ķēķī, likdams IKEA katliem un pannām pagatavot sātīgas vakariņas, desertus, kūpinājumus.
Kad bija laiks doties uz Dzemdību namu, viņš aši nodungoja "Saule, Pērkons, Daugava" pirmo rindu, lai izsauktos taksis.
Sākumā viss ritēja gludi, vecmāte Persefone slavēja Eiridīkes anatomiju. Tad – negaidīti sarežģījumi, četru māsiņu koris stāvēja palātā un skandēja: "Stum, stum, elpo, elpo…" Orfejs apjucis nezināja, ko iesākt, un panikā sāka dziedāt "Pīrādziņ, nāc ārā".
Tika izsaukts dakteris Aīds, kurš bieziem vārdiem nostrostēja sievu, pūlējās, pūlējās, līdz pēdējā brīdī paziņoja, ka būs ķeizargrieziens.
Grūtnieci aizrāva prom, un Orfejs palika viens, nespēdams atsaukt atmiņā nevienu no saviem mīļākajiem indī-folka skaņdarbiem.
Pēc kāda laiciņa viņam ļāva nokāpt pagraba stāvā, kur atradās Intensīvās terapijas nodaļa. Viņa bērns bija pazemē, raktuvēs, knapi elpoja, it kā viņu kaut kas smacētu.
Nākamajā dienā Orfeju vairs nelaida atpakaļ, valstī bija iestājies ārkārtas stāvoklis, visās ārstniecības iestādēs – karantīna, bards klīda vientuļš pa Miera ielu, atgaiņājās no hipsteru nimfām, gribēja nodziedāt kaut ko tādu, kas liktu liepu zariem noraut viņam galvu.
Eiridīke pārcieta smagu operāciju, bet izdzīvoja. Pēc desmit dienām un desmit naktīm viņa kopā ar jaundzimušo atgriezās mājās, iznākusi no elles, kaut daļa viņas joprojām atradās tur, lejas stāvā, zem ielu līmeņa.
Ar laiku abi saprata, ka viņiem nepieciešama terapija. Nonācis pie orākula kabineta durvīm, Orfejs lūdza: "Ej man pa priekšu, lai man nav jāatskatās." "Nē, tu ej pa priekšu," atbildēja Eiridīke. "Muļķi," ierunājās pāris mēnešus vecais zīdainis, "ejiet blakus."
3.
Kaut kad neilgi pēc sava trešā milēniuma es beidzot īstenoju jaunības sapni – atvēru pats savu apbedīšanas biroju, "Harons un partneri" saucas, piedāvājam ekoloģiski draudzīgus risinājumus.
Ā, tas par partneriem tāpēc, ka viens līdzīpašnieks ir Hermejs, bet viņš vairāk pa biznesa līniju, pazīst drēbi. Man vairāk ar klientiem sanāk, man jau patīk, gadās visādus ļaužus iepazīt.
Viņdien Ikaru guldījām, nabaga Ikariņš, pārķīlējis savu kaskadiera moci, neveiksmīgs lēciens derbijā, ietriecās vienā no tām "monster" mašīnām, sencītis raudāja, pie manis nākdams.
Tad vēl gorgonas bija par savu māsu lietas kārtot, tenkoja, ka šī esot ieskatījusies spogulī, no rīta ķemmējot čūskas, pakritusi turpat uz flīzēm, sastingusi krampjos.
Narciss noslīka džakuzi, nebija neviena radiņa, kas viņa dokumentus parakstītu, kaut kāds advokāts no tās pilsētiņas, kur esot "Tvinpīku" filmējuši. Bērēs mēs trijatā ar Hermi – i viss.
Tēseju sen pazinu, gāju pie viņa raut galda spēles; viņam patika visas tās kārtis, punkti, kombinācijas, labirinti, visi tie noteikumi, metamie kauliņi un alvas figūriņas. Man nekas, bet viņš bija laba kompānija, runāja par ģēlu – tikai to, kas uz laukuma notiek, – kam gājiens, kurš blefo.
Visi pie manis ar laiku atnāk, gan populārie, gan nepopulārie, piemēram, Kekrops un viņējie – Erihtonijs un Erehtejs; mūsu pašu Hermja dēliņš Kefals ar sieviņu Prokrīdu, arī Prokne, ai, visus uzskaitīt nesākšu.
Mirušie varoņi – visi palēnām krājas mana pelnu krāsas kabineta mapītēs, kārtojas pēc grieķu alfabēta, patiesā valdnieka. Mēs ar Hermi tik pīppauzēs satiekamies, apmaināmies anekdotēm, mezdami benčikus Stiksā.
0