"Lūdzu, melnu kafiju bez saldā krējuma!" – "Mums saldā krējuma tāpat nav, mums ir piens. Tātad es jums varu pasniegt melnu kafiju bez piena." Šo kādā Vīnes kafejnīcā dzirdēto sarunu, ko labprāt uzstāšanās reizēs atstāsta Slavojs Žižeks, atcerējos, iepazīstoties ar ziņu, ka maija beigās Latvijas Zinātņu akadēmijā noticis īpašs konsīlijs, lai apspriestu tādas tēmas kā "Ceturtā atmoda", "negatīvisms", Latvijas iedzīvotāju "kalpa sindroms" u.c. Ir notikusi saruna par neko. Kāpēc tik skarbs novērtējums?
"Iepriekšējo atmodu mērķi un ideāli pilnībā nav sasniegti un nostiprināti." Vai var runāt par mērķiem un ideāliem, kas konkrētā laikposmā bijuši tik dominējoši sabiedrībā, lai mēs vispār varētu runāt par kādu vienotu mērķu un ideālu korpusu? Pierādījumi? Kurās Rietumu sociālajās un politiskajās kustībās ir izdevies pilnībā sasniegt "mērķus un ideālus"? Ja tādu nav, kādēļ tiek pieņemts, ka Latvijas gadījumā tas bijis iespējams un tātad ir vērts rīkoties?
"Garīgā atmoda", kas turklāt arī var būt "pilnīga". Ko mēs ar to saprotam?
"Latvijas galvenā problēma ir kalpa sindroms." Kas ir "kalpa sindroms"?
"Kristīgās vērtības uztur skaidru formātu." Tātad tiek apgalvots, ka starp dažādu kristietības strāvojumu pārstāvjiem nepastāv viedokļu atšķirības par, piemēram, sieviešu vietu baznīcas struktūrā utt. Vai patiesi?
"Cinisms un nevērība ir pārāk plaši izplatīti." Salīdzinājumā ar kuru laika periodu vai ģeogrāfisko vietu?
"Vēlme tuvināties kristīgai ticībai rodas ar cilvēka atbilstošu briedumu." Kāda faktoloģija ir šī apgalvojuma pamatā?
"Latvijas nākotnes pamats ir inteliģence." Kas ir šīs tēzes faktoloģija?
"Ir jāierobežo negatīvisms." Nemaz nesākot diskusiju par "negatīvisma" aprakstu, kādi ir priekšlikumi negatīvisma "ierobežošanai" praksē?
Varētu šādu jautājumu uzdošanu turpināt. Apzinoties to, ka lasāmais teksts ir kopsavilkums, līdz ar to interpretācija, tomēr nevar nepamanīt, ka godājamais konsīlijs labprāt operē ar jēdzieniem, kas patiesībā nav korekti aprakstāmi.
Neesmu t.s. sociālo un humanitāro zinātņu scientisma cienītājs; zinātnē, tās valodā ir vieta intuīcijai, poētikai un varbūt pat t.s. publicistikai. Tomēr kopumā man šķiet – cilvēkiem, kuri pretendē uz to, ka viņu intepretācija ir pārdomātāka nekā, piemēram, plašsaziņas līdzekļu interpretācija, vajadzētu ļoti uzmanīgi rīkoties ar apriori neskaidriem jēdzieniem.
Droši vien precizitāte neapmierinātu kādu auditorijas daļu. Ja ierobežojam laika periodu ar pēdējo mēnesi, kā nejaušu piemēru var minēt Sanktpēterburgas Eiropas universitātes pētnieka neseno lekciju par tēmu "Vai PSRS bija koloniāla impērija". Konkrētais kungs gan uzsvēra, ka "koloniālisms" Krievijas impērijas un PSRS periodos ir principiāli atšķirīgas tēmas, gan neslēpa, ka skaidru rādītāju sprieduma izdarīšanai nav. Korekts darbs. Cits piemērs – politikas zinātnieka nepadošanās žurnālista centieniem operēt ar tādiem it kā visaptverošiem jēdzieniem kā "liberālisms": zinātnieks ir labā nozīmē "sausiņš", kurš aizrāda par jēdziena mainīgo saturu un piedēvējumiem.
Tā, protams, nav tikai Latvijai raksturīga situācija, kad ekspertu korpuss kādu fenomenu aprakstīšanai lieto varbūt labskanīgu, no politiskās retorikas aizgūtu terminoloģiju. Kā piemēru var minēt dāsni lietotos vārdus "populisms", "fašisms", "protofašisms" u.c., interpretējot dažādus procesus ASV, Francijā, Lielbritānijā, Ungārijā un citur. Sekas – ekspertiem ir lielas grūtības procesus izskaidrot vai prognozēt.
Vai vispār ir vērts diskutēt par tādiem jēdzieniem kā "atmoda" – vienalga, ceturtā, garīgā vai politiskā? Ja pastāv viedoklis, ka vēsturei piemīt kāda iekšēja jēgas, loģikas un vērtību sistēma, tad droši vien ir vērts. Jo tēze par "atmodu" paredz, ka – vienkāršošu – ir tā, bet vajadzētu būt citādi. Es šādas sistēmas esamību pierādīt nevaru, līdz ar to arī šādas diskusijas vērtēju piesardzīgi.
Mēs varam pulcēties dažādos formātos, lai pārrunātu, kas, mūsuprāt, būtu vēlams. Tomēr tad svarīgi būtu vispirms vienoties par tālākajās diskusijās lietojamajiem jēdzieniem. Lielākoties tas, šķiet, ir iespējams. Piemēram, ja mēs gribam apspriest "taisnīgu sabiedrību", principā varam mēģināt noskaidrot, ko ar to vispār saprot noteiktas sabiedrības daļas. Teiksim, apgalvojumam "taisnīga ir tā sabiedrība, kurā pārtikušāko 20% ienākumi pārsniedz trūcīgāko 20% ienākumus ne vairāk kā 5 reizes" piekrīt 30% aptaujāto, savukārt 20% pieļauj, ka sabiedrība ir taisnīga tikai tad, ja runa ir par 3 reizēm utt. Vai: apgalvojumam "taisnīga sabiedrība ir tā, kurā ir bezmaksas augstākā izglītība" piekrīt x procenti, nepiekrīt y procenti utt. Liekam kopā šādus jēdziena aprakstus, pēc tam jau varam skatīties citu valstu pieredzi, rīcības instrumentus.
Ekspertu diskusijām (labi, konsīlijiem), par laimi, ir plašākas iespējas nekā komentētājiem, un tās tad arī jāizmanto.
2