Šovasar es daudz atpūtos – ilgi gulēju, pēcpusdienas pavadīju pie jūras. Bijām arī divos jaukos ceļojumos uz kaimiņu zemēm. Dēla bērnudārzs nestrādāja visu augustu, un mēs varējām atļauties pa šo laiku nesūtīt viņu otrā pašvaldības bērnudārzā, pat ātrāk uzsākt brīvdienas, turklāt veiksmīgi sakrita, ka viss šis laiks bija ļoti silts, pat karsts. Man gan bija iespējams nedaudz uzstāties ar lasījumiem vai lekcijām vai norunāt tikšanās ārpus mājām, nedaudz arī lasīt, bet tikpat kā nevarēju neko rakstīt – un tas ir mans pamatdarbs. Šis gads ir labs, jo KKF Jaunrades stipendiju saņemu visus mēnešus, arī vasarā. Kopš 2009. gada, kad vēl strādāju reklāmā, man šovasar pirmo reizi atkal bija apmaksāts atvaļinājums, un ar gandrīz piecgadīgu bērnu atpūsties iespējams tīri labi. Tiesa, viņam jāpievērš daudz uzmanības, un tas ir grūti. Jebkurš, pat vismīlošākais, mundrākais un ekstravertākais pieaugušais nogurst no nepārtrauktām sarunām, no nepieciešamības izrādīt atbalstu un līdzdalību pat tad, ja bērns kādu brīdi nodarbina sevi pats. Tiklīdz iegrimsti domās vai, vēl ļaunāk, telefonā, tevi uzreiz pieķer.
Pirms pāris mēnešiem ar Agru Lieģi nedaudz parunājām par sievietēm, kas sapratušas, ka nevēlas būt mātes – bet jau pēc tam, kad par tādām kļuvušas. Izteikt šādu apgalvojumu ir drosmīgi un vienlaikus ētiski neviennozīmīgi, jo tas saistās ar citas personas eksistenci. Taču šīs mātes parasti mīl un centīgi audzina savus bērnus, ir pateicīgas par viņiem, tomēr gatavas atzīt, ka nebūtu gribējušas šo neatgriezenisko atbildības slogu. Kad man bija divdesmit astoņi gadi, izšķīrās divi man mīļi draugi, un viens no viņiem man atzinās, cik smagi ir izjust, ka no tavas rīcības atkarīga cita cilvēka labsajūta, emocionālā stabilitāte. Togad man jau bija divi bērni – vienu un četrus gadus veci, un drauga izteikums atbilda arī manai sajūtai, taču vairāk attiecībā uz bērniem nekā uz dzīvesbiedru. Mums bija iespēja atstāt bērnus pie vecvecākiem vai ar auklīti, bet jau tad ievēroju, ka tas var nederēt. Īpaši es kā mamma biju neaizvietojama, jo vīrs daudz strādāja ārpus mājām (ar jaunāko bērnu esam vienlīdzīgāki, bet mums vairs nav citu atbalsta personu). Es joprojām gribēju būt māte, taču nebiju gatava tam, ka mana personiskā brīvība var nodarīt pāri mazam cilvēkam.
2003. gada vasaras beigās stāstīju par mātes atbildības neatgriezeniskumu Ingai G., kurai tad vēl nebija bērnu. "Izvēle ir vienmēr," viņa atbildēja un pastāstīja man par sievieti no Kaningema "Stundām", kura atstāja mazo puisīti un devās uz Kanādu strādāt bibliotēkā – dzīvot pavisam vienkāršu, tomēr savu dzīvi, bez mātes pienākumiem. Tāda izvēle man šķita neiedomājama, savukārt gan grāmata, gan filma, ko vēlāk izlasīju un noskatījos, atstāja dziļu iespaidu. Toruden, kad vīrs bija uz brīdi zaudējis darbu, sāku strādāt reklāmas aģentūrā un turpināju to arī tad, kad mani ienākumi vairs nebija ģimenei tik nepieciešami – laikam jau gribēju pa dienu būt "Kanādā", jo bērnu pieskatīšana ir ļoti vienmuļš un nogurdinošs darbs. Turpmākos gadus asi izjutu konfliktu starp vēlmi pašrealizēties un bērnu nepieciešamību pēc manas klātbūtnes. Tas plēsa mani pušu. Par to uzrakstīju lielu daļu no grāmatas "Es izskatījos laimīga", kurā ir arī rinda "mēs, protams, diezgan normāli vecāki esam". Objektīvi mēs bijām pietiekami laba ģimene, un objektīvi arī nav iespējams izvērtēt iespaidu, kādu atstāja mana prombūtne, kas objektīvi nemaz nebija tik bieža, un objektīvi maniem vecākajiem bērniem tagad neklājas slikti. Tomēr bērna laika izjūta ir atšķirīga, emocijas – spēcīgas, bet jauniešu eksistences koncepcija bieži – traģiska. Mēs visi cits citu ietekmējam, un dažkārt tas izvēršas sāpīgi.
Ar jaunāko bērnu tik asi neizjūtu nedz pretrunu starp savām un viņa vajadzībām, nedz arī pašu dziņu skriet prom. Biežāk no kaut kā atsakos, parasti jau no izklaides. Līdzīgi Bodlēram mūža nogalē (un Bodlēra mūžs tagad jau ir īsāks par manējo) dodu priekšroku darbam, nevis socializācijai, jo strādāt ir interesantāk. Tas nenozīmē, ka man negribētos izklaidēties. Noskumu, kad 2018. gada vasarā neaizbraucu uz Nika Keiva koncertu Salacgrīvā, jo mana mamma tad jau bija pārāk vārga, lai pieskatītu desmit mēnešus veco pastarīti, bet ņemt viņu līdzi man šķita par grūtu, lai gan tolaik festivālā "Pozitivus" zīdainim pirkt biļeti nevajadzēja. Pārējā ģimene apmeklēja koncertu bez manis, tāpēc mana kārta pienāca šogad, kad Keivs atbrauca uz Viļņu.
Mēs devāmies uz Viļņu ar vīru un jaunāko dēlu, uzbraucām Ģedimina kalnā un paēdām cepelīnus, bet vakarā es viena pati gāju pa Čurļoņa ielu uz Viņģa parku. Šī jaukā, zaļā iela, kas parkam tuvākajā galā atgādināja Mežaparku, plūstoši pārtapa parka centrālajā ejā. Cauri mežam ceļš izveda klajumā, kura otrā malā atradās estrāde, tai priekšā bija uzbūvēta skatuve. Keivs bija lūdzis organizētājiem iztikt bez iesildošās grupas, un tas bija lieliski. Skaļruņos skanēja tāli, neuzbāzīgi bīti, šķiet, no salīdzinoši jaunākiem Keiva skaņdarbiem, solot brīnišķīgu pieredzi, kuru vēlāk atsauksmēs vairākkārt pamanīju nosauktu par šamanisku. Pie skatuves jau vietas bija aizņēmuši pavairāk cilvēku, taču pārējā zālājā varēja apmesties brīvi, pat apgulties. Tā arī darīju, un skatienam pavērās priežu galotņu ietverts augusta debesu aplis maigās krāsās. Bija silts vakars, bet vairs nebija karsti.
Tad atnāca mūziķi, visi piecēlās, grupa sāka spēlēt "Get Ready for Love", un atslābināto gaisotni nomainīja spēcīgas vibrācijas, visdažādākās emocijas un pārdomas. Biju atturīgāka nekā vairāki draugi un paziņas, kas ļoti vēlējās atrasties pēc iespējas tuvāk Keivam, pieskarties viņam un ieskatīties acīs. Tāda iespēja bija, priekšā varēja nonākt, ja vien gribēja, tomēr man bija pietiekami atrasties maģiskā ezera malā. Cik saprotu, Keivs pēdējos gados vispār un arī šajā tūrē, bet iespējams, ka Viļņā tomēr kaut kā īpaši, patiesi gribēja būt tuvāk publikai. Nemitīgais roku kontakts nebija tikai atstrādāts šova elements. Veids, kā viņš runāja ar publiku un sauca skatītājus par sasodītajiem lietuviešiem, bija sirsnīgi silts. Mūziķu atdeve bija milzīga: pats Keivs nemitīgi skraidīja pa šaurajiem skatuves papildinājumiem tā, ka viņa sviedri esot burtiski lijuši publikā (to man pastāstīja vēlāk), Vorens Eliss ņēmās ar vijoli kā traks (ar saviem garajiem, sirmajiem matiem un bārdu viņš nedaudz atgādināja Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli); pārējie mūziķi uz skatuves, neuzsverot katrs savu personību, kopā radīja piedzīvojumu, ko mana mamma būtu nosaukusi par masu psihozi, bet ko iespējams – un šoreiz drīzāk gribējās – nosaukt par kolektīvu transa pieredzi. Es to izjutu kā kaut ko gaišu un kopumā priecīgu, neraugoties uz sāpēm, kas bijušas klātesošas, skaņdarbam topot, un bija klātesošas, arī tam skanot. Savukārt visi joki bija mīlestības pilni. Par vairākām dziesmām Keivs pateica, ka tā būs pēdējā; kad skatītāji jau, ne uz ko necerēdami, devās prom, mūziķi atgriezās un Keivs paziņoja, ka aizmirsis vienu dziesmu par godu bekvokālistes Dženetas dzimšanas dienai – un duetā ar viņu izpildīja "Henry Lee", pēc tam vēl kādas piecas dziesmas, ironizējot par aizmirsto tekstu un netieši arī par to, ka skatītāji allaž gaida vecos hitus, – un vienlaikus to pazemīgi pieņemot. Viņa uzstāšanās it kā sacīja – te nu es esmu, ņemiet par labu, es nevaru citādi, man ir jums jāspēlē un jādzied, un jūs esat man vajadzīgi, ikviens no jums.
Un es domāju par Keiva mirušajiem dēliem – Džetro, kas trīsdesmit gadu vecumā nomira šogad, un Arturu, vienu no dvīņiem, kas pirms septiņiem gadiem piecpadsmit gadu vecumā nokrita no klints. Cik zināju, ar dvīņu māti Keivs ir kopā ilgi un bija mīlējis viņus; biju lasījusi arī, ka zēns todien lietojis LSD, ka arī pats Keivs aizrāvies ar vielām. Es domāju arī par grāmatā "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" aprakstīto un par to, ka tās autors nudien apzinās cilvēku nepilnības, tostarp savējās. Un es dzirdēju viņa mūzikā samierināšanos ar pašam savu iespējamo atbildību par neatgriezenisko un ar to, ka pasaule ir pilna sāpju un mēs visi cits citu ietekmējam. Ikviens koncerta apmeklētājs bija piedzīvojis bēdas, daudzi arī traumas, un daudzi izjuta vainas vai atbildības smagumu. Skatītāji varēja būt vecumā vidēji no divdesmit līdz sešdesmit gadiem, jaunākie visdrīzāk ikdienā skaudri pārdzīvoja pasaules netaisnīgumu un cilvēku trūkumus, bet vecākie – arī to, ka nav iespējams mainīt pagātni. Kopš kara sākuma es biju skeptiska pret mākslas kā upurēšanas vai dziedināšanas rituāla potenciālu vērst kaut ko par labu, tomēr šajā koncertā kolektīvi izjustā katarse bija tik cilvēciska. Mūziķi spēlēja un dziedāja vēl un vēl, un, kad viņi tomēr beidza un aizgāja pavisam, lielajā ļaužu plūsmā pa ceļam no estrādes un tālāk centra virzienā pa Čurļoņa ielu jutu saudzīgu maigumu, apmēram tādu kā vasaras nakts siltais lietus, kas mūs viegli noglāstīja šai atceļā.
Mans vīrs pa to laiku bija apguldījis mūsu jaunāko dēlu Airbnb dzīvoklī. Pirms tam viņi bija staigājuši pa Viļņu, kamēr satumsa, iedegās lampiņas un viņiem piekusa kājas. Šajā un iepriekšējā braucienā es biju nostalģiski domājusi par senākiem ceļojumiem ar vecākajiem bērniem. Par to, ka viņi izauguši – it kā nebūtu, ko bēdāties, taču kāpēc labās atmiņas bija skumju apņemtas? Vai tās lika domāt par mūsu kā vecāku kļūdām un iespējami nodarīto? Vai arī nožēlot, ka nebūsim vairs jauni? Nevaru un negribu skaisti secināt, ka šamanis Niks Keivs man būtu atbildējis vai kaut ko atrisinājis, tomēr viņa koncerts bija kas vairāk par "izpildījumu" no mūziķu puses, bet publikai – kas vairāk par izklaidi. Un varbūt tas pat palīdzēja panest skumjo.
3