Kādi avoti tiks izmantoti, lai 2037. gadā mēģinātu aprakstīt Latviju 2017. gadā?
Ja tas, kā mēs interpretējam pagātni, būtiski ietekmē tagadni, jautājums ir pietiekami būtisks. Piemēram, atšķirīgās versijas par Atmodas un neatkarības atjaunošanas pirmo gadu posmu rada arī atšķirīgus viedokļus par 21. gadsimta otrās desmitgades Latviju (kas tika vai netika solīts nepilsoņiem, kāda bija kompartijas loma utt.).
Vienlaikus arī pirms un bez t.s. Rīdzenes sarunām būtu skaidrs, ka attieksmei pret mediju atspoguļoto vai, teiksim, Saeimas stenogrammām kā pilnvērtīgu avotu pienāktos būt piesardzīgai. Faktiski mediji varētu būt avots, lai aprakstītu to, kā mediji kaut ko aprakstījuši (ne mazāk svarīgi – ko nav aprakstījuši), citiem vārdiem sakot, avots pašu mediju vēsturei, bet ne vairāk.
Varu iedomāties viedokli, ka adekvātāks avots būs sociālo tīklu saturs. Ja mērķis būs saprast, kas Latvijā 2017. gadā dzīvojošajiem licies būtisks, šis avots tiešām varētu būtu nozīmīgs. Problēma ir tā, ka nav skaidrs (tehnoloģijās zinošāki ļaudis – labojiet, ja kļūdos), vai šodienas ieraksti pēc divdesmit (trīsdesmit utt.) gadiem vispār būs pieejami.
Tas pats, starp citu, attiecas uz šodienas informāciju elektroniskā formā vispār – ne velti pētniekiem mūsdienās ir zināmas tehnoloģiskas grūtības lietot astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma datu nesējus.
Ir mēģinājumi kāda laikmeta noskaņas pētīt, par avotu ņemot šī posma daiļliteratūru. Ir nācies lasīt Borisa Dubina un viņa kolēģu darbus, kuros Krievijas sabiedrības vērtību sistēma, noskaņa analizēta, kā avotu izmantojot, piemēram, t.s. bojeviku vai vēsturisko romānu literatūru krievu valodā. Kaut kas līdzīgs notiek arī Latvijā (kā piemēru var minēt šogad notikušo LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkoto konferenci). Diemžēl te jārēķinās ar jautājumu, cik liela ir grāmatu lasītāju auditorija, līdz ar to – cik lielā mērā daiļliteratūra latviešu valodā ir reprezentatīva kā avots. Pilnīgi noteikti ir labi, ka šādi pētījumi tiek veikti, bet…
Atsevišķa tēma ir memuāri. Cik zinu, ir pētnieki, kuri šo žanru apriori uzlūko kā neuzticamu avotu, un tas arī šķiet saprotams. Tomēr, cik liecina personiskā pieredze, problēma ir ne tik daudz konkrētās personas vēlme kaut ko piepušķot vai noklusēt (papildu piepūle, apkopojot citas versijas, šo problēmu mazina), kā tas, ka iztaujājamie putrojas, jo patiešām neatceras, kas un kā bijis. Par iemesliem atturēšos spriest, vien jāsecina, ka tieši laika biedru īsākas atmiņas dēl, biogrāfiju un memuāru žanru vajadzētu attīstīt plānveidīgāk, neatstājot to gadījumiem, kad kāds vai kāda to izmanto, piemēram, politiskiem vai "pateicību" legalizēšanas mērķiem.
Visbeidzot – ir kāds ļoti interesants, saturiski atšķirīgs virziens, kurā pētījums (un attiecīgi avotu bāze) fokusēts ne tik daudz uz "notikumiem" un to dalībniekiem, cik ikdienas praksēm. Te kā piemēru var minēt pirms vairākiem gadiem publicēto darbu "Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls". Tēmu izvēle te var būt visplašākā – sākot no (piemēri izvēlēti subjektīvi, atbilstoši paša lasītajam) tā, kā lauku kopienas Zimbabvē ietekmē ūdens pumpju tehnoloģijas, beidzot ar to, kā sabiedrība konkrētā laika nogrieznī saprot, kas ir "nervi" un "nervozitāte". Latvijas kontekstā būtu ļoti interesanti, ja divas desmitgades tiktu skatītas, piemēram, caur kafejnīcu, veikalu, Rīgas–Pleskavas šosejas degvielas uzpildes staciju prizmu, jo tā, pieļauju, var pastāstīt vairāk nekā ministru kabinetu rīcības plāni. Par kādu novadu var rakstīt, nevis apkopojot pašvaldību vēlēšanu rezultātu vai nodokļu ieņēmumu faktoloģiju, bet gan izvēloties par "objektu", piemēram, vietējās bibliotēkas ēku: kā mainījušies tās apdzīvotāji, apdzīvotāju piedāvātais saturs utt. Tieši tādēļ, ka ar tradicionālajiem avotiem ir problēmas, t.s. mikrovēsturei, manuprāt, ir milzīga nozīme.
Diemžēl pagaidām liekas, ka mēs pārāk paļaujamies uz to, ka "internetā visu var atrast", paļaujamies paši uz savu atmiņu, kā arī pārāk asociējam vēsturi ar politiku, attiecīgi izturamies pret to skeptiski. Rezultātā ir liela iespēja, ka jau pēc dažām desmitgadēm Latvija 21. gadsimta pirmajā un otrajā desmitgadē būs "baltais plankums".
2