Renātes Kļoviņas ilustrācija
 
Izglītība
22.09.2020

Ne starp savējiem: skolēns un dzimums

Komentē
3
Saglabā

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola".

Pie speciālista viņu atvedusi mamma – kopta, labi ģērbta un visnotaļ simpātiska sieviete ar dzīvīgu seju. Puisim ir 15 gadi, lai arī augumā viņš izskatās mazāks, melnas brillītes un neķemmēti, uz pieres saķepuši mati. Sēž viņš krēslā tāds sašļucis, bāls un visai apātisks. Par to arī mammas sūdzības. Esot zaudējis interesi par mācībām. Atzīmes nokritušās. Galīgi nemotivēts. Ārpus skolas īstu aktivitāšu nav. Pat pierunāt viņu mazgāties jau paliek grūti. Sēž tikai pie datora un nekā cita vairs dzīvē nezina. Nu pilnīgs ārprāts, kas tur par cilvēku no viņa sanākšot!

Es paraugos uz puisi, bet viņš tikai norausta plecus. Neko jau it kā neiebilst. Tikai sarunā arī īsti nepiedalās.

"Un kāpēc atvedāt pie manis?" vaicāju mammai.

"Nu, lai viņam dzīvē ir vismaz viens vīrieša cilvēks, ar kuru var parunāties," mamma godīgi atbild. "Citādi mājās tikai es, skolā vienas sievietes un nevienu citu jau viņš neredz." [1]

Latvijā bērniem ir visai liela iespēja izaugt lieliem, tā arī nekad nepieredzot emocionāli nozīmīgas attiecības ar abu dzimumu pieaugušajiem. Pārsvarā tie ir vīrieši, kurus saprotamu iemeslu dēļ bērnībā ne visiem izdodas iepazīt. Iemesli ir visai matemātiski – no katrām 1000 Latvijā noslēgtajām laulībām gandrīz puse (457) tiek šķirtas [2]. Pieskaitot vēl vientuļās māmiņas un dažas citas modernās ģimenes formas, iespēja bērnam augt viena vecāka ģimenē ir absolūta norma, un šis viens vecāks, saprotams, visbiežāk būs mamma – viena vai kopā ar savu mammu. Turklāt paplašināto ģimeņu sarukums, pilsētvides dzīves ritms, nacionālās īpatnības, modernās pasaules ritms un datorizētās dzīves realitāte samazina iespēju bērniem sastapties ar citiem pieaugušajiem: radiniekiem, ģimeņu draugiem, citu bērnu vecākiem.

Bet labi – dzīvē gadās visādi, ne jau no laimīgas dzīves cilvēki šķiras, un bieži ģimenes situācija ir ļoti daudzu nekontrolējamu apstākļu un nejaušu sakritību summa. Turklāt mammas pārsvarā dara labāko iespējamo un ideālu ģimeņu gandrīz nav pat pilnākajās un stabilākajās radinieku struktūrās – bērni traumējas un cieš arī tādās. Tāpēc jau mums ir kultūra un civilizācija ar visām tās sarežģītajām institūcijām, kuru mērķis ir kaut nedaudz izlīdzināt ģimenēs piedzīvotos negludumus. Tieši tādēļ bērna dzīve no visai agra vecuma vairs neaprobežojas tikai ar mājām. Skola kļūst par vidi, kas var kompensēt daudzas dzimtās ģimenes nepilnības – sākot ar siltām pusdienām un beidzot ar atbildīgiem, bērna dzīvē ieinteresētiem pieaugušajiem.

Taču ir viena sfēra, kur skola nekādi neizlīdzina bērnu dzīves nevienmērīgumu, un tas ir pieaugušo dzimuma sadalījums. Nonākot skolā, bērns nokļūst visnotaļ īpatnējā vidē, kas vairāk līdzinās Lusilas Eminas Hadžihalilovičas 2015. gada ēteriski skaistajai, bet dziļi biedējošajai filmai "Evolūcija" par pasauli, kuru apdzīvo tikai sievietes un bērni. Pēc Otrā pasaules kara bērnu izglītošana Eiropā pārsvarā nonākusi sieviešu atbildīgajās rokās – 19. gadsimta kalsnā, stingrā skolmeistara metaforu, kas sit ar rīksti pa pirkstiem vai dibenu, ir pilnībā izkonkurējis mātišķās skolotājas tēls, mūsdienās pedagogam kļūstot par vienu no "sievišķīgajām" profesijām līdzās medmāsai un auklei (lai arī katram, kurš kādreiz mēģinājis savākt 30 hormonālā disbalansā iesviestu nepilngadīgo baru, radīsies jautājums – kas tieši šajā profesijā tik "sievišķīgs"?). Latvija pat ieņem nelīdzvērtīga sadalījuma līderpozīcijas: pie mums ir augstākais sieviešu skolotāju īpatsvars Eiropas Savienībā – 86,6% skolotāju [3].

Protams, jautājums ir: vai tam kāda nozīme? Galu galā, mēs dzīvojam pasaulē, kur dzimumlīdztiesība ir viens no karstākajiem tematiem un tradicionālās dzimumu lomas strauji zaudē agrāko nozīmi. Vai tiešām bērniem ir kāda atšķirība, kādam dzimumam pieder skolotāji, un vai vispār dzimumam bērnu dzīvē mūsdienās ir nozīme? Vai vismaz tik būtiska nozīme, lai par to spriestu un runātu? Laikā, kad izglītības sistēmai ir daudz nopietnākas problēmas – finanšu trūkums, profesijas prestižs, Covid-19 izaicinājumi…

Uz šo jautājumu var mēģināt atbildēt dažādi. Turklāt dzimums ir ne tikai bioloģiska, bet arī politiska kategorija, un kā ar visu politisko tas reizēm var uzjundīt diezgan asas emocijas vai pārliecību sadursmes. Mana specialitāte ir attīstības psiholoģija un psihodinamiski orientēta bērnu psihoterapija, tādēļ piedāvāšu  skatījumu tikai šo disciplīnu perspektīvā. Nepavisam nepretendējot uz pilnīgu situācijas izpratni, mēģināšu parādīt, kādēļ nevienmērīga dzimumu pārstāvniecība skolās 1) ir nopietna problēma, neatkarīgi no pārmaiņām sabiedrībā; 2) negatīvi ietekmē visus, neatkarīgi no dzimuma.

Skolā man jāierodas bez piecpadsmit minūtēm astoņos. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti izvairos piedalīties starpdiscplinārajās sapulcēs, kur sanāk kopā pedagogi, skolas psihologi, sociālie darbinieki un reizēm arī policisti, lai spriestu par kādu rūpju bērnu. Šīs sapulces, gluži kā mācību stundas, sākas pārāk agri. Un, ja es kā pieaugušais vēl tieku ar to galā, tad Ralfa četrpadsmitgadīgajām pubertātes hormonos peldošajām smadzenēm tik agri pieslēgties dzīvei nav reāli. Pusaudžiem daba ir paredzējusi vēlāk palikt augšā un ilgāk gulēt – realitāte, kuru skolu sistēma neņem vērā, tāpat kā daudzas citas pusaudžu ķermeniskās vajadzības. Un tas neizbēgami ietekmē viņa uzvedību.

Ralfs ir mans pacients, kura dēļ esmu uzaicināts uz šo sanākšanu – ar viņa klases audzinātāju, skolas psiholoģi, sociālo pedagoģi, nepilngadīgo lietu inspektori un pašu pusmiegā esošo Ralfu, kurš, caur tantaliskām mokām piespiedis sevi ierasties, tagad sēž un blenž sev uz kedām, acīmredzami gaidīdams, kad šitas beigsies un beidzot varēs iet uz matemātikas stundu izgulēties.

Puisim draud izslēgšana no skolas par stundu kavēšanu un neiesaistīšanos mācību procesā. Visas speciālistes ir ļoti jaukas un pretimnākošas. Visas atkal un atkal atgādina Ralfam, ka viņas ir šeit, lai palīdzētu, un skolā viņš ir ļoti gaidīts un piederīgs. Lai arī nav nekādu šaubu, ka skolotājas tiešām tā domā, ir grūti nepamanīt, ka pašā skolas vidē par to īsti nekas neliecina. Ne agrais stundu sākums, ne klase, kur Ralfs ir viens no 34 skolēniem, kas dienas gaitā izrotē caur piecām sešām un reizēm pat vairāk skolotājām, no kurām ne ar vienu nepārmij nevienu vārdu ārpus stundu vielas (kuru viņš, protams, nav sagatavojis, tātad nav daudz, ko pārrunāt), ne arī mīkstās, pūkainās mantiņas psiholoģes kabinetā, ne sienas zīmējums ar lācīti un ezīti skolas koridorā, kas noteikti šķiet ļoti mīlīgs mazākiem bērniem, bet Ralfam visticamāk raisa ko gluži pretēju piederības izjūtai.

Kad viņš ir atlaists un mēs paliekam ar speciālistiem pārmīt dažus vārdus, klases audzinātāja tā arī atzīmē – izskatās, ka Ralfs nevienam neuzticas un negrib pieņemt palīdzību.

Es vēršu uzmanību uz to, ka Ralfa problemātiskā uzvedība pati par sevi liecina, ka viņš meklē palīdzību. Varbūt drīzāk grūtības sagādā pieņemt palīdzību no skolotājām, jo tās pārāk līdzinās puiša mammai – sievietei, kas viena audzina savu vienīgo dēlu un visiem spēkiem mēģina viņam palīdzēt un no kuras Ralfs, sākoties pubertātei, mēģina psiholoģiski attālināties. Turklāt, būdams bez paraugiem, no kuriem varētu iemācīties saprātīgus abu dzimumu līdzās eksistēšanas veidus, Ralfs attālinās no skolas tāpat kā no mammas – neklausot, strīdoties, izvairoties no kontakta, saraujot piesaisti ar skolotājām, kuras, gluži kā viņa mamma, vēlas puisim tikai palīdzēt. Taču tādējādi negribēti stiprina zēna pusaudzības trauksmi par trauslo vīrišķību, liekot meklēt aizvien agresīvākus attālināšanās veidus.

Vēlāk vienā no terapijas sesijām Ralfs to pateiks saviem vārdiem: "Mani vispār nesaista tas, ka man viņām visu laiku jāatskaitās. Es pats arī varu kaut ko izdarīt."

Statistika rāda, ka skolās dzimumam ir izšķirīga nozīme. Piemēram, tas ir viens no zīmīgajiem faktoriem, kas ietekmē skolēna akadēmiskās izredzes. Sākot ar 4. klasi, meitenēm labāk veicas mācību vielas apgūšanā, īpaši lasītprasmē, bet, kad skolēni nonāk līdz 9. klasei, puišiem jau ir divas reizes lielāka iespēja pamest skolu [4]. No tiem pusaudžiem, kas pabeidz 12. klasi, augstskolā iestāsies vairāk meiteņu nekā zēnu – Latvijā augstākā izglītība šobrīd ir 36,6% sieviešu un tikai 23,7% vīriešu. Likumsakarīgi vairāk sieviešu ir arī starp zinātņu doktoriem, bet no tiem, kas mācības turpina pēc 25 gadu vecuma, sieviešu ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vīriešu (9,2 pret 5,4%) [5]. Atšķirības starp dzimumu sniegumiem ir tik uzkrītošas, ka tas liek meklēt skaidrojumu dzimumu nevienmērības virzienā. Varbūt viens no vēstījumiem, kuru zēni saņem skolā – vidē, kur prevalē izteikta sieviešu dzimuma dominance –, ir tāds, ka skolas un mācīšanās nav īpaši domātas vīriešiem. Un, kas nav domāts mums, par to mums arī zūd interese. Gluži kā Ralfu, mūs tas nesaista.

Vai arī interese ir tikai tad, ja var mācīties kādas noteiktas specifikas nozares. Starp tiem vīriešiem, kas iegūst augstāko izglītību, lielākā daļa to izvēlēsies darīt tikai dažās tematiskajās grupās – inženierzinātnē, ražošanā, būvniecībā un dabaszinātnēs. Tās ir starp nedaudzajām grupām, kur disbalanss pastāv pretējā virzienā – vairāk studējošo vīriešu. Varētu izteikt pieņēmumu, ka meitenes skolā tradicionāli tiek mazāk motivētas mācīties matemātiku vai dabaszinības. Taču fakti šo pieņēmumu īsti nepierāda – skolā meitenēm matemātikā un dabaszinībās ir vai nu tieši tikpat labi, vai labāki sasniegumi nekā zēniem. Varbūt drīzāk to varētu ietekmēt tie daži retie skolā sastopamie vīrieši, kas parasti māca eksaktos priekšmetus. Tādā gadījumā meitenes, iespējams, to uztver kā vēstījumu – eksaktie priekšmeti ir vairāk vīriešu padarīšana, neapsverot to studēšanu pēc skolas beigšanas. Tikmēr zēniem varētu rasties iespaids, ka tikai eksaktajiem priekšmetiem ir vērtība un jēga ir studēt vai nu tikai tos, vai arī nestudēt nemaz. Tas daļēji skaidrotu dzimumu un studiju izvēles atšķirības augstākās izglītības rādītājos.

Atšķirība starp zēnu un meiteņu sekmēm ir tik liela, ka skolas kļuvušas, šķiet, par pirmo platformu, kur puslīdz leģitīmi var pievērst uzmanību vīriešu līdztiesībai. Lielbritānijā grupa akadēmiķu un dažādu aktīvistu ar šādu mērķi apvienojušies Vīriešu un zēnu koalīcijā (Men and Boy’s Coalition) [6], kas kļuvusi par diezgan dzirdamu balsi diskusijās par izglītību. Jautājumam par dzimumu disbalansu skolās un tā ietekmi uz zēniem ir pievērsušies lielie mediji: par to nesen plaši rakstījuši gan "The Guardian" [7], gan "Financial Times" [8]. Vīriešu un zēnu koalīcija uzskata, ka pastāv saikne starp dzimumu proporciju skolās un vēlāko dzīves ceļu – viņuprāt, zēnu sliktā pieredze skolā vismaz daļēji skaidro dzimumu atšķirības pieaugušo starpā, piemēram, bezpajumtnieku, pašnāvnieku un apcietināto populācijas vidū. Lielbritānijā zēniem ir četras reizes lielāka iespēja tikt izslēgtiem no skolas, bet dažādu vecumu vīrieši veido 86% no visiem bezpajumtniekiem, 76% – no visiem pašnāvībās mirušajiem un 95% – no visiem apcietinātajiem. Latvijā situācija ir līdzīga – 2018. gadā 3213 jeb 91% no visiem 3522 apcietinātajiem bija vīrieši [9], bet mirstība pašnāvībās Latvijā vīriešiem ir pat astoņas reizes augstāka nekā sievietēm.

Protams, nelīdzvērtīgas iespējas abiem dzimumiem skolā nepavisam nav vienīgais skaidrojums vai cēlonis šīm milzīgajām atšķirībām pieaugušo dzīvē. Tās noteikti ietekmē virkne visdažādāko apstākļu – no sociāliem un vēstures pieredzē balstītiem līdz bioloģiski nosacītiem. Taču skola noteikti ietekmē vismaz dažas no sfērām, kas vēlāk var būt kritiski izšķirīgas bērna dzīves trajektorijai, un viena no tām ir uzvedība. Kā jau norādīts, zēniem ir daudz lielāka tendence skolā uzvesties nepiemēroti – viņi daudz biežāk tiek gan sodīti, gan izslēgti no skolas uzvedības problēmu dēļ. Zēnu uzvedību daudz biežāk ir tendence medicīniski diagnosticēt un ārstēt ar psihotropiem medikamentiem – puikām ir trīsreiz lielāka iespēja tikt pie tādas diagnozes kā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), un arī starp bērniem, kuriem noteikti mācību traucējumi ar dažādām diagnozēm, zēnu tradicionāli ir vismaz trīs reizes vairāk nekā meiteņu [10]. Protams, viens no skaidrojumiem varētu būt tāds, ka zēnu psihiskās veselības problēmas biežāk izpaužas ārēji pamanāmos veidos – aktivitātē, destruktīvā un traucējošā uzvedībā, kamēr meitenēm ir tendence savas problēmas vairāk internalizēt un ciest ārēji mazāk redzamās, tādēļ skolotājām mazāk traucējošās formās. Tomēr tas noteikti neizskaidro visas dramatiskās atšķirības. Tikpat iespējams, ka skolas vide un ierastās mācīšanās formas ir labāk piemērotas meitenēm, nevis zēniem. Psiholoģijas eksperimentos tam var atrast apstiprinājumu – bērniem ir tendence labāk performēt, uzrādīt lielāku motivāciju un augstāk novērtēt tās aktivitātes, kuras vada viņu dzimuma pieaugušais. Īpaši pusaudža vecumā, kad dzimuma identifikācija ar visām no tās izrietošajām trauksmēm un nedrošību ir viena no centrālajām attīstības vajadzībām.

Kabinetā meitene jūtas daudz drošāk un pārliecinošāk nekā mamma, kas ir stipri satraukusies un acīmredzami izjūt kaunu par vajadzību meklēt palīdzību pie psihiskās veselības speciālista. Kamēr mamma saspringti sēž uz apmeklētāju krēsla pašas maliņas un, galvu nodūrusi, nervozi žņaudza salveti, mēģinot atrast pareizos vārdus, meita ir ērti atlaidusies dīvānā un laiku pa laikam uzmet man vienaldzīgu skatienu. Pie sevis nodomāju, ka varbūt šādi vīrieša terapeita klātbūtnē meitene demonstrē savu pārākumu attiecībās ar vīriešiem vispār. Vizītes iemesls ir mammas negaidītais atklājums par savas trīspadsmitgadīgās meitas aktīvo seksuālo dzīvi. "Es nespēju noticēt, ka viņa no manis to slēpa," mamma saka.

"Un kas jūs par to uztrauc visvairāk?" es vaicāju.

"Kauns," mamma atbild. "Kā mana meita varēja izdarīt kaut ko tādu? Es viņu vienmēr esmu audzinājusi pilnīgi citādi – es esmu ļoti kārtīga sieviete. Un arī nodevības sajūta."

"Tad jūs vairāk uztrauc kauns un nodevība, nevis, piemēram, meitas veselība vai grūtniecības risks?"

"Par to es tik daudz neuztraucos," mamma man godīgi saka, "viņa man tādā ziņā ir ļoti gudra meitene."

No attīstības psiholoģijas viedokļa pieredze ar abu dzimumu pieaugušajiem skolā būtu vajadzīga kā zēniem, tā meitenēm. Līdz ar pubertāti aizsākas vecumposms, kura centrālais uzdevums ir atrast un pieņemt savu identitāti, tostarp seksualitāti un dzimumu. To savukārt var izdarīt, tikai salīdzinot sevi ar vienaudžiem un pieaugušajiem un tādējādi pārņemot viņu vērtības. Ja zēnu apkārtnē tādu pieaugušo vīriešu, kuru vērtības liktos saistošas, nav vai arī viņi ir tādi, ar kuriem īpaši identificēties negribētos – piemēram, alkoholiķi vai dzīves neveiksminieki –, tad rodas zināmas problēmas. Vai nu būs grūti identificēties un zēni var kļūt pasīvi, apātiski un tādi, kurus pieaugušie sauc par "nemotivētiem". Vai arī viņi savu identitāti var meklēt grupās, kas tradicionāli pulcē jaunus vīriešus, – klaiņotāji, vielu lietotāji u.tml.

Meitenēm, savukārt, ir nepieciešama saskarsme ar vīriešiem, ar kuriem var būt emocionāli siltas, bet reizē drošas un neseksuālas attiecības. Tā kā meiteņu ķermeņi un psihe nobriest ātrāk, šādas emocionāli svarīgas attiecības ar klases puikām nav iespējamas, tādēļ meitenes tās visbiežāk meklēs pie vecākiem zēniem vai vīriešiem. Ja apkārtējā vidē nav atbildīgu pieaugušo vīriešu, kas radītu veselīgu modeli šādām attiecībām, tad atliek vai nu vecāko klašu zēni, vai pieaugušie ārpus regulētās skolas vides. Abos gadījumos pastāv lieli riski – vecāko klašu puiši savas attīstības īpatnību dēļ nereti būs daudz vairāk ieinteresēti veidot seksuālas, nevis emocionālas attiecības. Tas savukārt rada situāciju, ka meitenes uzsāk dzimumdzīvi ātrāk, nekā ir tai psihoemocionāli nobriedušas. Vai arī viņas saredz seksu kā vienīgo veidu, lai iegūtu emocionālu tuvību. Šīm sievietēm pēc tam ir  risks nokļūt vardarbīgās attiecībās.

Tāpat pusaudžu meitenēm sekss bieži ir neadaptīvs veids, kā izpaust iekšējo spriedzi un agresiju. Starp jauniešiem ar uzvedības traucējumiem meitenēm būs raksturīgas dažāda veida riskantas seksualitātes izpausmes, piemēram, prostitūcija, pusaudžu grūtniecība vai daudzi gadījuma rakstura partneri agrīnā vecumā. Vēlāk terapijā ar meiteni, kura bija likusi mammai tik ļoti kaunēties par savu seksualitāti, parādījās tieši šī tēma – meitene atklāja dziļu aizvainojumu un dusmas uz māti, kuras rakstura stingrību un ciešo morālo pārliecību viņa vainoja tēva aiziešanā no ģimenes. Būdama tiešām gudra meitene, viņa atrada seksuālajos kontaktos efektīvu veidu, kā uzbrukt mammas pārliecībai un pēc tam ļaut viņai par tiem "nejauši uzzināt".

No psihodinamiskās teorijas raugoties, seksuālās un agresijas dziņas bieži sajaucas arī pusaudžu zēniem, tikai otrā virzienā – zēniem ir tendence savu seksualitāti izpaust agresīvās formās. Tādēļ zēnu uzvedības traucējumi biežāk izpaudīsies skaļi un redzami – visādos likumu pārkāpumos, nepaklausībā, skolotāju izaicināšanā, izsistos stiklos un pārsistos degunos. Šī iemesla dēļ skolotāju mēģinājumi apkarot agresīvu uzvedību var izsaukt tikai vēl lielākus protestus un izaicinājumus, jo zēnu psihē mēģinājumi apspiest viņu agresiju var tikt saistīti ar sieviešu mēģinājumu apstrīdēt vai apspiest viņu topošo un tādēļ pagaidām vēl visai trauslo vīrietību. Un tas var likt savu identitāti pierādīt pusaudzīgi vēl redzamākos veidos – kļūstot vēl negantākam, nepaklausīgākam, kauslīgākam un citādi skolas vidē neiederīgākam. Vai arī padoties un iegrimt pasīvā, apātiskā neieinteresētībā.

Vienlaikus ikviena pusaudža psihē pastāv konflikts starp vēlmi izpaust savu agresiju, seksualitāti, identitāti – un vajadzību pēc pieaugušajiem, kas spēj to adekvāti saturēt un kontrolēt. Meiteņu konflikti pārsvarā izpaužas emocionālā līmenī – kā aprunāšana, strīdi, dažādas kaislības. Tādēļ tos var efektīvi risināt un ierobežot ar izrunāšanos un emociju verbalizēšanu, piemēram, skolas psiholoģes kabinetā. Zēni savu attīstības iezīmju dēļ ir daudz fiziskāki un ķermeniskāki. Līdz ar to viņi arī sagaida pieaugušos, kas varētu viņus saturēt un kontrolēt fiziski, ja tāda nepieciešamība vismaz teorētiski rastos. Šo efektu bieži var novērot pie skolotājiem, sporta treneriem vai citiem fiziski attīstītiem vīriešiem, kuru klātbūtnē zēniem ir tendence "savākties" un uzvesties gan sociāli akceptējami, gan mēģināt izpelnīties atzinību un novērtējumu. Savukārt, ja viņiem rodas šaubas par pieaugušo spēju tikt galā, tas viņos palielina ne tikai spriedzi, bet arī vēlmi provocēt un pārbaudīt pieaugušo nespējas robežas. Vai arī tās devalvēt un nicināt ar ignorēšanu.

Skolas kā akadēmiski virzītas iestādes nereti vairāk uzmanības pievērš prāta, nevis ķermeņa vajadzībām. Bet ķermenis, kā tas dabā iestādīts, mēdz būt agresīvs, seksuāls, grūti kontrolējams un pilnīgi noteikti dzimuma formēts un ietekmēts. Īpaši pusaudža vecumā viss ķermeniskais un ar dzimumu saistītais kļūst stipri jutīgs. Ideālā gadījumā ģimene sniegtu pieredzi par to, ko nozīmē būt cilvēkam ar viena vai otra dzimuma ķermeni. Reālajā dzīvē tas bieži nav iespējams, un skola kļūst par otro iespēju – dažiem tā ir vieta, kur viņi vispār pirmo reizi pa īstam nonāk saskarē ar sava dzimuma pieaugušiem cilvēkiem. Diemžēl daudziem tas neizdodas, jo tādu cilvēku nav arī tur.

Nevienlīdzība vienmēr mūs ietekmē negatīvi. Atšķirīgās akadēmiskās un dzīves trajektorijas meitenēm un zēniem rāda, ka dzimumu nevienlīdzība skolās, visticamāk, atstāj negatīvu, dažreiz pat postošu ietekmi. Un pilnīgi noteikti lielāka dzimumu vienmērība vietās, kur mūsu bērni pavada savas dzīves lielāko un būtiskāko daļu, mācoties ne tikai matemātiku un latviešu valodu, bet vispār būšanu par pieaugušiem cilvēkiem ar savu personību, ķermeni, seksualitāti un dzimumu, nāktu par labu visiem – zēniem, meitenēm, pedagogiem, vecākiem un sabiedrībai kopā. Ļoti iespējams, pirmais solis uz to būtu adekvāts novērtējums un sabiedrības cieņa pret tiem 86,6% sieviešu, kuras šobrīd ar šo darbu tiek galā. Jo vīrieši var būt sliktākās pozīcijās skolās, bet viņiem ir tā neapšaubāmā privilēģija izvēlēties tikai tās profesijas, kuras ir labi apmaksātas un respektētas.

Lai nu kas, bet profesija, kurai ir tik milzīga ietekme un atbildība par cilvēku dzīvi un nākotni, tāda pilnīgi noteikti ir. Tas, ka šī nozīme pašreiz neparādās sabiedrības novērtējumā un profesijas prestižā, ir lielākā nevienlīdzība, ko, cerams, drīz atcerēsimies vien kā vēsturisku kuriozu – laiku, kad dažiem zēniem, lai aprunātos ar vismaz kādu pieaugušu vīrieti, bija vispirms jānokļūst pie psihoterapeita.

 

[1] Visi gadījumu apraksti ir anonimizēti, un dažas detaļas mainītas, lai nodrošinātu konfidencialitāti.

[2] https://ej.uz/satori_skola1

[3] https://ej.uz/satori_skola2

[4] https://ej.uz/satori_skola3

[5] https://ej.uz/satori_skola4

[6] https://ej.uz/satori_skola5

[7] https://ej.uz/satori_skola6

[8] https://ej.uz/satori_skola7

[9] https://ej.uz/satori_skola8

[10] Waller, Raymond J. ed. Fostering Child and Adolescent Mental Health in the Classroom. Sage Publications, 2006.

Nils Sakss Konstantinovs

Raksta prozu un publicistiku, ieguvis maģistra grādu teoloģijā un psiholoģijā, specializējies pusaudžu psihoterapijā. Strādā Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā, pasniedz Latvijas Universitātē....

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!