Sleja
25.08.2021

Ne spogulis, ne stirna

Komentē
1
Saglabā

Nesen gadījās tāda situācija – es gulēju uz zemes tomātu piesmaržotā siltumnīcā (vai drīzāk svētnīcā) un iekšēji dīdījos par to, ka man neizdodas atbrīvot prātu no domām. Te piepeši galvā atausa skaidrība: "Man nav jākļūst par Nedomājošo "es", lai es būtu Īstā "es" – ja jūtos slikti savās domās, man vienkārši jādomā kas labs." Un tūliņ iestājās miers. Nevis tāds miers, kurā es kļūtu par mirkļa spoguli, it kā atteikusies no savas personības, tikai uztvertu un pārraidītu informācijas starus, bet iestājās cilvēka miers – man ir atmiņas, domas un jūtas, es esmu šeit un zinu, ka ir arī citas vietas; ar mani daudz kas var notikt un notiks, tas viss būs pa īstam – reizēm sāpēs, citreiz nezināšu, kur satraukumā likties, maz no tā visa būs saprotams, bet tas nekas. Es sāku domāt par sev svarīgiem cilvēkiem, iztēlojos, ka viņi arī te guļ vai klaiņo pa ārpusi, domāju, ko es gribētu teikt, ja viņi būtu tepat, un ko viņi varētu man atbildēt.

Šis prātojums notika Agneses Krivades performances "Acs, kas atveras tumsā" laikā. Palaista brīvsolī, pastaigājos pa Botānisko dārzu un vēroju, kā jūtos. Šī ir visai noslogota nedēļa. Piektdien un svētdien pēc gada pārtraukuma spēlēsim izrādi "Netikumīgie" iekš "Dirty Deal Teatro", un man tur no galvas jārunā kopā kādas divdesmit lappuses teksta (ne tikai no galvas, bet arī no sirds, protams), ko es, dabiski, ieilgušās pauzes laikā neesmu ne reizi atkārtojusi. Svētdien pa dienu būs arī "Netikumīgo" grāmatas atvēršana – vajadzētu izdomāt veidu, kā lasīt, gluži neatrādot fragmentus no izrādes, citādi tiem, kuri todien nāks gan uz atvēršanu, gan izrādi, varētu būt mazāk interesanti. Par citiem pienākumiem domājot: man papildus šai slejai jāuzraksta līdzīga apjoma refleksija par rakstīšanas ziņā sev jaunu tematu, un tas liek man justies mazliet nedroši, lai arī beigās gan jau viss būs normāli; bez šiem priekšā ir vēl vairāki rakstu darbi, bet tos šonedēļ nedarīšu. It kā nav nekas baigi daudz, bet tuvojas Dzejas dienas, kurās esmu uzaicināta piedalīties četros pasākumos, un vēl pāris ar festivālu nesaistītos; paralēli septembrī notiks arī jaunā teātra festivāls "Homo Novus", kurā šogad nekādi neiesaistos, bet kāds putniņš interesējās, ka kaut ko uzrakstīt par to gan es varētu. Vēl debijas krājums gaida savu dzimšanu papīrā un turpinās darbs pie galvenokārt literārā žurnāla "Žoklis" izdošanas, kā arī jau gana ilgstoši lēniem soļiem tiek tapināta kāda izrāde, kas drīzumā būtu jāiebīda nākamajā attīstības posmā.

Teju konstanti rodas vēl un vēl šādi un līdzīgi darbi, un tie nav jāizdara uzreiz, bet savā ziņā nav brīža, kurā es nestrādātu nemaz – kaut tāpēc, ka tos vienmēr nēsāju sev līdzi apziņā; domāju, ka lielos vilcienos tā ir ikvienam, kura darbs ir nevis tikai darbs, bet kaut kas tāds, kas pašam ir nozīmīgs un interesējošs. Nav tā, ka nosit pulksteņa stunda vai es aiztaisu aiz sevis kādas telpas durvis un mainās šo lietu būtiskums; vai, ka tikai tad, kad esmu piesēdusies pie rakstāmgalda, sāk veidoties teksts. Manuprāt, līdzīgā veidā nav īsti jēgas mēģināt katru dienu noteiktā brīdī veikt saplānotus darbības punktus – tā varbūt ir vieglāk kādam atskaitīties par uzdevuma progresu, bet manā pieredzē nav apliecinājies, ka tam gala rezultātā būtu nepārprotama nozīme. Protams, ir arī tādi pašnodarbinātie, mikrouzņēmēji utt., kas izvēlas veidot sev rutīnu, un, cik man zināms, ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuriem nepieciešams režģis, noteikta struktūra, kurai pielāgot savus plānus, bet, pirmkārt, atkal un atkal dažādos kontekstos man nākas atgriezties pie tā, ka es vienkārši neesmu viena no šiem cilvēkiem, man gluži labi izdodas padarīt visu svarīgo savā neregulārajā tempā un diezgan nenoteiktajā laika pavadīšanas stilā, un nevienam no tā nekas diži slikts nenotiek, un, otrkārt, mans darbs ir integrēts manā eksistencē un mana eksistence – darbā –, attiecīgi, tās nav viena no otras atraujamas vienības, un izlikties, ka pastāv tāda lieta kā darba diena, tai ir sākums un beigas – jā, nu, manuprāt, tā būtu nevajadzīga izlikšanās.

Diemžēl ne vienmēr var ērti salāgot šo principu – nevis izplānot darba gaitu, bet sekot, kāda tā pati veidojas – ar dažādiem ārējiem apstākļiem. Piemēram, es viegli kļūstu nepieejama vai pat neiecietīga, ja mani iztraucē brīdī, kurā strādāju – un reizēm šī strādāšana izskatās pēc tā, ka es vienkārši ēdu pusdienas vai pastaigājos pa dzīvokli, bet patiesībā es tobrīd cītīgi domāju vai mēģinu sakārtot savu iekšējo telpu, lai tajā pats no sevis ienāk kāda jautājuma atrisinājums; citreiz mans sarunas biedrs manāmi nesaprot, kāpēc mēģinu sīkumos izanalizēt it kā nejauši uzpeldējušu tematu, jo viņš nezina, ka esmu pamanījusi, kā iemirdzas kāda detaļa, kas pilnīgi nesaistīti ar šo brīdi, kurā sarunājamies, man nepieciešama kādā no septiņiem citiem paralēlajiem procesiem. Es vispār cenšos izturēties labi pret apkārtējiem cilvēkiem un patiesībā necik netieku galā, ja piedzīvoju stiprinošas tuvības iztrūkumu, bet tādos brīžos, kuros esmu aizrāvusies ar kādu ideju vai nodarbojos ar nedaudz par daudz lietām vienlaikus, nereti sanāk piedzīvot nepatīkamas epizodes, pēc kurām pati jūtos vainīga.

Un vēl, protams, šāda pašnoteikšanās diez ko nepalīdz noturēties studiju vidē. Ak, nāk rudens; šobrīd vēl ir vienkārši auksti, bet jau pēc nedēļas gaisā virmos mazas un lielas cerībiņas, visādas atkalsatikšanās, visiem ausīs skanēs "Melanholiskais valsis", koki nosirmos zeltā un sārtumā, mēs nelabprāt par to runāsim, bet starp rindām šad tad pazibēs bailes no pieaugušā slimnieku skaita un es atkal varēšu sev jautāt – vai tiešām jau tāpat pretdabiskie mēģinājumi ierakstīties izglītības sistēmā man ir vispiemērotākā nodarbe mēra laikā?

Es šobrīd prātā staigāju pa Botānisko dārzu un domāju, ka tomēr nav īsti forši – tik ilgu laiku nebija iespējams normāli socializēties un apmeklēt pasākumus, bet tagad, kad uz nenoteiktu laiku rosība atkal kļuvusi iespējama un mēs atkal varam apskauties un iet viens uz otra izrādēm, es iekšēji visu laiku esmu nodarbināta ar kaut kādām lietām, kas man jādara, un nevaru dzīvot mirklī. Bet tad! Man galvā atkal ataust skaidrība: "Es esmu cilvēks, nevis stirna, kas aizmirst par vilku, līdzko no tā aizbēgusi, un vienkārši ganās pļavā, dzīvo mirklī. Ja mani apgrūtina tas, ar ko esmu nodarbināta, varbūt tas nozīmē, ka augu. Paklau, ja kļūst slikti, man vajag nodarbināt sevi ar kaut ko labu – un pāries."

Tēmas

Marija Luīze Meļķe

Kad vienreiz Marts Pujāts konfrontēja Mariju Luīzi Meļķi ar jautājumu "Kas ir tas, ko tu raksti?", labākais, ko viņa varēja izdomāt, bija – "Tie laikam ir dažādi jautājumi. Un dažādi vērojumi."

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!