Ukraina pati izprovocēja uzbrukumu, Krievijai nekas cits neatlika.
Tā ir Ukrainas un Krievijas iekšējā lieta.
Kari notiek visu laiku, ar ko šis ir īpašs?
Viss nav tikai melns un balts.
Mēs nezinām, kā ir patiesībā.
Droši vien piekritīsiet, ka šādi un līdzīgi spriedumi par karu Ukrainā pašlaik ir tabu un, ja arī tie parādās marginālu komentāru formā, izpelnās strauju un asu nosodījumu. Tas liek domāt – ja vien gribam, varam skaidri nodalīt, kurš ir upuris un kurš – agresors, mobilizēt resursus atbalstam, izrādīt nulli iecietības pret agresora taisnošanos un miglas pūšanu, dot balsi tikai upurim. Taču šādas stingrības joprojām trūkst attiecībā uz vardarbību pret sievietēm.
Viņa aizskāra manu lepnumu, provokatīvi jokoja.
Gribēju saņemt atbalstu, bet pret mani noslaucīja kājas.
Es vienkārši neizturēju, kaut gan nemīlu izrādīt spēku.
Mani lēmumi nebija ideāli, esmu tikai cilvēks.
Man kauns, jo Alisu mīlēju.
Arī man ir jūtas.
Savukārt šie ir LA.lv žurnālista pierakstītie citāti no astoņpadsmitgadīgā Daniela Markova uzrunas tiesai. Markovs pērn nožņaudza savu klasesbiedreni Alisu ar pašas bizi, un viņa teiktā atstāstu ir grūti lasīt. Ne tikai tāpēc, ka frāzes, ko viņš izmanto, ir daļa no izplatītā naratīva par vardarbību pret sievietēm, kurā joprojām atrodas vieta upura vainošanai, bet arī tamdēļ, ka upura vainas meklēšana arvien ir leģitīma pat tiesu praksē – Markova advokāts tiesā argumentē, ka viņa aizstāvamais "bijis nepietiekami informēts par attiecībām un seksu un Alisa viņu provocējusi", bet upures mātei jautā "par meitas intīmo dzīvi" (jo, lūk, Alisa reiz teikusi, ka sāpes un smakšana ir erotiski. Kam gan negadās nedaudz pārcensties un netīšām nožņaugt savu partneri, vai ne?).
Otrdien pie Ministru kabineta notiks pikets "Nāves iemesls: sieviete", kuru rosinājusi vēl cita sievietes slepkavība. 18. aprīlī Leonam Rusiņam, pret kuru bija ierosinātas 18 administratīvās lietas par netuvošanās aizlieguma pārkāpumiem un kurš kopš februāra atradās starptautiskā meklēšanā, izdevās nogalināt savu bijušo draudzeni. Gan sieviete, gan viņas tuvinieki vairāk nekā gadu ziņoja policijai par draudiem, izsekošanu, durvju dedzināšanu, simtiem zvanu un ziņu no slepkavas. Pirms nedēļas Rusiņš sievieti panāca un nodūra viņas bērna un mammas acu priekšā.
"Likumā noteiktās normas nestrādā," tā presei, komentējot slepkavību, teica Valsts policijas priekšnieks.
Skaidrs, ka pirmkārt jārisina neatliekamais – jālabo likums, kas neparedz aizsardzību sievietēm pat gadījumos, kad draudi dzīvībai ir nepārprotami, bet tikpat steidzami jāratificē Stambulas konvencija. Taisnība ir tiem, kuri iebilst – konvencijas ratifikācija maģiski neizbeigs vardarbību. Būs nepieciešams daudz darba un labās gribas, lai to ieviestu, taču starptautiskas apņemšanās, sadarbība un izdarītā savstarpējā uzraudzība liks mums straujāk un jēgpilnāk virzīties uz priekšu. Es gribu dzīvot valstī, kur izmaiņas likumdošanā rosina konvencijas, nevis slepkavības.
Tāpat ir pienācis laiks nopietni pievērsties sarunai par vardarbības sistēmiskajiem cēloņiem un dzimumu lomu nozīmi tajos. Abos gadījumos nogalinātās sievietes atraidīja vīriešus. "Mēs abi esam vienādi tajā, ka grūti pieņemt atbildi "nē"," sevi aizstāvot, tēvam tiesas zālē sacīja Daniels Markovs.
Sabiedrības uzdevums ir pateikt vardarbīgiem vīriešiem un kūtriem politiķiem "nē", kuru nevar ignorēt, tāpēc tiekamies rīt, 25. aprīlī, 13.00 pie Ministru kabineta.
0