Ar bērniem
31.05.2017

Ne dienas bez burbuļiem

Komentē
1

Par Žaumes Kuponsa un Lilianas Furtuņas detektīvu sēriju "Aguss un mošķi", no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, apgāds "Lauku Avīze", 2017

Katalāņu autoru Žaumes Kuponsa un Lilianas Furtuņas detektīvu bestsellera sērijas grāmatas "Aguss un mošķi" ar apgāda "Lauku Avīze" starpniecību tagad ir tulkotas un pieejamas latviešu bērniem. Dienā, kad sākām lasīt sērijas grāmatu "Glābsim Nautilu!", kāda mūsu draudzene gaidīja ciemos katalāņu viesus, un man šie abi notikumi ir cieši savijušies kopā. "Anna pirms 4 stundām startēja no lidostas, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsu mājas, un es nezinu, kur viņa palikusi un ko dara," rakstīja draudzene. "Es gan laikam nojaušu," – atbildēju, jo bijām izlasījuši jau trešo nodaļu pēc izskata it kā diezgan parastā, daudzām citām no skata līdzīgā grāmatā par katalāņu zēnu, kura iedomu pasaulē ik brīdi darbojas astoņi tuvākie iedomu draugi, kas cep, vāra, zīmē, lasa, rēķina, rakņājas vēsturē, kaļ atriebības plānus un visi vienlaikus sarunājas. Tur dzīvo bibliotēkā atrastais un skaļi lasošais lellis Flata kungs, ļoti radošs otiņu mošķis, dzīvnieku mošķis, šefpavārs, matu pinkulis, metālu un atkritumu mošķis, "Nekā" mošķis un vēl daudzi dažādi otrā plāna tipiņi. Zēna galvā visu laiku notiek pamatīgs "forsmažors". Lai kā man negribētos atsaukties uz stereotipu par trokšņainajiem un haotiskajiem dienvidniekiem, tomēr eksplozīvā domu, ideju un teksta formu pārpilnība, kas vēlās pretī jau no pirmajām grāmatas lappusēm, bija gluži negaidīta un jauka pārmaiņa ar dēlu kopīgi lasīto grāmatu klāstā, kurā lielākoties dominē gaumīgi atturīgi un strukturēti Viduseiropas un Ziemeļu reģiona autori. Un tas, manuprāt, arī ir galvenais iemesls, kādēļ ir vērts tulkot un lasīt cittautu daiļliteratūru: ne tik daudz tādēļ, lai uzzinātu par citām zemēm un kultūrām, bet gan lai iepazītu, kā tās skan no iekšpuses – cik līdzīgi vai atšķirīgi domā un jūt citā kultūras telpā dzīvojošie.

Es neuzskatu, ka ekspresivitāte, skaļums un haotiskums ir visu dienvidnieku raksturiezīme, bet nevaru nepamanīt, ka viņu ikdienas komunikācijā un arī mākslā pārspīlējums, daudzbalsība un eklektika it kā ir vairāk atļauta (pieļauta, uzskatīta par simpātisku) un veido noteiktu estētikas kodu. Mazais Aguss, kā anotācijā teikts, ir izklaidīgs puika, kuram vecāki ir izmetuši visas mantas, jo viņš nespēj koncentrēties mājasdarbiem, bet ar šo rīcību viņi panākuši tikai to, ka neredzamie rotaļu biedri tikai vēl vairāk jandalē pa zēna prātu. Taču stāsts netiek būvēts tā, lai viņu labotu un atmācītu no izklaidīguma, bet gan tiek izklāstīti notikumi, kas ļauj apkārtējiem uzzināt vairāk par to, kā šis zēns tiek galā ar dzīves un skolas pārbaudījumiem, kurā vienlaikus notiek tik daudz. Aguss neiet amerikāņu komiksu vai kinovaroņa tradicionālo izaugsmes ceļu, viņš nav arī dziļdomīgs pasaules vērotājs vai īpaši apdāvināts un loģisks detektīvurķis, bet gan vienkāršs skolēns, kurš meklē saistības starp izlasīto, izdomāto un ikdienā notiekošo, un šīs atbildes rokās nedodas viegli.

Formas ziņā "Aguss un mošķi" pieder specifiskajai kategorijai, kas domāta 5–8 gadus veciem bērniem un kas sagatavo un audzina lasītāju. Es iepriekš nevarēju paredzēt, kā mūsu piecgadniekam patiks šādas formas darbs un vai tas atbildīs viņa "līmenim". Grāmatā patiešām katrā lapā valda liels jūklis – tur ir gan pamatteksts, gan ilustrācijas ar komiksu runas burbuļiem, gan vēl kādā citā stilistikā ietverts atmiņu atstāstījums, avīzes fragments –, šausmīgi daudz informācijas, atsauču un personāžu, taču acīmredzot šī intensīvā lasāmviela pievelk lasītāju ar visām maņām līdzīgi kā animācijas filma. Tā savā ziņā ir kā divritenis ar papildriteņiem, stumjamo kātu, našķu groziņu un lielu zvana tauri, kas tiek izmantoti vai noņemti atkarībā no bērna gatavības braukt pašam. Vienmēr pastāv iespēja, ka tieši ar šo grāmatu jaunais lasītājs "atradīs līdzsvaru" – pāries no burtošanas uz plūstošu, jēgpilnu lasīšanu.

Es nezinu, cik labi vai slikti ir šādi ievilināt lasīšanā: man droši vien patiktu labāk, ja bērna lasīšanas azartu veicinātu kāds aizraujošs stāsts pats par sevi, taču, jāatzīst, šāda veida ilustrētās grāmatiņas efektīvi pilda savu uzdevumu. Kamēr es lasu priekšā pamattekstu, dēla skatiens, ilustrāciju pētīdams, jau ir izlasījis visu, ko mošķi sarunā burbuļos, un tie burbuļi viņu pievelk gandrīz kā burbuļplēves spaidīšana. Varbūt blīvā, viendabīgā prozas tekstā bērns baidās pazaudēt rindiņu, neatrast teikuma galu un jēgu, savukārt burbulis tādā ziņā liekas pārskatāms un drošs.

No mana skatpunkta brīžiem šķiet pārāk uzkrītoši, ka lasītmācīšana un grāmatu pasaules atklāšana tiek likta augstāk par grāmatas intrigu. Stāsts šķiet pārlieku vienkāršs un neobligāts, toties novērtēju, ka varoņu raksturi, biogrāfijas un pārdomas gan ir pamatīgas. Dēlam liekas svarīgi noskaidrot un atcerēties pilnīgi visu personāžu vārdus (par laimi, tie ir ap divdesmit, nevis 151 kā pokemoni) – galu galā ir darīšana ar cilvēku, kurš brīvajā laikā no laba prāta sēž un skaita līdz tūkstotim. Piecgadnieku necik nemulsina grāmatā valdošais spontāno ideju un svešo nosaukumu ņudzeklis, un, liekas, "dienvidnieku temperaments" viņam ir pat ļoti labi pazīstams. Būt "sirdī kā bērnam" vienmēr nenozīmē sēdēt kā Rainim saulainā stūrītī un meditatīvi cilāt akmeņu kaudzīti. Noteiktā vecuma posmā bērns ir ierauts strauji pieaugošā terminu krātuvē, kurā bez hierarhijas un klasifikācijas birst jēdzieni no šķietami nesavietojamām izglītības un dzīves programmas kategorijām. Es esmu tā, kas baidās zaudēt kontroli šādā realitātē, bet grāmatu sērijas "Aguss un mošķi" autori zina, ka reizēm pazaudēt kontroli ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai sāktu būvēt pats savu derīgo un individuālo pieredzi.

Īsumā grāmatā stāstīts par to, kā Aguss kopā ar mošķiem ir nolēmis glābt restorānu "Nautils" no sliktas recenzijas, kuru taisās rakstīt snobiskais kulinārijas eksperts Žans Pols Sorbets. Par spīti mošķiem piemītošajām brīnumspējām un Agusa pārcilvēciskajām pūlēm, viņiem tas neizdodas, jo restorāns ir neglābjami slikts, turklāt viņiem traucē arī ļaunais Doktors Brots. Pēc misijas izgāšanās Aguss jūtas satriekts, taču mošķi nezin kādēļ svin uzvaru, restorāna īpašnieki ver vaļā saldējuma tirgotavu un viņš pats nākamajā rītā nes pašgatavotus sviestmaižu rullīšus uz skolas ēdienu sacensībām, kur tie tiek notiesāti paši pirmie. Grāmatas morāle ir ierakstīta vienā no pēdējiem burbuļiem: "Neviena uzvara vai zaudējums nav absolūti!" Dzīve un cīņa turpinās, nav nekādu laimīgo beigu, esam tikai mēs paši ar savu iegūto pieredzi – šajā brīdī grāmata iegūst manas simpātijas, un es apsolu, ka lasīsim arī nākamo izdevumu.

Stāsta centrā ir divas galvenās tēmas – kulinārija un literatūra –, kas abas tiek pasniegtas kā ārkārtīgi svarīgas un neaizstājamas. Grāmatu mošķis Flata kungs, kurš ir iecienījis latīņu izteicienu "Nulla dies sine linea!", katru vakaru – lai cik ļoti arī visi būtu noguruši – liek Agusam un mošķiem lasīt daiļliteratūru. Viņi lasa "Čārliju un šokolādes fabriku" un "Alisi Brīnumzemē", lasa par kapteini Nemo un Odiseju – no kurienes arī rodas viņu pašu piedzīvojumu stāsti un tiek aizgūtas atjautīgas idejas, piemēram, pateikt kritiķim Sorbetam, ka šefpavāru sauc Neviens.

"Ne dienu bez rindiņas!" mošķi paskaidro Agusam Flata kunga latīņu izteicienu. Patiesībā gan Plīnijs Vecākais šos vārdus esot teicis par grieķu gleznotāju Apelu, ar to burtiski domādams "līniju", nevis "rindiņu", kā to mēdz interpretēt rakstnieki – šie vārdi rakstīti gan uz Emīla Zolā darbistabas kamīna, gan Žana Pola Sartra autobiogrāfijā "Vārdi", tādējādi mudinot viņus katru dienu kaut ko uzrakstīt. Taču man patīk Agusa un mošķu versija – katru dienu izlasīt kaut nelielu literatūras fragmentu, jo lasīšana ir brīnumaina nodarbe. Tā izglīto, uzlabo atmiņu un prāta spējas, bagātina valodu, trenē koncentrēšanās spēju, attīsta radošumu, mazina stresu, uzlabo garastāvokli, ļauj ceļot, neizejot no mājas, veicina iejūtību, ļauj atrast draugus un domubiedrus, palīdz uzturēt saviesīgu sarunu un vēl neskaitāmos veidos baro cilvēka garu. Kopš mošķa Flata kunga dotā signāla mēs ar dēlu patiešām vairs neesam izlaiduši ne vakaru, mums ir mērķis kādu dienu izlasīt arī visu mošķu minēto klasiku. Ir patīkami apzināties, ka neatkarīgi no tā, kurā laikmetā vai Eiropas un pasaules koordinātās dzīvojam, mums – man ar dēlu vai dēlam ar svešu katalāņu puiku – ir pieejams kopīgs kultūras mantojums jeb kopīgi piedzīvojumi, no kuriem katrs iemācāmies arī kaut ko par sevi. Dēls lasa un raksta savus pirmos teikumus paša zīmēta komiksa burbuļos un pat nenojauš, ka es vairs neturu viņu aiz sēdekļa līdzsvaram.

 

 

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!