Kadrs no video "Twitter"
 
Komentārs
27.03.2023

Nav miera zem Francijas debesīm

Komentē
1

Jo ilgāki un plašāki ir nemieri, jo – visbiežāk – tie arvien mazāk ir saistīti ar sākotnējiem cēloņiem.

Man šķiet, ka nav iespējams uzrakstīt iekšēji vienotu tekstu par protestiem Francijā, jo šādi mēģinājumi noved pie nevēlamiem vispārinājumiem. Piemēram, "nu, patīk viņiem Francijā rīkot nekārtības…". Jāpiezīmē, ka arī BBC korespondents Parīzē 23. marta sižetā minēja, ka runa nav tikai par prezidenta Emanuela Makrona "caursisto" pensionēšanās vecuma sliekšņa paaugstināšanu no 62 uz 64 gadiem – protesti lielā mērā atspoguļo būtiskas sabiedrības daļas pretenzijas pret varu vispār (cik šīs pretenzijas ir pamatotas, ir cits jautājums). Tādēļ tālāko tekstu sadalīšu vairākos subjektīvos vērojumu un secinājumu blokos.

Sāksim ar relatīvi vieglāko. Skaidrs, ka šādi protesti ir "mediju notikums" ar visu no tā izrietošo. Proti, ar klišeju lietošanu videomateriālos, kuru rezultātā – ja nezinātājs, piemēram, skatās video "bez skaņas" – redzamais tikpat labi var notikt Parīzē, Barselonā vai Romā. Proti, "gardumiņš" arvien ir vizuālais "pāris" – vispirms kaut kādi cilvēki kaut ko met policijas virzienā, pēc tam policija kaut kur nesas, vicinot stekus, kaut kādi dūmi un tādā garā. Šādā kontekstā tipiski, ka, ja 23. martā man visnotaļ tīkamās BBC tīmekļa vietā notikumi Francijā bija sadaļā "Live" – proti, iezīmēti kā ļoti svarīgi –, tad 24. martā aktrises Gvinetas Paltrovas nedienas jau acīmredzot bija lielāka prioritāte. Manai nedaudz ciniskajai gaumei vislabāk patika straumēšana vairākās platformās, kur pret "mežonīgo kapitālismu" vērsto protesta akciju vērošanu laiku pa laikam pārtrauca reklāmas labākajās "patēriņa kultūras" formās. Tomēr kopumā – ja vien nebūtu brīvā laika ierobežojumu – es dotu priekšroku nevis "sižetiem" TV ziņās, bet tiešraidei. Piemēram, man nav ne jausmas, kādēļ "Reuters" bija uzlikuši kameru kaut kur Parīzes centrā, kur "nekas nenotika", tomēr tieši šis "nekas" 17 minūšu garumā parāda situāciju bez ziņām neizbēgamā un patiesībā konstruētā notikumu sablīvējuma. Policistu vienības vienkārši izvietojas – galu galā viņi ir atnākuši uz savu darbu –, kaut kādi pilsētnieki kā jebkurā vakarā kaut kur dodas savās darīšanās. Tēlaini izsakoties, kaut kur "ārpus kadra" jau tiek pilnā sparā gatavoti t.s. Molotova kokteiļi, bet vispār "dzīve turpinās".

Protestu iekšējā struktūra. Skaidrs, ka teju vai ikvienā puslīdz masveida protestā uzrodas personāži, kuri vēlas un ir gatavi fiziskām sadursmēm ar policiju, tāpat kā vandālismam. To, piemēram, ļoti korekti pat īsajā ziņu sižetā norādīja britu ITV – demolētājiem ir sava atšķirīga "dienas kārtība". Tiktāl es piekrītu – vienā no video aizsvilināts tika pat diezgan nošņurcis velosipēds ielas malā, un man grūti iedomāties puslīdz pie pilna prāta esošu demonstrantu, kuram – lai cik nokaitināts viņš būtu – šķistu svarīgi svilināt velosipēdu. Toties liekulīgi man šķiet Makrona politisko oponentu un protesta akciju rīkotāju apgalvojumi, piemēram, "France 24" sižetā, ka, lūk, tieši Makrons ir vainojams pie mierīgiem protestiem nepieņemamas vardarbības. Nē – ja jūs izvedat ielās tūkstošiem cilvēku, tad jums ir jāsaprot, ka starp viņiem būs arī personāži, kuri vēlas svilināt atkritumu tvertnes un dauzīt veikalu logus. Vai aizdedzināt 18. gadsimtā celto rātsnamu Bordo. Ja tiek apgalvots, ka arodbiedrības (vismaz Francijā) ir labi organizēts spēks, tad, lūdzu, esiet tik laipni un vismaz mēģiniet novērst šādus ekscesus. Savukārt video bieži redzams, ka arodbiedrību pārstāvji (attiecīgās vestēs, ar savu organizāciju karogiem) tikai noskatās notiekošajā. Kaut kādā ziņā man subjektīvi nav iebildumu pret simbolu apskādēšanu vai izplūkšanos ar policiju, bet mani kaitina liekulīgums šajā ziņā – nē, nē, mēs neesam atbildīgi, tam ar mums nav nekādas saistības. "Dīvāna revolucionāri", atvainojiet.

Piezīme par mierīgo protestu dalībniekiem. Cik saprotu, Francijas sabiedrībai patīk uzskatīt sevi par savas zemes vēstures zinātājiem. Makrona "lelles" mētāšana vai dedzināšana ir normāla rīcība (manuprāt), savukārt nēsāties ar giljotīnas modeli – paturot prātā terora šausmas Francijā 18. gadsimta nogalē – ir diezgan savādi. Tas pats attiecas uz Makronu ar "Hitlera ūsiņām" – ja kādam liekas adekvāti šodienas Franciju pielīdzināt nacistiskajai Vācijai, tad... Īsi sakot, var jau būt, ka Francijas izglītības sistēmā liela nozīme tiek piešķirta vēstures un kultūras apguvei, bet rodas daži jautājumi. Es neuzskatu, ka man ir nepamatoti saasināta reakcija uz simbolu lietošanu nevietā. Var protestēt arī pret vakcīnām, nav problēma, savukārt lietot dzelteno zvaigžņu simbolu – tas patiesībā liecina par vienaldzību pret citu cilvēku ciešanām.

Skaidrs, ka tik vērienīgi protesti, tostarp streiki, ietekmē visu valsti. Tūristiem sagādātās problēmas (atcelti avio reisi, bloķēta vilcienu satiksme utt.) visbiežāk protesta dalībniekus sevišķi neinteresē. Te pat nav vērts dusmoties, tādēļ es pats, atvainojiet par neveiklu kalambūru, sajūtot deguma smaku, atgriezos no Parīzes Latvijā savlaicīgi – 13. martā. Tomēr kopumā streiku seku aprakstā parādās kāda interesanta, varbūt neapzināta replika par mūsdienu sabiedrību. Izrādās, ka mūsu tehnoloģiski tik vareni attīstīto dzīvi var apdraudēt kaut kas tik "vienkāršs" kā atkritumu neizvešana. Formulēšu citādi: ja mēģinātu analizēt seku uzskaitījumu vismaz elektroniskajos medijos, tad fakts, ka streiko 25% pedagogu vai 15% degvielas uzpildes staciju darbinieku un rodas problēmas ar piegādēm, žurnālistu un pašu francūžu skatījumā ir teju vai sīkums, ja salīdzina ar neizvesto atkritumu kalniem. Turklāt es šajā gadījumā neironizēju. Izgaršojiet šo situāciju – 21. gadsimta sabiedrības dzīves komforts ir teju vai izšķiroši atkarīgs no tā, kas tālāk notiek ar šī komforta ietvaros patērēto. Ja sengrieķu versijā valdnieks Midass, saņēmis balvā no dieviem spēju pārvērst zeltā visu, kam viņš pieskaras, beigās diezgan prognozējami nomira no bada un slāpēm, tad mūs var nospiest uz ceļiem pašu tik kārotā iespēja pirkt un pirkt, un pirkt.

Valdnieku Midasu kā piemēru mūsu priekšstatiem par to, kas ir bagātība un izdevusies dzīve, minēju apzināti. Proti, lasītājs var jautāt: jā, bet kas tur īsti ir ar šo reformu, kas izraisījusi tādus protestus? Vai tiešām cilvēkiem ir tik nepārvaramas pretenzijas pret nepieciešamību pastrādāt divus gadus ilgāk? Proti, tikpat, cik lielākajā daļā citu Eiropas valstu (teiksim, 65 gadi Vācijā, Polijā, Spānijā, Zviedrijā, Šveicē un tā tālāk). Turklāt, ja cilvēkiem "uz pirkstiem" skaidro, ka banāli gali sāk neiet kopā, kā dažkārt saka, un pensionāru skaits Francijā ir palielinājies no 13 miljoniem 2004. gadā līdz 17 miljoniem tagad un pieaugs līdz 20 miljoniem 2030. gadā. Valsts no budžeta maksātajām pensijām tērē 14% no iekšzemes kopprodukta – gandrīz divreiz vairāk nekā vidēji citās OECD valstīs. Kur ir problēma?! Cik es saprotu, tie 78%, kuri ir pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu Francijā, ir pārliecināti, ka trūkstošo naudu var atrast kaut kur citur. Jo Francija taču ir bagāta valsts! Nu, kā var nebūt citu variantu?! Runa taču ir par Franciju, nevis par kaut kādu, teiksim, Lietuvu vai Slovākiju! Francija ir tik diža, ka tajā vienkārši nevar pietrūkt naudas! "Vajag paņemt vairāk no bagātajiem!" Man subjektīvi nav iebildumu pret simboliskā "1 procenta" maku patukšošanu, bet problēma ir tā, ka tik daudz, cik nepieciešams, lai saglabātu pierasto modeli pārējiem 99%, šādi vienalga nepietiks. Bet sabiedrībā, kur mantiskā noslāņošanās ir samērā liela un acīs krītoša, publika acīmredzot dzīvo pārliecībā, ka, pirmkārt, bagātie ir tik bagāti, ka tomēr pietiks, un, otrkārt, ka bagātie nekur nedēsies (lasi: nepārcelsies uz citām jurisdikcijām). Tā ir aizkustinoša (iespējams) turēšanās pie priekšstata par sevi un pasauli, kurš vairs neatbilst patiesībai.

Formulēšu citādi. Vienā no sižetiem kāda dāma apgalvo, ka iebilst pret reformu, jo vēlas, lai viņas dzīvē ir pietiekami ilgs periods, kas nav atvēlēts darbam. Vecais joks par diviem modeļiem: dzīvot, lai strādātu ("darbaholiķi"), vai strādāt, lai dzīvotu. Principā es arī atbalstu otro. Bet, ja objektīvi tas īsti nav iespējams? Kāda jēga rīkot histēriju? Turklāt Francijas gadījumā klāt nāk liekulība. Labi, strādājošo un pensionāru proporciju var uzlabot ar imigrācijas instrumenta palīdzību. Tomēr tas, redz, arī Francijas sabiedrības lielu daļu neapmierina. Mēs gribam ēst omleti, nesasitot olas.

Vēl par izlikšanos. Protestētāji norāda, ka jo īpaši viņus esot aizskāris tas, ka Makrons esot izmantojis likumdošanā paredzēto iespēju (pants 49.3) un "izgrūdis" reformu bez parlamenta apstiprinājuma. Demokrātija briesmās, saproties! Pirmkārt, parlamenta augšpalāta (Senāts) apstiprināja. Otrkārt, nelaimīgais "49.3" kopš Šarla de Golla, kurš to ieviesa, laikiem ir izmantots apmēram 100 reižu. Piemēram, kad prezidentam de Gollam 1960. gadā likās, ka Francijai ir nepieciešams radīt savus kodolieročus, par ko sabiedrības vairākums tolaik nebija sajūsmā. Ne man spriest, vai tas ir demokrātiski, tomēr nav korekti apgalvot, ka Makrons ir veicis kaut ko skandalozi nebijušu.

Teksta iesākumā izteicu pieņēmumu, ka, protestiem evolucionējot, tie nereti zaudē saikni ar sākotnējo cēloni. Piemēram, kādu radikalizē policijas rīcība un viņš ir gatavs uz to, uz ko nebūtu gatavs, ja runa būtu tikai par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu konkrētajā gadījumā. Vienā no Rietumu TV kanālu sižetiem kāda dāma norāda, ka vispār viņa saprotot reformas ideju un nepieciešamību, bet viņai riebjas, kā Makrons to pamato (augstprātīgi un tā tālāk). Šī arī ir "klasiska" situācija: protests patiesībā ir pret eliti simbolizējošām "sejām".

Neesmu Makrona "fans" un nezinu, kā šie protesti attīstīsies. Es tikai nojaušu, ka šīs neapmierinātības rezultātā pēc dažiem gadiem par Francijas prezidenti, ļoti iespējams, kļūst Putina sabiedrotā Marina Lepēna, kas elektorātam Francijā šķitīs "mazākais ļaunums", salīdzinot ar t.s. labējiem centristiem (Makrona "toksiskais mantojums") un kreisajiem radikāļiem.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!