dzejoļi no cikla "Tuvie Austrumi"
***
sīkpilsoņi saņem vēsti mēzt pagalma mūdžus ar slotu
celt gaisā saknes augsnes virsējos slāņos
nāks mājā tuksnesis rakaris
galabijā un skufjā
aizšūs kapuces stikla lādē
noglabās melnos kaulus
ar kājām pret austrumiem
***
pie Nāves jūras pārpildītā dziednīcā
karā aizkautos pretniekus pārgrupē vienotā frontē
palātu logi matraču ierakumos
ir šauriņa šaujamlūka pret krastu
no durtām plēstām spridzinātām brūcēm
smadzenēs locekļos zarnās vai aknās
noplēš uzplečus ordeņus zīmotnes frenčus
ietērpj vienādi baltā pusplikā veļā
pie Nāves jūras pārpildītā dziednīcā
karā aizkautie pretnieki stutē cits citu
sviedrus slauka no pierēm
noklausās karsoņu murgus par sagrauto dzimto aulu
un piesmietām līgavām
olīvu azaidā
tūkstoš pieci simti gadu vecas garšas
pie Nāves jūras pārpildītā dziednīcā
karā aizkautie pretnieki atkopušies uz pekām
ne reti
šķiras kā brāļi pēc kopīgās frontes
ložberu stobrus kautrīgi nolaiž uz leju
***
jērs kamielis mīļotā plaksti un suns –
viss, kam es pieskaros, šūnakmenī sastingst
gulstoties ceļā pin kājas
it kā es grasītos pārkāpt neatļautās robežas
kuras manā kartē nav iezīmētas
it kā es būtu tanks ļaužu pārpilnās ielās
komandēts ieņemt pilsētu
par katru cenu
***
plus piecdesmit grādu dedzina
ne pilīte nenolīst deviņus mēnešus gadā
kā mazulis slāpju sēkliņa
vēderā spirinās briest
dzimstot lietustēva rokas
liks pie akasmātes krūts
augs ņemsies svarā ies pasaulē slāpes
saplaisās maizes lauki
mutes gļotādas izkaltīs mēmas
***
pelnu dienā mugurai piesprausta
kremētu skūpstu kulīte
izjoko
kūp
***
izsīkušās straumes satek vienuviet
izsīkušās straumēs daugavietis zēģelē
izsīkušās straumes gudrie tuksneša profesori
noslēgtos toveros sakrāj
taupīgi lieto
trijos lietusgāžu mēnešos gadā
***
sūri pelnīta dārga ceļnieka caurlaide kaklā piecās valodās
neviļus tramīgi lūkoju aplīk kur viņa
ūdens šļāc sāli acīs kā stiklus
bērnībā šķirot bildes dabas mācības grāmatā šķita
Nāves jūra viļņos mīļi pieņems
kā krustmāte Made ciemiņus pieņem
tālajos vētrainā Mērsraga rados –
rūtainā priekšautā baltu lakatu galvā
ar pilnu slauceni nākot no kūts
lej siltu pienu krūzītēs bērniem un kaķiem
ūdens šļāc sāli acīs kā stiklus
***
pār aizgruvumiem
starp divi sen pamestiem pilssātiem
šaursliežu dzelzceļš tuksnesī grab
sakabes izļogās
logi re izdauzīti
pūlis pieturās akmeņiem grēciniekus nomētā
maldos gar zemi
pār aizgruvumiem
starp divi sen pamestiem pilssātiem
mirusī dzīvība kūsā
***
zem klajas debess
zem klajas zemes
smilšu mākonī ciltis
aizauļo kamieļu mugurās
pa spurgalai pa stublājam pa ziedputeksnim
sirdis izģindušas
ērkšķu krūms sidraba falsetā māca
dziedināt indīgo čūsku dzēlienus
sprāgušo lopu kauli ir ceļa zīmes
uz jaunām ganībām
***
Nāves jūras skaistuma fabrika Ahava ražo
tirgus plaukti vai lūst
ļaudis izvēlas aposta kaulē
Nāves jūras dienas krēms
uzdod lēnu majestātisku ritmu
gaitām pa dārzu pa skolu pie katliem
Nāves jūras lūpu zīmulis izkūst bez miņas
jaunekļa dravnieka medainās garšās
viņš visu dienu pie bitēm
ziedu svārki mugurā
vaska cimdi rociņā
Nāves jūras nakts krēmu es nenopirku
***
horsta mērģeļu berčas
aizkaļķo mācekļu pēdas
sašķeltā stepju platformā krastā
Dievtēva – cilvēka daļa
sīka saldūdens pile ņirb duļķēs
visas zemes sāli tumsoņas ierīvē ādā
izdzert būtu par smagu
četri simti astoņdesmit metru zem svēdras
septiņi simti deviņdesmit deviņi metri zem svēdras
zemāk vairs nava kur krist
vienīgi ceļos
krist ceļos pie Nāves jūras
***
ēkas labajā spārnā rupuči ieviesušies
ēkas kreisajā spārnā alksnājam auru laiks
tornītī pa vītņu kāpnēm
slēģu šķirbas zvaigznājus strēmelēs šķērē
mātes kambarī mēnesnīcā
naktsveļa vēl gluži silta
atdusos ar īkšķi mutē
neklausies mīļotais manī
mēs esam pīšļi
0