Foto: Valsts robežsardze
 
Komentārs
23.08.2021

Nākamos migrācijas viļņus gaidot

Komentē
4
Saglabā

Attieksmi pret migrāciju ietekmē kognitīva pretruna: tas, ka mēs kaut ko saprotam "teorētiski", nenozīmē, ka mēs to pieņemam, ja tas mūs skar "praktiski".

Divi vienkāršoti piemēri šīs tēzes ilustrēšanai. Domāju, sabiedrības vairākums piekrīt, ka indivīdam ir tiesības doties uz citu zemi, gādājot ne tikai par savu drošību, bet arī meklējot labāku dzīvi. "Teorētiski" viss ir pareizi. Galu galā tā rīkojušies un rīkojas gana daudzi Latvijā dzimušie un uzaugušie ļaudis. Taču šādu indivīda tiesību atzīšana sāk buksēt, ja indivīdu izrādās daudz. "Ne jau tik daudz un uzreiz tādā barā!" Lai gan īsti loģikas šādā iebildumā nav kaut tāpēc, ka tas neizbēgami noved pie strīdiem par to, ko nozīmē "daudz". Tāpat domāju – sabiedrības vairākums atzīst, ka nevar spriest par, teiksim, tūkstoš cilvēku lielu grupu, vērtējot viena šīs grupas locekļa rīcību. Ne velti apcerīgāka noskaņojuma brīžos ļaudis izsaka prātulas žanrā "katrā tautā ir gan…, gan…". Tomēr atliek šim simboliskajam vienam no tūkstoša kaut ko sastrādāt, lai "teorētiski" vairs nebūtu spēkā. Toties parādās cita loģika – "kāpēc jāriskē, pat ja iespēja (piemēram, ka kopā ar imigrantu grupu iebraucis terorists) ir 1:1000?". Problēma šajā visnotaļ saprātīgajā izteikumā ir tā, ka nekas šajā dzīvē nav "simtprocentīgi" droši, tādēļ parasti mēs samierināmies ar riska pastāvēšanu – ja runa ir par pirkumu, jauna darba meklēšanu vai gulšanos uz operāciju galda. Savukārt imigrantu gadījumā mēs kaut kā tomēr vēlamies, lai ir "simtprocentīgi". Kādi aspekti imigrācijas tēmu padara tik īpašu?

Ir nācies lasīt dusmīgus vai ironiskus komentārus par austrumeiropiešu "bailēm no imigrantiem", kas īsi skan tā: vai nav dīvaini, ka lielākie skeptiķi ir valstīs, kurās imigrantu proporcionāli ir maz? Var piekrist, ka mūsu reģionu imigrācijas plūsmas pēdējās desmitgadēs skārušas samērā maz – kaut vai tāpēc, ka ekonomiski tas nav tik pievilcīgs. Tomēr komentāru izteicēji neņem vērā pagātni. Piemēram, Latvijas gadījumā vairums no tiem, kuri piedzīvojuši okupācijas periodu, atceras, ka bija brīdis, kad imigrācijas no PSRS rezultātā latviešu nācijas īpatsvars gandrīz paslīdēja zem simboliskajiem 50 procentiem. Domāju, ka šī apdraudētības sajūta ir daļā sabiedrības atstājusi, kā dažkārt saka, kolektīvu psiholoģisku traumu. Es nesaku, ka šī trauma ir vērtība, ar kuru jādzīvo arī turpmāk, tomēr to ignorēt nav racionāli. Savukārt tādu valstu kā Polija vai Čehija sakarā jāatceras, ka šīs nācijas, tā teikt, neko labu no "ārpuses" savā vēsturē nav pieredzējušas. No šādas kolektīvās atmiņas viedokļa nav lielas nozīmes, vai "ārpuse" ir nacistiskā Vācija un PSRS vai imigranti no Āfrikas.

Imigrācija ir arī, ja tā var formulēt, taustāmākais "objekts", lai paustu piesardzību, nepatiku un bailes no t.s. globalizācijas. Globalizācijas procesiem ir daudzas un dažādas izpausmes, šie procesi biedē arī lielu daļu no mums. Sāls ir tā, ka pret vairumu no šīm izpausmēm protestēt grūti – vai nu tās ir netveramas, vai arī mēs apzināmies, ka protestiem nav lielas jēgas. Piemēram, kāda jēga protestēt (nevis kritizēt, bet tieši protestēt) pret globālajām interneta platformām, finanšu tirgiem vai patēriņa paradumiem? Imigranti – cita lieta. Tie ir, kā saka, dzīvi cilvēki, kurus varam "ielaist", varam "neielaist". Rodas sajūta, ka spējam šajos globalizācijas procesos vismaz kaut ko ietekmēt. Īsi sakot, imigrācijas tēmā, manuprāt, sakoncentrējas daudz plašāka nepatika pret globalizāciju, un tas veicina emocionālu spriedzi un spriedumu kategoriskumu. Piemēram, viena no globalizācijas izpausmēm, ko pēdējā laikā iepazīstam visā tās krāšņumā, ir vieglums, ar kādu ceļo dažādas zarazas. "Teorētiski" mēs saprotam, ka tās var atceļot arī augstas amatpersonas delegācijas locekļa ķermenī, tomēr grūti nepamanīt, ka par amatpersonu ārvalstu vizītēm (nemaz nerunājot par pašu sūri grūti pelnītajiem atpūtas braucieniem) mēs uztraucamies daudz mazāk nekā par migrantiem, kuri atnesīs mums kārtējo koronu. Mēs baidāmies no pandēmijas un tādēļ baidāmies no imigrācijas viļņiem. Atkal – tas ir nevis nosodījums vai attaisnojums, bet mēģinājums iezīmēt imigrācijas tēmas īpašā statusa dažus iemeslus.

Iemeslu minēšanu, protams, vajadzētu papildināt ar priekšlikumiem, kā veidot savu attieksmi pret migrācijas plūsmām, ar kurām Latvija saskarsies nākotnē. Esmu pārliecināts, ka pašreizējo situācijas saasinājumu uz robežas ar Baltkrieviju tuvāko mēnešu laikā atrisināsim. Lukašenko režīms, protams, neatteiksies no iespējas radīt problēmas Baltijai un Polijai, manipulējot ar migrantu plūsmām, tomēr Eiropas Savienībai, kas sniedz ievērojamu finansiālu atbalstu Irākai, ir vismaz iespēja pārliecinoši palūgt Irākas aviokompānijas Lukašenko nepalīdzēt. Tātad šo krīzi mēs nodzēsīsim, tomēr skaidrs, ka militāru konfliktu, klimata pārmaiņu un citu iemeslu ģenerētas imigrācijas plūsmas nekur nepazudīs.

Godīgi sakot, man nav priekšlikumu, ir tikai viedoklis, kā darīt nevajag.

Pirmkārt, manā skatījumā nepamatota ir ideja imigrantus kaut kā kategorizēt: "Šos ielaižam, šos – ne." Viena no, atvainojiet, stulbākajām kategorijām ir piederība kādai no kristīgajām konfesijām. Es nemaz nesākšu izķidāt jautājumu par to, kopš kura laika Latvijas sabiedrība savās vērtībās un rīcībā ir kļuvusi tik "kristīga" un kā nu kurš šo piederību "kristīgajai tradīcijai" interpretē. Pietiks ar to, ja es tagad piedāvātu šādas kategorizācijas aizstāvjiem ar atplestām rokām uzņemt migrantus kristiešus no Nigērijas (43–44% no šīs valsts iedzīvotājiem ir kristieši). Vai Angolas (attiecīgi 92%). Lai gan bieži pieminēta, tomēr, manuprāt, arī nejēdzīga kategorija ir "izglītoti cilvēki, speciālisti". Kopš kura laika izglītības līmenis vai profesija garantē tādu iebraucēja integrēšanos, kas apmierinātu vietējo sabiedrību? Atļaušos atgādināt, ka procentuāli būtiska islāma radikāļu un pat teroristu daļa ir cilvēki ar visnotaļ labu izglītību. Galu galā atliek paskatīties pašiem uz sevi – neesmu pamanījis, ka sociālais un profesionālais statuss nozīmē, ka šī statusa īpašnieks automātiski ir arī cilvēks, kurš ieklausās citos, neuzspiež savu viedokli vai noliedz vardarbību. Esmu lasījis par Kanādas pozitīvo pieredzi imigrācijas politikā, nenoliedzu, tomēr kopumā man dažādi "kvotu sistēmas" atvasinājumi liekas sevis mānīšana.

Otrkārt, neder attieksme "galvenais, lai netraucē". Esam taču pieraduši pie melnīgsnējiem velokurjeriem Rīgā, vai ne? Dara savu darbu, nevienu netraucē, lūk, tā arī gribam turpmāk. Es negrasos lasīt morāli, ka tā nedrīkst, jo tas ir rasistiski, postkoloniāli utt. Par šīm tēmām ir labāki runātāji. Manuprāt, tā nedrīkst tādēļ, ka tas ir riskanti pašai uzņemošajai sabiedrībai. "Galvenais, lai netraucē" parāda visnotaļ skaidru attieksmi pret cilvēku, un būtu naivi iedomāties, ka šis cilvēks to nejūt. Tālāk sākas žonglēšana ar karstām oglēm – cik ilgi cilvēks šādu attieksmi pret sevi pieņem? Varbūt kļūdos, tomēr man šķiet, ka ar šo modeli jau savulaik apdedzinājās Vācija – gadījumā ar viesstrādniekiem no Turcijas. Bija princips "galvenais, lai strādā un netraucē", līdz vienā jaukā dienā izrādījās, ka daļa vietējo "netraucētāju" un viņu jau Vācijā dzimušo pēcteču vairāk ieklausās Turcijas prezidentā Erdoganā, nevis Vācijas kanclerē Merkelē. Interesenti var tīmeklī atrast spilgtas publikācijas par šī modeļa blaknēm arī Singapūrā un dažās Tuvējo Austrumu valstīs. Tas droši vien skanēs kaitinoši nekonkrēti, tomēr – ar iebraukušajiem jāstrādā arī papildus oficiālajām integrācijas programmām, ir jāuztur jēdzīga saruna, iepazīstinot, ja tā var teikt, abas puses vienu ar otru. Problēma gan tā, ka mēs nemākam šādu sarunu uzturēt pat paši savā starpā, tādēļ neesmu pārliecināts, ka tas iespējams kontekstā ar imigrāciju.

Bet! Neesmu pārliecināts, vai tā ir labā vai sliktā ziņa – nekur mēs neliksimies, nāksies vien par šiem jautājumiem nopietni domāt. Un nevis "teorētiski", bet praksē.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!