Šogad uzrakstīt tradicionālās prognozes par nākamo gadu būs grūtāk.
Decembris ir mēnesis, kad mediji un eksperti ne tikai apkopo svarīgāko (viņuprāt) aizvadītajā gadā, bet arī cenšas iezīmēt, kas gaidāms nākamajā. Domāju, ka nav plašāk jāiztirzā tas, ka 2021. gada decembrī šo vingrinājumu apgrūtina neskaidrība par to, kā attīstīsies pandēmija. Lai gan zināmā mērā tieši šis ir svarīgākais jautājums.
Tomēr, pirms mēģinām kaut ko ieskicēt pandēmijas kontekstā, dažas, manuprāt, prioritātes politikā gaidāmajos procesos var nosaukt. Esmu tās sagrupējis atbilstoši svarīgumam divās grupās, tās atlasot, protams, kā Latvijā dzīvojošs indivīds.
Pirmā grupa:
1) Saeimas vēlēšanas tepat Latvijā,
2) aprīlī prezidenta vēlēšanas Francijā,
Latvijas sabiedrībai tradicionāli tuvāks un svarīgāks liekas Vācijā vai Lielbritānijā notiekošais, tomēr jāņem vērā, ka Vācijas jaunajai valdībai 2022. gadā būs, kā saka, darba pilnas rokas, lai ideoloģiski raibā triju partiju (sociāldemokrāti, "zaļie" un "brīvie demokrāti") koalīcija iekšēji nesalamātos līdz līmenim, kad kaut ko reāli īstenot ir problemātiski. Tātad vismaz nākamgad Franciju varam uzskatīt par, iespējams, ietekmīgāko Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, kas turklāt 2022. gada pirmajos sešos mēnešos būs ES prezidējošā. Ir vērts paturēt prātā, ka Francijas politiskā elite Krieviju uztver citādi nekā mēs Baltijā un ir vairāk gatava kompromisiem ar Kremli par to, kas mums šķiet pieņemami.
3) imigrācijas krīze kā Krievijas spiediena instruments (ar Baltkrievijas starpniecību).
Otrā grupa:
1) novembrī ASV notiek t.s. vidējā termiņa vēlēšanas – cīņa par visām vietām Pārstāvju palātā un trešo daļu no vietām Senātā. Ja piepildās diezgan ticamās prognozes un Demokrātu kontrolē paliek tikai Baltais nams (prezidents), tad var arī prognozēt, ka prezidents Baidens daudz vairāk laika un pūļu veltīs iekšpolitiskiem jautājumiem, nevis ģeopolitikai (izņēmums varētu būt Ķīna). Tas nebūs komfortabli Baltijai un Ukrainai, tomēr kaut ko pārmest ASV valdībai šādā gadījumā arī būtu nekorekti.
2) aprīlī notiks parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Ja Viktors Orbans, tāds, kāds nu viņš ir – vienu cienīts, citu nīsts –, saglabā varu, tad var prognozēt, ka rīvēšanās ES iekšpusē starp Ungāriju un Poliju, no vienas puses, un "Briseli", no otras puses, turpināsies ar jaunu sparu. Ja viņš varu pēc ilgiem gadiem zaudē – un arī šāda iespēja tiek prognozēta –, Polija zināmā mērā paliek pretstāvē viena un "aplenktā cietokšņa" mentalitāte pastiprinās.
3) Krievijas agresija pret Ukrainu. Sliecos piekrist ekspertiem, kuri skeptiski vērtē vēstures atkārtošanos, respektīvi, vērienīgu iebrukumu Ukrainā. Ticamāk, ka turpināsies "nervu karš", kas, pašsaprotami, ietekmē noskaņas arī Baltijā.
Bet ir arī tāds kā starpposms starp politiku un teksta iesākumā minēto pandēmiju. 2022. gadā ieplānots Ķīnas režīmam ļoti nozīmīgais kompartijas 20. kongress. Tā rezultāti ir, atvainojiet, zināmi jau tagad, un runa ir par to, ka režīms nepieļaus, lai šo brīnumaino notikumu aptumšo inficēto un mirušo skaita jūtams kāpums. Tādēļ Ķīna arī nākamgad, visticamāk, turpinās t.s. Covid-19 nulles tolerances politiku. Praksē tas nozīmē gan ārzemniekiem slēgtas robežas, kas mani neuztrauc, gan biežus un bargus (un droši vien efektīvus…) "lokdaunus", kas toties pamatīgi ietekmēs pasaules ekonomiku. Citiem vārdiem sakot, arī nākamgad varēsim pažēloties par preču piegāžu globālo ķēžu pārrāvumiem, kas apgrūtina ierindas patērētāja dzīvi.
Pandēmija ir tēma, kas vairumu no mums ir izmocījusi un/vai apnikusi. Domāju, ka neviens sevi cienošs eksperts neuzņemsies precīzu prognožu formulēšanu. Ja mums, "ierindas cilvēkiem", biedējoši vai kaitinoši liekas tas, ka joprojām ir diezgan daudz neskaidrību, tad es varētu atbildēt ar kāda virusologa tēzi. Vairums no mums nojauš, ka cilvēka smadzenes ir ļoti, ļoti komplicēta sistēma; ir viedoklis, ka cilvēka imūnsistēma sarežģītības ziņā daudz neatpaliek no smadzenēm. Īsi sakot, neskaidrības ir neizbēgamas. Savukārt tiem, kurus biedē vai tracina vēstis par jaunām mutācijām, kas savukārt rada jautājumus par vakcīnu lietderīgumu, labā ziņa ir tā, ka Covid-19 gadījums vismaz nav tik sērīgs kā situācija ar HIV. Proti, lai cik biežas un vērienīgas būs mutācijas kovida gadījumā, tās nekad, atvainojiet par cinismu, netiks līdzi HIV mainīgumam. Citiem vārdiem sakot, ja HIV mainīgums jēdzīgu vakcīnu pret HIV izstrādi padara teju vai par neiespējamu, tad, lai kā kovids mainītos, vakcīna pret to vismaz ir iespējama. Atklāti sakot, vairāk "labu ziņu" par šo tēmu man nav.
Savukārt ievērību pelnošs ir virknes ekspertu viedoklis, ka 2022. gadā līdz, kā saka, taustāmiem rezultātiem izkristalizēsies 2021. gadā aizsāktie pētījumi (piemēram, Lielbritānijā tādu ir vairāk nekā 15, bet ASV tādiem iztērēts jau vairāk par miljardu dolāru), kas cenšas saprast t.s. garā kovida cēloņus un likumsakarības. Ļoti vienkāršoti formulējot, jautājums ir par to, kāpēc daļai pārslimojušo arī krietni vēlāk ir problēmas ar elpošanas vai kognitīvo sistēmu, kas nav nekāda joka lieta. Respektīvi, ja pieņemam samērā optimistisko prognozi, ka Covid-19 pakāpeniski kļūst par kaut ko līdzīgu sezonālai problēmai ("būs jāiemācās ar to sadzīvot"), tad faktiski garā kovida tēma kļūs svarīgāka par tēmu "kā neinficēties?", jo pēdējā zināmā mērā nebūs vairs indivīdam (vēlams, vakcinētam) tik bīstama. Neieslīgstot pētījumu sīkākā aprakstā, var arī piebilst, ka to rezultāti, ļoti iespējams, palīdzēs arī citos cilvēka veselības problēmu gadījumos, kas, protams, ir pozitīvi. (Starp citu, 2022. gadā eksperti prognozē praktiska rakstura sasniegumus hemofilijas ārstēšanā un cīņā pret malāriju, arī neiroloģijā.)
Neesmu gatavs izteikties par jautājumiem, kā pandēmija ietekmēs savstarpējās attiecības cilvēku populācijā. Pēdējo divu gadu laikā ir bezgala daudz sarakstīts un sarunāts par "nepieredzētu polarizāciju", "sabiedrības sašķeltību" utt., tomēr domāju, ka mēģinājumi te kaut ko konceptualizēt ir zīlēšana kafijas biezumos. Kaut vai tādēļ, ka joprojām esam situācijā "iekšā" un mums trūkst vēsturiskā konteksta un distances (nez ko domāja par "polarizāciju", piemēram, daudzo t.s. reliģisko karu laikmetu cilvēki?). Tāpat, manuprāt, nebeidzamās runas par to, vai tikai ASV un Ķīnas domstarpības nepāraugs militārā konfliktā, ir zīlēšana "ar dakšām pa ūdeni". Konflikta prognozētāji ļoti bieži atsaucas uz t.s. Tukidīda slazda jēdzienu, proti, uz apgalvojumu, ka cilvēces vēsturē no 16 gadījumiem, kad dominējošās lielvaras stājušās konfliktā ar "uzlecošām" lielvarām, 12 beigušies ar karu. Atliek ielūkoties "Vikipēdijā", lai tematiskajā sadaļā izlasītu, ka citi eksperti šo modeli uzskata par nekorektu un nelietojamu. Īsi sakot, apokaliptiskas noskaņas visbiežāk ir noskaņas, bet ne vairāk. Toties interesanti būs redzēt, vai pēc dūšīgās retorikas 2021. gadā klimata pārmaiņu kontekstā 2022. gadā kaut kas no sarunātā un solītā transformēsies arī reālā rīcībā.
8