Skumji, ka bija nepieciešams Krievijas uzbrukums Ukrainai, lai Rietumi (tostarp Latvija) pamanītu uz kartes Moldovu.
Ja paveramies uz sabiedrisko mediju vietni LSM.lv (pieņemot, ka vismaz teorētiski tai vajadzētu būt līdzsvarotai tēmu un izteiksmes izvēlē), aina Moldovas kontekstā paveras diezgan nomācoša. 2022. gada 9. marts: "Moldova bažījas, ka var kļūt par nākamo Putina mērķi". 2022. gada 3. novembris: "Moldova saskaras ar Krievijas enerģētisko šantāžu un plāniem gāzt proeiropeisko valdību". 2023. gada 21. februāris: "Moldovā atkal protestē pret proeiropeisku valdību". 2023. gada 12. marts: "Moldovā prokrievisko spēku protestos aizturēti 54 cilvēki". Tas ir nepilns uzskaitījums. Ja kādam tas vienalga šķiet "tālu un nebūtiski", tad var atgādināt, ka vispār šī "tālu un nebūtiski" zeme 2022. gada 23. jūnijā līdz ar Ukrainu oficiāli kļuva par Eiropas Savienības kandidātvalsti un Moldovas faktors ietekmē arī Ukrainas militārās spējas cīņā pret Krieviju (vienkāršoti sakot: vai Ukrainai jātur savos dienvidaustrumu reģionos papildu resursi, lai nodrošinātos pret Krievijas provokācijām Moldovā).
Ņemot vērā "Satori" lasītāju angļu valodas zināšanas, neredzu lielu jēgu pārstāstīt pēdējo gadu politiskās norises Moldovā. Interesentiem varu ieteikt Moldovai veltītus tekstus vienā no, manuprāt, jēdzīgākajiem ar Austrumeiropas tēmām strādājošajiem tīmekļa medijiem "neweasterneurope.eu". Savukārt izsmeļošs materiāls par Kremļa plānu destabilizēt Moldovu lasāms tematiskajā tīmekļa medijā "vsquare.org". Mans mērķis ir aplūkot dažus jautājumus, kas apzināti balansē uz stereotipu robežas. Piemēram, kāpēc tad Moldovā ir tik daudz prokrievisku ļaužu? Vai moldāvi tie paši rumāņi vien ir – jo īpaši paturot prātā Moldovas parlamenta lēmumu 2023. gada 16. martā vārdu salikumu "moldāvu valoda" likumdošanā, tostarp konstitūcijā, aizstāt ar "rumāņu valodu"?
Prokrieviskums
Latvijas sabiedrībai jēdziens "pārkrievošana" lielā mērā asociējas ar okupācijas perioda imigrācijas plūsmām, kas gan nav pareizi, ja paturam prātā procesus Krievijas impērijas laikā. Lai kā arī būtu, Moldovas – vai Besarābijas – iedzīvotāju etniskajā sastāvā būtiskas izmaiņas aizsākās jau 19. gadsimtā. Turp sāka plūst iedzīvotāji no Krievijas impērijas, tādēļ ka Besarābijā vismaz 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs – salīdzinot ar impēriju kopumā – zemnieki un dažādas reliģiskās minoritātes bija labākā stāvoklī. Rezultātā, ja 1858. gadā etnisko krievu Besarābijā bija apmēram 20 000, tad 1897. gadā jau 155 000 (8% no iedzīvotājiem). Jāpiezīmē, ka šajā periodā būtiski palielinājās arī ukraiņu īpatsvars – attiecīgi no 13 līdz 20 procentiem. Citiem vārdiem sakot, Besarābija jau 20. gadsimtā iesoļoja ar stipri mainītu etnisko sastāvu. Turklāt jau 1854. gadā krievu valoda Besarābijā kļuva par vienīgo oficiālo valodu, bet 1867. gadā Besarābijā vairs nebija nevienas (!) skolas, kur mācības notiktu rumāņu valodā. Tāds pats stāvoklis joprojām bija arī 1912. gadā. 1870. gadā tika aizliegta rumāņu valoda dievkalpojumos, un rezultātā tika slēgtas vismaz 300 pareizticīgo draudzes, kurās priesteri nespēja turpināt darbu krievu valodā.
Starpkaru periodā Besarābija bija Rumānijas sastāvā, tomēr arī tad Krievija – nu jau boļševistiskā – turpināja būtiski ietekmēt situāciju, tostarp ieliekot, ja tā var teikt, bumbu ar laika degli. Proti, 1924. gada oktobrī boļševiki teritorijā, kas tolaik iekļāvās Ukrainas Sociālistiskajā Padomju Republikā, izveidoja Moldovas Autonomo Sociālistisko Padomju Republiku (MASPR). Te jāsaprot, ka runa ir par teritorijām Dņestras upes kreisajā krastā, kas vēsturiski vispār nekad nebija bijušas nedz Moldovas kā neatkarīga valstiska veidojuma (kņazistes) nedz jau Krievijas impērijas pārvaldītās Besarābijas daļa (50% MASPR bija ukraiņi). Tas gan netraucēja boļševiku režīmam apgalvot, ka tieši MASPR ir "pareizā Moldova", kurai atliek tikai pievienot "nepareizo", proti, to, kas Rumānijā. Un tas diemžēl tā arī notika, pateicoties Molotova–Ribentropa paktam 1939. gadā un Otrā pasaules kara sekām Rumānijā. Kad pēc PSRS sabrukuma Moldova kļuva par neatkarīgu valsti, šī, ja tā var teikt, 1924. gadā iedētā dzeguzes ola pārsprāga, kļūstot par t.s. Piedņestras Moldāvu Republiku, lojālu Krievijas Federācijai (KF) un ar KF armijniekiem tās teritorijā. Prokrieviskuma smaguma punkts ir šajā Moldovas daļā.
Ļaudis Moldovā tāpat kā Latvijā smagi cieta no Staļina režīma represijām – proporcionāli kopienas lielumam. Jau 1940. gada jūlijā Kišiņevā tika nošauti vismaz 400 "naidīgie elementi", bija masveida represijas 1949. gada jūlijā (tās lielākoties skāra zemniekus), kam 1951. gada aprīlī sekoja vēl viens represiju vilnis – lielākoties pret padomju varai netīkamām reliģiskām grupām. Vēl Moldovas specifika bija postošs bads 1946.–1947. gadā. Tas viss noveda pie 300–350 tūkstošiem Staļina režīma upuru. Skaidrs, ka šādas ciešanas ietekmē (iebaida) daļu sabiedrības, tomēr diez vai zināmu apātiju var saukt par prokrieviskumu. Citiem vārdiem sakot, moldāvi (rumāņi) nekādā ziņā nav uzskatāmi par kaut kā "sovjetiskāku" nāciju nekā latvieši, igauņi vai lietuvieši.
Tiesa, jāņem vērā, ka vismaz vecākās paaudzes Moldovā – gan etnisko krievu, gan, iespējams, moldāvu – attieksmi pret PSRS laikiem ietekmē nianses, kuras mēs Baltijā nepiedzīvojām. Proti, dārgais un bezgala ilgais PSKP ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs daļēji savu karjeru PSRS sāka kā Moldāvijas PSR kompartijas pirmais sekretārs 1950. gadā. Toreizējā Moldāvijas PSR savu karjeru aizsāka (un gandrīz desmit gadus bija atbildīgais par propagandu Moldāvijas PSR) vēl viens lielinieku vēlākais "genseks" – biedrs Konstantīns Čerņenko. Cik noprotams, abi arī jau karjeras pilnzieda laikos uzturēja saikni ar "jaunības zemi", piemēram, Brežņevs esot palīdzējis ar pirmo futbola stadionu. Citiem vārdiem sakot, Moldovā ir klātesoša man personīgi īsti nesaprotama nostalģiska patika par to, ka "mūsējie" tik augstu kāpuši. Noteiktā sabiedrības daļā (kāda 2008. gada aptauja runā par gandrīz 50%) nostalģiju pēc PSRS (un, iespējams, pastarpināti pēc Krievijas) noteica ekonomiskās grūtības.
Moldāvi = rumāņi?
Faktiski tieši ar MASPR 1932. gadā aizsākās boļševiku centieni konstruēt no rumāņiem atšķirīgus moldāvus. Boļševiku mērķi bija diezgan saprotami – mazināt solidaritātes jūtas starp ļaudīm "darbaļaužu paradīzē" un Rumānijā. Protams, pēc Otrā pasaules kara un režīma maiņas nu jau "sociālistiskajā Rumānijā" rumāņu pusē neviens daudz par šo tēmu nepīkstēja. Līdz traģikomiskā kārtā vēlākais Rumānijas komunistiskais diktators Nikolaje Čaušesku 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā nolēma piekopt no Maskavas neatkarīgāku kursu (tā ir cita, bet aizraujoša saruna) un atcerējās arī par rumāņu/moldāvu tēmu. Starp citu, tam laikam elegantā stilā. Proti, 1964.–1965. gadā vairākkārtīgi atgādinot saviem kompartijas biedriem Rumānijā, ka, lūk, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss nosodīja Krievijas impērijas īstenoto Besarābijas aneksiju 1812. gadā. Skaidrs, ka šādas runas biedrus Maskavā tracināja. Jo īpaši tādēļ, ka komunista Čaušesku pēkšņais patriotisms guva atbalsi arī otrpus robežai, Moldāvijas PSR, piemēram, paģērot atteikšanos no kirilicas un atgriešanos pie latīņu alfabēta (kā Rumānijā). Atradās pat neapdomīgi jaunie intelektuāļi, kuri 1969. gadā izveidoja pagrīdes grupu ar mērķi veicināt Besarābijas (Moldāvijas) atgriešanos Rumānijas sastāvā, par ko saņēma sešu gadu cietumsodu (tā ir mana replika par moldāvu/rumāņu "sovjetiskumu"). Skaidrs, ka šādos apstākļos PSRS pastiprināja centienus konstruēt moldāvu atšķirīgumu, kam gan īstu rezultātu nebija. Kad 1977. gada augustā Brežņevs satikās ar Čaušesku, Leonīds Nikolajem atgādināja, ka rumāņu dārgais draugs taču pats ir bijis Moldāvijas PSR un varējis pārliecināties par moldāvu atšķirīgumu, uz ko Nikolaje atcirtis, ka dīvainā kārtā visi moldāvi ar viņu runājuši rumāniski. Zīmīgi, ka jau pēc Moldovas kļūšanas par neatkarīgu valsti, proti, 2001.–2009. gadā, kad Moldovas prezidents bija komunists Vladimirs Voroņins, viņš aktīvi ekspluatēja moldāvu un rumāņu atšķirīguma tēmu. Es to stāstu, lai kontekstualizētu jautājumu par mūsdienu Moldovas sabiedrības patiešām prokrievisko daļu. Proti, viens ir sadzīvot ar "mazajiem" moldāviem, pavisam cits – fobija par Moldovas arvien ciešākiem sakariem ar Rumāniju un skaitliski lielāko rumāņu nāciju. Moldovā dzīvojošie kaimiņvalsts "vecākie brāļi" (1990. gadā – apmēram 35% no valsts iedzīvotājiem) tā var zaudēt savu sirdsmieru…
Jebkurā gadījumā nav pamata Moldovu uzskatīt par a priori miegainu, pielāgoties "realitātei" gatavu sabiedrību. Vērts atgādināt, ka pret padomju varu noskaņotu studentu demonstrācijas Kišiņevā notika jau 1988. gada decembrī, savukārt 1989. gada 12. martā komunistiskais režīms bija spiests saukt palīgā armiju, lai nepieļautu demonstrantu iekļūšanu kompartijas centrālkomitejas ēkā Kišiņevā. Skaista vinjete par šo posmu: pirmais moldāvu laikraksts, kas kopš 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem iespiests, izmantojot latīņu alfabētu, tika drukāts Latvijā un nelegāli ievests toreizējā Moldāvijas PSR. Moldovas sabiedrības daļa palika politiski aktīva arī vēlāk. 2009. gada aprīlī protestos (vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku) pret komunistu Voroņinu un viņa režīmu trīs cilvēki gāja bojā. Rezumēju: būtu muļķīgi, simpatizējot Moldovai, noliegt smagās problēmas, ar kurām šī valsts saskaras (ne velti apmēram ceturtā daļa no darbspējīgajiem Moldovas cilvēkiem strādā ārzemēs – tas proporcionāli ir vairāk nekā Latvijas gadījumā). Tomēr aizbildnieciska attieksme kā šķietams attaisnojums, lai par Moldovu neinteresētos, ir vēl muļķīgāka.
1