Šai slejai nav vienotas formas; tas ir piezīmju kopums.
- Jo vairāk manī sasūcas naida,
jo vairāk mīlestības no manis tek.
Es riju naidu kā slieka zemi,
mīlestībā peldos,
naids manī deg.
(Kārļa Vērdiņa dzejoļa "Naids" pēdējais pants) - Vai jūs pazīstat tādu sajūtu, it kā dzīve būtu puzle, kuras gabaliņus nekādi nav iespējams salikt kopā? It kā viss ir kārtībā, piemērs ir priekšā, nevar būt nekādu šaubu, bet attēls vienkārši neveidojas, viss vienās drumstalās.
- Mūsu birojs atrodas netālu no krievijas vēstniecības, un es dodos tai garām vairākas reizes nedēļā. Turpceļā vienmēr ieskatos ieejas durvīs, kuru spoguļstiklā atspīd pie Medicīnas muzeja piekārtais Kriša Salmaņa milzu plakāts ar putina skeletgalvas viepli – attēls lūkojas gan vēstniecības telpu logos, gan acu augstumā sveicina katru, kas iet iekšā ēkā. Es nesaprotu, kāpēc Salmanis nav nominēts Purvīša balvai.
- Birojā ik pa brīdim ieskatos sociālajos tīklos – taču noskaņa, kas tur valda, ir tik naidpilna un indīga, ka atgādina karikatūru, un man bieži ir grūti iedomāties, ka visus šos ierakstus radījuši īsti cilvēki. Vai tā ir bijis vienmēr? Vai pēdējie trīs gadi padarījuši komunikāciju arvien nīgrāku, nesakarīgāku, necienīgāku?
- Vakarā sēžu pieturā, skatos uz Ukrainas karogiem pretējā ielas pusē, tie mirkst lietū, un autobuss ilgi nenāk, un nekas nešķiet pareizi. Pārbraucis mājās, nesaprotu, ko darīt. Aizeju uz veikalu, ilgi stāvu starp plauktiem un nezinu, kas jāpērk. Paņemu pienu, gāzētu ūdeni, divas pudeles alus. Mājās, sēžot dīvānā, izdzeru vienu un vēlāk turpat aizmiegu. No rīta skatos pa logu, un nekas nav mainījies.
- Absurda sajūta šonedēļ ilgst vairākas dienas. Situācija mainās brīdī, kad Patrīcija Keiša atsūta pirmdienas sleju, un puzles gabaliņi – kā maģisks vārtu mehānisms fantāzijas filmā – ar dobju skaņu sastājas savās vietās. Tas atgādina Svena Kuzmina romānu "Dizažio", jo, kad pirmoreiz to izlasīju, ar mani notika tas pats. Brīžos, kad dzīve šķiet neizprotama, absurda literatūra nostrādā kā pretinde, līdzīgi kā, mīnusu reizinot ar mīnusu, tiek iegūts pluss.
- Birojā pārlasu Svena stāstu "Mums ar borisu iet labi", kas publicēts "Satori" "Mīlestības grāmatā". Es tiešām mīlu to, kā Svens raksta, mani šie teksti ļoti aizkustina. Turklāt šis tas man tur nepatīk – brīžiem viņa prozas scenogrāfija ir pārāk koša, tēli – mazliet par daudz pārspīlēti. Bet vienlaikus Svena rakstība atgādina, cik bezgalīgi daiļa var būt iztēle. Es iztēlojos, kā viņš pie sevis smejas, izdomājis jaunu fantasmagorisku notikumu virāžu, un man pielīp šis prieks. Vienlaikus viņš tur precīzi translē arī sāpīgo. Labs gaismas un tumsas balanss.
- Nesaprotu ļaudis, kuri velta laiku un enerģiju, lai sētu naidu pret citiem. Pirms vairākām nedēļām intervēju Signi Baumani, un šī saruna turpina manī atbalsoties: "Es esmu viens no tiem, kas maldās un mēģina atrast savu ceļu, nokļūt tuvāk patiesībai: ko tas nozīmē – būt cilvēkam. Kad es rakstu scenāriju vai domāju par to, ko taisīt, mani vada mīlestība pret otru cilvēku, pret cilvēkiem vispār. Mēģināt saprast; bet mēģināt saprast jau nevar ar naidu. Mēģināt saprast var, tikai nākot ar mīlestību.
Teiksim, man ir ļoti dziļš uzskats, ka mēs esam atšķirīgi, bet mūs vieno tas, ka mēs esam cilvēki – mums ir diezgan līdzīgas vai pat identiskas vēlmes. Mēs gribam paēst, pagulēt, gribam būt mīlēti, mēs gribam, lai sabiedrība mūs atzīst un pieņem. Mums ir bail būt atgrūstiem, mums ir bail no nezināmā – visas šīs lietas mūs vieno." - Izlasīju Andas Baklānes recenziju, kuru pasūtījām pirms nepilna pusgada. Smējos balsī un kļuvu ļoti priecīgs.
- Labi, ka ir "Satori".
3