Valsti var uzskatīt par institucionālu ietvaru, kura uzdevums ir pārdalīt resursus, tādējādi mazāk aizsargātajiem nodrošinot to, ko nevar vai nevēlas dot brīvais tirgus. Šis, lai arī klasisks, tomēr nav pilnīgs valsts definējums, jo neizskaidro iemeslus, kāpēc būtu nepieciešama tāda šķietami nenozīmīga vienība kā Latvijas Republika. Ja valsts tiek skatīta kā milzu institūcija, kura tikai sargā un nodrošina iedzīvotāju grupu vajadzības, tad ar Latviju vajadzētu veikt to pašu, ko administratīvās reformas laikā, – likvidēt atsevišķus apgabalus, veikt centralizāciju, apvienojot trūkstošos resursus un samazinot administratīvās jeb, ekonomiski runājot, pastāvīgās izmaksas. Spēlējoties ar šo ideju, varētu teikt, ka mūsdienās tikai loģiska būtu Baltijas valstu likvidēšana un iekļaušana kādā lielākā ekonomiskā organismā. Šādi skatot valsts uzdevumus, iespējamo nacionālisma norietu varētu uzskatīt par loģisku ekonomiskā pragmatisma cēloni, tomēr prakse liecina, ka valsts bez kāda idejiska pamata eksistēt nav spējusi. Pieņemot, ka enerģijas nezūdamības likums spēj darboties arī šādos apstākļos, aktualizējas jautājums par to, kas varētu būt pamatojums nācijvalsts norietam un gatavībai iekļauties pārnacionālās organizācijās.
Nācijvalsts pamatā ir pieņēmums, ka ir nepieciešami speciāli apstākļi kādai iedzīvotāju grupai, kas sevi apzinās ne tikai kā vienotu grupu, bet, ne mazāk svarīgi, apzinās, kas šī grupa nav. Šāds savdabīgs antagonisms ir vērojams jebkuras nācijvalsts izveidošanas pamatidejā – Latvija mostas pēc 700 gadiem vācu jūga, Lietuva vairās no Polijas ietekmes, ungāri cenšas atdalīties no Austroungārijas austriešiem utt. – lielākā daļa pēc Versaļas sistēmas izveidoto valstu neatkarības centienu iezīmēja tieši šādus principus. Mūsdienās šis antagonisms, savdabīgais ideālisms drīzāk pastāv vārdos 18. novembra uzrunās nekā realitātē. Tiesa, notikumi Austrumeiropā daļēji ir likuši atgriezties vecajā gultnē, jo, parādoties kādam reālam draudam, ir iespējams atcerēties "kas mēs negribam būt" konceptu, taču smieklīgi nenozīmīgā reakcija pat uz iespējamu militāru apdraudējumu (vispateicīgāko avotu sabiedrības saliedēšanai) liek aizdomāties, ka Latvijas, iespējams, arī Eiropas gadījumā valsts neatkarība ir drīzāk pieradums, nevis nepieciešamība. Atsevišķām valstīm kļūst arvien grūtāk piespiedu kārtā mobilizēt sabiedrības resursus – gan cilvēku (obligātais militārais dienests), gan ekonomiskos (straujš militārā budžeta pieaugums) –, taču tajā pašā laikā ir redzams, ka Eiropa mēdz apvienoties kopējā kursā no individuāla nacionālā viedokļa nenozīmīgu iemeslu dēļ, piemēram, "je suis Charlie" gadījumā.
Jaunā paaudze, zaudējot vecos nacionālos ideālus, ir spiesta meklēt ko jaunu. Lēnām nobriestot konfliktam, kuru šķietami raksturo Hantingtona "Civilizāciju sadursme", vecais nāciju nacionālisms ir kļuvis tikai par traucēkli. Savdabīgais un romantiskais domāšanas veids ļāva sagraut veselu tūkstošgadi ilgušus neefektīvos mēģinājumus Eiropu apvienot zem vienas lielvaras sceptera, nacionālajām tieksmēm sagraujot konkurences pamatus vecajām multināciju impērijām. Otrais pasaules karš, neveiksmīgais mēģinājums apvienot visu Eiropu zem viena nacionālistiska karoga iezīmēja robežu, pēc kuras nozīmīga konflikta būtību definēja nevis kādas konkrētas lielvaras pretenzijas uz hegemoniju Eiropā, bet cīņa starp idejām, cīņa par pareizo nākotnes scenāriju, kurā pašam nacionālismam bija minimāla nozīme. Šos gadu desmitus nacionālisms un līdz ar to arī nācijvalstis ir atradušās piespiedu konsolidācijas apstākļos, to vietā stājoties jaunām sabiedriskajām vērtībām un jaunam antagonismam. Atšķirību starp "mēs" un "viņi" mūsdienās nosaka ne tik daudz tautība, cik domāšanas veids, – demokrātija vai antidemokrātija, kseno/homo/reliģiskās u.c. fobijas pret toleranci, indivīda tiesības pret valsts varu – vērtības, kas mūsu gadījumā iezīmē robežas starp labo un slikto.
Iespējams, savdabīgais Hēgeļa pieņēmums par to, ka Eiropas vēsturei tomēr ir redzams kopējs attīstības vektors, ir patiess. Eiropas centralizēšanas process ir gara neveiksmju virkne arvien lielākos mērogos – kari par Spānijas un Francijas hegemoniju Eiropā, Lielās franču revolūcijas un Napoleona impērijas ekspansija, kā arī divi Pasaules kari –, tajā pašā laikā pašiem aktieriem šajos procesos individuāli nostiprinoties aizvien vairāk. Pēc tūkstoš gadu ilgas asinspirts centralizācijas virziens ir nostabilizējies šķietami miermīlīgā konceptā ar nosaukumu Eiropas Savienība. Iespējams, apziņa par nespēju vienot ar kādu īpašu militāru varu ir novedusi pie sabiedriskās domas maiņas, tādējādi gadu desmitus lēni, taču konsekventi attīstoties federālisma virzienā. Pēc sešām dekādēm Ogļu un tērauda tirdzniecības savienība, veidota kā galveno kara resursu kontroles mehānisms, ir attīstījusies līdz savam parlamentam, ārpolitikai un valūtai. Aizvien skaļāk sāk izskanēt domas par nākamo soli – Eiropas armijas radīšanu –, līdz ar to arī veidojot patstāvīgu Eiropas, nevis NATO militārās drošības politiku, kurā nacionālās neatkarības spējas būs krietni mazākas. Ar katru soli nacionālās institūcijas zaudē daļu savas patstāvības. Ar katru soli aizvien vairāk tiek mēģināts radīt jaunu, šķietami kosmopolītisku sabiedrības kopības standartu ar vājākām robežām un ticību kādam utopiskam nākotnes scenārijam, kur indivīds ieņem centrālo lomu. Tiesa, vēl joprojām pastāv izteikta nepieciešamība pēc mistiskas nacionālās identitātes, taču ir jāšaubās, ka aizvien lielākajos globalizācijas procesos šī nepieciešamība kļūs stiprāka.
Šādos apstākļos lēnām aktualizējas jautājums, kuram līdzīgu par monarhiju varēja jautāt 19. gadsimtā: "Vai tam [šajā gadījumā nacionālismam] vēl ir jēga pastāvēt?" Šodien mēs dzīvojam valstī(s), kas savos pastāvēšanas principos vēl joprojām reflektē argumentus no tiem laikiem, kad impēriskajos valstu veidojumos termini "plurālisms" un "tolerance" bija ja ne sveši, tad attāli gan. Tajā pašā laikā mūsdienu retorikā daudz lielāku nozīmi iezīmē indivīda tiesības un vērtības, kas samazina valsts kā ideāla nozīmi. Tomēr tas, ka cīņā starp "valsts kā vērtība" un "demokrātija kā vērtība" pārsvaru mūsdienās gūst pirmais koncepts, neļauj uzreiz pieņemt, ka nacionālisms ir uz izzušanas robežas.
Neskatoties uz šķietamību, nacionālisma noriets ir mānīgs – tas pašlaik transformējas jaunā ietvarā, jo jebkurš cits mūsdienu Rietumu civilizācijai raksturīgs "isms" ir savdabīgs nacionālisma paveids, ar ko Eiropa sevi definē kā "neesot kaut kas cits". Mūsdienās cilvēktiesības, demokrātiskās vērtības, vienlīdzība utt. Rietumu izpratnē ir tikpat taisnīgas kā nacionālisma taisnīgums pirms 100 gadiem, tās veido pamatu jaunai, Eiropas nācijai, kas sevi attiecībā pret citām nācijām redzēs tikpat antagoniski kā agrāk sevi – nācijvalstis. Vienīgā atšķirība ir piederības determinējumā, to nosaka nevis asinis, bet izteikti mesiāniska, salīdzinoši iecietīga un tajā pašā laikā izteikti duāla mēs – viņi domāšana, kas tāds, kas reiz bija raksturīgs Romas impērijai, bet pašlaik – ASV. Demokrātijas eksports un agresīvais liberālisms parāda Rietumu spēju izteikt ne tikai to, kas Eiropas nācija nav, bet arī ko jaunu – izvirzīt kādas kopīgas, šķietami universālas vērtības, kas pamato tiesības "nest" tās citām, "mazāk attīstītām" sabiedrībām. Šādās idejās balstoties, Romas impērija pastāvēja 1000 gadu, ASV spēja uz brīdi radīt unipolāru pasauli, un iespējams, ka arī Eiropa gandrīz pēc 2000 gadu ilgām cīņām beidzot ir gatava ieiet finiša taisnē, kas pirmo reizi kopš Romas impērijas laikiem ļautu tai kļūt par centralizētu lielvaru, kas ir spējīga diktēt jaunu kursu ne tikai sev, bet arī pārējai, pagaidām vēl ne-eiropeiski domājošajai pasaulei.
6