Viņa mūzika ir izsmalcināta. Tā pārsvarā gadījumos ir smalki izstrādāta un savā izklāstā nevainojama – principā tāda kā delikatese. Par delikatesēm runājot: zināms, ka tās vienkāršam cilvēkam īpaši pie sirds neiet (kauns jau atdzīties, bet es, piemēram, nevaru sevi iztēloties ēdam tvaicētu Ķīnas salamandru). Šis fakts gan nebūtu nekā īpaši iztiesājams, tomēr pieņemts uzskatīt, ka delikateses – tas ir smalki. Katrā gadījumā starp delikatesēm ir jau arī dažas, kuras mums garšo – katram savas.
Nav īsti godīgi par mūziku runāt, izmantojot vārdus, kas vairāk raksturo vizuālo mākslu (jo tos nav iespējams pamatot), bet tā ir vieglāk. Ar šī komponista mūziku ir vēlme darīt kā aplūkojot fotogrāgfijas datorā – zoom in, zoom out. Man liekas, viņa mūzika risinās tuvplānā (lielas formas darbos varbūt mazāk) – kā skatoties caur palielināmo stiklu. Ar ausi sekojot līdzi katram motīva vijumam pārņem miera sajūta un reizēm pat aizkustina sirdi. Kā jau teicu, viņa mūzika ir izsmalcināta, bet tanī pat laikā arī vienkārša, jo autors neslēpjas aiz tehnikām, bet gan pārliecinoši tās pārvalda – un rodas iespaids, ka nekā sarežģīta tajā nav. Arī tāpēc tā saistāma ar vizuālo, ka visspēcīgākā ir tieši faktūrās. Faktūra ir muzikālā materiāla ārējais veidols. Efektu viņš panāk distancētībā no materiāla. Viņš spēj to palaist vaļā – šis komponists neizsāp katru noti, tāpat kā labs vadītājs slimīgi nekontrolē katru sev padoto. Spēcīgs līderis vienkārši izvēlas labus padotos. Kontroli pār situāciju viņš panāk ar perfektas sistēmas palīdzību. Mūzikai vienīgi (lai dabūtu vajadzīgo efektu) ir jābūt pilnai arī ar dažādām shēmām – vēlams viltīgām.
Šis autors nav atradis savu īsto interpretu. Iespējams tādēļ, ka runa ir par tuvplānu, kurš katru sīkāko detaļu noliek kā uz delnas. Viņa mūzikai ir nepieciešama reizē liela precizitāte un brīvības sajūta izpildījumā. Un to, kaut arī viņu spēlē pietiekami daudz, izdodas saklausīt retu reizi. Visticamāk autors man nepiekristu, bet es uzskatu, ka gandrīz neviens tā arī nav sapratis, ko ar viņa piedāvāto materiālu iesākt. (Bija viens klavieru trio 80-to gadu nogalē, kam reiz izdevās. Var gadīties, ka ir vēl daži atsevišķi indivīdi.) Saimonam Retlam droši vien sanāktu.
Principā jau lietas rit savu gaitu, un tajās maz kas ir maināms – koki vienalga turpina augt gan uz augšu, gan uz leju. Kādam bija doma, ja būtu lieks miljons, varētu to izlietot visaptverošai Latvijas kompozīcijas radošā zieda klāstera reklāmas kampaņai – vispārības labā. Kā man ir teikuši daži draugi no reklāmistu rindām, pārdot un ieskaidrot cilvēkiem varot jebko. Bet no tā laikam nebūtu nekāda jēga, jo pamatos nekas nemainītos. Vienkārši produkts tiktu padarīts pievilcīgs, kam ar patiesību nav nekāda sakara. Man kaut kā liekas, ka jābūt patiesam un jāiztiek bez kodēšanas. Tad vismaz var dzīvot īstu dzīvi. Iespējams šī raksta komponists (un daudzi citi no „vecās” skolas) man oponētu, bet tā sauktās „vispārības” labā es neatdzīstu pat pusmelus.
0